EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

KAPTEIŅA STORMFILDA CEĻOJUMS UZ PARADĪZI [4]

I

Tad nu tā: kad jau kādus trīsdesmit gadus biju sabijis par mironi, es sāku uztraukties. Jo visu šo laiku līdzīgi komētai es joņoju pa izplatījumu. Es saku «līdzīgi»! Bet, Pīters, vari man ticēt, visas komētas es atstāju aiz sevis! Tiesa gan, neviena no tām nesekoja tieši pa manu kursu — komētas kus­tas pa izstieptu apli, kas atgādina laso; es turpre­tim traucos uz viņpasauli pa taisni — kā bulta; tikai paretam ceļā man gadījās redzēt kādu komētu, kas stundu vai divas joņoja uz priekšu pa manu kursu, un tādās reizēs mēs uzsākām skriešanos. Taču šī skriešanās parasti bija vienpusīga; es aizdrāzos garām komētai, bet šī likās paliekam uz vietas. Pa­rastām komētām ātrums nemēdz būt lielāks par div­simt tūkstoš jūdzēm minūtē. Tādēļ, ja kāda no tām gadījās man ceļā, piemēram, Enkes vai Hallija komēta, es tik tikko paguvu uzsaukt «labdien» un «ardievu». Vai tad to var saukt par skriešanos? Tādu komētu var salīdzināt ar preču vilcienu, tur­pretim mani — ar telegramu. Starp citu, izkļuvis laukā no mūsu astronomiskās sistēmas robežām, es sastapos ari ar cita veida komētām, kuras savā ziņā bija spējīgas ar mani sacensties. Pie mums par tā­dām komētām pat runas nevar būt! Tā es reiz kādā naktī devos uz priekšu ar vienmērīgu ātrumu, ar pilnām burām, labam ceļa vējam pastāvot, domā­dams, ka virzos ar ātrumu, kas nav mazāks par miljonu jūdžu minūtē, varbūt arī vairāk, kad pie­peši trīs kompasa strēķu atstatu no priekšas, stīr- borta pusē, ieraudzīju apbrīnojami lielu komētu. Pēc tās hekuguns noteicu kursu — tas bija: no ziemeļ­austrumiem uz austrumiem. Tā lidoja tuvu manam kursam, es nevarēju palaist garām šādu gadījumu, izmainīju kursu par vienu kompasa strēķi, aizliku ciet stūres ratu un metos to panākt. Ja tu būtu dzir­dējis, ar kādu šņākoņu es šķēlu pasaules telpu, ja būtu redzējis elektrisko vētru, kādu sacēlu! Pēc pus­otrām minūtēm ap mani bija lāds elektrisks mir­dzums, tik spilgts, ka daudzu jūdžu apkārtnē kļuva tik gaišs kā dienā. Komēta tālumā izstaroja iezil­ganu gaismiņu, gluži kā dziestoša lāpa, bet, jo tuvāk es tai nācu, jo skaidrāk varēju saskatīt, cik tā ir milzīgi liela. Es tai tuvojos tik ātri, ka jau pēc simt piecdesmit miljonu jūdzēm iekļuvu tās fosfo- rescējošajā ķīļūdenī un no šausmīga spožuma kļuvu gandrīz vai akls.

«Nu,» nodomāju savā prātā, «tā es varu tajā itin drīz ietriekties,» un, pavirzījies drusku sāņus, sāku uzņemt ātrumu. Pamazām tuvojos komētas astei. Vai tu arī zini, ko tas atgādināja? It kā ods tuvotos Amerikas kontinentam! Ātrumu es vēl ar­vien nesamazināju. Pakāpeniski nogāju gar komē­tas ķermeni vairāk nekā simt piecdesmit miljonu jūdžu, taču pēc tās ķermeņa kontūrām nopratu, ka pat tās vidukli vēl neesmu sasniedzis. Ak Pīters, vai tad uz zemes mums ir kāda jēga par komētām?! Ja gribas redzēt ievērības cienīgu ko­mētu, tad jānokļūst aiz mūsu saules sistēmas robe­žām, jānokļūst tur, kur tām nekas nestājas ceļā — vai saproti? Mīļais draugs, tur es tiku redzējis tādus eksemplārus, kas pat mūsu visievērojamāko komētu orbitās nevarētu ievietoties — vismaz to astes katrā ziņā karātos ārpusē!

Ko tad vairāk, drāzos uz priekšu vēl kādas simt piecdesnv't miljonu jūdzes un beidzot, ja atļauts tā izteikties, nonācu komētas plecu augstumā. Patie­šām, jutos pats ar sevi ļoti apmierināts, līdz piepeši pamanīju, ka pie komētas borta pienāk klāja virs­nieks un caur tālskati sāk mani aplūkot. Tūdaļ ari atskanēja viņa komanda:

— Ei jūs tur, apakšā! Uzbērt ogles, uzbērt ogles! Piemest vēl klāt kādus simt miljonu miljardus tonnu sēra!

— Klausos, ser!

— Stīrborta sardzi laukā! Visi uz klāja!

— Klausos, ser!

— Norīkot divsimt tūkstošus miljonu ļaužu bramburu un topbramburu pacelšanai!

— Klausos, ser!

— Pacelt lēburas! Pacelt visas buras, visas līdz pēdējai lupatai! Pacelt buras no priekšgala līdz pa­kaļgalam!

— Klausos, ser!

Es, Pīters, tūdaļ nopratu, ka ar tādu pretinieku nav vis pa jokam. Nepagāja ne desmit sekundu, kad komēta jau bija pārvērtusies par blīvu, ugunssar­kanu buru mākoni, tās pacēlās nesaredzamos aug­stumos, šķita, it kā tās piepūstos, piepildīdamas visu izplatījumu, sēra dūmi mutuļiem vēlās ārā no kur­tuvēm — nav iespējams aprakstīt, kas tas bija, bet, kas attiecas uz smaku, tad par to pat nav ko runāt. Kā šī milzene joņoja! Kas par jampadraci uz tās sacēlās! Tūkstošiem bocmaņu svilpju kauca, un komanda, kas bija tik liela, ka simt tūkstošu pa­sauļu, līdzīgu mūsējai, būtu par maz, lai tiem tur būtu vietas, — lādējās kā viens vīrs. Neka tam­līdzīga visā savā mūžā netiku dzirdējis.

Kaukdami un rībēdami mēs drāzāmies, cik vien jaudas, cits citam blakus, — manā praksē taču vēl nekad nebija gadījies, ka kāda komēta mani būtu noskrējusi, un es nolēmu: kaut arī plīsīšu, bet uzva­rēšu. Zināju, ka biju jau iemantojis reputāciju pa­saules telpā un nebūt nedomāju to pazaudēt. Es sāku manīt, ka skrienu gar komētu tagad lēnāk nekā sākumā, tomēr vēl skrienu. Uz komētas valdīja šaus­mīgs satraukums. Vairāk nekā simt miljardu pasa­žieru iznāca uz klāja, visi viņi sadrūzmējās komētas bakborta pusē un sāka slēgt derības, kurš uzvarēs šinī sacīkstē. Dabiski, ka šīs drūzmēšanās dēļ komē­tai radās sānsvere un samazinājās ātrums. Ak vai, kā stūrmanis aizsvilās! Ar ruporu rokās viņš metās burzmā un rēca:

— Uz vidu! Uz vidu, jūs! .. . [5] Ja ne, tad es jums, idiotiem, visiem galvas kā kāļus pārskaldīšu.

Bet es, es tā pamazītēm skrēju un skrēju, līdz kamēr pienācu pie šī briesmoņa paša priekšgala. Tagad jau tur arī kapteini pašu bija izvilkuši laukā no gultas un tas stāvēja līdzās saviem stūrmaņiem uz priekšklāja, sārtas blāzmas apspīdēts, bez svār­kiem, rīta tupelēs, kā vārnu ligzdu izspūrušiem ma­tiem, neuzpogāto bikšturu gals karājās zemē. Sprie­žot pēc izskata, viņš un stūrmaņi bija pamatīgi uztraukušies. Lidojot viņiem garām, es vienkārši ne­varēju atturēties, neparādījis tiem garu degunu un neuzsaucis:

— Palieciet sveiki! Vai neaiznest sveicienus jūsu radiem?

Tā, Pīters, bija kļūda! Ne tikai vienu reizi vien pēc tam esmu nožēlojis savus vārdus. Jā, pielaidu kļūdu! Saproti, kapteinis jau bija gatavs uzdot visu skriešanos, taču tādu ņirgāšanos viņš nevarēja pa­ciest. Viņš pagriezās pret stūrmani un jautāja:

— Kā ir, vai pietiks mums pašiem sava sēra visam braucienam?

— Jā gan, ser.

— Noteikti?

— Jā, ser. Atliku likām.

— Cik mums te ir kravas sātanam?

— Viens miljons astoņi simti miljardu kvintalu spldeklīšu.

— Lieliski, tad lai viņa īrnieki pasalst, kamčr pienāk nākošā komēta. Atvieglot kuģi! Naski, naski, zēni! Visu kravu pār bortu!

Pīters, paskaties man acīs un nenobīstiesi De­besīs es noskaidroju, ka katrs spīdeklis ir sešdesmit deviņas tādas pasaules kā mūsējā. Redzi nu, kādu kravu viņi izgāza pār bortu. Krītot lejā, tā pa tīro kā slaucīt noslaucīja kādu zvaigžņu baru, it kā tās būtu svecītes un kāds tās būtu nopūtis. Kas attiecas uz skriešanos, tad ar to arī bija beigas. Atbrīvoju­sies no balasta, komēta aizdrāzās man garām tā, it kā es stāvētu uz enkura. Kapteinis, skatīdamies uz mani no komētas pakaļgala, parādīja garu degunu un uzsauca:

— Palieciet sveiki! Tagad varbūt jus velcsiclies, lai aizvedu sveicienus jūsu tuviniekiem Mužigaja Tropu valstī.

Tad viņš piepogaja bikšturu galu, kas karājās uz leju, un aizgāja prom, un pēc trīsceturtdaļstundas komēta atkal vairs tikai kā vāja gaismiņa mirgoja tālumā. Jā, Pīters, biju pielaidis kļūdu, - nelabais mani dīdīja pateikt muļķību! Es laikam nekad ne­beigšu to nožēlot. Es būtu uzvarējis šajās skrieša­nās ar debesu nekauņu, ja vien būtu savaldījis mēli.

Bet esmu mazliet novirzījies no temata; atgrie­zīšos pie sava stāsta. Tagad tev ir priekšstats par manu ātrumu. Pēc tam kad šāda ceļošana bija ilgusi jau trīsdesmit gadu, es, atkārtoju to vēlreiz, sāku uztraukties. Neteikšu, ka netiku guvis arī priekus,— nē, es redzēju daudz jauna, interesanta: taču, sa­proti pats, vienam tomēr ir tā kā garlaicīgi. Bez tam gribējās kaut kur piestāt. Ne jau tāpēc biju devies ceļā, lai mūžīgi klaiņotu! Sākumā es pat prie­cājos, ka visa šī būšana ievelkas garumā, — es taču domāju, ka mani gaida diezgan karsta vietiņa, bet galu galā man šķita, ka labāk iet pie visiem , ar vārdu sakot, vienalga kurp, nekā mocī­ties neziņā.

Un te reiz nakti… tur arvien bija nakts, ja es nelidoju garām kādai zvaigznei, kas savu žilbinošo gaismu izstaroja visumā — tādā reizē, protams, mēdz būt gaišs, bet pēc mirkļa vai diviem es gribot negribot to atstāju aiz sevis, no jauna iegrimdams tumsā uz veselu nedēļu. Zvaigznes nebūt neatrodas tik tuvu cita citai, kā tas mums šķiet… Par ko tad es? … Ak jā … Tātad lidoju reiz naktī un redzu pie apvāršņa garu rindu mirgojošu uguņu. Jo tuvāk nācu, jo uguņi auga augumā, tapa lielāki, un drīz vien tie izskatījās pēc milzīgām krāsnīm.

— Nudien, beidzot esmu klāt! — noteicu pie sevis. — Un, kā tas bija sagaidāms, protams, ne jau paradizē!

Es zaudēju samaņu. Nezinu, cik ilgu laiku tur­pinājās mans ģībonis, — laikam gan ilgi, jo, kad atžirgu, tumsa vairs nemāca, spīdēja saulīte un gaiss bija silts un neiedomājami smaržīgs. Un ma­nam skatienam atklājās patiesi brīnum skaista ap­kārtne. Tas, ko es tiku noturējis par krāsnīm, izrā­dījās no mirdzošiem dārgakmeņiem celti, daudzas jūdzes augsti vārti, kas atradās tīra zelta sienā, kurai nebija ne gala, ne malas, vai raugās uz kreiso vai uz labo pusi. Pie vieniem no šiem vārtiem es tad nu ari pieskrēju kā sadedzis. Tagad tik es ierau­dzīju, ka debesis mudžēt mudž no miljoniem ļaužu, kas visi devās uz vienu un to pašu vietu. Ar kādu rūkoņu tie joņoja pa gaisu! Visa debesu telpa, gluži kā skudru apsēsta, ņudzēt ņudzēja no ļaudīm; do­māju, ka to tur bija vairāk miljardu.

Es nolaidos, un pūlis mani aizrāva sev līdzi pie vārtiem. Kad pienāca mana kārta, galvenais klerks griezās pie manis visai lietišķā balsī:

— Nu, mudīgāk! No kurienes jūs?

— No Sanfrancisko.

— Sanfran …? Kā, kā?

— Sanfrancisko.

Kā cilvēks, kas ir nesaprašanā, viņš pakasīja pa kausi un tad vaicāja:

— Kas tā tāda — planēta, vai?

Tad ir gan iedoma, Piters, nudien!

— Planēta? — es atbildu. — Nē, tā ir pilsēta. Vēl vairāk, tā ir lielākā, skaistākā …

— Pietiek, — šis mani pārtrauc. — Seit nav vieta garām runām. Ar pilsētām mēs te nenodarbo­jamies. No kurienes jūs vispār esat?

— Ak, lūdzu piedošanu, — es saku. — Pierak­stiet: no Kalifornijas.

Atkal, Pīters, es iedzinu šo klerku strupceļā. Viņa sejā pavīdēja izbrīns, bet tad viņš skarbi un saniknoti attrauca:

— Tādu planētu es nepazīstu! Kas tas ir, vai tas ir zvaigznājs?

— Ak dievs! — es saku. — Kas tad nu tas par zvaigznāju? Tas ir štats!

