Viesnīcas "Holivuda" rēgi

PANOTAROSA 1966. g. 27. martā MAJORA MELBRIČA GALVA

Mūns pēkšņi pamodās un apjucis paskatījās apkārt. Viņš sēdēja zilā atzveltnes krēslā, līdzās uz zaļā linoleja mētā­jās no rokām izkritusi burtnīca zaļā iesējumā. Gaismas kū­lis, taisns un ass kā lāzers, žilbināja acis. Saule, kāpdama no gludās, it kā nopulētās jūras, cēlās pāri balkona mar­gām. Mūns paskatījās ciparnīcā. Pulkstenis rādīja seši. Viesnīcā valdīja klusums. Viņš izstaipījās. īsais miegs ne­bija atspirdzinājis, vēl tagad ikvienā muskulī juta svina smagu nogurumu, kas bija licis viņam iemigt krēslā. Ķer­menis ilgojās pēc aukstas dušas, tomēr Mūns nolēma vis­pirms izpētīt līdz galam dienasgrāmatu.

Jau izlasītajos ierakstos nebija nekā interesanta. Rols bija izmantojis burtnīcu ari spāņu valodas mācībām, kur viņam piepalīdzēja Pedro. Juku jukām ar spāņu vārdiem un izteicieniem bija pierakstīti katram piecpadsmitgadī­gam zēnam raksturīgie novērojumi un domas. Spriežot pēc ierakstiem, dzīve Ņujorkā bijusi pelēcīga, vienīgais gai­šais plankums Rola uztverē bijis Roda Gaetano neizdevies mēģinājums nolaupīt viņu. Bet nākamā nedēļa līdz aiz­braukšanai uz Panotarosu, kad vairāki detektīvi pavadīja zēnu gan uz skolu, gan sporta nodarbībām, Rola izpratnē līdzinājusies cietumam. Toties brīvestība Panotarosā, it sevišķi, kamēr vēl nebija ieradušies tūristi, Rolam patikusi daudz labāk. Vairākas lappuses aizņēma apslēptās mantas meklējumi Melnajā alā. Tās lasot, prātā nāca viduslaiku alķīmiķi, kas mēģināja pārvērst svinu zeltā, tikai Rolam pati meklēšana bija vērtīgāka par gaidāmo rezultātu.

Mūns šķīra tālāk. Acis lipa ciet. Lai padzītu miegainību, viņš izpīpēja pusi cigāra. Tikmēr saule turpināja celties augšup un, sasniegusi balkona visaugstāko punktu, pār­vācās uz nākamo stāvu.

Pēkšņi nogurumu nomainīja drudžains satraukums. Mūns izlasīja:

«Šodien es un mamma nirām ar akvalangiem ne­tālu no Svētlaimīgās vientulības salas. Atradām pussagruvušu pazemes eju. Tas pierāda, ka Melnā ala kādreiz bijusi savienota ar salu.»

Pēc nedēļas Rols ierakstīja se­kojošo: «Šodien es, liekas, izdarīju svarīgu atklājumu. Spāņu stundas laikā Pedro pateica, ka vārdam «negro» ir divas nozīmes — gan melns, gan nēģeris. Jāsadabū virve.» «Pedro ir malacis!» skanēja nākamais ieraksts. «No kāda zvejnieka pagādāja virvi, pie tam ļoti lēti. Garums ap­mēram 800 jardu. Mamma domā, ka pilnīgi pietiks.»

Un, lūk, Mūns pāršķīra pēdējo, ar 19. martu datēto lap­pusi. Tajā bija tikai daži teikumi: «Šodien redzējām mir­dzošo ģindeni! Urā! Pēc dažām stundām nācās atgriezties. Mammai kļuva nelabi, viņa izsauca ārstu. Man ari nāk vē­miens, droši vien apēdu pārāk daudz mandeļu tortes. Lai dievs nedod, ka dakteris konstatētu -man temperatūru un noguldītu gultā! Tagad, kad esam tik tuvu gala mērķim, tas būtu velnišķīgi…»

