EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

XXIV NODAĻA Burvis — konkurents

Mans iespaids Svētajā ielejā tagad bija milzīgs. Vajadzēja to derīgi izmantot. Šāda doma man iešā­vās prātā nākošajā rītā, kad es ieraudzīju kādu savu bruņinieku, kas tirgojās ar ziepēm. Spriežot pēc vēstures ziņām, šīs ielejas mūki pirms diviem ga­du simteņiem bija at|avuši sev tādus pasaulīgus priekus kā mazgāšanās. Varbūt viņos arī vēl tagad kaut kas no šī netikuma bija saglabājies. Nolēmu iztaujāt kādu no šiem brāļiem:

— Vai jūs nevēlētos nopeldēties?

Viņš nodrebēja, iedomādamies, kādas briesmas ar to draudēja avotam, un satraukts atbildēja:

— Kam gan iztaujāt nabaga ķermeni, kas kopš zēna gadiem nav jutis šo svētīgo atspirdzinājumu. Ak dievs, kā es gribētu nopeldēties! Tas nevar no­tikt, labais ser, nekārdiniet mani, jo tas ir aizliegts.

Viņš smagi nopūtās; es klusībā cieši nolēmu, ka došu viņam iespēju nolobīt vismaz virsējo kārtu no šī piķa melnā slāņa, kas sedza viņa ķermeni. Un tā es devos pie abata, lai izlūgtos atļauju šim brālim nopeldēties. Abats nobālēja, dzirdot manus vārdus; es negribu teikt, ka viņa bālums būtu redzams, jo bez netīrumu nokasīšanas tas nebūtu iespējams, to darīt man nebija ne mazākās intereses, bet bāls viņš bija zem netīrumu kārtas, kas sniedzās grāmatas vāka biezumā, — bāls un drebošs. Viņš teica:

— Ak dēls, lūdz ko lūgdams, un tas būs tavs no pateicīgas sirds, bet tikai ne šo! Vai tu tiešām gribi aizdzīt atkal prom svēto ūdeni?

— Nē, tēv, tas nenotiks. Man ir slepeni paziņot \ ka toreiz ļaudis kļūdījušies, domādami, ka peldēša­nās avotā ir bijusi par iemeslu ūdens izzušanai.

Vecā vīra sejā parādījās sevišķa interese.

— Šī ziņa man stāsta, ka pie nelaimes nav vai­nojama mazgāšanās, bet pavisam cits grēks.

— Tie ir drosmīgi vārdi — un, ja tie atbilstu patiesībai, es Initu priecīgs, tos dzirdot.

— Tik tiešām, ka tie ir patiesi. Ļauj man atkal iekārtot peldētavu, tev! Ļauj man to uzcelt, un avots plūdīs, kā plūdis.

— Vai tu man to apsoli? Saki taču, ka apsoli.

— Es apsolu!

— Tad es pirmais iešu mazgāties! Ej, ķeries pie darba! Nekavējies, nekavējies, bet ej!

Kopā ar saviem zēniem mēs tūlīt sākām strādāt. Vecās peldētavas atliekas vēl atradās klostera pa­grabā, netrūka ne akmens. Tā viss bija stāvējis šos garos gadus. Ikviens bija izvairījies aiztikt šīs no­lādētās lietas. Divās dienās mēs bijām visu sakār­tojuši un ielaiduši ūdeni dīķa lieluma baseinā, kurā cilvēks varēja brīvi izpeldēties. Ūdens bija tekošs. Tas ieplūda un aizplūda pa caurulēm. Vecais abats turēja vārdu un pirmais gāja peldēties. Melns un drebošs viņš nokāpa ūdenī, kamēr augšā palika viņa netīrie brāļi uztraukti, noraizējušies un ļaunas pa­redzēs pilni, bet, kad viņš izkāpa no ūdens tīrs un priecīgs, tad tiem divreiz nebija jāsaka, ko darīt. Vēl viena uzvara, vēl viens triumfs!