— Ar štatiem mēs nenodarbojamies. Sakiet galu galā, no kurienes jūs vispār, vispār visā visumā, esat? Vai tad jūs vēl arvien nesaprotat?

— Are, nu gan saprotu, ko jūs gribat. Es esmu no Amerikas, no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tici vai ne, Pīters, bet arī tas nelīdzēja. Lai de­viņi pērkoni mani nosper, ja meloju! Ģīmis tam ne par matu nepārvērtās, — kāds bija, tāds palika, gluži tāds pats kā mērķis pēc milicijas [6] šaušanas sacīkstēm. Viņš pagriezās pret savu palīgu un jau­tāja:

— Amerika? Kur tas ir — kas tad tas būtu?

Un palīgs šim nadzīgi atbild:

— Tāda spīdekļa nav.

— Spīdekļa? — es saku. — Ko tad jūs, jaunais cilvēk, spriedelējat? Amerika nav nekāds spīdeklis. Tā ir valsts, tas ir kontinents. To atklājis Kolumbs. Par viņu jūs, jādomā, būsiet dzirdējis? Amerika, ser, Amerika …

— Muti ciet! — galvenais uzbrēca. — Pēdējo reizi prasu: no kurienes jūs esat ieradies?

— Patiešām nezinu, kā jums atbildēt, — es saku. — Atliek vairs sabāzt tikai visu vienā maisā un teikt, ka esmu no pasaules.

— Are, — tas nopriecājās vien, — nu mēs esam drusku tuvāk lietai. No kādas tad īsteni pasaules?

Re, tagad, Pīters, viņš mani bija iedzinis strup­ceļā. Es skatos viņā, muti atplētis. Ari viņš skatās manī, uzacis saraucis, un tad pēkšņi dusmās uz­brēc:

— Nu, no kādas?

Bet es šim saku:

— Kā, no kādas? Protams, no vienīgās pasaules!

— No vienīgās! — tas iesprauslājas. — To taču ir miljardiem! Nākošais!

Tas nozīmēja, ka man vajadzēja paiet sāņus. Tā es arī izdarīju, un kāds gaišzils cilvēks ar septiņām galvām un vienu kāju ielēca manā vietā. Bet es aiz­gāju pastaigāties. Un tikai tad es apjēdzu, ka mi- riadiem to būtņu, kas šeit apkārt drūzmējās, izska­tījās tieši kā šis zilais cilvēks. Es ņēmos meklēt pūlī kādu pazīstamu seju, taču neviena pazīstama neatradu. Es pārdomāju savu stāvokli un galu gala neuzkrītoši, kā sacīt jāsaka, mazs un melns, sprau­cos atpakaļ.

— Nu? — galvenais klerks man jautā.

— Redziet, ser, — es diezgan bailīgi saku, — es nekādi nevaru saprast, no kādas pasaules es esmu. Varbūt jūs pats sapratīsiet, ja teikšu, ka esmu no tās pasaules, kuru izpestījis Kristus.

Šo vārdu dzirdot, viņš godbijīgi nolieca galvu un lēnprātīgi teica:

— Pasauļu, ko Kristus izpestījis, ir tikpat daudz, cik vārtu debesīs, — saskaitīt nevienam nav pa spēkam. Kādā astronomiskajā sistēmā atrodas jūsu pasaule? Tā varbūt mēs drīzāk izdibināsim, no kurienes jūs esat.

— Nu tajā, kur Saule, Mēness, Marss .. .

Viņš tikai noraidoši purināja galvu: nekad, sak,

tādus nosaukumus neesmu dzirdējis.

— … Un Neptuns, un Urāns, un Jupiters …

— Pagaidiet! Brītiņu! Jupiters … Jupiters … Liekas, pie mums bija kāds cilvēks no turienes pirms kādiem astoņi vai deviņi simti gadiem; tikai ļaudis, kas nāk no tās sistēmas, ļoti reti iet caur mūsu vārtiem.

Piepeši viņš ieurbās manī ar tādu skatienu, ka es nodomāju: «Tagad gan viņš izurbs man cauri,» — bet tad, katru vārdu uzsvērdams, jautāja:

— Vai jūs no savas sistēmas nācāt uz šejieni tiešā ceļā?

— Jā, — es atbildēju, tomēr mazliet nosark­dams.

Viņš ļoti. bargi paskatījās uz mani.

— Nav tiesa, nu te nu nav vietas meliem. Jūs esat novirzījies no kursa. Kā tas noticis?

Es atkal nosarkstu un saku:

— Atvainojiet, es ņemu savus vārdus atpakaļ, nožēloju savus grēkus. Vienu reizīti iedomājos drusku paskrieties ar komētu, bet pavisam maz, mazlietiņ . ..

— Tā, tā … — šis saka, un tā balss nebūt ne­skan maigi.

— Un novērsties es novērsos tikai par vienu kompasa strēķi, — turpinu paskaidrot, — un at­griezos savā kursā tajā pašā brīdī, kad skriešanos izbeidzu.

— Tas nav svarīgi, tieši šī novirzīšanās no kursa bija par cēloni visam. Tā jūs arī noveda pie vārtiem, kas atrodas miljardiem jūdžu nost no tiem, caur kuriem jums vajadzēja iet. Ja jūs būtu nonācis pie saviem vārtiem, tur par jūsu pasauli viss būtu zināms, un tur nekāda aizkavēšanās nebūtu noti­kusi. Taču mēs lūkosim šo lietu nokārtot.

Viņš pagriezās pret palīgu un jautāja:

— Kurā sistēmā atrodas Jupiters?

— Neatceros, ser, — tas atbildēja. — Šķiet, ka kādā patukšā visuma kaktā ir tāda planēta, kas ietilpst vienā no sīkajām, jaunajām sistēmām. Tū­liņ paskatīšos.

Tur pie viņiem karājās karte Rodailendas štata lielumā; viņš pievēla pie tās klāt gaisa balonu 1111 uzlidoja gaisā. Drīz viņš pazuda manam skatie nam, bet pēc kāda laika atgriezās leja, kaut ko uz ātru roku ieēda un atkal aizlaidās. īsi sakot, viņš to atkārtoja kādas dienas divas, pēc tam nolaidās pie mums un teica, ka esot it kā atradis vajadzīgo saules sistēmu; starp citu, viņš negalvojot par to — varbūt tās tik bijušas pēdas, ko atstājusi muša. Paņēmis mikroskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa aizdomas izrādījās maldīgas: viņš tie­šām sameklēja saules sistēmu. Viņš lika man sīki aprakstīt mūsu planētu un pateikt tās attālumu no saules, bet pēc tam sacīja savam priekšniekam:

— Tagad, ser, es zinu, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir uz kartes un saucas Kārpa.

«Plāni tev klātos,» es nodomāju, «ja tu ierastos uz šīs planētas un nosauktu to par Kārpu!»

Tad viņi mani ielaida un pateica, ka tagad uz mūžu mūžiem varu uzskatīt sevi par atpestītu un nejutīšu vairs , nekādu raižu.

Tūlīt viņi novērsās no manis un iegrima savā darbā, it kā ar mani jau viss būtu nokārtots un visa mana lieta būtu, tā sakot, kārtībā.

Mani tas pārsteidza, taču pirmais sākt runāt un atgādināt par sevi neuzdrošinājos. Saproti, es vienkārši to nevarēju darīt: ļaudis līdz acīm aiz­ņemti darbā, bet te vēl liksi tiem noņemties ar sevi! Divas reizes es jau nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet, apdomājis, cik muļķīgs es savā formas tērpā izskatīšos atpestīto dvēseļu vidū, at­muguriski gāju atpakaļ uz veco vietu. Visādi ierēdņi sāka pievērst man uzmanību, brīnīdamies, kālab es neeju prom. Ilgāk to paciest vairs nebija iespējams. Un beigu beigās sadūšojies es ar roku padevu zīmi galvenajam klerkam. Tas sacīja:

— Kā, vai jūs arvien vēl šeit? Ko tad jums vēl vajag?

Es saliku plaukstas kā ruporiņu, pieliku viņam pie auss un tā, lai neviens nedzirdētu, iečukstēju:

— Lūdzu, piedodiet, nedusmojieties, ka iejaucos jūsu lietās, bet vai jūs neesat kaut ko piemirsis?

Viņš klusēja kādu mirkli, tad sacīja:

— Piemirsis? Nē, manuprāt, nekā neesmu pie­mirsis.

— Bet padomājiet! — es sacīju.

Viņš padomāja.

— Nē, kā liekas, nekā neesmu piemirsis. Bet kas par lietu?

— Paskatieties uz mani, — es sacīju, — labi uzmanīgi paskatieties!

Viņš paskatījās uz mani un jautāja:

— Nu, kas tad ir?

— Kā — kas tad ir? Un jūs nekā neievērojat? Ja es tādā izskatā ierastos izraudzīto vidū, vai tad es nepievērstu sev vispārēju uzmanību? Vai tad es neliktos visiem dīvains?

— Es patiešām nesaprotu, kā jums trūkst, — šis saka. — Ko tad jums vēl vajag?

— Kā — ko vajag? Man, mīļais draugs, nav ne arfas, ne vaiņaga, ne oreola, ne psalmu grāma­tas, ne palmu zara, — vārdu sakot, man nav ne­viena no tiem priekšmetiem, kas šeit katram ir nepieciešami.

Vai zini, Pīters, kā viņš apmulsa? Tik apmulsušu ģīmi tu visā savā mūžā neesi redzējis. Pēc maza klusuma brīža viņš teica:

— Es visā savā mūžā neko par šīm lietām ne­esmu dzirdējis! Jā, izrādās, jūs tomēr esat dīvains tips, vienalga no kāda viedokļa raugoties.

Skatījos viņā, neticēdams savām ausīm.

— Piedodiet, — sacīju, — neņemiet ļaunā, taču kā cilvēks, kas acīm redzot šeit nodzīvojis jau visai krietnu laiciņu, jūs varen slikti pārzināt pa­rašas debesu valstībā.

— Tās parašas! — šis novelk. — Mīļais draugs, debesis ir lielas. Lielās impērijās mēdz būt liels daudzums visdažādāko parašu. To ir daudz arī mazajās, kā jūs, bez šaubām, pēc tāda pundurīša kā Kārpa piemera deļ būsiet pārliecinājušies. Vai tad jūs patiešām domājat, ka ir manos spēkos iepa­zīties ar visām bezgalīgi daudzo debesu valstību parašām? To iedomājoties vien, galva reibst! Man pazīstamas to vietu parašas, kur dzīvo tie ļaudis, kuriem jāiet caur maniem vārtiem un, varat ticēt, man atliku likām pietiek, ka varu savā galvā uz­ņemt to, ko nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu studēju dienu un nakti. Bet, lai iedomātos, ka iespējams iepazīties ar visas bezgalīgās debesu telpas parašām, nē, tad jau jābūt vienkārši trakam! Es vēl varu pieņemt, ka dīvainais ietērps, par kuru jūs runājat, ir modē tajā debesu malā, kur jums būtu jāuzturas, bet šeit pie mums neviens pat ne­pamanīs, ka jums tā trūkst.

«Nu labi, ja tā, tad tā!» nodomāju, atvadījos no viņa un soļoju prom. Veselu dienu es gāju pa milzīgo kanceleju, cerēdams, ka tūlīt tūlīt nonākšu līdz tās galam un tikšu paradizē, taču maldījos: šī' telpa bija celta debesu mērogā — dabiski, ka tā tādēļ nevarēja būt maza. Galu galā es tā pie­kusu, ka aptrūka spēka pakustēties; tad es piesēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga iz­skata garāmgājējus, lūkodams no viņiem ko uzzi­nāt; taču nekā neizdibināju, jo tie neprata manu valodu, bet es nepratu viņējo. Mani pārņēma nepa­nesama vientulības sajūta. Tādas skumjas man uz­mācās, tādas ilgas pēc mājām, ka simtiem reižu nožēloju sevi, kādēļ gan esmu nomiris. Nu un, pro­tams, tad es griezos atpakaļ. Nākamajā dienā tā ap dienas vidu nonācu līdz tai vietai, no kuras biju devies ceļā, aizgāju uz reģistratūru un teicu vecā­kajam klerkam:

— Tagad sāku apjēgt: lai varētu būt laimīgs, jādzīvo savā paša paradizē!

— Gluži pareizi, — tas atbild. — Vai tad jūs tiešām domājat, ka viena un tā pati paradizē var apmierināt visus ļaudis bez izšķirības?

— Jāatzīstas, tā es tiku domājis; bet tagad redzu, ka tas bija muļķīgi. Kurp man jāiet, lai tiktu uz savu rajonu?

Viņš pasauca sayu palīgu, to, kas viņureiz bija pētījis karti, un tas tad arī parādīja virzienu. Es pateicos un jau pagāju nost, taču viņš mani ap­turēja:

— Brītiņu pagaidiet, līdz turienei taču daudz miljonu jūdžu. Izejiet laukā un nostājieties, lūk, tur, uz tā sarkanā paklāja, uz lidojoša paklāja: aiztaisiet acis, aizturiet elpu un velielies but lur!

— No sirds jums pateicos, atbildēju. Ko tad jūs man to neteicāt tad, kad šeit ierados?

— Mums jau tā te diezgan ko noņemties — jums pašam vajadzēja padomāt un pajautāt. Sveiki, laikam gan mēs jūs šai malā kādu tūkstošu mūžību laikā vairs neredzēsim.

— Tādā gadījumā — au revoir, — teicu.

Es uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, piemiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī es jau dzirdēju pazīstamu balsi, kas .lietišķi uzsauca:

— Arfu un dziesmu grāmatu, pārīti spārnu un oreolu, trīspadsmito lielumu, kapteinim Elijam

Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai tik iet iekšā.

Es atvēru acis. Tiešām uzminēju: tas bija kāds Paijutas cilts indiānis no Tularas apgabala, kuru es kādreiz pazinu, ļoti jauks zellis. Es atcerējos, ka biju klāt viņa apbedīšanas ceremonijas laikā — viņu sadedzināja, un citi indiāņi nozieda sev seju ar nelaiķa pelniem un kauca kā meža kaķi. Viņš ļoti priecājās, ieraudzījis mani, un vari nešaubīties, ka arī es izjutu prieku, to sastopot un sajuzdams, ka nu beidzot esmu nokļuvis īstajā paradizē.

