EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

xxii nodaļa Svētais avots

Svētceļnieki bija tikai cilvēki. Ja viņi tie nebūtu, viņi rīkotos citādi. Veikuši garu un grūtu ceļojumu, nonākuši jau gandrīz pie sava mērķa un, uzzinā­dami, ka galvenais iemesls, kādēļ viņi bija uzņē­mušies šo gājienu, ir zudis, viņi vis negriezās at­pakaļ un nemeklēja kaut ko izdevīgāku, kā to būtu darījuši zirgi vai kaķi, vai tārpi, — nē, lai cik ļoti viņi bija gribējuši redzēt avotu, tad tagad viņi des­mitiem reižu vairāk vēlējās redzēt vietu, kur avots bija atradies. Cilvēki vispār ir neaprēķināmas būtnes.

Mēs devāmies uz priekšu ļoti ātri; jau pāris stundu pirms saulrieta mēs atradāmies augstajos kalnos, kas ieslēdza Svēto ieleju no visām pusēm, un raudzljāmies uz leju. Varēja saredzēt tikai gal­veno, un tie bija triju celtņu masivi, kas atradās cits no cita stipri tālu un, no lielā augstuma raugo­ties, izskatījās kā rotaļlietas plašajā, tuksnesim līdzīgajā ieleja. Sāda ainava parasti ir skumja, jo šķiet, ka laiks tur apstājies uz vietas un visu pār­ņēmusi nāve. Bet kāda skaņa tomēr pārtrauca klu­sumu, lai vel vairāk izceltu tā dziļo skumību — tās bija tālu zvanu skaņas, ko šad tad atnesa vējš, tik klusas un maigas, ka mēs nezinājām, vai dzirdam tās ar ausīm vai sirdi.

Pirms tumsas iestāšanās mēs nonācām klosterī. Vīrieši dabūja naktsmājas mūku klosterī, bet sie­vietes aizsūtīja pie mūķenēm. Turpat virs galvas zvanīja zvani, un to svinīgās skaņas izklausījās kā likteņa aicinājums. Ikviena mūka sirdi bija sagrā­bis māņticīgs izmisums, kā to varēja spriest no viņu bālajām sejām. Visur bija redzamas šīs melni tērptās, nedzirdamiem soļiem ejošās, bālās parā­dības, kas te parādījās, te pazuda kā dīvaini sapņu tēli.

Vecā abata prieks, mani ieraugot, bija aizkusti­nošs. Pat līdz asarām; raudāja gan tikai viņš. Tad viņš teica:

— Nevelc lietu garumā, dēls, un sāc savu glāb­šanās darbu. Ja mums neizdosies tuvākajā laikā atsaukt ūdeni atpakaļ, tad mēs esam pazuduši un divu gadsimtu labajam darbam pienāks gals. Tik raugies, lai tu to izdarītu ar svētām burvībām, jo baznīca nepieļaus, lai tās labā darbojas velna spēki.

— Par to varat būt pilnīgi pārliecināts, tēv, ka nelietošu tādas mākslas, kas nāk no velna, vai ko tādu, ko nebūtu radījusi dieva roka. Bet vai Merlins strādādams cieši pieturas pie šiem noteikumiem?

— Viņš teica, ka to darīs, mans dēls, tā viņš teica un zvērēja.

— Nu, tādā gadījumā lai viņš turpina.

— Bet tu taču nesēdēsi bez darba, ja vari vi­ņam palīdzēt.

— Nebūs labi, ja tiks sajauktas dažādas meto­des, tēv. Bez tam tas nebūs biedriski. Amata brā­ļiem neklājas citam citu noliegt. Gan mums abiem būs tur darba diezgan, un beigās jau noskaidrosies, kurš no mums labāks. Merlins ir noslēdzis līgumu; neviens cits burvis to nedrīkst aiztikt, pirms viņš nav to uzteicis.

— Bet es viņu varu no līguma atbrīvot, jo ne­pieciešamība ir tik liela, ka attaisno šādu rīcību. Un, ja arī tas tā nebūtu, kas gan var pavēlēt baz­nīcai? Baznīca pavēl visiem; ko tā grib, to dara, lai arī kā tas vienam otram sāpētu. Es Merlinu atbrīvošu no līguma, un tu tūlīt sāksi savu darbu.