Tai brīdī, kad Mūns izlasīja pēdējo vārdu, viņā viss it kā pamira. Izzuda istaba, tapešu abstraktie zīmējumi, jūra aiz logiem, pat krēsls, kurā tas sēdēja. Domas, apdzīdamas cita citu, joņoja kosmiskā ātrumā, turpretī laiks stāvēja uz vietas. Cigārs pirkstos turpināja degt, pārvērtās pelnos, nobira uz grīdas. Pie durvīm vairākkārt klauvēja. Mūns it kā iztālēm dzirdēja klauvējienus, bet nepievērsa tiem uz­manību. Kad viņš atkal apjēdza, kur atrodas, bija tāda sa­jūta, it kā pagājusi tikai viena minūte. Taču pulksteņa rā­dītāji tuvojās desmitiem — bija aizritējušas vairākas stundas.

Viesnīca tagad jau pildījās skaņām — tā vien likās, ka atgriezušies vakar aizbraukušie tūristi. Mūns par to gan nedomāja. Konservu kārba, kas gulēja viņa priekšā uz galda, — lūk, vienīgais, kas viņu pašlaik saistīja. Viņš mēģināja piecelties, notirpušās kājas sākumā atteicās klausīt. Nepatīkamā tirpoņa kājās turpinājās vēl diezgan ilgi, bet Mūns to vairs īsti nemanīja.

Viņš sīki izpētīja dūrienu kārbā. No ārpuses to noslēpa noņemta un vēlāk atkal pielīmēta etiķete ar uzrakstu zelta burtiem «Extra». No iekšpuses dūrienu ar neapbruņotu aci nevarēja pat saredzēt. Mūns uzmanīgi noņēma etiķeti, nogrieza pusi kārbas, lai tā neaizsegtu gaismu, un aj lupu apskatīja caurumiņu. Pēc tam Mūns pats pārdūra kārbu un salīdzināja caurumus. Abi izskatījās nesen radušies, jo ne­bija korozijas pēdu. Pēc tam Mūns aplūkoja etiķetes līmi, saslapinādams to. Šā eksperimenta rezultāts bija satrie­cošs. Gan pats dūriens, gan samērā svaigā līme liecināja, ka tas izdarīts pavisam nesen, nevis 18. vai 19. martā. Šis pārsteigums sagādāja Mūnam dziļu gandarījumu. Tas no­zīmēja, ka viņš pareizi iztulkojis dienasgrāmatas ierakstus. Un, ja tā, tad ir skaidrs, ka gan daktera Enkarno diagnoze, gan viņa — Mūna iepriekšējās hipotēzes, gan oficiālā ver­sija, ko policijas priekšnieks vakar izklāstīja preses kon­ferencē, bija bezgala tālu no patiesības. 19. martā Šrīveri tiešām sastapās ar nāvi, taču tā neslēpās konservu kārbā, tai nebija nekā kopēja ar botulīnu.

Pie durvīm atkal pieklauvēja. Atvērdams tās, Mūns ieraudzīja gaitenī vairākus automātistus, bet uz sliekšņa — savu palīgu.

— Vai neaizdosiet man savu bārdas skujamo, kaimiņ? Mans sabojājies! — Deilijs skaļi teica, atskatīdamies uz cilvēku, kas tikko bija iznācis no ģenerāļa istabas. Tas izrādījās Mūna senais paziņa. Garos zvejnieka stulmeņus, dungriņu un veco platmali viņš tagad bija apmainījis pret citu ietērpu.

Viņu pavadīja vēl daži cilvēki privātās drēbēs. Sejas pauda profesionālu noslēgtību, tomēr Mūns pamanīja, ka viņi ārkārtīgi nobažījušies.

— Aizdošu! — viņš neapmierināti ielaida Deiliju un aiz­cirta durvis. — Par tādu konspirāciju dons Benitess pada­rītu jūsu gludi noskūtos vaidziņus par sulīgiem bifšte­kiem! — viņš nošņāca, tad turpināja: — Vai ģenerāļa Debldeja slepenā aģentūra sacelta kājās jūsu dēļ?

— Majora Melbriča dēļ! Kur jūs bijāt? Es jau vairāk­kārt klauvēju.

— Kas ar viņu? Nogalināts? — Mūns satraukti vaicāja.

