EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

MISIS MAKVILJAMSA UN ZIBENS

— … Un tātad, ser, — misters Makviljamss turpināja, jo tas nebija sarunas sākums, — bailes no zibens pieder pie cilvēka visnožēlojamākām vā­jībām. Visbiežāk ar to sirgst sievietes, taču laiku pa laikam tā sastopama arī pie maziem šuneļiem, bet dažbrīd arī vīriešiem. II sevišķi skumīgi vērot šo vājību tādēļ, ka tā laupa cilvēkam virisķību un drosmi tik lielā mērā ka nekas cits, un to nevar izskaust no cilvēka ne ar kādu pārliecināšanu; arī kaunināšana izrādās veltīga. Sieviete, kurai nav bail sastapties aci pret aci ar pašu velnu vai peli, nespēj vairs valdīt pār sevi un pilnīgi samulst, kad uzliesmo zibens. Tieši žēl noskatīties.

Nu un tātad, kā jau teicu, pamodos no tā, ka manas ausis uztvēra apspiestas un nez no kurienes plūstošas vaimanas: «Mortimer, Mortimer.» Kaut cik sakopojis savas domas, izstiepu tumsā roku un vaicāju:

«Evandželin, ko tu brēc? Kas noticis? Kur tu esi?»

«Esmu ieslēgusies skapī. Bet tev gan vajadzētu kaunēties atrasties gultā un gulēt tik ciešu miegu, kad ārā tāds šausmīgs negaiss!»

«Kā nu cilvēks var kaunēties, ja guļ? Tas nemaz nav iespējams, Evandželin. Kad cilvēks aizmidzis, viņš nevar kaunēties.»

«Tad būtu kaut vai pacenties to darīt, Mortimer; tu pats ļoti labi zini, ka neesi nemaz mēģinājis …»

Uztvēru apslāpētu šņukstu skaņas. So skaņu dēļ skarbā atbilde uz manām lūpām sastinga, un es to izmainīju pret:

«Piedod, dārgā, man ļoti žēl! Es taču to nedarīju tīšām. Nāc ārā un …»

«Mortimer!»

«Ak kungs! Kas tad ir, mīļā sirds?»

«Vai tu vēl esi gultā?»

«Protams!»

«Tūlīt piecelies! Es tomēr domāju, ka tu kaut cik rēķinies ar savu dzīvību; ja tev pašam sevis nav žēl, tad kaut vai tikai manis un bērnu dēļ.»

«Bet, mīļā sirds …»

«Nerunā pretī, Mortimer! Tu itin labi zini, ka tādā negaisā visbīstamākais — gulēt gultā .. . Visās grāmatās tā rakstīts, bet tu guli un pavisam velti nezin kādēļ riskē ar savu dzīvību, tikai lai strīdētos un strīdētos!»

«Bet, velns parāvis, es pašreiz neesmu gultā, es…»

(Teikumu pārtrauca pēkšņs zibens uzliesmojums un šausmīgi pērkona dārdi.)

«Te nu bij'l Vai redz', kādas tam sekas? Ak Mor­timer, ka tu vari tādā laikā lādēties!»

«Es nemaz nelādējos. Un katrā ziņā — tās nav sekas. Pat ja es nebūtu teicis ne vārda, tik un tā tas būtu noticis. Tu to pati labi zini, Evandželin, ka tādās reizēs, kad atmosfēra pielādēta ar elek­trību …»

«Jā-jā, tev galvenais, ka dabū izstrīdēties, tikai strīdēties un strīdēties! Nevaru saprast, kā tu tā vari izturēties, kad labi zini, ka mājai nav neviena zibeņnovedēja un tavai nelaimīgajai sievai ar bēr­niem atliek vienīgi paļauties uz dieva žēlastību! . . . Ko tu dari? Tu aizdedzini sērkociņu . .. tādā laikā? Tu nu galīgi esi sajucis prātā!»

«Nudieif, mīļā, kāds tur ļaunums? Tumšs kā pa­gāna vēdera, un tādēļ es …»

«Nopūt sērkociņu, tūlīt nopūt! Es redzu, tu ne­viena nežēlo, tu esi gatavs upurēt mūs visus. Tu taču zini, ka zibeni nekas tik ļoti nepievelk kā gaisma …» (Tracli! Bum! Burumbum-bum!) «Re … paklausies! Tagad Iii redzi, ko esi nodarījis!»

«Ne, neredzu. Iespējams, ka sērkociņi pievelk zibeni, bel zibens taču nerodas no sērkociņa; varu saderēt, uz ko vien gribi. Un ne jau mans sērkociņš pievilcis zibeni. Ja tie tur būtu tēmējuši uz manu sērkociņu — tad es teiktu, ka trāpījums bija nulle no varbūtējām miljons iespējamībām. Un Dolli- mauntā par tādu šaušanu . . .»

