EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

XXIII NODAĻA Svētā avota atjaunošana

Sestdienas pēcpusdienā es atkal aizgāju pie avota paskatīties. Merlins vēl arvien dedzināja dū­mojošu pulveri, rokas pa gaisu mētādams un kaut ko buldurēdams; viņš izskatījās pamatīgi nobēdā­jies, jo avotā nebija manāmas vēl ne mazākās mit­ruma pazīmes. Beidzot es viņam jautāju:

— Kā veicas, kompanjon?

,— Lūk, es pašreiz izmēģinu vienu no iedarbī­gākajiem līdzekļiem, ko zina tikai labākie austrum­zemju okultisti; ja arī tas nelīdzēs, tad cita nav. Apklusti, kamēr beidzu.

Viņš sataisīja tādus dūmus, ka visa apkārtne pazuda skatienam, un nabaga vientuļnieki droši vien nejutās omulīgi savās alās, jo vējš pūta taisni uz to pusi. Runas plūdi, kas sekoja dūmiem, būtu varējuši sastādīt veselus sējumus; ķermeni viņš bija ērmīgi sašķiebis un rokām šķēla gaisu visdīvainākā veidā. Pēc divdesmit minūtēm viņš nokrita pie zemes piekusis un bez elpas. Vareno dūmu mākoņu pievilkti, milzīgā uztraukumā ieradās vairāki simti mūku un mūķeņu un abats, tiem sekoja svētceļnieku pūlis un veseli bari atradeņu. Abats norūpējies apvaicājās par rezultātiem. Merlins atbildēja:

— Ja kāda mirstīgā pūles spētu lauzt burvību, kas saista šos ūdeņus, tad tam, ko nupat darīju, va­jadzēja to veikt. Tas nav noticis; man šķiet, ka tas, par ko tik ļoti baidījos, būs patiesība: šī neveiksme pierāda, ka visspēcīgākais ļaunais gars, kuru pazīst Austrumi un kura vardu izrunājot ikviens mirst, ir apbūris šo avotu. Tads cilvēks vēl nav piedzimis, kas varētu alklat šo noslēpumu, un, to nezinādami, mēs nespējam lauzt burvību. Labo tēv, ūdens nekad vairs neradīsies avotā. Es esmu darījis visu, ko cilvēks spēj darīt. Ļauj man aiziet!

Abats bija ļoti noskumis. Pievērsis man bēdu pilno seju, viņš teica:

— Tu dzirdēji, ko viņš teica. Vai tas ir taisnība?

— Daļēji tā tas tiešām ir.

— Tātad ne viss, tu saki. Kas ir patiesība?

— Tas, ka gars ar savu vārdu ir nobūris avotu.

— Pasarg' dievs, tad mēs esam pazuduši.

— Iespējams.

— Bet ne noteikti. Tu domā, ka vēl ir kāda glābšanās iespēja?

— Tā tas ir.

— Tātad tu domā, ka viņš, teikdams, ka nevie­nam nav pa spēkam lauzt šo burvību . ..

— Jā, šinī ziņā viņš maldās. Ir nosacījumi, ku­rus ievērojot mēģinājumam lauzt avota burvību var būt panākumi, — mazi un niecīgi, bet tomēr panākumi.

— Nosacījumi…

— O! Tas nav nekas neiespējams. Tie ir tādi: avotam un tā apkārtnei pusjūdzi uz visām pusēm jābūt nodotai pilnīgi manā rīcībā, lai neviens bez manas atļaujas nedrīkstētu tur ienākt un no šī saul­rieta līdz tam brīdim, kad es atcelšu aizliegumu.

— Vai tas ir viss?

— Jā.

— Un vai tev nav bailes mēģināt?

— Nepavisam. Bez šaubām, panākumi nav droši, bet tie var būt. Mēģināts nav pazaudēts. Vai piekrītat maniem noteikumiem?

— Mēs esam gatavi pieņemt jebkādus noteiku­mus. Es tūlīt likšu izpildīt tavas pavēles.

— Pagaidiet! teica Merlins ar ļaunu smaidu. — Vai tu zini, ka tam, kurš lauzīs burvību, vispirms jāzina ļaunā gara vārds.

— Jā, es to zinu.

— Bet vai tu zini arī, ka ar to vēl nav līdzēts, tev tas jāpasaka. Ha, ha! Vai tu to zināji?

— Tu zināji! Vai nu tu neesi muļķis? Vai tu gribi izteikt šo vārdu un mirt?

— Izteikt? Kāpēc gan ne? Es to izrunāšu pat tad, ja tas būtu velsiešu valodā.

— Tādā gadījumā tu esi tikpat kā beigts; es dodos pie Artura, lai viņam to paziņotu.