— Pagaidām tikai pazudis. Vismaz šveicars apgalvo, ka pagājušo nakti viņš viesnīcā nav bijis …

— Arī rautā viņš nepiedalījās, — Mūns domīgi atcerē­jās. — Bet automātisti? Vai viņi nav redzējuši mūsu cie­miņus? — viņš pēkšņi atcerējās.

— Paldies dievam — nē! — Deilijs nomierināja Mūnu. — Viņi apsargā tikai ģenerāļa Debldeja un profesora Stārka istabas. Augšējos stāvos nav neviena. Visi žurnā­listi aizbraukuši.

Mūns sadrūma. Žurnālistu aizbraukšana pārvilka svītru viņa nodomiem. To, ko viņš nupat bija uzzinājis, vaja­dzēja zināt visai pasaulei. Bet, atsaukdams no Pamplonas savu slepeno aģentu, viņš pats bija laupījis sev šo privāto iespēju.

— Vai jūs uzzinājāt, kas bijusi manas dievinātās Lellī­tes vietniece? — Deilija jautājums izrāva Mūnu no dziļām pārdomām.

— Gvendolīna!

— Tas tik ir joks! — pārsteigtais Deilijs iesvilpās. — Kā tad viņa …

— Vēlāk! — Mūns neļāva viņam pabeigt. — Ir stei­dzams uzdevums. Simulējiet kādu slimību vai vēl labāk — vieglu ievainojumu. Tikai ceru, ka tas nebūs iegūts, patei­coties manam bārdas skujamajam, — Mūns drūmi ironi­zēja.

— Man jānokļūst amerikāņu medicīnas daļā? — Deilijs uzminēja.

— Ne tikai jānokļūst, bet arī jāpanāk, lai jūs hospitali­zētu.

— Uz ilgu laiku?

— Tik, cik nepieciešams, lai izpētītu slimības vēstu­res…

— Ja cerat ko uzzināt par Šrīveriem… — Deilijs iesāka, bet Mūns viņu pārtrauca:

— Viņu slimības vēsturi jūs neatradīsiet pat tad, ja būsiet ar mieru amputēt galvu … Jums tikai jāuzzina, ku­ram no izglābtajiem lidotājiem sniegta hirurģiska palī­dzība … Nezaudējiet laiku!

Atlaidis palīgu, Mūns uz ātru roku nomazgājās un ap­ģērbās. Bārdas skujamais, tas pats, kura dēļ Deilijs bija saņēmis stingru rājienu, palika neaizskarts. Jāpasteidzas, kamēr ģenerālis Debldejs pazudušā majora dēļ vēl nav ielencis visu Panotarosas rajonu un aizliedzis izbraukšanu jūrā.

— Jums telegramma! — pirmo reizi dons Benitess ne­novēlēja labrītu.

— Vai profesors Stārks viesnīcā? — Mūns iebāza neat­plēsto telegrammu kabatā. Ja tajā būtu pat ziņa, ka ap­cietināts Brauns-Gonzaless, arī tad tam nebūtu nekādas nozīmes, salīdzinot ar to, kas jādara pašlaik.

— Jā … Profesors apgalvo, ka marķīzs, paldies dievam, izdzīvošot. Starp citu, slimība sākās jau tai dienā, kad viņš atrada radioaktīvās šķembas. Viņš tikai nevienam nestās­tīja.

— Don Benitess, klausieties mani uzmanīgi! Nekavējo­ties sameklējiet Kamilo! Nododiet viņam šo zīmīti, — Mūns ielika izstieptajā rokā jau iepriekš sagatavotu la­piņu.

— Tiks izdarīts, senjor Mun! — pa savai paražai palocī­jies, dons Benitess metās uz durvīm.

— Bet vispirms viņam jānogādā mani uz Svētlaimīgās vientulības salu! — Mūns uzsauca viņam nopakaļ.

Pretēji gaidītajam sargi bez iebildumiem ielaida Mūnu pie profesora.

— Labi gan, ka atnācāt, — tas nopriecājās. — Es esmu, tā sakot, mājas arestā. Ģenerālis baidās, ka arī mani var nolaupīt krievu-ķīniešu-kubiešu aģenti, — profesors skumji pasmīnēja.