— Tas nevar notikt, tēv. Bez šaubām, tas, kurš ir visspēcīgs, var darīt, ko grib, un neviens viņu nevar par to sodīt, bet mēs, nabaga burvji, neesam tā privileģēti. Merlins ir ļoti labs burvis sīkās lietās, un kā tādam viņam ir gluži laba slava. Viņš pūlas un cenšas darīt to labāko, un tas nemaz nebūtu pieklājīgi,_ ja es tagad noņemtu viņam darbu, kad viņš to vel nav atstājis.

Pēc šiem vārdiem abata seja noskaidrojās, un viņš teica:

— Tas ir vienkārši. Ir dažādi veidi, kā viņu pār­liecināt to atstāt.

— Nē, nē, tēv, tas nevedīs pie laba gala, kā ļaudis mēdz teikt. Ja viņu pret paša gribu piespiestu atteikties, tad viņš noburtu avotu un paietu ilgs laiks, kamēr es atklātu burvības noslēpumu. Tas varētu pat ilgt veselu mēnesi. Piemēram, es varētu uzstādīt burvību, ko sauc par telefonu, un Merlinam paietu simt gadu, pirms viņš atklātu tā noslēpumu. Kā redzat, tas var mani aizkavēt uz veselu mēnesi! Vai tik sausā laikā, kāds ir pašreiz, jūs uzdroši­nātos riskēt ar veselu mēnesi?

— Mēnesi! Iedomājoties vien, man jānodreb. Lai notiek tava griba, dēls! Bet šī vilšanās padara man smagu sirdi. Atstāj mani un ļauj man gur­dumā un gaidās vadīt savu laiku, kā to esmu darī­jis šis desmit garās dienas, kad guļošais ķermenis šķiet atpūšamies, kaut gan sirdij nav miera.

Protams, Merlinam būtu bijis labāk aizmirst smalko toni, jo viņš nekad nespētu radīt avotā ūdeni, būdams īsts sava laika burvis. Tiem brīnu­miem, kas bija darījuši viņu slavenu, bija tā laime notikt tad, kad neviens, izņemot viņu pašu, nebija klāt. Viņš nekad neradīs avotā ūdeni, ja visu laiku tam apkārt stāvēs cilvēki; pūlis tāpat varēja kaitēt burvja brīnumiem tais laikos, kā tas var kaitēt spi- ritista brīnumiem manā laikā: katrā ziņā vienmēr

starp skatītājiem atradīsies kāds neticīgais, kas, kri­tiskajā brīdī uzgriezdams elektrību, sabojās visu. Bet es negribēju, ka Merlins atstātu darbu, pirms es vēl nebiju sagatavojies, kas nebija iespējams, kamēr nebija saņemtas vajadzīgās mantas no Kamelotas. To atvešana prasīs vismaz divas līdz trīs dienas.

Mana klātbūtne deva mūkiem cerības un viņus iepriecināja vismaz tik daudz, ka viņi tajā vakarā pirmo reizi pēc desmit dienu ilgas gavēšanas kārtīgi paēda. Tiklīdz viņu vēderi bija attiecīgi stiprināti ar barību, to garastāvoklis strauji uzlabojās, un, kad apkārt sāka iet alus kanna, labsajūta pieauga vēl straujāk. Piedzērušies svētie tēvi negribēja atstāt galdu, un tā mēs nosēdējām visu nakti. Bija ļoti jautri. Tika stāstīti veci, apšaubāma satura stāsti,kas bezzobainajām mutēm lika smieklos pārvērsties, asa­rām ritēt pār vaigiem un apaļajiem vēderiem raus­tīties; tik skaļi tika aurotas divdomīgas dziesmas, ka pat zvanu skaņas vairs nevarēja'sadzirdēt.

Beidzot arī es iedrošinājos izstāstīt kādu stāstu, kam bija milzīgi panākumi. Bez šaubām, tie nera­dās tūlīt, jo šīs zemes iedzīvotāji nespēj uzreiz ap­tvert jokus; bet, kad es to stāstīju piekto reizi, tie sāka plaisāt, kad es to stāstīju astoto reizi, tie sāka sabirzt druskās; atkārtojis stāstu divpadsmito reizi, tie sadrupa gabalos, un pie piecpadsmitās reizes tie bija galīgi sašķīduši un, paņēmis slotu, es tos uz- slaucīju. Bez šaubām, tas, ko es stāstu, nav jāsaprot burtiski. Sie salinieki ir gausi savā aptveršanā, bet, kad viņi beidzot ir aptvēruši, tad atmaksa par

ieguldītajām pūlēm ir tik liela, ka atstāj ēnā visas pārējās tautas.

