EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

STĀSTS PAR PALAIDNĪGO ZĒNU, KO DIEVS NENOSODĪJA

Reiz dzīvoja palaidnīgs zēns, vārdā Džims. Svētdienas skolas grāmatās palaidnīgiem zēniem vienmēr vārds Džeimss. Bet, cik arī tas nebūtu dī­vaini, zēnam, par kuru jums gribu pastāstīt, vārds bija Džims.

Viņam nebija diloņslimas, dievbijīgas mātes, kas labprāt gulētu kapā, ja tik ļoti nemīlētu savu dēlu un nebaidītos, ka pēc viņas nāves ļaudis pret zēnu izturēsies neželīgi. Lielakai daļai palaidnīgo zēnu svētdienas skolas grāmatās ir vārds Džeimss; viņiem ir slimas mātes, kas pirms gulētiešanas liek viņiem skaitīt lūgšanas, skumjas šūpuļdziesmas dziedādamas, ieaijā viņus miegā, viņus skūpsta un raud, uz ceļiem pie viņu gultiņām stāvēdamas.

Tātad šis zēns saucās Džims, un viņa māte ne­bija slima ne ar diloni, ne citu kādu slimību. Gluži otrādi, viņa bija spēcīga, tukla sieviete, ne visai dievbijīga, un nemaz neuztraucās par Džima gai­tām. Viņa pat teica, ka zaudējums nebūtu liels, ja Džims lauztu kaklu.

Pirms gulētiešanas Džims vienmēr saņēma no mātes pliķi. Atejot no viņa gultiņas, māte viņu ne­apveltīja ar skūpstu, bet gan ar krietnu dunku.

Kādreiz šis palaidnīgais zēns nočiepa pieliekamā atslēgu un, ielīdis tajā, pamatīgi pieēdās ievārījumu. Lai māte nepamanītu iztrūkumu, viņš piepildīja burku ar darvu. Pēc šī nedarba viņu nepārņēma bailes un iekšeja balss viņam neteica: «Vai tad drīkst neklausīt vecākus? Tas taču ir grēks! Kur nonāk palaidnīgs zēns, kas apēdis visu savas labās mātes ievārījumu?» Džims nekrita ceļos, nezvērēja, nesolījās laboties, negāja priecīgs, ar atvieglotu sirdi pie mātes atzīties un izlūgties piedošanu, lai māte būtu viņu svētījusi ar pateicības un lepnuma asarām. Nē! Tā tas notiek tikai grāmatās, bet ar Džimu viss bija savādak. Viņš apēda ievārījumu, nosaukdams to par «pirmās šķiras rijamo», pēc tam piepildīja burku ar darvu un smiedamies teica, ka «pamatīgi nostrādāts» un ka «vecene kļūs traka un sāks brēkt», kad to atradīs. Kad viņa nedarbs at­klājās un Džims stūrgalvīgi noliedza savu vainu, māte viņu krietni nopēra — tad gan raudāt vaja­dzēja viņam un nevis mātei. Jā, apbrīnojami sa­vāds zēns šis Džims, ar viņu viss notika ne tā kā ar palaidnīgajiem Džeimsiem skolas grāmatās.

Reiz viņš iekāpa fermera Ekorna ābelē sazag- ties ābolus. Zars nenolūza, Džims nenokrita, nesa­lauza roku, viņam neiekoda fermera lielais suns, un pēc tam viņš negulēja slims daudzas dienas, ne­nožēloja un nelabojās. Nekas tamlīdzīgs. Viņš sa­rāvās ābolu, cik gribēja, un laimīgi nokāpa no koka. Suņa atgaiņāšanai viņš jau iepriekš bija salasījis akmeņus, un, kad tas likās viņam virsū, viņš to apmētāja ar akmeņiem.

Dīvaini. Tā nekad nenotiek labajās grāmatiņas ar krāsainajiem vāciņiem un bildītēm, kurās attēloti vīrieši frakās, katliņos un īsās biksēs, sievietes klei­tās ar pieguļošu vidukli bez krinolina. Nē, nevienā svētdienas skolas grāmatiņā jūs neatradīsiet tādu gadījumu.

Kādreiz skolā Džims nozaga skolotājam spalvu nazīti un pēc tam, baidīdamies, ka viņa nedarbu neatklāj, iebāza nazīti Džordža Vilsona cepurē. Džordžs Vilsons bija nabadzīgas atraitnes dēls, labs zēns, vispriekšzīmīgākais skolēns visā ciemā, kurš vienmēr klausīja mātei, nekad nemeloja, mā­cījās labprāt un mīlēja apmeklēt svētdienas skolu.