— Gluži manas domas. Paņem tik ceļa somu un lasies prom! Vienīgais, ko tu vari darīt, Džon

V. Merlin, ir iet mājās un pareģot laiku. Seit tev nav ko iesākt!

Es biju trāpījis naglai uz galvas, jo Merlins bija vissliktākais laika pareģotājs visā karaļvalstī.

Vienmēr, kad viņš lika gar krastu uzstādīt briesmu zīmes, veselu nedēļu sekoja mierīgs un rāms laiks, un, tikko viņš pareģoja sausu un sau­lainu laiku, lielus gāza kā ar spaiņiem. Bet es tomēr viņu turēju meteoroloģiskajā stacijā, jo tas grāva viņa reputāciju. Mana piezīme viņu sakaiti­nāja, un viņš vis nedevās uz mājām pastāstīt par manu dzīvi, bet palika uz vietas, lai pats par to papriecātos.

Mani palīgi ieradās vakarā pamatīgi noguruši, jo dienu un nakti bija pavadījuši ceļā. Ar nastu nesējiem mūļiem viņi bija atveduši visu vajadzīgo: darba rīkus, pumpi, svina caurules, grieķu un ben- galiskās ugunis, romiešu sveces, krāsainās raķetes, elektriskās lampiņas un daudz citu sīkumu, ar vārdu sakot, visu, kas nepieciešams sevišķi cēlam brīnumdarbam. Paēduši vakariņas, viņi drusku no­snaudās, un ap pusnakti mēs devāmies uz avotu. Visapkārt valdīja tāds nāves klusums, kādu es pat nebiju prasījis. Mēs pārņēmām avotu un tā apkārtni savā valdīšanā. Mani zēni bija lietpratēji visos dar­bos — gan avotu izlikšanā ar akmeņiem, gan ma­temātisku instrumentu izgatavošanā. Stundu pirms saullēkta mēs bijām caurumu aizlāpījuši un ūdens sāka celties. Ieslēguši savas raķetes kapličā, mēs devāmies mājās gulēt.

Vēl pēcpusdienas mesa nebija beigusies, kad mēs atkal ieradāmies pie avota, jo darba bija vēl daudz. Brīnumam vajadzēja notikt īsi pirms pusnakts. Ja baznīcas brīnumam, kas noticis darbdienā, ir mil­zīga vērtība, tad, ja tas notiek svētdienā, tam ir sešas reizes lielāka vērtība. Deviņu stundu laikā ūdens bija pacēlies līdz savam parastajam līmenim, tas ir, divdesmit trīs pēdas uz augšu. Mēs uzstādī­jām mazu dzelzs pumpi, vienu no pirmajiem manu rūpnīcu ražojumiem, tad izurbām caurumu akmens rezervuārā, kas atradās pie avota kambara ārējās sienas, un izvilkām uz to tik garu svina cauruli, ka tā sniedzās līdz pat kapličas durvīm un vēl drusku pāri slieksnim, lai plūstošā ūdens straumi varētu redzēt visi tie ļaužu tūkstoši, kas, kā es cerēju, iera­dīsies paredzētajā laikā līdzenumā svētā uzkalniņa priekšā.

Tad izsitām vienu galu milzīgai mucai un, uz vilkuši to uz kapličas līdzenā jumta, pamatīgi pie­stiprinājām, pēc tam iebērām tajā krietnu kārtu /a|a pulvera, salikām tur iekšā raķetes, kādas tik vien mums bija, un to nebija mazums. Kad tas bija iz­darīts, izstiepām pulverī elektriskās baterijas stiepli, uz visiem četriem jumta stūriem nolikām pa lādi­ņam bengalisko uguņu — zilas vienā stūrī, za|as — otrā, sarkanas — trešā un violetas — ceturtā. Visus četrus stūrus savienojām ar vadiem.

Apmēram divsimt metru no kapličas mēs uz­cēlām četras pēdas augstu paaugstinājumu, ko iz­klājām ar sevišķi skaistām, speciāli šim gadījumam patapinātām tapetēm, uz paaugstinājuma uzlikām abata sēdekli. Manas domas ir tādas: ja kāds nolē­mis parādīt brīnumu tik naivai tautai kā šī, tad tam viss jāapdomā līdz pēdējam sīkumam; visam, ko burvis dara, ir jāiespaido skatītāji, jāraugās, lai goda viesi justos sevišķi omulīgi; ja viss tas ir ievērots, tad var droši sākt savu izrādi. Pazīdams cilvēka dabu, es zinu, cik tam liela nozīme. Krāš­ņums nekad nekaitē brīnumam. Tas, bez šaubām, prasa pūles, darbu un dažkārt arī naudu, bet galu galā tas atmaksajas. Kad bija izvilktas stieples no kapličas jumta līdz tas pamatam un līdz platformai, jo zem tas atradas paslēptās baterijas, mēs apvil- kām paaugstinajum.iin apkārt virvju žogu, lai attu­rētu vienkāršo tautu. Tad ari viss bija padarīts. Es biju nolēmis atvērt durvis publikai pīkst. 10.30 un sākt savu izrādi tieši pīkst. 11.25. Man nekas ne­būtu bijis pretī prasīt no skatītājiem ieejas maksu, bet bija neērti to darīt. Es pavēlēju zēniem ierasties kapličā pirms desmitiem, kamēr vēl neviens nebija atnācis, lai laikā varētu laist darbā pumpjus. Tad mēs visi aizgājām vakariņās.