«Kā tev nav kauna, Mortimer! Mums šeit ik mirkli draud nāve, bet tu tā runā. Ja tu nevēlies … Mortimer!»

«Nu?»

«Vai tu šovakar pielūdzi dievu?»

«Es … es gribēju, bet pēc tam sāku rēķināt, cik iznāk, ja divpadsmit reizina ar trīspadsmit, un . .. »'

(T\ach! Bum-burum-bum! Bum-bach, bach, trach!)

«Ai, tagad esam pagalam, nu mūs vairs nekas neglābs! -Ka gan tu varēji aizmirst kaut ko tik sva­rīgu ūn pie tam vēl tādā laikā?»

«Taču nekāda «tāda laika» nebija. Pie debesīm nevarēja saskatīt neviena mākonīša. Kā tad es būtu varējis zinai, ka tādas nieka nolaidības dēļ sacelsies visa si jezga un pērkons? U&t, lai nu kā, manuprāt, ta ir vienkārši nejēdzība no tavas puses tā piesieties: man tas taču atgadās ļoti reti. Pēc tam kad manis dēļ pirms četriem gadiem notika zemestrīce, es ne vienu reizi neesmu aizmirsis vakarā pielūgt dievu.»

«Mortimer! Ko tu runā? Bet dzelteno drudzi tu esi piemirsis, ko?»

«Dārgā, mūžīgi tu man uztiep šo dzelteno drudzi un, šķiet, pilnīgi nevietā. Pat telegramu uz Memfisu nav iespējams nosūtīt tiešā ceļā, vienīgi caur starp- stacijām; kādā veidā tad mana nolaidība attiecībā uz Uigšanu būtu varējusi sasniegt tādu tālumu? Es būtu ar mieru vēl uzņemties atbildību par zemes- trīci, tā vismaz notika tepat kaimiņos; taču lai nu mani labāk p^kar nekā liek uzņemties atbildību, velns zina par ko .. .»

(Trach! Bum-burum-bum! Bum! Bach!)

«Ak kungs,*ak dievs! Zibens kaut kur iespēra! Es jau jūtu, Montimer! Līdz rītam mēs nenodzīvo­sim . . . un, ja tas var atnest kādu labumu, kad mūsu jau vairs nebūs, paturi prātā, Mortimer, ka tava neciešamā mēle … Mortimer!»

«Ak! Kas nu vēl?»

«Tava balss skan tā, it kā tu… Mortimer, vai patiešām tu tagad stāvi pie kamina?»

«Jā, tieši tā, atļaujos šādi noziegties.»

«Paej tālāk, tūlīt pat! Tu, liekas, esi nolēmis mūs visus pazudināt! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir vaļējs skurstenis! Bet kurp tu ta­gad aizgāji?»

«Esmu tepat, stāvu pie loga.»

«Pasarg die's, vai tad tev vēl prātiņš mājā? Ej nost no turienes, nekavējoši! Pat zīdaiņi, pat viņi zina, ka stāvēt pie loga bargā laikā nozīmē bojā eju. Ak dievs, ak dievs, es zinu, ka rītu vairs nepiedzī­vošu … Mortimer!»

«Jā?»

«Kas tur čaukst?»

«Tas esmu es.»

«Ko tu dari?»

«Meklēju savām biksēm augšgalu.»

«Ātrāk, aizmet tās kaut kur tālāk! Acīm redzot tu tīšu prātu gribi tās uzģērbt bargā laikā! Tu taču zini, — visas autoritates kā vienā balsī apgalvo, — vilnas drēbes pievelkot zibeni. Ak dievs, ak dievs! Nepietiek tā, ka negaiss mūs var nogalināt, tev*vēl katrā ziņā vajag, lai briesmas kļūtu vēl lielākas… Nē, lūdzams, nedziedi! Ko tu vispār iedomājies?»

«Nu un kāpēc tad nedrīkst?» ,

«Mortimer, es to esmu tev teikusi un teikusi, es to esmu teikusi simtiem reižu, ka dziedāšana rada

atmosfērā svārstības, kas savukārt pārtrauc elek­trisko strāvu, un . .. Kāpēc tu atver durvis, saki man, lūdzams?!»

«Vai dieniņ, kāds tad tur ļaunums?»

«Kāds ļaunums? Tās ir nāves briesmas! Katrs, kas tam pievērsis uzmanību, zina, ka radīt caurvēju nozīmē pievilkt zibeni. Tu tomēr neaizvēri durvis! Ver tās ciet, nu ātrāk, citādi mēs visi būsim paga­lam! Cik gan tas ir šausmīgi — atrasties tādā laikā vienā istabā ar vājprātīgo … Mortimer, ko tu dari?»