Nākošajā rītā, tikko sāka svīst gaisma, es iera­dos pie avota. Merlins jau bija priekšā, burdamies kā bebrs, bet nespēdams radīt ne mazākā slapjuma. Viņš nebija labā omā, un katrreiz, kad es aizrādīju, ka šis līgums varbūt drusku par smagu iesācējam, viņš lamājas kā biskaps, — tas ir, es šeit domāju franču biskapu Reģenta laikā.

Apstākļi UZ vietas bija tādi, kādus es tos biju iedomājies. Svētais avots bija gluži ikdienišķs iestādījums, parasta veida izrakts un ar akmeņiem izlikts. Pat melos, kas bija radījuši tā slavu, nebija nekā brīnišķīga; arī es tādus būtu varējis pastāstīt bez mazākām grūtībām. Avots atradās tumšā telpā akmens kapličas vidū. Uz kapličas sienām atradās ļoti daudz gleznu, kas būtu likušas pat reklāmām izskatīties vērtīgām. Gleznās bija attēloti dažādie avota ūdens veiktie brīnumdarbi, kas bija notikuši tad, kad neviens nebija atradies tuvumā, atskaitot eņģeļus. Eņģeļi ir vienmēr tur, kur sagaidāms kāds brīnums, — laikam tādēļ, lai tiktu uzbildēti. Eņģeļi tāpat to mīl kā ugunsdzēsēji; par to var viegli pār­liecināties vecmeistaru gleznās.

Telpu, kurā atradās avots, vāji apgaismoja lampa; kad avotā bija ūdens, mūki to vilka ārā ar grieztuvi un, salējuši silēs, novadīja akmens rezer­vuāros, kas atradās kapličā. Tikai mūki drīkstēja ieiet avota kambarī. Ar sava amata brāļa un padotā laipno atļauju arī es tur iegāju. Viņš pats gan ne­bija tur savu kāju spēris. Viņš darīja visu zīlēdams

un nekad nestrādāja ar prātu. Ja viņš būtu tur iegā­jis un apskatījies, nevis strādājis ar savām sajuku­šajām smadzenēm, tad viņš būtu avotu savedis kār­tībā pavisam vienkāršā veidā, pie tam ar parastiem līdzek|iem būtu varējis pārvērst brīnumā; bet nē, viņš bija vecs muļķis, burvis, kas ticēja pats savām burvībām; ar šādu māņticību saslimis burvis taču nespēj augt savā meistarībā.

Es domāju, ka avotā ir radusies plaisa, dažiem sienas akmeņiem izdrūpot un izveidojot caurumus, pa kuriem ūdens varēja aizplūst. Izmērījis ķēdi, es konstatēju, ka tā ir 98 pēdas gara. Tad iesaucu iekšā pāris mūku, aizslēdzu durvis un, paņēmis rokā sveci, liku sevi nolaist avotā. Manas aizdomas izrādījās pareizas; pamatīgs gabals no sienas bija izdrupis, radīdams lielu plaisu.

Es gandrīz nožēloju, ka šī teorija izrādījās pa­reiza, jo man bija prata vēl kāda cita varbūtība, daudz pateicīgāka brīnumam. Es atcerējos, ka Amerikā daudzus gadsimtus vēlāk gadījumos, kad apstājās plūst naftas avots, tas tika izspridzināts ar dinamita lādiņu. Ja ūdens trūkums avotā būtu šādā veidā izskaidrojams, tad es visus pārsteigtu, likdams kādam ne sevišķi vērtīgam iemest avotā dinamita bumbu. Sim pasākumam biju nodomājis nozīmēt Merlinu. Tomēr tagad bija skaidrs, ka spridzināt šeit nebija nekādas vajadzības. Bet ne jau vienmēr viss notiek tā, kā mēs to gribētu. Tādēļ nav jāmokās ar nožēlām, vilšanās nedrīkst iespaidot darbīgu cilvēku, viņam tomēr jāzina, kā sasniegt savu mērķi. To es arī darīju. Nebija vajadzības

steigties, gan pienāks laiks ari bumbai. Un tas tiešām pienāca.

Kad mūki bija mani uzvilkuši augšā, es viņus izsūtīju ārā un nolaidu avotā makšķeres auklu; avots bija simt piecdesmit pēdas dziļš, četrdesmit vienu pēdu tajā atradās ūdens. Es iesaucu iekšā kādu mūku un tam pajautāju:

— Cik dziļš ir avots?