Cik tālu skatiens sniedza, visās malās šurp un turp šaudījās un rosījās klerki veseliem bariem, ietērpdami jaunos tērpos tūkstošiem jenkiju, meksi- kaniešu, angļu, arabu un lielu lērumu citu ļaužu. Kad man iedeva manus debesu tērpa atributus, es uzmaucu galvā oreolu un, paskatījies uz sevi spo­gulī, aiz prieka gandrīz vai palēcos līdz griestiem!

— Jā, tas jau ir kaut kas, — noteicu. — Tagad man ir viss, kā vajag! Parādiet, kur ir mākonis!

Pēc piecpadsmit minūtēm es jau atrados vairāk nekā jūdzes attālumā no šīs vietas, dodamies mā­koņu grēdas virzienā; kopā ar mani gāja liels ļaužu pūlis, vismaz kāds miljons. Daudzi mani ceļabiedri mēģināja lidot, taču daži no tiem nokrita un sasitās. Vispār lidojums nevienam neizdevās, un tādēļ mēs nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies lietot spārnus.

Mums pretī kā blīva masa nāca ļaudis. Vieniem rokās cita nekā nebija kā tikai arfas; citiem — vie­nīgi dziesmu grāmatas un vairāk nekā; trešiem — vispār nekā nebija; tie izskatījās tādi kā nožēlo­jami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko tas nesa rokā; piepeši viņš pasniedza to man un ierunājās:

— Paturiet, lūdzu, kādu brītiņu! — un pats pa­zuda pūlī.

Es gāju tālāk. Kāda sieviete palūdza mani pa­turēt viņas palmas zaru un arī pazuda. Tad kāda sveša meitene lūdza mani paturēt viņas arfu — un, velns parāvis, arī tā aizlaidās lapās; un tā tālāk un tā joprojām tādā pašā garā. Drīz vien es biju apkrāvies kā kamielis. Te pie manis pienāk kāds smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa mantiņas. Es noslaucīju sviedrus no pieres un diezgan kodīgi piezīmēju:

— Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet es neesmu nekāds drēbju pakaramais!

Turpmākā ceļā man šis bagātības sakrājās vc selām kaudzēm. Nevienam neredzot, es atbrīvojos no savas liekās mantas. Paskatījos apkārt, un, vai zini, Pīters, ka visi šie tūkstošu (līkstošiem lielie pūļi, kas gāja reizē ar mani, bija tikpat ap­krauti kā es līdz šim. Pretimnācēji, saproti, griezās pie viņiem ar lūgumiem paturēt viņu mantas — tikai kādu brītiņu. Arī mani ceļabiedri pameta visu to uz ceļa, un mēs devāmies tālāk. Kad es līdz ar miljoniem citu ļaužu uzrausos mākonī, es jutu, ka esmu svētlaimības kalngalos un teicu:

— Nu, tātad solījums izpildīts. Es jau biju sā­cis šaubīties, bet tagad man gluži skaidrs, ka atro­dos paradizē!

Pavicināju uz labu laimi kādas reizites divas ar palmu zaru, tad savilku ciešāk arfas stīgas un piebiedrojos orķestrim. Pīters, tu pat iedomāties nevari, kādu traci mēs sacēlām! Skanēt jau nu gan tas skanēja vareni, šermuli lai pārskrēja pār mu­guru, taču, tāpēc ka vienā reizē spēlējām pārāk daudz dažnedažādu meldiņu, kopējā saskaņa pa­juka: piedevām tur sapulcējās vēl daudzas indiāņu ciltis, un to kaujas saucieni laupīja mūzikai visu tās burvīgumu. Pēc kāda laiciņa es spēlēšanu pār­traucu, nolēmis atpūsties. Man blakām sēdēja kāds diezgan lādzīgs un simpātisks vecītis; es pamanīju, ka viņš nepiedalās kopējā koncertā, un sāku viņu pierunāt, lai tas sāktu spēlēt, bet viņš man paskaid­roja, ka pēc dabas esot kautrīgs un tādēļ neuzdro­šinoties uzsākt tādas lietas auditorijas priekšā. Vārds pa vārdam, un večuks man atzinās, ka viņš nez kādēļ nekad neesot cienījis muziķu. Taisnību sakot, arī manī tagad jau bija modušās tādas pašas jūtas, taču es nekā neteicu. Mēs abi diezgan ilgi nosēdējām pilnīgā bezdarbībā, bet šim apstāklim neviens šai vietā nepievērsa nekādu uzmanību. Pa­gāja kādas sešpadsmit vai septiņpadsmit stundas; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan mazliet dziedājis (taču tikai vienu un to pašu meldiju, jo citas ne­pratu), bet pēc tam es noliku arfu pie malas un sāku vēcināt ar palmas zaru. Un mēs abi divi ar vecīti bieži jo bieži nopūtāmies. Galu galā viņš iejau­tājās:

— Vai tad jūs neprotat vēl kādu citu meldiju bez tās, ko jūs cauru dienu strinkšķināt?

— Nevienu pašu, — atbildēju.

— Bet vai jūs nevarētu iemācīties kaut ko citu?

— Nekādā ziņā, — es sacīju. ,— Es jau esmu mēģinājis, bet nekas neiznāca.

— Par daudz ilgi jums nāksies atkārtot vienu un to pašu, jūs taču zināt, priekšā — mūžība!

— Nekaisiet man sāli brūcēs! — attraucu. — Man arī bez tā jau oma sabojāta.

Mēs ilgi klusējām, bet tad viņš man jautāja:

— Vai jūs esat laimīgs, šurpu ticis?

— Vectētiņ, — es atbildēju, — teikšu jums at­klāti. Tas te nu gan visā pilnībā neatbilst priekš­statam par svētlaimību, kāds man par to radās, kad vēl gāju baznīcā.

— Bet ja nu mēs laistu ļekas vaļā un aizbēgtu 110 šejienes? — viņš mani aicināja. Pusi dienas esam nostrādājuši un vakars!

Mana atbilde skanēja:

— Ar vislielāko prieku. Nekad agrāk dzīvē es netiku gaidījis sardzes ma'ņu ar lādu ilgošanos ka tagad.

Un tātad mēs devāmies prom. Uz mūsu mākoni virzījās veseliem miljoniem svētlaimīgo ļaužu, dzie­dādami slavas dziesmu, un tai pašā laikā miljoniem citu atstāja mākoni, un tie, varu tev galvot, iz­skatījās diezgan skābi. Mēs uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un ļoti drīz es palūdzu kādam no tiem paturēt uz brītiņu manas mantas un pats atkal kļuvu par brīvu cilvēku, juzdamies līdz nejē­dzībai laimīgs. Tieši šai brīdī es ieskrēju krūtīs

Semam Bartletam, kas jau sen bija miris, un mēs abi apstājāmies, lai aprunātos. Es tam jautāju:

— Saki, lūdzu, vai tad tā tas ies mūžīgi? Vai tad nav paredzetas nekādas dažādības?

Uz to viņš atbildēja šādi:

— Es tev tūliņ uz ātru roku visu izskaidrošu. Bībeles tēlaino valodu un visas alegorijas cilvēki saprot burtiski, tādēļ, ierodoties šeit, viņi vispirms pieprasa sev arfu, oreolu un visu pārējo. Ja viņi lūdz laipni un ja to prasības ir nevainīgas un izpil­dāmas, tad tās netiek noraidītas. Bez vārda runas tiem tiek izsniegts ietērps. Viņi tad sanāk kopā, pa­dzied, pamuzicē kādu dienu, bet pēc tam tu viņus korī vairs neredzēsi. Viņi paši nāk pie slēdziena, ka tā te nebūt nav nekāda paradizes dzīve, katrā ziņā ne tāda, kādu normāls cilvēks, nezaudējot saprātu, spēj paciest kaut vai nedēļu. Mūsu mākoņu grēda izvietota tā, ka troksnis no šejienes līdz ve­cajiem iemītniekiem nenokļūst; tātad nevienam nav traucējums, ja jaunatnācējiem ļauj kāpt mākonī, kur tie tūdaļ arī izdziedinās. Paturi prātā seko­jošo, — viņš turpināja, — paradizē ir svētlaimības un skaistuma pārpilna, taču dzīve šeit kūsā tādā mērā kā nekur citur. Jau nākamajā dienā pēc iera­šanās šeit neviens pie mums nestāv dīkā. Dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus visu cauru mūžību ir jauka nodarbošanās, kad par to stāsta no baz­nīcas kanceles, bet patiesībā muļķīgāka paņēmiena dārgā laika izšķiešanai nemaz nevar iedomāties. Tā jau varētu debesu iemītniekus it viegli pārvērst par čivinošu nejēgu baru. Baznīcā runā par mūžīgo miera valstību kā par iepriecinājumu. Bet palūko tikai izbaudīt uz savas ādas šo mūžīgo mieru debe­sīs, un cilvēks uzreiz jutīs, cik mokoši gausi vilk­sies laiks. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu savu mūžu pavadījis nepārtrauktā rosībā, nonācis debesīs, kur galīgi nekā nebūtu ko darīt, jau pēc pusgada kļūtu traks. Nē, paradizē — tā nav vieta atpūtai; par to te nav ko šaubīties.

Es šim saku:

— Sem, ja man agrāk to kāds būtu teicis, es justos apbēdināts, taču tagad es esmu priecīgs. Esmu priecīgs, ka esmu šurp nokļuvis.

Bet viņš man jautā:

— Tu, kaptein, laikam gan esi krietni noguris?

Es atbildu:

— Noguris, tas vēl nav nekas, Sem! Esmu no­guris kā suns!

— Re nu, re nu! Tu esi pelnījis dziļu miegu un to tu te dabūsi. Tu esi nopelnijis labu ēstgribu - un šeit pusdienosi ar baudu. Šeit, tāpat kā uz zemes, bauda jāiemanto ar godīgu darbu. Nevar papriekš baudīt, bet tiesības uz baudu izpelnīties pēc tam. Taču paradizē vienā ziņā ir kāda atšķiriba: tu pats sev vari izvēlēties darba veidu: un, ja strādāsi go­dam, tad visa debesu vara tev palīdzēs gūt sekmes. Cilvēkam ar dzejnieka dvēseli, kas uz zemes bijis kurpnieks, šeit nevajadzēs darināt zābakus.

— Tas nu gan ir saprātīgi un gudri, — teicu. — Darba daudz, taču tikai tāds, kas tev pa prātam; un nebūs vairs nekādu moku, nekādu ciešanu …

— Nē, pagaidi mazliet, moku te ir daudz, tikai (ās nav nāvējošas. Ari ciešanu šeit daudz; bet tās nav mūžīgas. Saproti taču — laimes pašas par sevi nekur nav, tā rodas tikai kā pretstats kaut kam ne­patīkamam. Un tas ir viss. Nav nekā tāda, ko pašu par sevi jau varētu uzskatīt par laimi, — par laimi tu to izjutīsi tikai tad, kad tas būs kontrasts attie­cībā pret kaut ko citu. Tiklīdz tu pierodi un kon­trasta spēks atslābst, arī laimei beigas un cilvēkam vajadzīgs jau kaut kas cits. Nu, bet debesīs daudz moku un ciešanu, tātad daudz kontrastu, un līdz ar to iespējas uz laimi ir bezgalīgi plašas.

Es saku:

— Pirmo reizi dzirdu par tādu pārsaprātīgu pa- radizi, taču arī tai visai maz līdzības — tikpat maz, cik dzīvai princesei ar savu vaska attēlu, — ar priekšstatu par paradizi, kuru man iepotējuši jau no bērna kājām.

Pirmos mēnešus pavadīju, slaistoties apkārt pa debesu valstību, nodibinot draudzības un iepazīsto­ties ar apkārtni, un beigu beigās apmetos uz dzīvi diezgan jaukā kaktiņā, lai atpūstos pirms kāda darba. Bet arī tur e's turpināju nodibināt draudzīgas attiecības un vākt informāciju. Ilgi es mēdzu saru­nāties ar kādu vecu, plikpaurainu eņģeli, kura vārds bija Sendijs Makviljamss. Pēc savas izcelšanās viņš bija kaut kur no Ņudžersijas. Daudz laika mēs pa­vadījām kopā. Dažkārt kādas siltas dienas pēcpus­dienā mēs abi noguļamies piekalnītē klints ēnā — bet lejā atrodas purvs, kur Sendijs ierīkojis dzērveņu plantaciju, — sūcam pīpes un pļāpājam par šo un to. Es viņam reiz jautāju:

— Cik tev, Sendij, gadu?

— Septiņdesmit divi.

— Tā jau domāju, bet cik gadus tu jau esi pa­radizē?

— Ziemsvētkos paies divdesmit septiņi gadi.

— Bet cik gadu tev bija, kad uzbrauci debesīs?

— Tas ir — kā, cik gadu? Nu, protams, septiņ­desmit divi.

— Tu joko, ko?

— Kādēļ tad jokoju?

— Nu, ja tev toreiz bija septiņdesmit divi gadi, tad tagad taču tev jābūt deviņdesmit deviņus gadus vecam.

— Nu nē! Es paliku tādā pašā vecumā kā toreiz, kad šeit ierados.

— Ak šitā! — es nobrīnījos. Pie viena, lai nepiemirstas, — man ir kāds jautājums. Lejā, 11/ zemes, es arvien tiku domājis, ka paradizē mes visi būsim jauni, kustīgi, jautri.

— Kāpēc ne; ja jau tev tā gribas, tad vari kļūt arī jauns. Vajag tikai to vēlēties.

— Kādēļ tad tev nebija tādas velēšanās?

— Bija. Ar visiem tas tā mēdz būt. Tu arī droši vien kādu dienu to izmēģināsi. Bet tas drīz apniks.

— Kāpēc?

— Es tev to tūdaļ paskaidrošu. Tu taču visu mūžu biji jūrnieks, bet vai esi mēģinājis arī kādreiz ar kaut ko citu nodarboties?

— Protams. Kādu laiciņu tiku turējis pārtikas preču bodeli zelta raktuvēs; bet tas nebija pēc manas gaumes, pārāk garlaicīgi — ne tur kāda jūras viļņošanās, ne vētras, vārdu sakot, kas tā par dzīvi! Man šķita, ka pa pusei dzīvoju, pa pusei ne, bet es gribēju būt vai nu pavisam dzīvs, jeb vai arī pavi­sam beigts. Es mudīgi vien atkratījos no bodeles un devos atkal jūrā.

