EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

VIII NODAĻA Saimnieks

. . . Mani apbrīnoja, no manis baidījās; bet mani apbrīnoja un baidījās kā retu dzīvnieku. Dzīvnieku negoda, negodāja arī mani, mani pat necienīja. Man nebija slavenu senču un mantota tituļa; karaļa un augstmaņu acis es biju tikai kāju pamesls; ļau­dis uzlūkoja mani izbrīnā un bailēs, bet bez mazā­kās godbijības. Veco uzskatu iespaidā nekas, atskai­tot dižciltību un slavenus senčus, neradīja viņos cieņu. Lūk, cik briesmīgs spēks ir Romas katoļu baznīca! Pāris gadsimtos tā bija pārvērtusi drošsir­dīgu tautu tārpos. Pirms baznīcas varas pār visu pasauli cilvēki bija kā cilvēki, kas gāja ar paceltu galvu, lepni, garā stipri un brīvi; slavu un stāvokli cilvēks ieguva ar savu darbu un nevis kā manto­jumu. Tad nāca baznīca ar iztrītu cirvi rokās, tā bija gudra un viltīga un zināja ne vienu vien veidu, kā kaķim vai tautai nomaukt ādu; tā izgudroja «karaļa dievišķās tiesības» un ar slavas dziesmām kā ķieģeļiem stiprināja šo savu iekārtojumu, laupot visam tam labo nozīmi un liekot kalpot ļaunam mērķim; tā sludināja (vienkāršai tautai) pazemību un paklausību kungiem, pašuzupurēšanās cēlumu; tā sludināja (vienkāršai tautai) padevību un lēn­prātību pret apvainojumu; tā sludināja (atkal vien­kāršai tautai, tikai vienkāršai tautai) pacietību, pa­zemību, padevību; tā radīja aristokrātiju un ieveda stāvokļa mantošanas tiesības, mācīdama visām kris­tīgajām pasaules tautām godbijību un paklausību zemes varenajiem. Pat vēl tajā gadsimtā, kad es piedzimu, šī inde bija kristietības asinīs, un lielākā daļa Anglijas vienkāršās tautas nemaz nepretojās, redzot, ka par viņiem nevērtīgāki cilvēki iegūst da­žādus augstus stāvokļus — dižciltību un troni, — pēc kā viņu zemes nožēlojamie smieklīgie likumi tiem neļāva tiekties; viņi bija pat lepni uz to. Šķiet, nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paciest, ja vien viņš no dzimšanas pie tā pieradis.