Tas bija labs darbs, ko mēs veicām Svētajā ielejā, un es biju ar sevi ļoti apmierināts. Es biju jau sagatavojies aizceļot, kad mani piemeklēja ne­laime. Es pamatīgi saaukstējos, un mani sāka mocīt vecs reimatisms. Bez šaubām, slimība izmeklēja manu vājāko vietu un nostiprinājās tur. Tā bija taisni tā vieta, kas visvairāk bija cietusi abata ap­kampienos, kad viņš man pateicās.

Kad es beidzot piecēlos, no manis bija palikusi tikai ēna. Visi bija laipni un uzmanīgi pret mani, un tas man atdeva dzīvesprieku un bija labākās at­veseļošanās zāles. Mana veselība strauji uzlabojās.

Sendija bija gluži nomocījusies, mani kopdama, es nolēmu iziet pastaigāties viens, lai viņa varētu drusku atpūsties. Tuvākajās dienās es biju nodomā­jis pārģērbties par brīvu zemnieku un vienu vai divas nedēļas kājām paklejol pa valsi i. Kopa edol un dzīvojot kā līdzīgs ar līdzīgiem, es varētu iepa­zīties ar zemākajām un nabadzīgākajām šķirām. Tas bija vienīgais veids, kā iepazīties ar viņu ikdie­nas dzīvi un ar likumiem, kas pār tiem valdīja. Ja es ietu pie viņiem kā kungs, tad atturība un senās parašas man neļautu piedalīties viņu priekos un bēdās; es redzētu viņu dzīvi tikai no virspuses.

Lai pieradinātu savus muskuļus nodomātajam ceļojumam, kādu rītu biju izgājis garākā pastaigā un uzkāpu kalnos, kas ziemeļos norobežoja ieleju. Pastaigādamies nonācu pie mākslīgas alas ieejas kādā kalna pakājē un atcerējos, ka šo vietu man bieži bija no ielejas rādījuši, stāstīdami, ka tās iemītnieks esot sevišķi slavens savas netīrības un vienkāršības dēļ. Es zināju, ka viņam nesen bija piedāvāta vieta Saharas tuksnesī, kur lauvas un smilšu mušas padara vientuļnieku dzīvi sevišķi sais­tošu un grūtu, un ka viņš uz turieni bija arī aiz­braucis, tā ka nolēmu palūkoties alā, lai pārliecinā­tos, vai tās iekšpuse atbilst ļaužu nostāstiem.

Mans pārsteigums bija liels, kad es ieraudzīju, ka ala bija tikko iztīrīta un uzkopta. Bet mani gai­dīja vēl lielāks pārsteigums. Tumsā pašā alas dibenā es izdzirdu ieskanamies mazu zvaniņu un uzsākam šādu sarunu:

— Hallo, ceniralel Vai Kamelota? Lūk, priecā­jies, jo, kā gan lai netic brīnumiem un tam, ka tie nāk negaidīti un tieši tur, kur mēs tos vismazāk gaidām, ja te man blakus stāv viņa augstība meis­tars? Pats savām ausīm tu dzirdēsi viņu runājam.

Kas par neiedomājamu pārmaiņu! Kāds pretstatu savienojums! Kāds fantastisks pretrunu kopums — neīsts brīnuma miteklis bija kļuvis par mītni īstam brīnumam, viduslaiku vientuļnieka ala bija pārvērsta telefona centrālē!

Telefonists iznāca gaismā. Pazīdams viņā vienu no saviem puišiem, es jautāju:

— Cik ilgi šī centrāle te pastāv, Ulfij?

— Tikai kopš pusnakts, dārgais ser meistar. Mēs ieraudzījām ielejā daudzas ugunis un nolēmām šeit iekārtot centrāli; jo, kur kopā tik daudz gaismas, vajag atrasties lielai pilsētai.

— Jūs pareizi darījāt. Šeit nav pilsēta tās paras­tajā nozīmē, bet telefons te tiešām vajadzīgs. Vai tu zini, kur atrodies?