— Tā jau tas ir. Bodniekiem tāda dzīve patīk, bet tev tā nebija pa prātam, un basta. Tas tādēļ, ka tu pie tādas dzīves nebiji pieradis. Bet es savukārt neesmu pieradis būt jauns, es nezināju, ko iesākt ar jaunību. Es pārvērtos par'brašu, skaistu jaunekli ar sprogainiem matiem, bet spārni, mani spārni, kļuva tādi kā tauriņam! Izgāju ar puišiem zaļumos, apmeklēju dejas, viesības, lūkoju palakstoties ar meitenēm un pļāpāju ar viņām par visādiem nie­kiem; bet viss izrādījās veltīgi — es nejutos īsti savā vietā, teikšu vēl vairāk — man tas gluži vien­kārši apriebās līdz kaklam. Ko es gribēju, tas bija — iet agri gulēt, celties agri, rast sev kādu nodarboša­nos un tā, lai es pēc darba beigām varētu mierīgi pasēdēt, pasmēķēt un visu pārdomāt, nevis ar tukš- paurainu zeņķu un skuķēnu baru vazāties apkārt. Tu i iedomāties nevari, kā es nomocījos, kamēr biju jauns.

— Cik tad ilgi tu biji jauns?

— Visā visumā divas nedēļas. Taču ar to man pietika atliku likām. Vai dieniņ, cik vientuļš jutos! Vai zini, pēc tam kad es septiņdesmit divus gadus tiku krājis pieredzi un zināšanas, man vissarežģī­tākie jautājumi, kas nodarbināja šo jauniešu prātus, likās tik vienkārši kā ābece. Bet, noklausoties viņu strīdos, es būtu tiešām varējis smieties, ja tas nebūtu

bijis tik bēdīgi! Es tik traki noilgojos pēc parastās nopietnās izturēšanās, pēc saprātīgas valodas, ka sāku pieglaimoties večiem, taču tie mani savā pulkā nepieņēma. Viņu prāts tiem lika mani uzlūkot par nekam nederīgu pienapuiku un iznireli. Divu nedēļu man pilnīgi pietika. Ar vislielāko prieku es atkal kļuvu par plikpauri, sāku atkal smēķēt pīpi un snaust kāda koka vai klints ēnā kā dažkārt agrāk.

— Klausies, — es viņu pārtraucu, — vai tu ar to gribi teikt, ka tev mūžīgi būs septiņdesmit divi gadi?

— Nezinu un negribu par to domāt. Bet par vienu gan esmu drošs: par divdesmit piecus gadus vecu es nekad vairs netapšu. Tagad man daudz vai­rāk zināšanu nekā pirms divdesmit septiņiem ga­diem un man arvien ir prieks kaut ko jaunu iepazīt, taču šķiet, ka es it kā nekļūtu nemaz vecāks. Tas ir, mana miesa nekļūst vecāka, turpretim prāts gan kļūst arvien vecāks, kļūst spēcīgāks, vairāk nobrie­dis un kalpo man labak nekā agrāk.

Es pajautāju:

— Ja nu cilvēks šurp nokļūst, kad viņam deviņ­desmit gadu, vai tad tiešām viņš laika rādītāju ne- pārbīda atpakaļ?

— Kā tad, katrā ziņā. Vispirms viņš noliek rā­dītāju uz četrpadsmit gadiem. Pastaigājies drusku apkārt tādā vecumā, jūtas kā pēdējais muļķis un pabīda rādītāju uz divdesmit gadiem — bet arī te nebūs labāk; viņš izmēģina dažādus vecumus — trīsdesmit, piecdesmit, astoņdesmit un visbeidzot deviņdesmit gadus — un pārliecinās, ka vislabāk un

visērtāk viņam ir būt tajā vecumā, pie kura tas pie­radis visvairāk. Tiesa, saprāts sācis iet mazumā — kad viņš uz zemes kļuva astoņdesmit gadus vecs, tad viņš apstājās uz šī gadu skaita. Viņš izvēlas to vecumu, kurā tam prāts bijis visasāks, un to tā­dēļ, ka tieši tad viņam bijis vispatīkamāk dzīvot, gan tā gaume, gan ierašas tad nostabilizējušās.

— Bet, ja civēkam divdesmit pieci gadi, vai tad viņš uz visiem laikiem paliek šai vecumā, ne- pārvērzdamies pat ārēji?

— Ja viņš ir muļķis, tad jā. Taču, ja viņš ir gudrs, uzņēmīgs un strādīgs, tad zināšanas un pie­redze, ko tas apguvis, maina viņa ierašas, domas un gaumi, tad viņu vilina jau vecāku ļaužu sabied­rība: viņš ļauj savai miesai novecot par tik daudz gadiem, cik tas vajadzīgs, lai jaunajā vidē justos īsti vietā. Tā viņš arvien papildinās, pilnveidojas un attiecīgi maina savu izskatu, un galu galā ārēji viņš būs plikpaurains, ar grumbām sejā, bet iekšēji gudrs un ar asu prātu apveltīts.

— Bet kā tad ir ar maziem knauķiem?

— Ar knauķiem tāpat. Ir gan mums tur uz ze­mes idiotisks priekšstats par visu to! Mēs spriedām, ka debesīs būsim mūžīgi jauni. Mēs nerunājām par to, cik gadu mums būs, par to mēs, šķiet, galvu nelauzījām, katrā ziņā ne visi domāja vienas un tās pašas domas. Kad man bija septiņi gadi, es laikam domāju, ka debesīs visiem būs divpadsmit gadi, kad jau biju divdesmit gadus vecs, tad laikam domāju, ka debesīs visiem būs astoņpadsmit vai divdesmit gadi; kad man bija četrdesmit gadi, tad

es pagriezu uz otru pusi: atminos, toreiz cerēju, ka debesīs visiem būs ap trīsdesmit gadu. Ne pieaudzis cilvēks, ne bērns neuzskata savu pašreizējo vecumu par vislabāko — katram gribas būt vai nu par da­žiem gadiem vecākam, vai par dažiem gadiem jau­nākam, un katrs apgalvo, ka tieši šinī viņa lolotajā vecumā ir visi paradizes iedzīvotāji. Turklāt katrs grib, lai debesīs cilvēki arvien paliktu šinī vecumā, nekustēdamies ne no vietas, un lai tas viņiem sagā­dātu prieku! Iedomājies tik — paradizē sastingt uz vietas! Iedomājies tik — kas tā būtu par paradizi, ja to apdzīvotu vienīgi septiņus gadus veci kucēni, kas cita nekā nedarītu, kā ripinātu ripas un spēlē­tos ar akmentiņiem! Vai arī lempīgi, kautrīgi, sen­timentāli deviņpadsmit gadus veci vasaraudži! Vai arī vienīgi trīsdesmitgadīgi — veselīgi, godkārīgi cilvēki, bet pie šī vecuma un visiem tā trūkumiem piekalti kā galeru vergi! Padomā tik, cik drūma un vienmuļa būtu sabiedrība, kas sastāvētu no viena vecuma ļaudīm ar vienādu ārieni, vienādām iera­šām, vienādu gaumi un jūtām! Padomā tik, cik daudz labāka par tādu paradizi liktos zeme ar tās dažādo tipu, seju un vecumu raibo jucekli, ar dzī­vinošo, spirdzinošo cīņu, kurā, vai nu bez savas pa­tikšanas, šinī daudzveidīgajā sabiedrībā, saduras neskaitāmi daudz dažādu interešu!

— Klausies, Sendij, — es šim saku, — vai tu arī saproti, ko tu dari?

— Ko tad es pēc tavām domām daru, ko?

— No vienas puses tu debesis apraksti kā visai

patīkamu vietiņu, bet no otras — tu tam izdari lača pakalpojumu.

— Kā tad tā?

— Nu, lūk, kādēļ. Piemēra dēļ ņem jaunu māti, kas pazaudējusi savu bērnu un …

— Cst! cst! — Sendijs pacēla pirkstu. — Skaties!

Mums tuvojās kāda pusmūža sieviete sirmiem

matiem. Viņa gāja lēniem soļiem, galvu nodūrusi, spārni tai gurdi nokārās uz leju; nabadzīte izska­tījās ļoti nogurusi, un viņa raudāja. Mirkdama asa­rās, viņa pagāja mums garām, mūs nemaz neievē­rodama^ Un tad Sendijs sāka runāt klusu, maigi, ar līdzjūtīgu balsi:

— Viņa meklē savu bērnu! Nē, liekas, viņa to jau atradusi. Ak dievs, kā viņa pārvērtusies! Taču es viņu tūdaļ pazinu, kaut ari divdesmit septiņus gadus to netiku redzējis. Toreiz viņa bija jauna māte, kādus divdesmit, varbūt ari divdesmit četrus gadus veca, ziedoša, skaista, jauka — roze! Un tas ari bija viss. Ar visu sirdi, ar visu savu būtni viņa bija pieķērusies savam bērniņam, mazai, divus ga­dus vecai meitiņai. Bet meitiņa nomira, un māte žēlabās sajuka prātā, vārda vistiešākā nozīmē — sajuka! Vienīgo mierinājumu tā atrada domā, ka viņā saulē tā tiksies ar savu meitiņu, «lai vairs ne­kad nešķirtos». Sos vārdus — «lai vairs nekad ne­šķirtos» — viņa arvien atkārtoja, un tie viņai at­viegloja sirdi; jā, patiesi, viņa pat kļuva jautra. Kad es pirms divdesmit septiņiem gadiem nomiru, viņa lūdza mani vispirms uzmeklēt viņas meitiņu un pateikt, ka viņa cer drīz jo drīz, ļoti ļoti drīz nokļūt pie tās pati!

— Kas tas par bēdīgu stāstu, Sendij!

Kādu laiciņu Sendijs sēdēja klusēdams, viņš lūkojās zemē, kaut ko domāja un tad skumīgi teica:

— Un tad viņa beidzot ieradās pati.

— Nu, un tad? Stāsti tālāk!

— Stormfīld, var jau būt, ka viņa nav atradusi savu meitu, taču man personīgi šķiet, ka viņa to atradusi. Jā, visdrīzāk gan, ka viņa to ir atradusi. Es tādus gadījumus arī agrāk esmu redzējis. Zini, viņas atmiņā saglabājies mazs, veselīgs bērniņš, ko tā kādreiz auklējusi savās rokās. Taču viņas meita te nebūs gribējusi palikt par tādu bērniņu, viņa būs vēlējusies izaugt, un viņas vēlēšanās pie­pildījās. Divdesmit septiņu gadu laikā, kas pagājuši kopš tā brīža, viņa izstudējusi visnopietnākās zinī­bas, kādas vien var būt, un ari tagad viņa vēl ar­vien mācās un mācās, uzzinādama arvien vairāk un vairāk. Tagad viņai nospļauties uz visu, izņemot zinības. Viņai prāts nesas tikai uz zinībām vien, uz grandiozu problēmu apspriešanu ar tādiem ļau­dīm, kāda pati ir.

— Nu un kas par to?

— Kā — kas? Vai tad tu, Stormfīld, nesaproti? Viņas māte kaut ko sajēdz par dzērvenēm, prot šīs ogas audzēt un lasīt, prot no tām vārīt ievārījumu un ar to tirgoties — un vairāk ari ne velna. Tagad viņa vairs nav bāžama vienā maisā ar savu meitu, tāpat kā bruņurupucis nesaderas kopā ar paradizes putnu. Nabaga māte: viņa bija lolojusi domas, ka varēs auklēt savu bērniņu! Man šķiet, ka viņa ir vīlusies.

— Un kas tagad būs, Sen/dij, vai tad viņas ta­gad uz mūžiem paliks nelaimīgas paradizē?

— Nē, viņas saradls, pamazām viena otrai pie­mērosies. Taču tas nenotiks ne viena un ne divu gadu laikā, bet pakāpeniski.

Ne mazums raižu man sagādāja spārni. Nāko­šajā dienā, pēc tās, kad dziedāju kori, es divas rei­zes mēģināju lidot, taču bez sekmēm. Kad es pirmo reizi pacēlos gaisā, nolidoju trīsdesmit jardu un notriecu no kājām kādu īru un, taisnību sakot, arī pats. nokritu. Pēc tam es gaisā sadūros ar kādu biskapu un, protams, arī viņu notriecu. Mēs apmai­nījāmies stiprākiem vārdiem, taču es jutos visai nelādzīgi, ka biju uzgrūdies virsū tik cienīgam vecim, miljoniem nepazīstamu Jaužu acu priekšā, kuri uz mums skatījās, tik tikko smieklus valdīdami.

Es nopratu, ka vēl neesmu iemācījies stūrēt un tādēļ nezinu, uz kurieni tikšu aiznests lidojuma laikā. Visu pārējo dienas cēlienu gāju kājām, spār­nus nolaidis. Nākošajā rītā līdz ar vāju gaismiņu es aizgāju uz kādu klusu vietiņu pavingrināties. Uzrāpos diezgan augstā klinti, pacēlos gaisā un drāzos lejā, orientējoties pēc krūma kādus trīssimt jardus attālu vai tālāk. Taču man neizdevās aprē­ķināt vēja stiprumu, kurš pūta apmēram divu strēķu leņķi no mana kursa. Redzēju, ka ievērojami novir­zos no sava orientiera, un tādēļ sāku strādāt lēnāk ar labo spārnu, piespiežot vairāk ar kreiso. Taču tas neko nelīdzēja, jutu, ka man draud apgāšanās briesmas, un nācās samazināt ātrumu uz abiem spārniem un nolaisties. Es atkal uzrāpos uz klints un vēlreiz pamēģināju savu laimi, noskatījies vietu kādus divus trīs strēķus vairāk pa labi no krūma, pat aprēķinājis drifti, lai lidojums uz punktu, ko biju izraudzījis, būtu precizāks. Vispār tas arī izde­vās, bet es lidoju ļoti lēnām. Man kļuva skaidrs, ka, pretvējam valdot, spārni ir vājš palīgs. Tātad, ja es gribētu kaut kur aizlaisties ciemos pie kāda, kas dzīvo tālu no manām mājām, tad varētu gadīties, ka nāktos vairākas dienas gaidīt, līdz vējš mainī­sies; bez tam, nopratu, vētrā ar spārniem vispār nav ko iesākt. Bet, ja ar spārniem gadās laisties, pie ceļa vēja tie tūlīt pajuks — samazina! tos nevar, ierēvēt, piemēram, nav iespējams, tātad atliek tikai viens: noņemt spārnus nost, tas ir, sakļaut gar sāniem, un vairāk neko. Protams, tāda stāvoklī gaisā noturēties nevar. Vislabākā izeja skriet ar vēju; taču tas ir sasodīti grūti! Bet, ja saksi vēl gudrot — dibenā būsi!