— Vai jums kaut kas zināms par Šrīveru likteni? — Mūns tieši vaicāja. Atbildi viņš nesagaidīja. Profesors tikai saviebās un sāka runāt par kaut ko citu:

— Laimīgā kārtā marķīzs Kastelmare saņēmis nelielu apstarojuma devu. Bet, vienalga, tas ir bīstami! Kad pēc kara izvēlējos šo specialitāti, man vēl trūka pilnīga priekš­stata par to. Padomājiet tikai — kopš mūžseniem laikiem pastāv tūkstošiem slimību, bet tikai vienu cilvēks radījis mākslīgi — staru slimību!

— Marķīzs taču apgalvo, ka nav pieskāries šķembām.

— Pieskāries, un kā vēl! Viņš bija tās speciāli atne­sis…

— No Melnās alas?

— Nē. No sava pusbrāļa dona Brito īpašuma. Niecīgās kompensācijas dēļ tā riskēt — tas ir briesmīgi! Tiesa, viņš nezināja, ka šķembas ir radioaktīvas.

— Šaubos, — Mūns norūca un tūlīt piebilda: — Tātad bumba Melnajā alā eksistēja tikai majora Melbriča iedo­mās?

— Ja jau jūs pats to uzminējāt, tad, cerams, neapgrēko­šos pret slepenību, ja pastāstīšu… Šodien izdarīju kom­pleksus pētījumus, pārbaudot pazemes ezera radioaktivi­tāti. Līdz šim netiku tur iekšā, majors Melbričs neatļāva. Jums laikam zināms, ka ūdens ilgu laiku saglabā radio­aktivitāti arī pēc tam, kad izzvejotas visas šķembas. Un kas izrādījās? Īstenībā Melnās alas velvi bija izsitis cauri konteiners ar lādiņiem lidmašīnas lielgabalam, kuru šķem­bas majors droši vien nepietiekamo speciālo zināšanu dēļ sajaucis ar …

Profesors turpināja runāt, bet Mūnam ausīs skanēja cita balss, kas sacīja gluži citus vārdus. Sokrātam pasnieguši kausu ar indi — šo frāzi majors Melbričs izteica, satieko­ties ar Mūnu pie Melnās alas. Mūns toreiz nepievērsa tai uzmanību, bet tagad atcerējās, ka tā bija atbilde uz viņa ironisko salīdzinājumu par Kastelmares bagātībām un ma­jora meklētajām atombumbām. Gandrīz tāpat majors Mel­bričs reaģēja pirmās preses konferences laikā uz Mūna ierosinājumu meklēt slepenās ierīces Svētlaimīgās vien­tulības salā. Bet šīs abas frāzes Mūns atcerējās tikai starp citu. Viņu vairāk nodarbināja kāds žests, kāda kustība, ko viņš lāgā vairs neatcerējās, bet kas prasīt prasījās pēc izskaidrojuma. Kur tas bija, kad? Nu, protams, vēl vakar, policijas priekšnieka kabinetā! Mūns bija stāvējis pie foto- panorāmas, lūkojies mazajās figūriņās uz salas, — tad ienāca majors un Mūns viņam pavaicāja, kad izdarīta foto­grafēšana, tajā brīdī…

Tajā brīdī majors aši izstiepa roku pie jostas … Paš­laik Mūns skaidri atcerējās un izprata šo žestu — pirms sakārtot jostu, pirksti pārslīdēja pār revolvera maksti.

Mūnā pašlaik cīnījās divas pilnīgi pretējas izjūtas — nervozs uzbudinājums, bailes nokavēt un ledains miers, kāds bieži rodas izšķirīgos brīžos.

— Majora Melbriča dēļ mēs tikai veltīgi zaudējam dārgo laiku, — profesora Stārka balss beidzot izlauzās cauri īslaicīgajam kurlumam.

— Veltīgi? Vai gribat sacīt, ka sašķīdusi vēl viena bumba, atskaitot to, kas nokritusi kalna austrumu nogāzē, marķīza pusbrāļa gruntsgabalā?