— Par to man nav bijis laika painteresēties, jo, kad mani biedri, dodamies uz darbu, atstāja mani šeit dežurēt, es vispirms nogulējos, nolemdams pēc pamošanās uzzināt par atrašanās vietu un paziņot to uz Kamelotu.

— Tad zini, šī ir Svētā ieleja.

Neuzkodās; es gribēju teikt, ka viņš nesalēcās, izdzirdis šo vārdu, kā to biju cerējis. Viņš tikai noteica:

— Tā es arī paziņošu.

— Visa apkārtne pašlaik runā tikai par brīnu­miem, kas te nupat notikuši. Vai tiešām tu par to neko neesi dzirdējis?

— Atcerieties, ka mēs ceļojam tikai pa naktīm un izvairāmies no jebkādām sarunām. Mēs zinām tikai to, ko mums pastāsta pa telefonu no Kamelotas.

— Bet viņi zina visu šo notikumu. Vai viņi tev neko nav teikuši par brīnišķīgo svētā avota atjau­nošanu?

— Ak to? Tiešām gan. Bet šīs ielejas nosaukums ir taču pavisam savādāks nekā tās. Patiešām lie­lāku pretstatu būtu grūtāk iedomāties . . .

— Kāds tad bija tās nosaukums?

— Elles ieleja.

— Tagad man ir skaidrs. Lai nolādēts šis tele­fons! Tas vienmēr sajauc vārdus, kaut arī to nozīme būtu pilnīgi dažāda. Nu vienalga, tagad tu zini šīs vietas nosaukumu. Izsauc Kamelotu!

Viņš to izdarīja, un pie aparata pienāca Kla- renss.' Cik patīkami bija atkal dzirdēt sava zēna balsi! Man bija tāda sajūta, it kā es būtu atgriezies mājās. Mēs apmainījāmies mīļiem sveicieniem.es, iz­stāstījis par savu neseno slimību, viņam pajautāju:

— Kas no jauna?

— Karalis un karaliene, kā arī daudzi galmi­nieki, šinī pašā stundā dodas ceļā uz jūsu ieleju, lai pielūgtu jūsu atjaunoto avotu, šķīstītos no grē­kiem un redzētu vietu, kur pazemes gars bija spļāvis uz debesīm īstas elles liesmas, un, ja jūs ieklausīsie­ties uzmanīgi, tad dzirdēsiet, kā es klusi smejos un metu jums ar aci, jo es biju tas, kas pēc jūsu pavē­les izvēlējas šīs elles liesmas no mūsu krājumiem un jums nosūtīja.

— Vai karalis zina ceļti uz šejieni?

— To nezina nedz karalis, nedz arī kāds cits. Bet puiši, kas jums palīdzēja sagatavot brīnumu, būs viņa ceļveži un norādīs atpūtas un naktsmītņu vietas.

— Kad viņi var ierasties šeit?

— Trešās dienas pēcpusdienā vai drusku vēlāk.

— Kas vēl jauns noticis?

— Karalis ir sācis formēt regulāro armiju, kā jūs to viņam ieteicāt. Viens pulks jau saformēts, arī virsnieki nozīmēti.

— Cik nepatīkami! Es pats to gribēju izdarīt. Visā karaļvalstī ir tikai viena grupa ļaužu, kas de­rētu par virsniekiem regulārā armijā.

— Jā, bet tas gan jūs pārsteigs, ka neviens no mūsu Kara akadēmijas nav ticis ieskaitīts pulkā.

— Ko tu runā? Vai tu nejoko?

— Tā ir, kā teicu.

— Tas mani uztrauc. Pastāsti, kas tika izvēlēti un kādi bija konkursa eksāmeni.

— Tik tiešām neko tuvāku nezinu par uzņem­šanas eksāmenu veidu. Zinu tikai to, ka visi virsnieki ir no dižciltīgām ģimenēm un ir — nu, kā jūs to saucat — aitas galvas.

— Tur kaut kas nav kārtībā, Klarens.

— Apmierinieties! Divi kandidati leitnanta pa­kāpei ceļo kopā ar karali, viņi abi ir no dižciltīgām ģimenēm, un, ja paliksiet, kur esat, varēsiet paši viņiem pajautāt.