Pēc kādām divām nedēļām — atceros, bija otr­diena — es aizsūtīju vecajam Sendijam Makvil- jamsam zīmīti ar ielūgumu atnākt nākošajā dienā pie manis ciemos nogaršot mannu ar paipalām. Tik­līdz ienācis, viņš viltīgi piemiedz vienu aci un jautā:

— Nu, kaptein, kur tad tu savus spārnus esi licis?

Es tūdaļ uztvēru zobgalību viņa vārdos, taču nelikos ne zinis un atbildēju:

— Nodevu mazgāšanā.

— Jā, kā tad, ap šo laiku tie pa lielākai daļai ir mazgāšanā, — tas atteica pasausā tonī, — to jau esmu novērojis. Jaunizceptie eņģeļi ir trakot tīrīgi. Kad tu domā dabūt tos atpakaļ?

— Parīt.

Viņš man pamirkšķināja un uzsmaidīja.

Bet es saku:

— Sendij, būsim atklāti. Klāj tik vaļā! Kas tad nu var būt par noslēpumiem draugu starpā! Es jau manīju, ka tu, kā arī daudzi citi, nevalkā spārnus. Es laikam uzvedos kā idiots, vai ne?

— Gandrīz vai. Bet ko tur var darīt? Sākumā mēs visi esam tādi.

Tas ir gluži dabiski. Uz zemes mums, vai zini, ir tendence taisīt gluži savādus slēdzienus attiecībā uz dzīvi paradizē. Uz bildītēm mēs vienmēr esam redzējuši eņģeļus ar spārniem, un tas jau arī ir gluži pareizi, bet, kad, izejot no tā, nospriedām, ka eņģeļi lieto spārnus, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, tad — mēs nošāvām buku. Spārni — tie ir tikai parādes uniforma. Pildīdami, kā sacīt jāsaka, savus dienesta pienākumus, eņģeļi arvien valkā spārnus; tu nekad neredzēsi, ka eņģelis die­nesta darīšanās dotos bez spārniem, tāpat kā arī nekad neredzēsi, ka virsnieks, vadīdams karalauka tiesas sēdi, būtu tērpies mājas drēbēs vai arī, ka po- lismens, stāvēdams postenī, nebūtu tērpies formas ģērbā, vai arī pastnieks, piegādādams pastu, būtu bez formas cepures un kroņa svārkiem. Bet lidot ar spārniem — nē! Tos vieni uzģērbj izskata pēc. Veci, piedzīvojuši eņģeļi rīkojas tāpat kā aktivā dienesta virsnieki: civilo tērpu valkā tikai tad, kad neatrodas dienestā. Turpretim, zīmējoties uz jau­niem eņģeļiem, tie gluži kā milicijas brīvprātīgie nešķiras no sava formas tērpa, mūžīgi laidelējas no vienas vietas uz otru, visur lien ar saviem spār­niem, notriec gar zemi tos, kas iet kājām, lidinās gan še, gan tur, iedomājoties, ka visiem prieks viņos noskatīties un ka viņi paradizē ir paši gal­venie. Un, kad šāds tips, vienu spārnu sacēlis, otru nolaidis, aizpeld pa gaisu, tad viņa sejā skaidri lasāms: «Ek, ja mani tagad redzētu Merija-Anna no Arkanzasas! Tad gan viņa nožēlotu, ka iedevusi man vilka pasi!» Nē, spārni — tie ir tikai lepnības pēc, tikai lepnībai un vairāk nekam citam.

— Laikam gan, Sendij, tev taisnība, es teicu.

— Vai tad tev tālu jāmeklē, paraugies uz sevi, — turpināja Sendijs. — Tu neesi radīts spār­niem. Vispār, tas nav nekas priekš cilvēkiem. Vai atceries, cik milzīgi daudz gadu tu iztērēji, lai no­kļūtu uz šejieni? Bet tu taču joņoji ātrāk par liel­gabala lodi! Tagad iedomājies, ja tev nu viss šis attālums būtu bijis jānolido ar spārniem. Vai zini, kas tad būtu noticis? Mūžība paietu, bet tu vēl arvien lidotu! Taču miljoniem eņģeļu nākas ik die­nas nolaisties uz zemes, lai kā parādības rādītos mirstošiem bērniem un labiem cilvēkiem nāves cisās, — pats zini, tas ir eņģeļu pienākums pēc die­nestā ieņemamā amata. Protams, viņi tur ierodas ar visiem spārniem — viņi taču izpilda gluži oficiālu misiju, — un citādi jau arī mirstošie tos nemaz ne­atzītu par eņģeļiem. Bet vai tad tiešām tu varēji domāt, ka eņģeļi ar šiem spārniem lido? Taču ne. Un skaidrs, kādēļ: spārnu taču nepietiktu pat pus­ceļam, tie izputētu lupatu lēveros līdz pēdējai spal­viņai, un pāri paliktu tikai to skelets — gluži kā pūķa skelets, pirms tas ar papīru apvilkts. Debesīs attālumi vēl miljardiem reižu lielāki, eņģeļiem daž­kārt caurām dienām jāklenderē uz visdažādākām debesu malām. Vai tad šie to spētu paveikt ar spār­niem? Nu, protams, ka ne. Spārni viņiem tikai iz­skata pēc, bet attālumus viņi pārvar vienā mirklī — tiklīdz tie to vēlas. Lidojošais paklājs, par kuru mēs tūkstoš un vienas nakts pasakās esam lasījuši, ir visai prātīgs izgudrojums; taču iedomas, ka eņģeļi ar spārnu palīdzību spēj veikt neiedomājamus at­tālumus, — tās gan ir īstās blēņas!

— Mūsu abēju dzimumu jaunie eņģeļi, — tur­pināja Sendijs, — visu laiku valkā spārnus — gan koši sarkanus, zilus, zaļus, zelta, dažnedažādus daudzkrāsainus, varavīksnes krāsās un pat strīpoti rūtainus, bet neviens viņus par to nenosoda, tas viss piederas pie viņu vecuma. Spārni — tā ir ļoti skaista lieta un jauniem ļaudīm labi piestāv. Visā viņu tērpā spārni ir visskaistākais; oreols ir nieks, salī­dzinot ar spārniem.

— Nu labs ir, — es atzinos, — iebāzu savus spārnus bufetē un neizņemšu tos no turienes, kamēr laukā atkal nebūs dubļi līdz acīm.

— Vai arī svinīga pieņemšana.

— Kas tad tas nu atkal ir?

— Kaut kas tāds, ko tu šodien pat varēsi redzēt, ja vēlēsies. Pieņemšana tiek rīkota par godu kādam Džersijsitijas krodziniekam.

— Ko tu, pastāsti taču!

— Sis krodzinieks tika pievērsts kristīgajai ti­cībai kādā lūgšanas sanāksmē, ko Ņujorkā sarīko­juši Mudijs un Senkijs [7] ; kad krodzinieks brauca atpakaļ uz savām mājām, uz Ņudžersiju, prāmis, uz kura tas atradās, sadūrās ar kādu kuģi un kro­dzinieks noslīka. Šis krodzinieks ir no to ļaužu sugas, kas domā, ka debesīs visi vai gluži traki aiz laimes, ka tāds vecs grēka āzis glābj savu dvē­seli. Viņš domā, ka visi debesu iedzīvotāji, slavas dziesmas dziedādami, izskries viņu sagaidīt un šai dienā debesīs tik vien būs runas kā par viņu. Viņš iedomājas, ka tā ierašanās šeit sacels tādu furoru, kādu jau sen neviens vairs neatceras, šādu dīvai­nību esmu novērojis pie visiem mirušajiem krodzi­niekiem: tie ne tikvien sagaida, lai visi kā viens iziet viņus sagaidīt, bet ir pat pārliecināti, ka viņus sagaidīs ar lāpu gājienu.

— Tātad, šķiet, krodziniekam būs jāpiedzīvo vilšanās?

— Nē jel, gluži otrādi. Šeit taču nav atļauts sagādāt kādam vilšanos. Viss, ko cilvēks vēlas, — protams, ja vien tas izpildāms un vēlēšanās nav ķecerīga, — viss notiek pēc viņa prāta. Arvien jau atradīsies daži miljoni vai miljardi zeņķu, kam nav nekā labāka ko darīt kā sakarā ar kāda krodzinieka sagaidīšanu dzīt velnu, drūzmējoties ielās ar dego­šām lāpām rokās un vingrinot savas rīkles. Krodzi­nieks ir sajūsmināts, jaunatne izklaidējas uz velna paraušanu — tas nevienam nav par ļaunu, nemaksā ne grasi, toties nostiprina slavu par debesīm kā par vietu, kur visus jaunatnācējus gaida laime un pārticība.

— Jauki. Es katrā ziņā atnākšu paskatīties kro­dzinieka ierašanos.

— Paturi prātā, ka pēc labā toņa noteikumiem jābūt pilnā formā — ar spārniem un visu pārējo.

— Ar ko tad vēl?

— Ar oreolu, arfu, palmu zaru un tā tālāk.

— Ak tā? Laikam gan būšu slikti rīkojies, taču jāatzīstas, ka šīs lietas es pametu tajā dienā, kad dziedāju korī. Man itin nekā vairs nav, izņemot šo lupatu un spārnu.

— Nomierinies! Tavas lietas pievāktas un nolik­tas tavām vajadzībām. Aizsūti tām pakaļ!

— Aizsūtīšu, Sendij, pēc tām. Bet ko tu nupat teici par kaut kādām tur ķecerīgām vēlēšanām, kam nav lemts piepildīties?

— Ak, ko nu, tādu vēlēšanos, kas nepiepildās, ir ļoti daudz. Piemēra pēc, Bruklinā dzīvo kāds slu­dinātājs, kaut kāds Tolmedžs, — to sagaida vilša­nās. Viņš savos sprediķos mīl runāt, ka, tiklīdz ieradīšoties paradizē, tā tūdaļ steigšoties apkampt un saskūpstīties ar Ābramu, Izaku un Jēkabu un nobirdināt kādu asaru. Miljoniem zemes iedzīvotāju cer uz to pašu. Ik dienas šeit ierodas ne mazāk par sešdesmit tūkstošiem cilvēku, kas pirmām kārtām vēlas steigties pie Ābrama, Izaka un Jēkaba, lai spiestu tos pie krūts un izraudātos. Bet tev taču jāpiekrīt, ka sešdesmit tūkstoši cilvēku tādiem ve­čiem ir pārāk apgrūtinoša porcija. Ja viņi ari iedo­mātos piekrist, tad gadu gadā trīsdesmit divas stundas diennaktī viņi nekā cita nedarītu, kā ļautu sevi spaidīt un slacīt asaru plūdiem. Beigu beigās viņi būtu pagalam nomocījušies un arvien būtu slapji kā ūdensžurkas. Vai tad tā viņiem būtu paradizē? No tādas paradizes būtu jāmūk kā no mēra, tas taču katram skaidrs! Ābrams, Izaks un Jēkabs — lādzīgi, pieklājīgi, veci ebreji, bet skūp­stīties ar Bruklinas slavenībām viņiem būtu tikpat maz patikas kā tev. Piemini manus vārdus, mistera Tolmedža maiguma izpausme tiks ar pateicību no­raidīta. Izraudzīto privilēģijām ir sava robeža pat debesīs. Ja Ādams ietu sagaidīt katru jaunat­nācēju, kas vēlas viņu redzēt un izdiedelēt auto- grafu, tad viņš ar to vien spētu nodarboties un nekam citam laika vairs nepaliktu! Tolmedžs pazi­ņojis, ka vēlas pagodināt ar savu viziti ne vien Āb­ramu, Izaku un Jēkabu, bet arī Ādamu. Taču no šī nodoma tam būs jāatsakās.

— Bet vai tu domā, ka Tolmedžs tiešām uz­brauks šurp, debesīs?

— Nu katrā ziņā. Bet vari nebīties, viņš saie- sies ar savējiem — viņu te daudz. Sajā apstāklī arī slēpjas galvenais paradizes jaukums: šurp sa­rodas dažādu sugu cilvēki, lai nu stāsta, ko grib.

Katrs atrod sev sabiedrību, kas tam pa prātam, bet par citiem, tāpat kā savukārt tiem gar viņu, tam nav nekādas daļas. Ja jau nu dievs ir radījis para­dizi, tad arī iekārtojis visu, kā vajag, — plaši un lepni.

Sendijs aizsūtīja uz savām mājām pēc lietām, es arī aizsūtīju pēc savējām, un ap pulksten deviņiem vakarā mēs sākām ģērbties. Sendijs teica:

— Stormij, tevi sagaida interesants vakars. Laikam tur bus arī kaut kādi patriarchi.

— Vai tiešām?

— Jā, droši vien. Protams, tie uzvedas kā aris­tokrāti, vienkāršās tautas priekšā gandrīz vai ne­rādās. Manuprāt, viņi ierodas sagaidīt tikai tos grēciniekus, kas savu dvēseli izglābuši pēdējā brīdī. Arī tad viņi neierastos, taču saskaņā ar tradicijām uz zemes šādā gadījumā paredzēta liela ceremonija.

— Vai viņi, Sendij, visi līdz pēdējam ierodas?