— Esmu pārteicies, — profesors Stārks mulsi paskatī­jās sienā, it kā baidīdamies, ka tā varētu sadzirdēt.

— Izpļāpājies, mīļo profesor? Atstājiet stingro slepe­nību ļaudīm, kas no tās iegūst peļņu! Jums tas it nemaz nepiestāv… Bet tagad pasteidzieties! Man vajadzīgs por­tatīvs Geigera dozimetrs un aizsargtērps — pēc iespējas drīzāk.

— Jūs zināt, kur … — profesors aprāvās un atkal pavē­rās sienā. — Savas draudzības vārdā ar profesoru Hblmenu apsoliet nekā nejautāt! Atšķirībā no jums, kura atklājumi ietilpst paragrāfā par kara noslēpumu izpaušanu, manējie pieder tikai man. Skaidrs?

Profesors Stārks pārbrauca ar roku pār kaklu, it kā no­ņemtu neredzamu siksnu, un atvēra sienas skapi. Blakus uzvalkiem, krekliem un lietus mētelim tur karājās ar gaisu piepūsts brezenta cilvēka līdzinieks, kas starp ierastajiem drēbju gabaliem izskatījās vēl briesmīgāks. Degunu un muti aizstāja respirators, acis — pleksistikla lodziņš, kurā rēgojās tukšums.

Mūns, neprasīdams atļauju, iztukšoja profesora ceļa somu, iemeta tajā antiradiācijas tērpu, iebāza kabatā res­nai pildspalvai līdzīgo Geigera dozimetru un, pat neat­vadījies no saimnieka, atstāja istabu. Automātisti pavadīja viņu ar aizdomu pilniem skatieniem, it kā aplēsdami, vai tik nelielā čemodānā var iznest cilvēku. Nolēmuši, ka ne­var, vienaldzīgi aizgriezās — viņu pienākumos ietilpa tikai paša profesora, bet ne viņa mantu apsardzība.

Liedags pēc vakardienas lietus bija vēl mitrs, vietvie­tām saulē vizēja žūstošas, sīkas peļķes. Jūrā lāsmoja zel­tainas un tumšzilas svēdras. Tālumā pie apvāršņa pacēlās pelēkā Svētlaimīgās vientulības sala.

Šoreiz motorlaiva šūpojās tikai dažus soļus no krasta. Ieraudzījis Mūnu, Kamilo piebrauca pavisam tuvu. Mūns pasvieda zvejniekam čemodānu un, netērēdams laiku, lai izģērbtos, metās ūdenī. Viscaur izmircis, satvēra pretī iz­stiepto roku un novēlās uz motora taktī trīcošā klāja. It kā neredzamu enkuru pacēlusi, motorlaiva aizšāvās, atstā­dama aiz sevis baltu putu svītru.

Sala ātri tuvojās. Mūns atskatījās, bet ieraudzīja tikai šauro smilšu strēli un dažas palmas. Varbūt nēģeris paslē­pies aiz vienas no tām? Visu ceļu no viesnīcas Mūns bija dzirdējis aizmugurē jau ierasto aproču žvadzoņu un ūdens šļakstus, kad nēģerim ceļā gadījās peļķes. Mūns ne reizi neapgriezās. Kopš vakardienas nēģeris bija kļuvis par otru ēnu, bet cilvēks to parasti neievēro. Instinktīvās bailes, ko civilizācijas pārstāvis vienmēr izjūt akla pirmatnēja spēka priekšā, arī bija notrulinājušās. Vakar Mūns gandrīz vai priecājās, ka vientuļajā nakts gaitā uz pili to pavadīja nē­ģeris, nevis kaprālis Milss.

— Ātrāk! — Mūns uzsauca, ar acīm mērīdams atstatumu līdz salai.

Šoreiz zvejnieks neizlikās kurls. Motors ierēcās, laiva, šķeldama viļņus, rāvās uz priekšu, dzinējam ātri pukstot.

— Vai jūs kopā ar Šrīveriem toreiz izkāpāt krastā? — Mūnam nācās kliegt.

— Kad?

— 19. martā.

— No kurienes jūs to zināt?

— Svētais Huliāns iečukstēja, — Mūns atjokoja.