«Neko. Atgriezu tikai vaļā ūdens krānu. Istabā var nosmakt — te ir tik smacīgi. Gribēju nomazgā­ties.»

«Tu, kā redzu, esi pavisam prātu izkūkojis! Ja zibens kaut kur citur iesper vienreiz, tad ūdenī vis­maz piecdesmit reižu. Aizgriez krānu! Ak dievs, es zinu, mūs jau nekas vairs nespēj glābt! Man šķiet, ka . .. Mortimer, kas tas?»

«Tas, velns… tā ir glezna. Es to esmu norā­vis …»

«Tātad tu stāvi pavisam tuvu pie sienas! Nedzir­dēta nepiesardzība! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir siena? Ej nost no tās! Un tu vēl gribēji lādēties. Kā gan tu tā vari uzvesties, ja tava ģimene briesmās!… Mortimer, vai tu pavēlēji no­likt sev gultas pēli, kā es tevi lūdzu?»

«Nē. Piemirsu.»

«Piemirsi! Tas tev var maksāt dzīvību. Ja tev būtu pēlis, tu to noklātu istabas vidū, nogultos uz tā un atrastos pilnīgā drošībā. Panāc šurp, ātrāk, kamēr vēl neesi pastrādājis diezin ko!»

Es to mēģināju, taču mazajā skapī tik tikko pie­tika vietas mums abiem, un gaisa tur nebija nemaz. Es gandrīz vai nosmaku un beidzot izlīdu no turie­nes ārā. Sieva man tūlīt uzsauca:

«Mortimer, kaut kas taču jādara, lai tevi neno­sper. Padod vācu grāmatiņu, kas atrodas uz kārni­ņā, un sveci, tikai neaizdedz! Padod man sērkociņus, eš^ati tos aizdedzināšu te. Grāmatā pateikts, kas jādara.»

Es paņēmu grāmatiņu, ziedodams pie viena vāzi un pāris citu trauslu mantiņu, un kundzene ieslēdzās ar sveci skapī. Kādu mirkli mani lika mierā, tad jautāja:

«Mortimer, kas tas?»

«Nekas sevišķs, kaķis.»

«Kaķis? Tā taču ir bojā eja! Noķer viņu un ieslēdz kumodē. Un dari to, cik vien iespējams, ^ ātrāk, mīļais! Kaķi ir elektrības pilni. Ak, zinu tikai ^ vienu — šajā briesmu pilnajā nakti es galīgi no- "■* sirmošu! .. .»

Atkal es sadzirdēju dobjas raudas. Ja ne tas, nebūtu pakustinājis ne pirksta šādas negantas iedo­mas dēļ.

Taču nu es mēģināju noķert kaķi; uzskriedams virsū krēsliem un citiem šķēršļiem, kas visi bija ļoti cieti un lielāko tiesu asām malām, es beidzot sa­grābu dzīvnieku un ieslēdzu kumodē, salauzis vis­pirms mēbeles apmēram četrsmit dolāru vērtībā un sadabūjis pats zilumus. Pēc tam manu dzirdi skāra apslāpēti vārdi, kas nāca no skapja:

«Mortimer, te teikts, ka visdrošākais ir — stāvēt

istabas vidū uz krēsla, pie kam krēsla kājām jābūt izolētām ar priekšmetiem, kas nevada elektrību. Tas nozīmē, ka tev krēsla kājas jāieliek ūdens glāzēs…» (Cšššt! Bum — bach! Trach!) «Ak, vai tu dzirdi? Drīzāk, Mortimer, kamēr tevi vēl nenosper!»

Man kaut kā izdevās sameklēt un paņemt tējas glāzes. Veselas palika tikai četras, pārējās sasitu drumslās. Izolējis krēsla kājas, es lūdzu pateikt turpmākās instrukcijas.

«Mortimer, te teikts tā: «Wāhrend eines Gewit- ters entferne man Metalle wie z. B., Ringe, Uhren, Schlūssel, etc., von sich und halte sich auch nicht an solehen Stellen auf, wo viele Metalle bei einan- der liegen, oder mit anderen Korpern verbunden sind, wie an Herden, Offen, Eisengittern und dgl.» [2] Ko tas nozīmē, Mortimer? Vai tas nozīmē, ka metala priekšmeti jātur pie sevis, vai tas nozīmē, ka tie jātur tālāk no sevis?»

«Es patiesi nezinu. Liekas, tur viss saputrots. Visi vācu padomi vairākā vai mazākā mērā saput­roti. Manuprāt, gandrīz visi lietvārdi šajā teikumā ir dativā, bez tam te klāt piejaukts mazliet arī ģeni- tivs katram gadījumam, — un tātad, es domāju, tas drīzāk nozīmē, ka metāli jātur klāt.»