— Kas tad? Visi patriarchi, vai? Ko tu, taču ne: kādi divi, ne vairāk. Tev nāksies pagaidīt kādus piecdesmit tūkstošus gadu, lai kaut vai aci pamestu uz visiem patriarchiem un praviešiem. Kamēr es šeit esmu, Ijabs parādījies vienu reizi un vienu reizi Hams kopā ar Jeremiju. Bet visievērojamākais no­tikums, kamēr esmu šeit, bija pērn. Tika rīkota pieņemšana par godu anglim Čarlzam Pīzam — tas ir tas pats, ko dēvēja par Banenkrosas slepkavu. Toreiz tribinē stāvēja četri patriarchi un divi pra­vieši, — nekā līdzīga kopš kapteiņa Kida [8] debesu

braukšanas dienas netiku redzējis, pat Ābels, ari tas pirmo reizi kopš tūkstoš divi simti gadiem bija at- nācis. Izplatījās baumas, ka ari Ādams taisoties ļļ nākt; kad Ābels parādās, tad arvien sarodas milzīgi lieli skatītāju pūļi, bet ar Ādamu tas šinī ziņā gan nevar mēroties! Baumas izrādījās nepatiesas, taču bija jau paspējušas izplatīties pa visām debesīm, un kaut ko tādu, kas toreiz te notika, es laikam vairs nekad neredzēšu. Pieņemšanu, protams, rīkoja angļu apgabalā, kas no Ņudžersijas nodalījuma ro­bežām ir astoņsimt vienpadsmit miljonu jūdžu at­tālu. Es uz turieni aizlaidos kopā ar daudziem kai­miņiem, un mums atklājās neredzēts skats! No visiem apgabāliem veltin vēlās pūļi — eskimosi, tatari, nēģeri, ķīnieši — ar vārdu sakot, cilvēki nāca no malu malām. Tādu ļaužu jucekli var vērot tikai lielajā korī pirmajā dienā pēc ierašanas šeit un vairāk arī nekur citur. Miljardiem lielie ļaužu pūļi dziedāja baznīcas dziesmas un sauca ozianu, valdīja neaprakstāms troksnis; pat tad, kad visiem mutes bija ciet, no spārnu vicināšanas vien ausis džinkstēt džinkstēja, jo debesīs bija tik daudz eņ­ģeļu, ka likās, it kā sniegs snigtu. Ādams neatnāca, bet arī bez viņa bija visai interesanti: galvenajā tribinē sēdēja trīs erceņģeļi, turpretim citos gadī­jumos reti kad redzēsi kaut vai vienu no tiem.

— Un kādi tad viņi, Sendij, izskatās?

— Nu kādi? Sejas staro, ģērbušies spīdošos chitonos, brīnišķīgi varavīksnes krāsas spārni aiz muguras, rokās katram zobens; augumā — astoņ­padsmit pēdas, stāja varena — līdzīga karavīriem.

— Bet vai tiem ir oreols?

— Nē, katrā ziņā tas nav stīpiņas veidā. Erc- eņģeļi un augstākās kategorijas patriarchi valkā kaut ko daudz labāku. Viņi valkā lielisku, gluži apaļu oreolu no skaidra zelta, taisni acis apžilbst, kad paskatās. Kad tu vēl dzīvoji uz zemes, tad ne vienu vien reizi būsi redzējis uz bildēm patriarchu ar tādu mantiņu — vai atceries? Galva tam gluži kā misiņa bļodā ielikta. Taču tas nedod pareizo priekšstatu tas, ko valkā patriarchi, spīd vairāk un skaistāk.

— Sendij, bet vai tu esi runājis ar šiem erc- eņģeļiem un patriarchiem?

— Kas — es, vai? Ko tu, Stormij! Es neesmu cienīgs sarunāties ar tādiem kā viņi.

— Bet Tolmedžs, vai tas ir tā cienīgs?

— Protams, ne. Tev varen juceklīgs priekšstats' par tādām lietām; starp citu, tas raksturīgs visiem zemes iemītniekiem. Arī es kādreiz šinī ziņā tiku grēkojis, bet nu jau tas ir pagājis. Uz zemes saka, ka ir debesu ķēniņš, — un tas arī ir pareizi; taču tālāk apraksta debesu valstību tā, it kā tā būtu kāda republika, kur visi vienlīdzīgi, kur katram tiesības apskaut kuru katru pretimnācēju un drau­dzēties ar visādiem aristokrātiem, visaugstākos ieskaitot. Redz, kāds juceklis! Kādas muļķības! Vai tad var būt republika, ja ir ķēniņš? Vai tad vispār var būt republika, ja valstī valda patvald­nieks, ja tas valda mūžīgi bez parlamenta, bez valsts padomes, kuriem savukārt būtu tiesības iejaukties viņa darīšanās; ja nebalso, ja nevienu

neievēl; ja visā pasaules izplatījumā nav neviena, kam būtu balsstiesības valsts pārvaldē, ja nevienu neaicina līdzdarboties valsts lietās un ja nevienam tas pat atļauts nav?! Neko teikt, jauka republika! . . .

— Jā, paradizē, šķiet, nav tāda, kādu to biju domājis esam. Bet tomēr, es tā domāju, — pastai­gāšos visur un kaut vai iepazīšos ar visiem diž­vīriem. Netaisījos ēst ar viņiem no vienas bļodas, bet tikai tāpat vien sarokoties, palaist vienu otru stundiņu viņu sabiedrībā . . .

— Vai kaut kāds Toms, Diks vai Harijs, kas nu pirmais pagadās, varētu tā izturēties attiecībā uz Krievijas ministriem? Tā gluži vienkārši iečāpot pie kņaza Gorčakova?

— Domāju gan, Sendij, ka ne.

— Nu re, te ir tāda pati Krievijas impērija, pat stingrāka. Te pat miņas nevar būt par republiku. Ir šeit rangu saraksti, ir šeit vicekaraļi, kņazi un gu­bernatori, vicegubernatori, vicegubernatoru palīgi un ap simt dižciltīgo kārtu, sākot ar lielkņaziem erc- eņģeļiern un tālāk arvien zemāk un zemāk līdz tai kārtai, kur nav nekādu titulu. Vai tu zini, kas ir princis no dzimšanas uz zemes?

— Nē.

— Nu re. Princis no dzimšanas nepieder ne tieši pie ķēniņa dzimtas, ne arī pie parastās aristokrati- jas — viņš pēc savas kārtas ir zemāks par pirmo, bet augstāks par otro. Apmēram tādu pašu stāvokli debesīs ieņem patriarchi un pravieši. Šeit ir tādi augstākās kārtas aristokrati, ka mēs abi neesam cienīgi tiem zandaļu siksnas aizsiet, bet arī tie vēl

nav cienīgi aizsiet zandaļu siksnas patriarchiem vai praviešiem. Tas tev dod zināmu priekšstatu par viņu rangu, ko, vai ne? Vai saproti tagad, cik viņi diži? Paskatīsies reiz uz kādu no tiem — un pietiks tev ko atcerēties un par ko runāt tūkstoš gadu. Iedo­mājies, kaptein, ja Ābrams pārkāptu pār šo slieksni, ap viņa atstātajām pēdām tūdaļ uzceltu žogu ar no­jumi un no visām debesu malām šurp plūstu svēt­ceļnieki daudzus gadu simteņus, lai tikai paskatītos uz šo vietu. Ābrams ir tieši viens no tiem, ko mis­ters Tolmedžs no Bruklinas, ierodoties šeit, gatavo­jas skūpstīt un apraudāt. Lai nu vien viņš paķer līdzi lielu asaru krājumu, citādi, varu saderēt, tās viņam izžūs, pirms vēl tas bus panācis tikšanos ar Ābramu.

— Sendij, — es saku, — arī es domāju, ka būšu šeit kā līdzīgs starp līdzīgiem, bet labāk būs, ja to aizmirsīšu. Bez tam tas arī nav sevišķi svarīgi, es arī tāpat jūtos itin laimīgs.

— Ko nu — tu, kaptein, esi laimīgāks, nekā būtu citos apstākļos! Šie patriarchi un pravieši par daudziem gadu simteņiem aizsteigušies tev priekšā, viņi divās minūtēs aptver tādas lietas, kuru izpra­šanai tev vajadzētu veselu gadu. Vai tu kādreiz esi mēģinājis ar kapraci patīkami un derīgi parunāt par vējiem, jūras straumēm un kompasa adatas svārstībām?

— Saprotu, ko tu gribi teikt, Sendij: man nebutu interesanti ar viņu sarunāties, — viņš šais lietās droši vien ir nemākulis, un mēs abi aiz gara laika vai nobeigtos.

— Tieši tā. Patriarchiem būtu garlaicīgi klausī­ties, ko tu stāsti, bet pats tu neesi vēl tik tālu, lai saprastu viņu runas. Tu itin drīz pateiktu: «Uz re­dzēšanos, jūsu eminence, pienākšu pie jums kādu citu reizi,» — taču vairs turp neaizietu. Vai tu kād­reiz esi aicinājis pie sevis kapteiņa kajitē uz pus­dienām virtuves puiku?

— Atkal man skaidrs, uz ko tu mērķē, Sendij. Neesmu pieradis pie lādas dižas publikas kā pat­riarchi un pravieši, es kautrētos viņu klātbūtnē, nezinādams, ko teikt, un būtu laimīgs, ja drīzāk varētu iet savu ceļu. Pasaki, Sendij, kas augstāks pēc ranga: patriarchs vai pravietis?

— Ak, pravieši ir dižāki par patriarchiem! Vis­jaunākais pravietis skaitās daudz lielāks par visve­cāko patriarchu! Ņem vērā pal Ādamam jāsoļo aiz Šekspira.

— Vai tad Šekspirs bija pravietis?

— Kā tad! Arī Homērs un daudzi citi. Bet Šek- spiram un daudziem citiem jādod ceļš Bilingsam, vienkāršam skroderītim no Tenesijas, un Sakam, Afganistanas zirgu apkalējam, Jeremijs, Bilingss un Buda soļo kopā vienā ierindā tūliņ aiz publikas no dažādām planētām, kuru nav mūsu sistēmā; aiz vi­ņiem iet kādi pāris desmiti, kas atbraukuši no Jupitera un citām pasaulēm; tālāk nāk Daniels, Saka un Kon- fucijs; aiz viņiem ļaudis no citām astronomiskajām sistēmām, tad Eceķiels, Muchameds, Zaratustra un kāds seneģiptiešu nažu trinējs; tālāk vēl vesela virkne dažādu ļaužu un tikai kaut kur pašā astē —

Šekspirs ar Homēru un kāda nomaļa Francijas cie­mata kurpnieks, vārdā Marnē.

•— Vai tad tiešām Muchamedu un citus pagānus šeit ielaiduši?

— Jā, katrs no viņiem ir izpildījis savu misiju un ir pelnījis apbalvojumu. Cilvēks, kas zemes virsū nav saņēmis apbalvojumu, var būt mierīgs — šeit viņš noteikti to saņems.

— Bet kāpēc tad Sekspiram nodarīta tāda pāres­tība, liekot tam soļot aiz kaut kādiem tur kurpnie- ķeļiem, kalējiem un nažu trinējiem — ar vārdu sakot, aiz visādiem ļautiņiem, par kuriem neviens nekad neko nav dzirdējis?

— Āre, tā jau ir tā debesu taisnība: uz zemes tie nav tikuši novērtēti tā, kā to pelnījuši, taču te viņi ieņem to vietu, ko pelnījuši. Sis skroderītis Bilingss no Tenesijas štata rakstījis tādus pantus, kādi Homēram un Sekspiram pat saņos nav rādī­jušies, taču neviens nav gribējis tos iespiest un neviens tos nav lasījis, izņemot Viņa neizglītotos kaimiņus, kas par tiem tikai smējušies. Kad ciematā sarīkoja dejošanu vai iedzeršanu, tad skrēja pēc Bilingsa, uzlika tam galvā no kāpostu lapām dari­nātu kroni un izsmiekla dēļ viņam klanījās. Kādreiz vakarā, kad viņš gulēja slims, aiz bada novārdzis, viņu izvilka laukā, uzlika galvā kroni un, uzsēdi­nājuši jāteniski uz mieta, nesa pa ciematu; viņam pakaļ skrēja visi ciemata iedzīvotāji, sizdami skārda šķīvjus un baurodami, cik spēj. Tajā pašā naktī Bilingss nomira. Viņš nemaz netika domājis nonākt paradizē un nekādā ziņā nebija cerējis uz svinīgu sagaidīšanu, droši vien viņš būs izjutis krietni lielu pārsteigumu, kad viņam par godu tikusi sarīkota tāda pieņemšana.

— Vai tu tur biji?

— Pasarg dievs, ko tu!

— Kādēļ? Vai tad tu nezināji, ka gatavojas svinības?

— Zināju ļoti labi. Par Bilingsu debesu sfērās daudz ticis spriests — un ne jau vienu dienu vien kā par šito krodzinieku, bet veselus divdesmit gadus līdz viņa nāvei.

— Kāda velna pēc tad tu neaizgāji?

— Re, kā tu spried! Tādi kā es lai tiktu uz pie­ņemšanu, kas rīkota par godu pravietim? Lai es, muļķadesa, turp būtu bāzies palīdzēt saņemt tādu dižvīru, kāds ir Eduards Bilingss?! Es taču bulu kļuvis par apsmieklu visiem miljardu jūdžu apkārt­nē. To man nekad nebūtu piedevuši.

— Bet kas tad tur bija?

— Tie, ko mums, kaptein, nez vai vispār izdosies kādreiz redzēt. Nevienam vienkāršajam mirstīgajam neuzsmaida laime būt cienīgam piedalīties pravieša sagaidīšanā. Tur sanāca visa aristokrātijā, visi pat­riarchi un pravieši, visi erceņģeļi, kņazi, guberna­tori un vicekaraļi pilnā sastāvā, bet no sīkām nagli­ņām — neviens. Un tad vēl, ņem vērā, viss šis aristokratijas zieds — kņazi un patriarchi — sanāca ne tikai no mūsu pasaules vien, bet no visām pa­saulēm, kas mirdz pie mūsu debesu telts, un vēl no miljardiem pasauļu, kuras atrodas neskaitāmās citās sistēmās. Tur bija pravieši un patriarchi, kam mū­sējie pat par kāju pamesliem neder ne ranga, ne slavas, ne ari citā ziņā. Viņu vidū bija slavenības no Jupitera un citām mūsu sistēmas planētām, bet paši galvenie — dzejnieki Saa, Bo un Suf — bija ieradušies no trim lielām, trīs dažādu visai tālu sistēmu planētām. So vīru vārdi dunēt nodunēja visās debesu malu maliņās un kaktiņos kopā ar astoņdesmit galveno erceņģeļu vārdiem, turpretim ārpus debesu maliņas, kas ierādīta mūsu pasaulei, neviens nekā nav dzirdējis ne par Mozu, ne Ādamu, ne visu pārējo kompāniju, un, ja arī, tad tie ir tikai atsevišķi lieli zinātnieki; starp citu, viņi arvien mūsu patriarchu un praviešu vārdus raksta nepareizi, visu sajauc, viena darbus piedēvē citam un gandrīz vien­mēr visus viņus vienkārši ierindo mūsu saules sis­tēmā, neturēdami par vajadzīgu ielaisties tādos sīkumos kā norādīt, no kādas īsti pasaules šie pra­vieši cēlušies. Tas atgādina kādu indiešu zinātnieku, kas, vēlēdamies padižoties ar savām zināšanām, apgalvoja, ka Longfelo [9] dzīvojot Savienotajās Val­stīs — it kā tas vienā un tai pašā laikā dzīvotu visās valsts malās, bet pašas Savienotās Valstis aizņemtu tik mazu platību, ka, vienalga kurp arī tu nemestu akmeni, tu noteikti ar to trāpīsi Longfelo. Starp mums runājot, mani arvien kaitina tas, ar kādu nicināšanu šie no pasaulēm-milzeņiem atnāku­šie atsaucas ne tikvien par mūsu mazo pasauli, bet pat par visu mūsu sistēmu. Protams, mēs dodam

Jupiteram to godu, kas Jupiteram pienākas, jo, salī­dzinot ar to, mūsu pasaule nav lielāka par kartu­peli; bet citās sistēmās taču ir pasaules, kuru priekšā Jupiters pats ir mazāks par sinepju graudiņu! Pie­mēra dēļ te derētu minēt Hubras planētu, kas ir tik liela, ka Halleja komētas orbitā to nekādā ziņā neievietosi, jo tā izjuktu no savām kniedēm. Tūristi no Hubras (es domāju par iedzimtajiem, kas tur dzīvojuši un nomiruši) šad un tad šeit parādās un prašņā par mūsu pasauli, bet, tiklīdz viņi uzzina, ka mūsu pasaule ir tik maza, ka zibens vienā se­kundes astotdaļā tai var apskriet apkārt, tad viņi pieturas pie sienām, lai aiz smiekliem nenokristu garšļaukus. Pēc tam viņi ieliek monokli acī un sāk mūs caur to aplūkot un gluži tā, it kā mēs būtu kādas brīnumainas vaboles vai kukaiņi. Vien ; no šiem tūristiem man jautāja: cik ilgi pie mums ilgsi diena?