— Viņi lūdza nevienam nestāstīt.

— Bet jūs, savukārt, bijāt ieinteresēts, lai neviens ne­zinātu, kādos nolūkos braucāt uz Kosta Ažūru. Jūsu pasa­ciņas dēļ man piecas dienas vajadzēja maldīties kā pa tumsu … Tātad izkāpāt krastā vai neizkāpāt?

— Nē! Tikai atvedu, bet ap pusdienas laiku atkal at­braucu pakaļ. Pašā salā jau labi sen neesmu bijis…

Mūns atskatījās. Saules vizmā un tumšajās ēnās uz ūdens pusceļā starp laivu un pludmali kustējās tumšs ka­mols. Vai tā bija peldošā nēģera sprogainā galva vai tikai straumes nests jūras zāļu kušķis, — no šejienes to neva­rēja atšķirt.

Mūns nodomāja, ka pielaidis milzīgu kļūdu, nepaziņo­dams padrem Antonio, ka Evelīna Rodžera aizbraukusi un viņu aizstājusi Šrīvera meita. Bet līdz šim neiznāca par to domāt, un tagad bija jau par vēlu.

Svētlaimīgās vientulības sala izauga pēkšņi — slīpa ak­mens siena, ko vaiņagoja atsevišķi klints bluķi.

— Kur ir ieeja Nēģeru alā? — Mūns skaļi vaicāja, pār- lēkdams uz krastu.

— Tajā pusē! Aiz krūmiem redzēsiet melnu spraugu un krustu virs tās. — Kamilo pasvieda viņam čemodānu un atstūmās ar ķeksi. — Pēc stundas atbraukšu jums pakaļ.

— Ja neatgriezīšos, nekavējoties paziņojiet profesoram Stārkam! — Mūns uzsauca projām slīdošajam putu vir­pulim, aiz kura tikko bija saredzama laiva.

Turoties pie krūmiem, Mūns uzrāpās uz prāvākas klints. Visa sala bija redzama kā uz delnas. Par kādreizējo zemes­trīci varēja spriest vienīgi pēc haotiskā reljefa. Pa šo laiku kuplie savvaļas augi bija paguvuši aizpildīt visas plaisas ar biezu, zaļu paklāju, aizsedzot vismazāko spraudziņu. Tikai vienā vietā bija redzami plienakmeņi, izsvaidīti, it kā lādiņam sprāgstot.

Nez kādēļ šie pelēcīgie pliena gabali, kas daļēji, bija noslīdējuši pusaizbirušā bedrē, asociējās ar caurumiņu konservu kārbā.

Mūns sameklēja krustu, ielīda krūmos un ieraudzīja tumšu caurumu, kas tālāk dziļumā arvien vairāk paplaši­nājās. īsu brīdi viņš pastāvēja alas priekšā, it kā uzņem­dams sevī saules gaismu, tad ienira tumsā.

Iededzinājis kabatas lukturīti, viņš nolika to uz akmens un šai blāvajā apgaismojumā uzvilka neierastās brezenta biuņas. Pārbaudot respiratoru — pāris reižu dziļi ieelpojot, viņš juta, ka smok: gan alā, gan Mūna aizsargtērpa bre­zenta ķiverē valdīja smacīga, bezcerīga tumsa.

Mūns piekāra pie jostas dozimetru un, satvēris stīvajos, brezentā tērptajos pirkstos revolveri un lukturi, devās uz priekšu — kodoltermiskā gadsimta briesmīgs zvērs, no kura paniskā izbīlī būtu paslēpušies paleozoja briesmoņi. Koncentrētās gaismas dzeltenais aplis maldījās pa brūn­ganu sūnu vietumis apaugušajām akmens sienām. Mūnam nebija ne jausmas, kurp iet. Viņam bija tikai viena ne­droša cerība — virve, ko Pedro bija pagādājis Rolam. Ja Šrīveri aiziedami nebija to saritinājuši, tā aizvedīs viņu līdz mērķim. Ja ne, nāksies atkāpties — pārāk daudz sānu atzarojumu, kas var novest vai nu pie mērķa, vai strup­ceļā vai bezdibenī.