— To, ser, es nezinu, jo neviens man nav to teicis.

Cik aiigslu laja parasti stāv ūdens?

— Ka stasla senie raksti, tad šos divus gad­simtus tas atradies gandrīz līdz pašai augšai.

Tas bija pareizi, vismaz attiecībā uz pēdējo laiku, kā to pierādīja daudz ticamākas pazīmes nekā mūks — tikai divdesmit vai trīsdesmit pēdas no ķēdes aiz lietošanas bija noberztas spožas, pā­rējā ķēdes daļa bija sarūsējusi. Kas bija noticis to otro reizi, kad avots bija pārstājis dot ūdeni? Bez šaubām, kāda praktiska persona toreiz bija aizlā­pījusi radušos caurumu, pēc tam paziņodama dieva lēmumu, ka avotā atkal radīsies ūdens, ja noliegs grēcīgās peldes. Tagad atkal bija radies caurums, un šie bērni, izlūgdamies debesu palīdzību, būtu skaitījuši lūgšanas, rīkojuši svētos gājienus, zvanī­juši zvanus, kamēr paši izžūtu un pārvērstos pīšļos, un nevienam no šiem nevainīgajiem nebūtu ienācis prātā izmērīt avotu ar makšķeres auklu vai arī nolaisties tajā un iepazīties ar īsto stāvokli. Visgrūtāk ir cīnīties ar vecām parašām. Tās pāriet no vienas paaudzes uz otru. Ja kāds to laiku cilvēks gribēja domāt savādāk nekā viņa senči, tad viņš tūlīt tika turēts aizdomās par nelikumību. Tādēļ es teicu mūkam:

— Radīt ūdeni sausā avotā ir sevišķi grūts brī­numdarbs, bet mēs tomēr mēģināsim, ja tas neiz dosies brālim Merlinam. Brālis Merlins ir ļoti labs burvis, bet viņa specialitāte ir salona triki, tā ka šeit viņam var arī neizdoties; tas ir visticamākais. Bet tādēļ jau viņš nebūt nav sliktāks; cilvēks, kas var veikt šādu brīnumu, ir pietiekoši gudrs, lai vadītu viesnīcu.

— Viesnīcu? Es gan nebūšu dzirdējis.. .

— Par viesnīcu? Tas ir tas pats, ko šeit dēve par iebraucamām vietām. Cilvēks, kas spēj veikt šādu brīnumu, var turēt iebraucamo vietu. Ls lo spēju un izdarīšu; bet es negribu jums noslēpt, ka šāda veida brīnumdarbs prasa vislielāko okulto spēku sasprindzinājumu.

— Neviens gan labāk nezinās patiesību ka mūsu brāļu draudze, jo, kā lasām senos rakstos, šī darba veikšanai bijis vajadzīgs vesels gads. Lai dievs jums palīdz, mēs par to lūgsim.

No veikalnieciskā viedokļa raugoties, bija ļoti svarīgi izplatīt baumas, ka darbs grūti veicams. Cik gan daudzi sīki pasākumi nav padarīti lieli ar pa­reizu reklāmu! Sim mūkam es to biju ieskaidrojis, gan viņš pastāstīs to arī citiem. Dažās dienās par to runās viss tuksnesis.

Pusdienas laikā, atgriežoties mājās, es ceļā sa­tiku Sendiju. Viņa devās pie svētceļniekiem. Es viņai teicu:

— Man ari patiktos apskatīt šos svētceļniekus. Šodien ir trešdiena. Vai viņiem ir arī dienas iz­rādes?

— Kas, lūdzu, ser?

— Dienas izrādes. Vai pēcpusdienās pie viņiem atvērts?

— Kas?

— Pie svētceļniekiem, protams.

— Atvērts?

— Jā, atvēris. Vai tas nav pietiekoši skaidri pateikts? Vai viņi pusdienas laikā slēdz ciet?

— Slēdz ciet?

— Slēdz ciet — ja, slēdz ciet. Kas tur ko nesa­prast — slēdz ciet. Tādu muļķi es vēl neesmu re­dzējis; vai tu vispār spēj kaut ko saprast? Vien­kārši sakot, vai viņi slēdz ciet veikalu, kad viņi izbeidz spēles, kad nodzēš gaismu . . .

— Aizslēdz veikalu, izbeidz .. .