Es atbildēju, ka vidēji diena ilgst 12 stundas. Tad viņš man jautāja: «Vai tiešām pie jums iedzī­votāji tādās domās, ka ir vērts šādas īsas dienas dēļ piecelties no gultas un nomazgāties?» Sie ļaudis arvien tā izturas — viņi nepalaiž garām izdevību palielīties, ka viņu diena ir tas pats, kas mums trīs­simt divdesmit divi gadi. Sis nekaunīgais zeņķis vēl nebija sasniedzis pilngadību, tas bija tikai kādas seši vai septiņi tūkstoši dienas vecs — tas ir pēc tā, kā mēs skaitām, ap divi miljoni gadu, — tāds draiskulīgs vasaraudzis pārejas gados, kad jaunek­lis vairs nav zēns, taču arī vīrs vēl nav. Būtu tas bijis kaut kur citur un nevis paradizē, tad gan es viņam pāris pamatīgu vārdiņu būtu pateicis. Nu, bet, īsi sakot, Bilingsam par godu rāva vaļā tādu lielisku sagaidīšanu, kādas jau daudzus tūkstošus gadu netika bijis, un es domāju, ka tam būs labi rezultāti. Bilingsa vārds kļūs pazīstams visnoma­ļākajos kaktiņos, sāks runāt par mūsu astrono­misko sistēmu, bet varbūt pat arī par mūsu pasauli, un debess iemītnieku visplašāko aprindu acīs mēs būsim cēlušies. Iedomājies tikai: Šekspirs gāja atmuguriski šā Tencsijas skrodera priekšā, kaisī­dams tam zem kājām puķes, bet Homērs, stāvēdams aiz šī skrodera krēsla, banketa laikā viņu apkalpoja! Protams, šis apstāklis banketa laikā neatstāja ne uz vienu nekādu sevišķu iespaidu, jo dižie ārzem­nieki, kas nākuši no citām sistēmām, nekad nebija dzirdējuši ne par Šekspiru, ne Homēru; taču, ja vēsts par šo notikumu varētu nonākt līdz mūsu mazajai zemītei, tur nu gan tas saceltu sensāciju! Ak, kaut jel šim nožēlojamam spiritismam būtu kaut kāda nozīme, tad mēs par šo gadījumu varētu dot ziņu tiem tur uz zemes un Tenesijā, kur Bilingss kādreiz dzīvoja, tam uzceltu pieminekli, bet viņa autografs būtu cenā augstāks par sātana autografu. Tad nu re, vareni gan uzdzīvoja šai pieņemšanā — man par visu sīki jo sīki pastāstīja kāds panīcis aristokrats, baronets sers Ričards Dafers no Hobo- kenas*.

— Ko tu saki, Sendij, baronets no Hobokenas, kā tas var būt?

* Hobokena — rūpniecības pilsētiņa Ņudžersijas štatā, netālu no Ņujorkas.

— Ļoti vienkārši. Dikam Daferam piederēja desu darbnīca, un visā savā mūžā viņš nesakrāja ne centa tādēļ vien, ka visas gaļas atliekas pa klusam atdeva nabagiem. Ne jau nabagiem klaidoņiem, nē, bet godīgiem, kārtīgiem cilvēkiem, kas bija palikuši bez darba, tādiem, kuri drīzāk nomirtu badā nekā ietu ubagot. Diks noskatījās bērnus un pieaugušos, kas izskatījās izbadējušies, slepus sekoja viņiem līdz mājām, apjautājās par tiem pie kaimiņiem, bet vēlāk tos baroja un sameklēja tiem darbu. Bet, tā kā Diks, citiem redzot, nevienam neko nedeva, tad iemantoja sīkstuļa reputāciju, ar to tad viņš arī nomira, un visi teica: «Tā viņam arī vajadzēja!» Bet toties viņš vēl nepaspēja šurp ierasties, kad viņam jau piešķīra baroneta titulu, un pirmie vardi, ko Diks, Hobokenas desinieks, nonācis šeiļ pāra dizes krastos, dzirdēja, bija: «Iisiet sveicināti, sei Ričard Dafer!» Tas to ļoti pārsteidza, jo viņš bija pārliecināts, ka viņā saulē tam nolemta cita vietiņa, kur klimats labu tiesu karstāks nekā šeit.

Piepeši visa apkārtne iedrebējās no pērkona grāviena, tūkstoš un viens simts viens lielgabals izšāva vienā reizē. Sendijs teica:

— Aha, tas ir par godu krodziniekam!

Es pielēcu kājās.

— Iesim, Sendij, citādi kaut ko interesantu vēl nogulēsim.

— Lēnā garā, Sidij, — šis saka, — tas jau tikai telegrāfs, telegrafē par viņa tuvošanos.

— Kā tā?

— Izšava zalvi par zīmi tam, ka signālu sta­cija ieraudzījusi krodzinieku. Viņš pagājis garām Sendija Huka zemes ragam. Tūliņ viņam pretim iz­lidos visādas komisijas, lai viņu uz šejieni eskor- tētu. Sāksies ceremonijas un apstāšanās; galā tik drīz vēl netiks. No šejienes viņš pašreiz ir vairāku miljardu jūdžu attālumā.

— Tikpat labi es arī būtu varējis būt blēdis krodzinieks, - - es teicu, atcerēdamies savu bēdīgo ierašanos debesīs, kur nekādas komisijas mani ne­sagaidīja.

— Tavā balsī es sadzirdu nožēlas, — piezīmēja Sendijs. — Šķiet, tas ari ir dabiski. Bet, kas bijis, izbijis: pats nāci šurp savu ceļu, un tagad nekas vairs nav labojams.

— Ir jau labi, Sendij, aizmirsīsim, es neko ne­nožēloju. Bet tātad arī paradizē ir Sendija Huka rags. Ko?

— Pie mums te viss ierīkots kā uz zemes. Visi Savienoto Valstu štati un teritorijas, visas zemes un salas, gan lielās, gan mazās, izvietotas debesīs, un tām gluži tāds pats apveids kā uz zemeslodes; tikai te viss ir desmitiem miljardu reižu lielākā mērogā nekā tur lejā … Otrā zalve!

— Bet ko tā nozīmē?

— Ka otrais forts atbild pirmajam. Katrs no tiem šauj zalvi no tūkstoš viena simta viena liel­gabala. Tā parasti mēdz salutēt atnācējiem, kas savu dvēseli izglābuši pēdējā mirklī, pie tam tūk­stoš viens simts un pirmais lielgabals ir papildu lielgabals — vīriešiem. Kad sagaida sievieti, tad mēs to zinām pēc tā, ka tūkstoš viens simts un pirmais lielgabals klusē.

— Sendij, kādā veidā mēs atšķiram, ka to ir tūkstoš viens simts un viens, ja tie izšauj vienā reizē? Bet mēs taču to atšķiram, noteikti atšķiram!

— Mūsu prāts šeit daudzējādā ziņā attīstās, un, lūk, uzskatāms piemērs. Skaitļi, samēri un attālumi debesis ir tik lieli, ka mēs esam iemācījušies tos uztvert ar jušanu. Vecie skaitļošanas un mērīšanas paņēmieni šeit neder, — ar tiem mums būtu tikai negals, viens vienīgs juceklis.

Mēs vēl drusku paspriedām par šo temu, tad es teicu:

— Sendij, esmu ievērojis, ka man gandrīz vai nav gadījies satikt balto eņģeļu; uz vienu balto nāk gandrīz vai simt miljonu sarkanādaino, kas pat angliski neprot. Ar ko 1as izskaidrojams?

— Jā, to tu vari novērot jebkurā štatā, jebkurā Amerikas apgabala teritorija paradizē. Man reiz gadījās lidot veselu nedēļu bez pārtraukuma, noli­doju miljoniem jūdžu lielu attālumu, redzēju milzī­gus eņģeļu barus, taču nemanīju viņu vidu neviena baltā, nedzirdēju neviena man saprotama vārda. Pirms vēl Amerikā ieradās baltais cilvēks, tur taču veselu miljardu gadu vai vēl ilgāk dzīvoja indiāņi, acteki un tamlīdzīgi ļaudis. Pirmajos trīssimt gados pēc tam, kad Kolumbs atklāja Ameriku, tur bija tikdaudz balto iedzīvotāju, ka tos visus — ieskaitot Britu koloniju baltos iedzīvotājus — ērti varētu no­vietot vienā lekciju zālē. Mūsu gadsimta sākumā Amerikā bija tikai kādi seši septiņi miljoni balto iedzīvotāju — teiksim septiņi; tūkstoš astoņi simti divdesmit piektajā gadā — divpadsmit vai četrpad­smit miljoni; tūkstoš astoņi simti piecdesmitajā gadā viņu bija ap divdesmit trīs miljoni, bet tūkstoš astoņi simti septiņdesmit piektajā gadā — četrdes­mit miljoni. Mirstība pie mums arvien līdzināsies divdesmit cilvēkiem no tūkstoša gadā. Tātad mūsu gadsimta pirmajā gadā nomira simt četrdesmit tūk­stoši balto, divdesmit piektajā gadā — divi simti astoņdesmit tūkstoši, piecdesmitajā gadā — pusmil­jons un septiņdesmit piektajā — ap miljonu. Esmu ar mieru šos skait|us noapaļot; pieņemsim, ka Amerikā no paša sākuma lidz mūsu dienām nomi­ruši piecdesmit, kaut vai sešdesmit, kaut vai pat simt miljonu balto, — dažiem miljoniem vairāk vai mazāk nav nekādas nozīmes. Un redzi, tagad tev skaidrs, ja tādu saujiņu ļaužu izkaisa uz sim­tiem miljardiem jūdžu lielo debesu Amerikas teri­toriju, tad tas ir tas pats kā izkaisīt Saharas tuks­nesī homeopātisko zāļu graudiņu paciņu desmit centu vērtībā un cerēt tos pēc tam atkal savākt kopā. Kādēļ tad, izejot no visa šā, mums lai piede­rētu redzama vieta paradizē? Mums tās arī nav. Te runā fakti, un ar tiem jāsamierinās. Citu planētu un astronomisko sistēmu zinātnieki, apbraukādami debesu valstību, iegriežas ari pie mums; viņi šeit paciemojas kādu laiciņu, bet pēc tam dodas atpakaļ uz savām mājām un raksta grāmatu par saviem ceļojumiem, un šajā grāmatā piecas rindiņas veltī­tas Amerikai. Ko tad viņi par mums raksta? Ka Amerika ir maz apdzīvota, mežonīga zeme, ka tur dzīvo daži simti miljardu sarkanādainu eņģeļu, kuru vidū šur tur sastopami slimi, dīvainas sejas krāsas eņģeļi. Zini, šie zinātnieki domā, ka mēs, baltie, un tāpat arī nedaudzie nēģeri ir indiāņi, kuri kļuvuši balti vai melni pēc slimošanas ar kādu drausmīgu slimību, līdzīgu spitalībai, par sodu — paturi to vērā, — par kaut kādiem briesmīgiem grēkiem. Tas, mans mīļais, ir pietiekami rūgts pi­liens mums visiem, pat vispieticīgākajiem, nerunā­jot nemaz par tiem cilvēkiem, kas gaida, ka tos uzņems kā bagātus radiniekus un ka piedevām tie vēl varēs apskaut pašu Ābramu. Es tevi, kaptein, neesmu iztaujājis par sīkumiem, taču domāju, ka mana pieredze mani neviļ: kad tu šeit ieradies, tad neviens tev nebūs sevišķi skaļi uzsaucis «urā».

— Nav vērts to atcerēties, Sendij, es atbil­dēju sarkdams, — es ne par kādu naudu negribētu, lai mājinieki to būtu redzējuši. Lūdzu, Sendij, pār­maini sarunas tēmu!

— Labi. Tu tātad esi nolēmis apmesties para­dizes Kalifornijas iecirknī?

— Pats vēl lāgā nezinu. Kamēr mana ģimene vēl nav šeit ieradusies, neesmu domājis kaut kur noteiktā vietā palikt. Gribētos tā lēnā garā apska­tīties un tad izšķirties. Bez tam man ir ļoti daudz pazīstamu nelaiķu, biju nodomājis tos sameklēt, pamēļot drusku par draugiem, par pagājušajiem lai­kiem, par šo un to un uzzināt, kā viņiem dzīve te pa­gaidām patīk. Starp citu, mana sieva laikam gan gribēs apmesties Kalifornijas iecirknī, jo laikam visi viņas pie miera aizgājušie radinieki ir tur, bet viņai patīk būt savējo vidū.