Nogājis apmēram piecdesmit metru, viņš atvieglots ierau­dzīja klintī iedzītu āķi un tam piestiprinātu smalku stikla šķiedras auklu. Viņš paņēma to padusē — abas rokas bija aizņemtas — un, sekojot auklas līčločiem, devās dziļāk šaurajā tunelī. Velve bija zema, tādēļ elpot šķita daudz grūtāk, nekā patiesībā bija. Soļi, velvēm sašaurinoties, smagi rībēja. Auklas gals pazuda aiz pagrieziena. Mūns apstājās, lai atvilktu elpu, un sadzirdēja attālu, neskaidru troksni — tādu kā murmināšanu, kā krītošu lāšu pakšķē- šanu, kā attāluma apslāpētus, uzmanīgus soļus. Viņš gāja tālāk, pagriezās un nokļuva lielā alā, ko stalaktīti sadalīja atsevišķās sekcijās. Tad pilnīgi skaidri atskanēja soļu dimdoņa. Mūns acumirklī nodzēsa lukturi un paslēpās. Sa­taustījis padziļinājumu, viņš ar visu ķermeni iespiedās tajā un sastinga, pūlēdamies neelpot.

Soļi arī apklusa.

Kamēr Mūns tā stāvēja savā akmens nišā nekustīgs kā sienai pieslieta viduslaiku mūka izkaltusi mūmija, viņam likās, ka viņš ir viens no pēdējiem trešā pasaules kara dzīvajiem kareivjiem. Jau sen nospiestas sarkanās pogas, jau sen transkontinentālās raķetes šķērsojušas okeānus, jau sen vairs nav nedz mazās Panotarosas, nedz milzīgās Ņujorkas, tikai šeit, apakšzemē, dzīvi palikuši divi — viņš un vēl viens tāds pats briesmonis, ar kuru viņam jāsatie­kas tuvcīņā šeit, šajā tumšajā alā. Viņš jau juta, ka lodes spindzēdamas izurbjas cauri brezentam, ka līdz ar tām neaizsargātajā ķermenī iekļūst gamma stari, ka uzvarētais mirst no ievainojumiem, bet uzvarētājs mazliet vēlāk — no nāvējošās radiācijas.

Mūns nokratīja murgaino vīziju un enerģiski paspēra dažus soļus. Satikšanās ar nepazīstamo slēpa milzīgas bries­mas, bet nezināt, kas tas ir, bija vēl ļaunāk. Soļi atskanēja no jauna. Mūns uzdrošinājās iededzināt lukturi. Mazs, dzeltens aplītis slīdēja pa akmeņiem, izraujot no tumsas fantastiskas ejas. Tuvumā neviena nebija. Mūns gāja tālāk. Tagad viņš vismaz nebija tik pārliecināts, ka no alas otra gala kāds to saspringti vēro. Iespējams, viņš dzird tikai paša soļu tālu atbalsi.

Aukla atkal pagriezās. Mūns tai sekoja un, tikko noturē­jis līdzsvaru, paklupa pret kādu priekšmetu. Sākumā viņam šķita, ka zem kājām guļ milzīgs, bezveidīgs maiss. Pēc mirkļa viņš saprata, ka tas ir antiradiācijas tērps, kuram kaut kā trūka. Trūka augšējās daļas ar respiratoru. Viņa priekšā gulēja rumpis bez galvas.

Geigera dozimetrs, kas jau labu laiku bija nemierīgi dū­cis, sāka spalgi rūkt, it kā brīdinādams — tālāk ne soli. Mūns pacēla galvu un kā zemei pienaglots sastinga. Priekšā bija pilnīga tumsa, tikai kaut kur bezgala tālu, bet tik reāli, it kā tas atrastos pavisam blakus, mirdzēja ģindenis. Cilvēka mugurkauls ar šausmīgu galvaskausu un tukšiem acu dobumiem.