Kad nazītis izkrita no zēna cepures un nabaga Džordžs, galvu nodūris, nosarka, un sarūgtinātais skolotājs apvainoja zādzībā Džordžu un, žagaru bunti kratīdams, gatavojās to nolaist pār zēna dre­bošajiem pleciem, vai tad pēkšņi neparādījās viņu vidū sirms, neredzēts tiesnesis un neteica: «Neaiztieciet šo labo zenu! Lūk, kur stāv bailēs dre­bošais noziedznieks! Brīvstundas laikā es gāju ga­rām jūsu skolai un, neviena nepamanīts, redzēju, kā tas viss notika.»

Nē, nekas tamlīdzīgs nenotika. Džimu nenopēra, cienījamais tiesnesis neteica savu pamācošo spre­diķi, kas visiem skolēniem liktu raudāt, neņēma Džordžu pie rokas un neteica, ka viņš pelnījis uz­slavu un ka tāpēc viņš Džordžu uzaicina dzīvot pie sevis, kur viņam būs jāuzslauka kanceleja, jāiz­kurina krāsnis, jābūt par izsūtāmo, jāsacērt malka, jāmācās baušļi, jāpalīdz viņa sievai saimniecībā,

kamēr visu pārējo laiku viņš varēs spēlēties un pie tam vēl saņems 40 centus mēnesi pie visa brīva. Nē, tā notiek tikai grāmatās, ar Džimu viss bija savādāk. Neviens vecs muļķa tiesnesis neiejaucās šinī lietā, un pai-puisītis dabūja pērienu, bet Džims priecājās, jo viņš, man jāsaka, neieredzēja priekš­zīmīgus zēnus. Viņš vienmēr teica: «Neciešu lemp­jus.» Lūk, ko leica šis rupjais, izlaistais puika!

Bet visneticamākais visā šinī notikumā ar Džimu ir tas, ka Džims svētdienā aizbrauca vizināties ar laivu un nenoslīka! Un otrreiz, kad viņš kādā svētdiena ķēra zivis un viņu pārsteidza negaiss, zi­bens viņu nenospēral Jus varat pāršķirstīt visas svētdienas skolas grāmatas 110 pirmās līdz pēdējai lappusei, varat tajās meklēt kaut vai līdz nākoša­jiem ziemassvētkiem, bet tādu gadijumu neatradī­siet neviena! Nekad! Tur jūs redzēsiet, ka visi pa­laidņa zēni, kas svētdienās vizinās ar laivu, katrā ziņā noslīkst un visus tos, kuri svētdienās ķer zivis, neizbēgami pārsteidz negaiss un nosper zibens! Laivas ar palaidnīgiem zēniem vienmēr svētdienās apgāžas, un, ja palaidnīgos zēnus, kas svētdienās dodas uz zivju zveju, noteikti pārsteidz negaiss, tad, kādā veidā Džims palika dzīvs, tas man ir noslē­pums.

Vārdu sakot, Džims ir apburts, tikai tā var iz­skaidrot to, ka viņš vienmēr iznāca no ūdens sauss. Viņš pat uzcienāja zooloģiskā dārza ziloni ar ga­balu presētas zelējamās tabakas, un zilonis viņam nenorāva galvu! Viņš ielīda bufetē pēc piparmētru liķiera un aiz pārskatīšanās neizdzēra slāpekļskābi!

Nočiepis tēva bisi, viņš svētku laikā aizgāja medībās un neatšāva sev trīs vai četrus pirkstus!

Kādreiz dusmās viņš iesita savai mazajai māsi­ņai ar dūri pa deniņiem, un, jūs varat iedomāties, meitene nesaslima un nenomira lielās mokās ar piedošanas vārdiem uz lūpām, tādā veidā divkār­šojot brāļa sadragātās sirds mokas. Nē, viņa braši pārcieta sitienu.

Beidzot Džims aizbēga no mājas un nolīga par matrozi uz kuģa. Ja mēs ticētu grāmatām, tad viņam vajadzēja atgriezties atpakaļ bēdīgam un vientuļam un atrast, ka vīnājiem apvītā mājiņa, kur bija pa­gājusi vjņa bērnība, sen sabrukusi un ka viņa tuvi­nieki guļ klusā ciema kapsētā. Džims atgriezās pilns kā mārks un uzreiz nokļuva policijas iecirknī.

Tā šis Džims uzauga, apprecējās, dabūja veselu baru bērnu un kādā skaistā nakti viņiem visiem ar cirvi sadragāja galvas. Ar visādām blēdībām un krāpšanām viņš ieguva stāvokli, un tagad viņš ir visneģēlīgākais un nelabojamākais nelietis visā ciemā, kuru visi ciena. Pie tam viņš ir viens no likumdevējiem valstī.

Kā redzat, šim grēciniekam Džimam, ko vecmā­miņa bija nobūrusi, tā veicās dzīvē, kā neveicās ne­vienam sliktajam Džeimsam svētdienas skolas grā­matās.

1865 g.