— Tās ir svarīgas ziņas. Es tomēr pacentīšos kaut vienu no saviem kursantiem iedabūt virsniekos. Aizsūti kādu vīru uz skolu ar ziņu, bet lai viņš netaupa zirgus, jo pirms saulrieta tam jātiek skolā. Lai viņš tur pasaka

— Tas nav vajadzīgs. Skolā ir ievilkts telefons. Es jūs varu tūlīt savieno! ar skolu.

Bija patīkami lo dzirdēt. Sajā telefonu un ātras sazināšanās iespēju atmosfērā es atkal jutos kā cilvēks un atviegloti uzelpoju. Tagad es aptvēru, cik šausmīgi garlaicīga un vienmuļa ši zeme bija man šķitusi visus šos gadus un kādā gan gara tru­lumā es biju nonācis, ka, pats nemaz nemanīdams, biju pie tās pieradis.

Personīgi nodevis pavēli akadēmijas direktoram, es bez tam lūdzu atvest man drusku papīra, pild­spalvu un pāris sērkociņu kastīšu. Man bija apnicis iztikt bez šīm ērtībām. Tagad es tās varēju arī izlie­tot, jo, tā kā bija iespējams tikt pie kabatām, pa­gaidām biju nolēmis nevalkāt bruņas.

Kad atgriezos klosteri, es redzēju, ka tur notiek kaut kas interesants. Abats un mūki bija sapulcē­jušies lielajā zālē un bērnišķīgā izbrīnā un ticībā noskatījās kāda jauna, tikko atbraukuša burvja iz­rādi. Burvja drēbes bija neiedomājami fantastiskas, tikpat uzkrītošas un muļķīgas, kādas valkā indiāņu ārsti. Viņš kustējās šurp un turp, kaut ko mur­minādams, žestikulēdams ar rokām un vilkdams dīvainus lokus gan gaisā, gan uz grīdas — parastais joks, kā redzat Burvis bija teicies esam slavenība no Āzijas, un ar to pietika. Šāds pierādījums bija zelta vērts un vispār atzīts.

Cik viegli bija būt par lielu burvi uz šādiem no­teikumiem! Viņa specialitāte bija pateikt, ko jebkurš cilvēks jebkurā zemē šinī brīdī darīja, ko viņš darī­jis pagātnē un ko darīs nākotnē. Viņš jautāja, vai kāds nevēloties zināt, ko pašreizējā brīdī darot Aus­trumu ķeizars. Mirdzošās acis un iepriecinātā roku berzēšana bija pietiekoši daiļskanīga atbilde — šie svētie brāļi gribēja to zināt. Blēdis sāka kaut ko murmināt un tad nopietni paziņoja:

— Cēlais un varenais Austrumu valdnieks paš­reizējā brīdī ieliek naudu svēta, nabadzīga mūka plaukstā — vienu, divus, trīs naudas gabalus un visus tīra sudraba.

Pār zāli pāršalca apbrīnas pilni saucieni:

— Neticami! Brīnišķīgi! Cik gan nevajadzēja mācīties un strādāt, lai sasniegtu tādu meistarību!

— Vai viņi nevēlētos zināt, ko dara Indijas pār­valdnieks?

Jā, to viņi vēlējās.

Viņš to pastāstīja. Pastāstīja ari, ko dara Ēģip­tes sultāns, Tālo jūru karalis un tā tālāk. Ar katru jaunu brīnumu pārsteigums par burvja atbilžu pa­reizību pieauga. Mūki domāja, ka ari burvim gadī­sies kāds vājāks punkts, kāda nedrošāka vieta, bet nē, viņš nekad nešaubījās, viņš vienmēr zināja un pie tam ar nemaldīgu precizitāti. Es sapratu, ka, tā turpinoties, zaudēšu savu pirmo vietu; šis puisis to paņems un mani nostums pie malas. Bija jāiegrūž spieķis viņa riteņos un pie tam tūlīt. Es teicu:

— Vai drīkstētu pajautāt? Man ļoti gribētos zināt, ko dara kāda man zināma persona.