Vēlāk Mūns nekādi ^nevarēja atcerēties, kā izkļuvis no alas. Viņš atjēdzās tikai tad, kad norāva no galvas bre­zenta kapuci un ievilka pilnas plaušas spēcīgā, reibinoši svaigā jūras gaisa. Zvejnieks Kamilo vēl nebija atgriezies vai arī, Mūnu nesagaidījis, jau aizbraucis. Mūnam nebija ne jēgas, cik ilgi viņš maldījies pazemes labirintā. Lai pie­kļūtu pulkstenim, vajadzēja vispirms atsiet un novilkt cim­dus, bet tam pietrūka spēka. Mūns pārlaida skatienu pār jūru — motorlaiva nekur nebija redzama. Toties samērā netālu saules vizmām klātajam ūdenim cauri izurbās zem­ūdenes tornis. Mūns izšāva — vēl un vēl. Pēc dažām mi­nūtēm viņš jau atradās komandiera telpā, kas oda pēc karsta metāla un gumijas.

— Savienojiet mani ar ģenerāli Debldeju! — Mūns kliedza, juzdams, ka nupat aizsmaks. Kad austiņās atska­nēja ģenerāļa balss, Mūns varēja tikai čukstēt: — Izsūtiet meklēšanas grupu uz Svētlaimīgās vientulības salu… Ar aparatūru un aizsargtērpiem… Atradu to, ko bija mek­lējis majors Melbričs …

*

Zem alas velves skanēja dobji soļi, kurus kā refrēns pa­vadīja monotoni skaitītāju tarkšķi. Spēcīgu lukturu gais­mas kūļi apgaismoja ceļu tālu priekšā. Kad Mūns nonāca tajā vietā, no kurienes bija redzējis ģindeni, tas, salīdzinot ar šo spožo gaismu, izskatījās pavisam blāvs, kā puscaur- spīdīgais spoks Minervas Zingeres kabinetā.

Stari izrāva no tumsas zemē guļošo stāvu bez galvas. Spilgtajā gaismā tas vairs neiedvesa Mūnam tādas mistis­kas bailes kā pirmīt. Tagad viņš bija vienīgi kriminālists, kas pētī nozieguma vietu. Mūns klusībā secināja, ka galva nošķelta ar vienu vienīgu briesmīgu cirtienu. Spriežot pēc ķermeņa stāvokļa, tas, acīm redzot, noticis bez iepriek­šējas cīņas. Lukturi apgaismoja plienu, kur gulēja brezentā tērptais mironis. Vispirms Mūns ieraudzīja no beigtā rokas izkritušo Geigera skaitītāju. Rādītājs lēkāja kā dzīvs, apa­rāts turpināja raidīt savu brīdinājumu, kas zemē guļošajam cilvēkam vairs nevarēja līdzēt. Tad lukturu sakrustotie stari paslīdēja tālāk un apstājās, atdūrušies pret kaut ko spīdīgu. Mūns piegāja tuvāk. Gaismas kūlī spīdēja pleksi- stikla kvadrātiņš, ko ierāmēja tumšs ovāls. Ģenerālis Debl­dejs paspēra pleksistiklu ar kāju un iekliedzās. Pa zemi aizripoja antiradiācijas tērpa augšējā daļa ar respiratoru un nespodru pleksistikla lodziņu sejas vietā. Mūns neviļus atcerējās šausmu pārņemtās donjas Selas acis un viņas no­stāstu par lidotāju, kura rumpis nokritis vienā pusē, bet galva ar rokām — otrā. Galva brezenta kapucē mīksti atsi­tās pret sienu un apstājās blakus saburzītam papīriņam. Viens no virsniekiem ātri to paķēra, Mūns paguva ievērot tikai dažus ar roku rakstītus ciparus, kas veidoja vienu vienīgu rindu. Bet galva joprojām gulēja zemē — neviens neuzdrošinājās to pacelt.

Mūns atstūma sānis pie visām miesām drebošo ģenerāli, paspēra soli uz priekšu un nolaidās uz ceļiem, virzīdams dzelteno gaismas aplīti pleksistikla lodziņā.

Detektīvā raudzījās majora Melbriča stiklainās acis.

Ausīs vēl skanēja ģenerāļa Debldeja kliedziens. Tad tas norima un iestājās klusums. Šis klusums, kas šķita aiz­pildām alas augstās velves, vēl ilgus gadus pēc tam va­jāja Mūnu.