«Droši vien tā tas arī ir. Pats par sevi sapro­tams, ka tā tam arī jābūt. Saproti, zibcņnovedēja vietā. Uzliec galvā savu ugunsdzēsēja ķiveri, Mor­timer, tā gandrīz viscaur ir no metala.»

Paņēmu un uzliku galvā ķiveri — ļoti smagu, neērtu un lieku priekšmetu karstā vasaras naktī smacīgā istabā. Pat naktskrekls, arī tas man šķita nevajadzīgs.

«Mortimer, es domāju, ka ķermenim arī vaja­dzīga kāda aizsardzība. Apjoz, lūdzu, savu zemes­sarga zobenu!»

Es paklausīju.

«Tagad, Mortimer, tev kaut kādā veidā jāpa- sarga arī kājas. Vai tu nepieliktu piešus?»

Es tos pieliku, nebilzdams ne vārda un valdī­dams dusmas.

«Mortimer, te sacīts: «Das Gevvitterlāuten ist sehr gefāhrlich, weil die Glocke selbst, so vvie der durch das Lāuten veranlasste I.uftzug und die Hflhe des Turmes, den Blitz anziehen kfinnteV Mortimer, vai tas nozīme, ka ir bīstami barga laikā nezvanīt trauksmi?»

«Jā, šķiet, ka tā ir, jo pagātnes divdabis stāv vienskaitļa nominativā. Jā, tas nozīmē, ka, ņemot vērā baznīcas torņa un «Luftzug» [3] trūkumu, ļoti bīstami (sehr gefāhrlich) nezvanīt trauksmi bargā laikā; jo vairāk tādēļ, redzi, ka pati vārdu kār­tība . ..»

«Izbeidz šo niekošanos, Mortimer, netērē dārgo laiku pļāpāšanai! Paņem lielo pusdienas maltītes pavēstlšanas zvanu, tas ir turpat priekšnamā. Ātrāk, mīļais Mortimer, mēs jau esam gandrīz dro­šībā. Ak kungs, liekas, ka tomēr izglābsim dzīvību!»

Mūsu mazā vasarnīca atrodas augstu kalnu grē­du virsotnē, pie pašas nogāzes. Kaimiņos izkaisītas dažas fermeru mājiņas — vistuvākās apmēram trīs­simt četrsimt soļu no mums.

Uzkāpis uz krēsla, es zvanīju šo šausmīgo zvanu droši vien jau kādas septiņas vai astoņas minūtes, kad pēkšņi kāds no ārpuses atrāva vaļā mūsu loga slēģus, iebāza logā spilgti degošu, aizklātu vējluk­turi un aizsmakušā balsī vaicāja:

«Kas tad tas par jampadraci, kas te notiek?»

Man izkrita no rokām zvans, samulsis es nolēcu no krēsla un atbildēju:

«Nekas sevišķs te nenotiek, tāpat vien mazliet uztraucāmies bargā laika dēļ. Es te mpģināju no­vadīt zibeni.»

«Bargs laiks? Zibens? Bet vai jūs esat pie pilna prāta, Makviljams? Arā taču brīnišķīga, zvaigžņota nakts, no negaisa ne vēsts.»

Es paskatījos pa logu ārā un tik ļoti izbrīnījos, ka sākumā nespēju izrunāt ne vārda. Pēc tam sa­cīju:

«Nekā nesaprotu . .. Mēs taču skaidri redzējām zibens uzliesmojumus caur aizkariem un slēģiem un dzirdējām pērkona dārdus.»

Cits pēc cita šie cilvēki nogāzās gar zemi, lai izsmietos: divi no viņiem nomira; viens no tiem, kas palika starp dzīvajiem, piezīmēja:

«Zel, ka jūs neatvērāt sleģus un nepa lūkojāties uz kalnu, lūk, tur! Tas, ko jūs dzirdējāt, bija lielgabals, bet tas, ko redzējāt, — šāvienu uzliesmojumi. Re­dziet nu, pa telegrāfu saņemta ziņa un pie tam vēl tieši pusnaktī, ka prezidenta amatā ievēlēts Garfīlds. Un tas ir viss!»

— … Jā, mister Tven, kā jau jums teicu, — misters Makviljamss sacīja, — noteikumi par cil­vēka dzīvības pasargāšanu pret zibens spērieniem ir tik lieliski un to ir tik daudz, ka es mazāk par visu citu varu saprast, ka ļaudis tomēr vēl atrod iespēju nokļūt pa spērienam.

Pateicis to, viņš satvēra savu ceļa somu un lie­tussargu un izgāja, jo vilciens bija sasniedzis viņa staciju. .

1882. g.