— Nu pietiek. Tu mani galīgi nogurdini. Šķiet, ka tu neko nesaproti, pat vienkāršākās lietas ne.

— Man ļoti patiktos, ja es jums varētu pakalpot, ser, un mani sāpina un skumdina, ka tas man neiz­dodas, bet es esmu tikai vienkārša, nemācīta mei­tene, jau no paša šūpuļa ar dziļajiem zinību ūde­ņiem neslacīta, jo ikviens, kas baudījis šo svēto sakramentu, tiek svaidīts valdnieka godā, un na­baga mirstīgais, savas neziņas dēļ nelikdams šajā svētajā vietā, redz sevi kā simbolu tur, kur cilvēki, maisa drēbēs tērpušies, pelnus uz galvas kaisīdami, apraud zaudēto, un tad, kad nu tādi nožēlojami ra­dījumi savā gara tumsībā izdzird šos dīvainos vār­dus — aizslēgt veikalu, pārtraukt spēli, nodzēst ugunis, — tad tikai dieva žēlastība neliek viņiem nomirt skaudībā par šo prātu un mēli, kas tik ska­nīgus valodas brīnumus spējuši radīt, un, ja nu šajā pazemīgajā prātā rodas sajukums un nespēja saprast brīnumaino vārdu nozīmi, tad tas nav tī­šām, bet, iegaumējiet labi, tā ir pati dievišķīgā padevība, ko vieglprātīgi nedrīkst novērtēt, un jūs taču pamanījāt manu garastāvokli un raksturu un sapratāt, ka es nedarītu, ja varētu, un, ja reiz ne­varu, tad arī vēlēšanās to darīt neko nelīdz, un ne mūsu varā pārvērst gribēt par varēt, un tādēļ es lūdzu jūs, labais kungs un dārgais lord, piedot manu kļūdu visā labsirdībā un žēlsirdībā.

Es nevarēju visu saprast, it sevišķi sīkumus, bet galveno es sapratu, un ar to pietika, lai es justos apkaunots. Nebija godīgi uzbrukt sestā gadsimta bērnam ar 19. gadsimta tecbnikas terminiem un zoboties par viņu, kad tas nesaprot to nozīmi, se­višķi tad, kad tas ar visu sirdi centās to darīt un ne jau paša vainas dēļ tas viņam neizdevās; es atvainojos. Tad mēs draudzīgā sarunā aizgajām līdz vientuļnieku alām, kļūdami labāki draugi nekā jebkad.

Manī pamazām sāka veidoties mistiska, baiļ- pilna godbijība pret meiteni, jo tad, kad viņa nostā­dījusi savu runas vilcienu uz pareizām sliedēm, sāka kādu no saviem bezgalīgajiem transkontinen- talajiem teikumiem, man bija tāda sajūta, it kā es atrastos pašas vācu valodas mātes priekšā. Tas mani tā iespaidoja, ka es bieži vien apstājos un no­ņēmu cepuri, kad viņa sāka pār mani izliet šos bez­galīgos teikumus; ja viņas vārdi pārvērstos ūdenī, tad es droši vien jau sen būtu noslīcis. Viņai bija tīri tipiski vācu paņēmieni; vienalga, kas viņai arī nebūtu sakāms — vai piezīme, vai vesels sprediķis, vai enciklopēdija, vai arī kāda kara vēsture, — viņa mirtu, ja nepateiktu to vienā teikumā. Tā dara ik­viens vācu rakstnieks, un, kad viņš ienirst kādā no saviem teikumiem, tad tas ir pēdējais, ko jūs no viņa redzat, pirms viņš nav izpeldējis savas Atlan- tikas otrā pusē, turēdams mutē darbības vārdu.

Visu pēcpusdienu mēs nostaigājām no viena vientuļnieka pie otra. Tā bija visdīvainākā zvērnīca. Būt visnetīrākam un visvairāk utu apsēstam bija galvenais, par ko viņi sacentās. Pie tam viņi izskatī­jās līdz pēdējam pašapmierināti un pārliecināti par savu taisnību. Viena vientuļnieka lepnums bija gu­lēt kailam dubļos un ļaut parazitiem sevi netrau­cēti kost; otrs — skaitot lūgšanas, visu dienu no­stāvēt pie kādas klints par brīnumu svētceļnieku pūlim, kas ap to bija salasījies; trešā — rāpot kai­lam uz visām četrām; ceturtā — gadu pēc gada vilkt sev visur līdz astoņdesmit mārciņas smagu dzelzs gabalu; piektā — nekad negulēt guļus stāvoklī, bet gan stāvot un tieši starp ērkšķu krūmiem un krākt, kad svētceļnieki to aplūkoja; kādu sievieti ar sir­miem matiem, pilnīgi kailu, no galvas līdz kājām sedza tāda netīrumu kārta, kādu var iegūt tikai četr­desmit septiņus gadus ilgā svētā atturībā no ūdens. Svētceļnieku pulciņi stāvēja ap visiem šiem dīvai­najiem radījumiem, godbijības pārņemti un ap­skauzdami vientuļnieku šķīsto dzīvi, ko dievbijīga­jiem atturībniekiem bija piešķīrušas bargās debesis.