— To tik nepieļauj! Tu taču pats redzi, cik neapskaužams stāvoklis baltajiem te, Ņudžersijas iecirkni, bet Kalifornijas iecirknī tas ir vēl tūkstoš­reiz ļaunāks. Tur čum un mudž no šiem niknajiem, biezpaurainajiem, tumšādainajiem eņģeļiem, bet līdz tuvākajam baltajam kaimiņam būs krietns mil­jons jūdžu. Sabiedrības, lūk, kā cilvēkam paradizē trūkst — ■ tādu ļaužu sabiedrības, kāds ir viņš pats, ar tādu pašu ādas krāsu, kurš runā tādā pašā va­lodā kā viņš. Si paša iemesla dēļ es reiz gandrīz vai neapmetos paradizes Eiropas sektorā.

— Kādēļ tad tu to nedarīji?

— Dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt: kaut tur arī var sastapt daudz balto, taču saprast tos gandrīz vai nemaz nevar, tā ka tur, tāpat kā šeit, ilgas iz­runāties no visas sirds tomēr paliek. Man patīkami noskatīties uz krievu, vācieti, itālieti un pat uz francūzi, ja palaimējas to sastapt, kad viņš nav aizņemts ar kaut ko nedelikatu, taču ar skatīšanos vien badu aizdzīt nevar, galvenā vēlēšanās taču ir — parunāties ar kādu!

— Bet taču ir Anglija, Sendij, Anglijas ap­gabals?

— Jā, bet tur jau nav daudz labāk par mūsu debesu valstības iecirkni. Viss ir labi, kamēr tu sarunājies ar angļiem, kas dzimuši ne agrāk kā pirms trīs simti gadiem, bet, ja sastopas ar cilvē­kiem, kuri dzīvojuši pirms Elizabetes laikmeta, tad angļu valoda tūdaļ kļūst miglaina un, jo tālākos gadsimtos, jo miglaināka. Es mēģināju sarunāties ar kādu Lengledu un kādu cilvēku, vārdā Čoseru,— tie ir divi senlaiku dzejnieki, — taču nekas tur ne­sanāca! Es viņus slikti sapratu, un viņi slikti sa­prata mani. Vēlāk saņēmu no viņiem vēstules, taču tik lauzītā angļu valodā, ka neko nespēju saprast. Bet cilvēki, kas dzīvojuši Anglijā vēl pirms šiem dzejniekiem, — tie jau nu ir pavisam ārzemnieki: dažs runā dāniski, cits krieviski, trešs — franču- normaņu valodā, bet daži runā visu šo valodu sa­jaukumā; vēl vecāku laiku angļi sarunājas latī­niski, senbritu valodā, īriski, galliešu valodā; bet, kuri vēl agrāk dzīvojuši, tie ir visīstākie mežoņi, un tiem ir tāda barbaru valoda, ka pats velns to ne­sapratīs! Kamēr tur sameklēsi kādu, ar kuru var parunāties, jāizspraucas cauri milzīgiem ļaužu pūļiem, kur visi tirina savu lirināšanu. Redzi, mii jardiem gados tautas un valodas katrā zeme tik daudz reižu mainījušās, ka šis juceklis nevarēja palikt bez sekām pat paradizē.

— Sendij, bet vai tu esi redzējis daudz dižu ļaužu, par kuriem rakstīts vēsturē?

— Ko nu, cik tik gribi! Redzēju gan karaļus, gan visādas citas slavenības.

— Bet vai karaļi šeit tādā pašā cieņā kā uz zemes?

— Nē. Nevienam nav atļauts uz šejieni ņemt līdzi savus titulus. Valdnieka dievišķā vara — tā ir iedoma, ko uz zemes tur diezgan lielā cieņā, bet te, debesīs, tā neder. Tiklīdz karaļi nonāk aizsaulē, tā tie tūdaļ tiek pazemināti līdz vispārējam līme­nim. Es labi pazinu Kārli Otro — 1as ir viens no visiecienītākajiem komiķiem paradizes Anglijas ap­gabalā un arvien uzstājas izpārdotā namā. Pro­tams, ir arī labāki aktieri par viņu — cilvēki, kas nodzīvojuši uz zemes pilnīgi nezināmi, — bet Kār­lis iekarojis sev vārdu, viņam te paredz lielu nā­kotni. Ričards Lauvassirds darbojas ringā, un ska­tītāji to ir iecienījuši. Indriķis Astotais — traģiķis, un ainas, kurās viņš nogalina cilvēkus, ir augstākā mērā pārliecinošas, kā no dzīves ņemtas. Indriķis Sestais kioska tirgojas ar baznīcas dziesmu la­piņām.

— Bet Napoleonu, vai to tu, Sendij, esi kādreiz redzējis?

— Bieži vien esmu to redzejis, dažreiz korsika- niešu, dažreiz franču iecirknī. Viņš pēc paraduma meklē sev redzamāku vietiņu un staiga, rokas uz krūtīm sakrustojis; uzacis sarauktas, padusē tāl­skatis, izskats tam majestātisks, drūms, neparasts — tāds, kādu viņa reputācijā prasa. Un jāsaka, viņš jūtas ārkārtīgi neapmierināts, ka šeit viņš pretēji tam, ko gaidījis, nemaz vairs neskaitās par tik pār­liecīgi lielu karavadoni.

— Vai re! Ko tad uzskata par lielāku?

— Taču ļoti daudzus cilvēkus, mums pat galīgi nepazīstamus no kurpnieku, kalēju, trinēju sugas, — zini, vienkārši ļautiņi, dievs zina, no kādām vietām, kuri savā mūžā nekad zobenu nav rokā turējuši un ne reizes nav šāvuši, bet savā sirdī ir bijuši kara­vadoņi, kaut arī tiem nav bijusi izdevība to parādīt. Bet šeit tie ar pilnām tiesībām ieņem tiem pienāko­

šos vietu un Cezars, Napoleons un Maķedonijas Aleksandrs spiesti atiet dibenplānā. Mūsu pasaulē vislielākais ģēnijs kara lietās bijis kāds mūrnieks no Bostonas apkaimes, vārdā Absaloms Džonss, kas miris Neatkarības kara laikā. Kur viņš arī neparā­dītos, tur tūdaļ sarodas pūlis. Jā, katram zināms — ja tikai šim Džonsam savā laikā būtu radies pie­mērots gadījums, tad viņš pasaulei būtu nodemons­trējis tādas karavadoņa dāvanas, ka visi karava­doņi, kas dzīvojuši pirms viņa, liktos esam tīrie bērni, skolas puikas. Bet viņam neradās tāds gadī­jums. Lai tas pūlējās cik pūlēdamies, lai iekļūtu armijā par vienkāršu ierindnieku, seržants, kas ver­vēja kareivjus, viņu neņēma tādēļ vien, ka Džonsam trūka abu īkšķu un divu priekšējo zobu. Tomēr, at­kārtoju, tagad visiem zināms, par ko viņš bulu varējis kļūt, — un tagad, sadzirdējuši, ka viņš uz kaut kurieni dodas, tauta pūļiem veļas turp, lai kaut vai aci tam uzmestu. Cezars, Hanibals, Aleksandrs un Napoleons — visi viņi tam padoti un bez viņiem vēl daudzi citi slaveni karavadoņi, un, ja tauta ierauga Džonsu, tad tā visiem pārējiem neveltī nekādu vērību. Bumm! Vēl viena zalve. Tātad krodzinieks ir izgājis cauri karantinai.

Mēs ar Sendiju uzģērbām pilnu ietērpu, pēc tam izteicām savu vēlēšanos un jau pēc sekundes atra­dāmies tajā vietā, kur vajadzēja notikt pieņemša­nai. Stāvēdami gaisa okeana krastā, mēs raudzījā- mies migla gaistošajā tālē, nevarēdami nekā saskatīt. Netālu no mums atradās galvenās tribines — tumsā tik tikko saskatāmu troņu rindas, kas sniedzās līdz

pašam zenitam. Uz abām pusēm no mums bezgalīgi tālumā aizstiepās vietas publikai amfiteatra veidā. Tribinēs bija tukšs un kluss, nekādas jautrības, drī­zāk tās izskatījās drūmas — kā teatra zāle, kad gāzes deglīši vēl nav iedegti un skatītāji vēl nesāk pulcēties. Sendijs man teica:

— Apsēdīsimies tepat un pagaidīsim. Drīz vien no tās tur puses parādīsies svētku procesija.

Es tam teicu:

— Te ir kaul kā sērīgi, Sendij, šķiet, notikusi kāda aizkavēšanas. Mes tikai esam atnākuši, vairāk nav neviena, nav jau necik lepna sagaidīšana krodziniekam.

— Neuztraucies, viss ir labākā kārtībā. Būs vēl viena zalve, gan jau tad redzēsi.

Pēc kāda laiciņa mēs pamanījām tālu pie ap­vāršņa gaismas punktiņu.

— Tā ir lāpas gājiena galva, — teica Sendijs.

Punktiņš kļuva lielāks, gaišāks, spilgtāks, drīz

vien tas kļuva līdzīgs lokomotives lukturim. Iedeg­damies spilgtāks un spilgtāks, tas galu galā kļuva līdzīgs austošai saulei virs jūras — gari, sarkani stari šķēla debesis.

— Skaties tikai visu laiku uz galveno tribini un uz publikas vietām un gaidi pēdējo zalvi, — Sendijs man teica.

Un te, gluži it kā miljoniem pērkonu grāvienu sa- plustu vienā, debesīs nodārdēja —bumm-bum-bumm ar tādu spēku, ka paradizē nodrebēja. Tam sekoja pēkšņs uzliesmojums, kas mūs apžilbinaja, un tajā pašā mirklī miljons vietu piepildījās ļaudīm, — cik

tālu acs sniedza, viss bija bāztin piebāzts. Žilbinoši spoža gaisma pielēja visu šo brīnišķīgo ainavu. Man vienkārši elpa aizrāvās.

— Re, kā pie mums to dara, — teica Sendijs. — Laiku veltīgi netērē, un neviens neierodas pēc tam, kad aizkars pacelts. Kaut ko nodomāt jn vēlē­ties — tādā veidā daudz ātrāk var tikt uz priekšu nekā jebkādā citā. Vēl pirms ceturtdaļsekundes šie ļaudis bija miljoniem jūdžu tālu no šejienes. Kad tie izdzirdēja pēdējo signālu, viņi vienkārši vēlējās ierasties šeit, un, lūk, viņi jau te.

Grandiozs koris sāka dziedāt:

Mēs ilgojamies tavu balsi dzirdēt Un tevi vaigu vaigā ieraudzīt!

Muziķa skanēja pacilāti, bet kori bija ielavijušics daži dziedāt nepratēji un sabojāja visu, 11/ mata tāpat, kā tas mēdz but baznīcā uz zemes.

Parādījās triumfa gājiena galva, un tas izska­tījās neaprakstāmi jauki. Soli solī ciešās kolonās pa piecsimt tūkstošiem vienā rindā gāja eņģeļi, visi dziedāja un nesa lāpas, un spārnu vicināšana ra­dīja tik apdullinošu troksni, ka galva sāka sāpēt. Kolona stiepās milzīgā garumā, tās gals kā spīdīga čūska aizvijās, zuzdama'debesu tālē, un beigās kā tievs pavediens bija tikko saskatāms. Gāja arvien jauni un jauni eņģeļi, un pēc ilga laika parādījās pats krodzinieks. Visi skatītāji piecēlās kā viens vīrs no savām vietām, un skaļš «urā!» satricināja debesis. Krodzinieks smaidīja pār visu seju, uz galvas tam oreols, pārgalvīgi nobīdīts uz vienas auss, - tik

pašapmierinātu svēto es vēl nekad netiku redzējis. Kad viņš sāka kāpt pa galvenās tribines kāpnēm uz augšu, koris skaļi uzsāka dziedāt:

Visa paradizē skaļi vaid, Tā tavu balsi dzirdēt gaid.

Goda vietā — platā, milzīgā laukumā galvenās tribines centrā - ierīkotas četras teltis, ap kurām visapkārt grezna godasardze. Teltis visu laiku bija cieši aizvērtas. Beidzot krodzinieks bija uzrāpies augšā un, uz visām pusēm klanīdamies un smaidus šķiezdams, licis lidz laukumam telšu priekšā, un te tās visas uzreiz atvērās, un mēs ieraudzījām četrus lieliskus, ar dārgakmeņiem nosētus zelta troņus: divos vidējos sēdēja pa sirmbārdainam vecim, bet abos malējos — stalti, lieliskās bruņās tērpti skais­tuļi — milži, ar oreoliem, tik lieliem kā bļodas. Visi, kas tur bija, ļaužu miljoni krita ceļos, laimē staro­jošos skatienus vērsa uz troņiem un priecīgi sāka sačukstēties:

— Divi erceņģeļi! Cik brīnišķīgi! Bet kas tie citi?

Erceņģeļi pēc karavīru parašas īsi un sausi pa­klanījās krodziniekam; abi sirmgalvji arī piecēlās, un viens no tiem teica:

— Mozus un Esavs tevi sveic!

Tūdaļ visi četri nozuda, un troņi stāvēja tukši.

Krodzinieks acīm redzot bija drusku sarūgtināts: viņš laikam domāja, ka varēs apkampt šos sirm­galvjus; bet pūlis — tik lepns un laimīgs, kādu tu ne mūžam neesi redzējis, — gavilēja, jo tam bija palaimējies skatīt Mozu un Esavu. Visi tikai par to vien runāja: «Vai jūs redzējāt viņus?» — «Es gan!» Esavs sēdēja pret mani profilā, bet Mozu es redzēju tieši vaigā, gluži tā, kā jūs redzu!

Procesija aiznesa sev līdz krodzinieku, bet pūlis sāka atstāt tribines un izklīst. Kad mēs gājām mājup, Sendijs izteicās, ka sagaidīšana noritējusi lieliski un krodziniekam ir tiesības ar to mūžīgi le­poties. Un vēl Sendijs piebilda, ka mums palaimē­jies: var četrdesmit tūkstošus gadu staigāt pa visā­dām pieņemšanām un tomēr divus tādus dižvīrus kā Mozu un Esavu neredzēt. Vēlāk mēs vēl uzzinā­jām, ka gandrīz vai būtu dabūjuši redzēt arī trešo patriarchu un īsto pravieti, taču tas pēdējā mirklī ar pateicību atteicies no ielūguma. Sendijs teica, ka tur, kur stāvējuši Mozus un Esavs, tiks uzcelts pie mineklis, uz kura būšot atzīmēts, kad un sakara ar kādu notikumu tie parādījušies, kā ari visas cere monijas apraksts. Un gadu tūkstošus šo vietu apmeklēs tūristi, lai blenztu uz pieminekli, rāptos tajā un ieskrāpētu tur savus vārdus.

1907. g.