Ziņas par notikušo nelaimi bija izplatījušās tālu, un pāris dienu bez mitas ielejā ieradās arvien jauni svētceļnieku bari. Ielejas zemākā daļa bija pār­vērsta veselā nometnē. Acīm redzot skatītāji bija gaidāmi kuplā skaitā. Vakarā ziņneši vēlreiz pār­staigāja visu ieleju, paziņodami par paredzēto mē­ģinājumu. Sī ziņa lika katrai sirdij strauji pukstēt. Ziņojumā, starp citu, bija arī teikts, ka abats ar savu svitu ieradīsies uz paaugstinājuma pīkst. 10.30 un ka līdz tam laikam aizliegtajai joslai jābūt tuk­šai no cilvēkiem. Pīkst. 10.30 pārstās zvanīt zvani,

kas būs zīme tam, ka tauta var ierasties un ieņemt vietas.

Visu sagatavojis, es pašlaik atrados uz platfor­mas, kad pie virvju žoga parādījās abats ar svilu. Nakts bija ļoti tumša, bez zvaigznēm, un, tā kā nebija atļauts iedegt lāpas, es tos ieraudzīju tikai tad, kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu. Kopā ar abata svitu ieradās arī Merlins un apsēdās pirmaja rindā uz paaugstinājuma; kā redzat, šoreiz viņš bija turējis savu vārdu. Pūli nevarēja aiz žoga tumsā saredzēt, bet es zināju, ka tas tur ir. Tikko pārstāja zvanīt zvani, kad ļaudis gāzās iekšā aiz­žogotajā laukumā kā milzīgs, melns vilnis; gandrīz veselu pusstundu nemitīgi nāca klāt arvien jauni ļaužu bari. Tad viss apklusa, sastinga tin kilomet­riem tālu varētu iet pa cilvēku galvu veidoto tiltu.

Es biju nolēmis likt publikai kādas divdesmit minūtes pagaidīt, lai kāpinātu interesi; tas vienmēr atmaksājas, ja skatītājiem drusku jāpagaida. Vis­pirms dziļajā klusumā vīru koris sāka dziedāt svi­nīgu latiņu himnu, sākumā klusi, tad aizvien spēcī­gāk. Svinīgā melodija lieliski izskanēja naktī. Tas bija viens no labākajiem efektiem, kādu es jebkad biju izdomājis. Kad viņi beidza dziedāt, es piecēlos kājās uz paaugstinājuma un pāris minūtes stāvēju, rokas uz augšu pacēlis. Kapa klusumā lēnām un šausmu pilnā balsī, kas simtiem lika nodrebēt un sievietēm ģībt, izrunāju šo briesmīgo vārdu:

— Konstantinopolesspēļudādupagatavotājumeis- tarusabiedriba.

Kad no manas mutes izlauzās pēdējās vārda

zilbes, es parāvu vienu no elektriskajiem vadiem, un visa tumšā pasaule pielija ar briesmīgu, zilu gaismu. Efekts bija neaprakstāms! Daudzi kliedza, sievietes bēga uz visām pusēm, un atradeņi cits pēc cita krita ģīboni. Abats un mūki uztraukti meta krustus, un lupas tiem drebēja, skaitot lūgšanas. Merlins gan neizrādīja nekādas uztraukuma pazī­mes, bet pārsteigts viņš bija, jo nekad kaut ko tam­līdzīgu nebija dzirdējis. Bija laiks otram pārstei­gumam. Pacēlis rokas uz augšu, it kā nāves mokās izvaidēju: Nihilisludinamitateatrukastīšuspridzi- nāšanasatentatumiļotajs un ieslēdzu sarkano gaismu. Jums vajadzēja dzirdēt šo lielo ļaužu At­lantijas okeānu vaidam un izbailēs kaucam, kad sarkanā elles gaisma savienojas ar zilo. Pagaidījis tikai sešdesmit sekundes, es kliedzu:

— Transvaleskaraspēkatransportkamicļuasaru- plūdulaullbutraģedija — un iededzināju zaļo uguni! Pagaidījis tikai četrdesmit sekundes, pacēlu rokas un pērkonīgā balsī izkliedzu vissvarīgāko no vār­diem:

— Mekasmedinasmusulmaņumasuslepkavasun- morumātesmonumentudarinātājs — un visa pasaule pielija ar zili sarkanu gaismu! Sarkanā, zaļā un zili sarkanā! Četri mežonīgi vulkāni, kas izvirda mir­dzošu dūmu mākoņus un izlēja apžilbinošu vara­vīksnes gaismu pār visu ieleju. Tālumā uz augstā staba, nekustīgi sastindzis, stāvēja vientuļnieks; pirmo reizi pa divdesmit gadiem viņš bija pārtraucis savu stulbo klanīšanos. Es zināju, ka zēni, visu sa­gatavojuši, atradās pie pumpja, un teicu abatam:

— Tēv, ir pienācis laiks. Tūlīt es izrunāšu bries­mīgā gara vārdu un pavēlēšu burvībai izgaist. Sa­gatavojieties! Būtu labāk, ja jūs pie kā pieturetos.

Tad es uzsaucu ļaudīm:

— Ja nākošajā mirklī burvība netiks lauzta, tad neviens mirstīgais to nespēj darīt. Ja tā gaisīs, jūs visi to tūlīt redzēsiet, jo svētais ūdens gāzīsies ārā pa kapličas durvīm.

Brīdi pastāvējis un pagaidījis, es ļāvu tiem, kas dzirdējuši, pastāstīt ari tiem, kas to nebija dzirdē­juši, un tad, pieņemis sevišķi svinīgu pozu, saucu:

— Ļaunais gars, kas esi avotu saistījis, pavēlu tev izmest gaisos visas nešķīstās ugunis, kas vēl avotā iemājo, pavēlu tev atsvabināt avotu no bur­vības varas un doties tieši uz elli, kur tu savažots gulēsi tūkstoš gadu. Ar tavu paša briesmīgo vārdu es tev to pavēlu:

— Bdvdžidžiligik!

Es ieslēdzu strāvu stieplē, kas veda uz mucu ar raķetēm. Ka milzīgas, ugunīgas mēles šņākdamas pret debesīm šāvās raķetes un līdzīgi dārgakmeņu lietum izšķīda uz visām pusēm! Ļaužu pūlī atska­nēja izbaiļu pilni kliedzieni, kas nākošajā mirklī pārvērtās mežonīga prieka gavilēs, jo, lūk, spokai­najā gaismā tie skaidri un gaiši redzēja plūstam svēto ūdeni! Vecais abats, nevarēdams aiz prieka asarām parunāt, satvēra mani un tik tikko neno­spieda savos apkampienos. Tas gāja pie sirds vairāk nekā vārdi. Bet šādi apkampieni ir bīstami zemē, kur nav ārsta pat plika graša vērtībā.

Jums vajadzēja redzēt, kā šie ļaužu tūkstoši, nometušies ūdenī, to skūpstīja, to apmīļoja un runāja ar to, it kā tas būtu dzīvs, saukdami to visādos mīļos vārdos, kādus viņi deva saviem bērniem; likās, ka tas būtu sen zudis, par mirušu apraudāts draugs, kas pēc ilgiem gadiem atgriezies atpakaļ dzimtenē. Jā, tas bija skaists skats, un tas man lika par šiem ļaudīm domāt daudz vairāk, nekā es to biju darī­jis līdz šim.

Merlins bija liesus jāaiznes. Tikko no manas mutes bija atskanējis briesmīgā gara vārds, viņš bija zaudējis samai,iu un vēl arvien nebija to at­guvis. Viņš nekad šo vardu nebija dzirdējis, tāpat kā es, bet viņam tas šķila īstais; jebkurš vārds te būtu derējis. Vēlāk viņš teica, ka pat ļaunā gara miesīgā māte to nebūtu labāk par mani izrunājusi. Tomēr viņš nekādi nevarēja saprast, ka es biju pa­licis dzīvs; to es viņam neatklāju. Tikai jauni, nepie­dzīvojuši burvji atklāj šāda veida noslēpumus. Ve­selus trīs mēnešus viņš nopūlējās, meklēdams paņē­mienus, kā palikt dzīvam, izrunājot šo vārdu. Bet bez panākumiem.

Kad es piecēlos, lai ietu uz kapliču, ļaudis, no­ņēmuši godbijīgi cepures, pašķīra man ceļu, it kā es būtu augstāka būtne, starp citu, — tāda es tie­šām biju un pats to skaidri apzinājos. Es iemācīju dažiem mūkiem rīkoties ar pumpi un pavēlēju pum­pēt ūdeni, jo bija skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu pa­liks šeit visu nakti, un vajadzēja dot viņiem visa, ko tie vēlējās. Mūkiem arī pumpis šķita esam tīrais brīnums, un viņi nevarēja vien nopriecāties par to un tā darbību.