Beidzot mēs nonācām pie viena no visievēroja- mākiem vientuļniekiem. Viņu pazina visa kristīgā pasaule, visu zemju dižciltīgie un varenie nāca pie viņa izteikt savu godbijību. Viņš bija izvēlējies sev vietu visplatākajā ielejas galā, un vienmēr viņam apkārt stāvēja svētceļnieku pūlis.

Uz sešdesmit pēdu augsta staba, kura galā bija novietota platforma, stāvēja šis vientuļnieks, darī­dams to, ko bija darījis visus šos divdesmit ga­dus, - noliekdamies pie savām kājām un atkal atliekdamies, un tā vienā laidā. Tāds bija viņa lūg­šanas veids. Es uzņēmu viņa kustības pēc chrono- metra: 24 minūtēs un 46 sekundēs viņš noliecas 1244 reizes. Bija tiešām žēl atstāt neizmantotu tik derīgu spēku. Sī taču bija viena no visvērtīgākajam kustībām mechanika pedaļa kustība; es atzīmēju to savā kabatas grāmatiņā, nolemdams kādā dienā pierīkot viņam elastīgas virves, kas vilktu šuj­mašīnu. To es arī vēlāk izdarīju un veselus piecus gadus viņu lietderīgi izmantoju. Visā šajā laikā viņš sašuva astoņdesmit tūkstošu pirmšķirīgu linu kreklu, pa desmit gabaliem dienā. Es viņu izman­toju visas nedēļas dienas, pat svētdienas, jo arī tad viņš tāpat kustējās, un kādēļ gan laist bojā neiz­mantotu enerģiju! Sie krekli man neko neizmaksāja, atskaitot vienīgi drēbi, ko es pats sagādāju, jo ne­būtu pareizi arī to likt viņam sagatavot. Svētceļ­nieki šos kreklus ķertin izķēra par 1,5 dolāriem ga­balā, tikpat daudz maksāja piecdesmit govis vai sugas sacīkšu zirgs karaļa Artura galmā. Sos krek­lus uzskatīja par visdrošāko aizsarglīdzekli pret grēku, un kā tādus mani bruņinieki tos izreklamēja pa visām malu malām, krāsu podus un šablonus netaupīdami, tā ka visā Anglijā nevarēja atrast nevienu klinti, akmeni vai sienu, uz kuras jau pa pusjūdzi nevarētu lasīt:

PēRCIET SVĒTA STABA KREKLUS!

tos VAlkā VISI DIŽCILTĪGIE. PATENTU GArANTETA.

Šie krekli man ienesa tik daudz naudas, ka es nezināju, kur to likt. Kad mana rūpniecība paplaši­nājās, mēs sākām izgatavot kreklus karaļiem un sevišķi smalkus grāfienēm un tamlīdzīgām dāmām, ar volaniem priekšā, ar krokām mugurpusē, ar sku- jiņdūrienā izšūtiem glābšanas riņķiem un ar dažādu krāsu kombinējumiem kreisā pusē. Tās tikai bija mantiņas!

Bet tieši šajā laikā es pamanīju, ka mans dzinēj- motors sācis stāvēt uz vienas kājas, jo, kā izrādī­jās, ar otru bija noticis kaut kas nelāgs; es tūlīt pārtraucu ražošanu un izstājos no rūpniecības, ko nopirka sers Bors de Gari kopā ar saviem draugiem; pēc gada šis uzņēmums pilnīgi apstājās, un labajam svētajam beidzot bija miers. To viņš bija nopelnījis, varu no sirds apgalvot.

Kad es viņu redzēju pirmoreiz, viņš izturējās tā, ka to šeit aprakstīt nav iespējams. To jūs varat izlasīt «Svēto dzīvēs»! [10]