— Runājiet, nebaidieties! Es to pateikšu.

— Tas būs grūti, varbūt pat neiespējami.

— Mana māksla šāda vārda nepazīst. Jo grū­tāk, jo pareizāka mana atbilde.

Kā redzat, es centos skatītājos radīt interesi. Tas man izdevās. Aizturētā elpošana un ziņkārē nostiep­tie kakli to apliecināja, Es vel piebildu:

— Ja jūs nekjūaīdamies pateiksiet man to, ko vēlos zināt, es jums došu divi simti sudraba peniju.

— šī nauda ir tikpat kā mana. Pateikšu visu, ko vēlaties.

— Tad pasakiet man, ko es pašlaik daru ar savu labo roku?

— A-ā!

Atskanēja vispārēji izbrīna saucieni. Tas nevie­nam nebija ienācis prātā, ka varēja taču jautāt arī par personu, kas neatradās 10 000 jūdžu attālumā. Burvim tas bija pilnīgi negaidīti, šāds gadījums viņa praksē bija pirmais, viņš nezināja ne ko teikt, ne ari ko darīt. Viņš izskatījās gluži samulsis un nevarēja pateikt ne vārda.

— Nu, — es teicu. — Uz ko jūs gaidāt? Vai tiešām jūs varat pateikt, ko dara jebkurš cilvēks otrā pusē zemeslodei, bet nevarat pateikt, ko dara cilvēks, kas nav pat trīs metru attālumā no jums. Ļaudis, kas stāv aiz manis, redz, ko es daru ar savu labo roku, viņi apstiprinās jūsu vārdus, ja teiksiet patiesību.

Burvis vel arvien klusēja.

- Labi, es jums pateikšu, kāpēc jūs klusējat,— tāpēc, ka nezināt. Jus burvis! Mīļie draugi, šis klaidonis ir tīrais blēdis un krāpnieks.

Tas mūkus samulsināja un pārbaidīja. Viņi vēl nebija dzirdējuši, ka kāds no šiem bīstamajiem ra­dījumiem būtu ticis lamāts. Viņi ari nezināja, kādas tam varētu būt sekas. Valdīja kapa klusums, katram prātā bija māņticīgs paredzējums. Burvis centās sa­ņemt kopā visus savus prātus; un, kad viņš pēkšņi vienaldzīgi pasmaidīja, visi atviegloti uzelpoja, jo tā bija zīme, ka viņam nav prātā atriebība. Viņš teica:

— Sīs personas necienīgais runas veids mani padarīja gluži mēmu. Lai visi tagad zina, ja gadī­jumā kāds to vēl nav zinājis, ka manas pakāpes burvji pēti tikai karaļu, prinču, ķeizaru un citu pur­purā dzimušo gaitas. Ja jūs būtu jautājuši man, ko pašreiz dara lielais karalis Arturs, tad tas būtu pa­visam kas cits. Es to jums būtu tūlīt pateicis, bet kaut kāda pilsoņa darbi mani neinteresē.

— Tad es neesmu jūs pareizi sapratis. Es do­māju, jūs teicāt — ikviens, un to es sapratu, ka ikviens ietver sevi ikvienu, tas ir, katru.

— Katru, kas nāk no dižciltīgas ģimenes un, jo labāk, ja no karaliskas.

— Tā tas tiešām var būt, — piebilda abats, kas te redzēja iespēju samierināt ķildniekus un aizkavēt nelaimi. — Nebūtu ticami, ka tik brīnišķīgas dāva­nas kā šīs tiktu ziedotas kaut kādu zemāku radījumu darbības atklāšanai un nevis to, kas dzimuši pie troņa augstajām virsotnēm. Mūsu karalis Ar­turs

— Vai jūs negribat zināt par viņu? — iekrita starpā burvis.

— Labprāt un būsim jums pateicīgi.

Visus atkal pārņēma godbijība un interese. Ak, šie nelabojamie idioti! Ar visdziļāko aizgrābtību tie sekoja burvja kustībām un skatījās uz mani ar tādu izteiksmi, it ka jautādami: «Nu, luk, ko tu par to teiksi?»

— Karalis ir noguris medībās un pašreiz atpū­šas savā pilī ciešā miegā.

— Lai dievs viņu svētī! — teica abats un pār­meta krustu.

— Lai šis miegs atpūtina viņa miesu un dvē­seli!

— Un tā tas arī būtu, ja viņš gulētu, — es teicu. — Bet karalis neguļ, viņš jāj.

Atkal bija ķeza, sadūrās divas autoritates. Ne­viens nezināja, kuram no mums ticēt. Burvis bija nikns un teica:

— Savā mūžā esmu redzējis ne mazums brīniš­ķīgu pareģu, praviešu un burvju, bet neesmu redzē­jis nevienu tādu, kas, bezdarbībā sēdēdams, bez burvības vārdiem spētu redzēt lietu būtību.

— Jūs esat dzīvojis mežā un tāpēc daudz zau­dējis. Arī es lietoju burvības vārdus, kā to var ap­liecināt brāļi, bet tikai svarīgos brīžos.

Kad es saku kādu izsmiet, tad mani grūti aiz­runāt. Tam puisim nācās pamatīgi pasvīst. Abats jautāja, ka klajas karalim un galminiekiem, un sa­ņēma šādu atbildi:

Visi viņi guļ, noguruma pārņemti, tāpat kā karalis.

Es teicu:

— Tie ir jauni meli. Puse galma pavada laiku izpriecās, un karaliene ar pārējiem galminiekiem nevis guļ, bet gan atrodas ceļā. Jūs varbūt pateik­siet, uz kurieni dodas karalis, karaliene un pārējie galminieki?

— Viņi guļ, kā jau to teicu, bet rīt viņi sāks savu ceļojumu, jo nodomājuši doties uz jūras pusi.

— Un kur viņi atradīsies parīt pie vakara?

— Tālu tālu ziemeļos no Kamelotas, veikuši pusi no paredzētā ceļojuma.

— Tie ir jauni meli, jūs kļūdāties par veselām pusotra simta jūdzēm. Viņu ceļojums nebūs vis pa pusei pabeigts, tas būs galā, un viņi būs šeit, šinī ielejā.

Tas man izdevās! Abats un mūki bija uztrau­kuma pārņemti, bet burvis galīgi pārskaities. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta, un es turpināju:

— Ja karalis neieradīsies, velciet mani pie kāķa, ja viņš ieradīsies, tad es jūs tur pamocīšu.

Nākošajā dienā es aizgāju uz telefona centrāli un uzzināju, ka karalis ar svitu izjājis cauri divām pilsētām, kas bija viņam pa ceļam. Tādā pašā veidā es uzzināju par viņa ceļojuma gaitu arī otrajā dienā. Par to es nevienam nestāstīju. Trešās dienas ziņo­jumi rādīja, ka viņš var ierasties ielejā apmēram pulksten četros pēcpusdienā, ja tādā pašā ātrumā virzīsies uz priekšu. Klosterī nemanīja ne mazāko interesi par viņa ierašanos, nebija redzama nekāda gatavošanās karaļa uzņemšanai. Tas bija pavisam dīvaini. To varēja izskaidrot tikai tā, ka otrs burvis bija centies mani nomelnot. Tā tas arī bija. Es pa­jautāju kādam savam draugam — mūkam, un viņš atbildēja apstiprinoši. Burvis esot izmēģinājis jau­nas burvības un atklājis, ka galms nolēmis nedoties ceļojumā, bet palikt mājās. Padomājiet vien! Cik maza vērtība ir reputacijai šadā zeme! Sie ļaudis bija redzējuši mani veicam vislieliskāko brīnum­darbu vēsturē un arī vienīgo, kas tiem atnesa kādu labumu, bet tomēr viņi bija gatavi ticēt šim dēkai­nim, kam nebija nekada cita pierādījumā kā tikai viņa paša apšaubāmie vārdi.

10 Marks Tvens