EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

(Fragmenti) V NODAĻA

Iedvesma

Es biju lik ļoii noguris, ka par spīti izbailēm drīz vien aizmigu. Kad es beidzot pamodos, man šķita, ka esmu gulējis ļoti ilgi. Mana pirmā doma bija: «Kādu dīvainu sapni es redzēju! Ja es nebūtu tagad pamodies, tad mani vai nu pakārtu, vai noslī­cinātu, vai sadedzinātu, vai ari .. . Pasnaudīšu vēl, kamēr pūtīs sirēna, tad iešu uz ieroču rūpnīcu un izrēķināšos ar Herkulesu.»

Bet tieši tad es izdzirdu sarūsējušu ķēžu un bultu skarbo troksni, gaisma iespīdēja man acīs un manā priekšā nostājās Klarenss — šis gaisīgais radījums! Man aizrāvās elpa un mute izbrīnā pavērās.

— Ko! — es teicu. — Tu vēl tepat? Sapnis ir beidzies, kas tev te ko meklēt! Pazūdi!

Bet viņš tikai pasmējās viņam raksturīgajā viegl­prātībā un sāka mani ķircināt par manu bēdīgo likteni.

— Nu labi, — es teicu samierinājies. — Lai sap­nis turpinās. Man nav jāsteidzas.

— Kāds sapnis?

— Kāds sapnis! Nu, ka esmu karaļa Artura galmā — tā, kurš nekad nav dzīvojis, un ka saru­nājos ar tevi, kaut gan tu esi tikai manas fantazijas radīts tēls.

— Ak lūk, kā! Un vai tas ari ir sapnis, ka tevi rit sadedzinās? Ha, ha, atbildi man!

Viņa vārdi lika man nodrebēt. Tikai tagad es sāku saprast, ka mans stāvoklis, vienalga vai nu sapni, vai nomodā, ir ļoti nopietns. No agrākiem piedzīvojumiem es zināju, ka sapņi mēdz būt tik dzīvi kā īstenība, tā ka tikt sadedzinātam, kaut arī sapnī, nav nekāds joks, un no tā vajadzēja izvai­rīties vienalga ar kādiem līdzekļiem, godīgiem vai negodīgiem. Un es sāku lūgt pāžu:

— Ak Klarens, labo zēn, mans vienīgais draugs, tu taču esi mans draugs, vai ne? Neatstāj mani! Palīdzi man izbēgt no šejienes!

— Ko tu runā! Izbēgti Cilvēk, visas ejas taču apsargā apbruņoti sargi.

— Bez šaubām, bez šaubām! Bet cik daudz viņu ir, Klarens? Es ceru, ne pārāk daudz?

— Ap divdesmit. Par izbēgšanu nav ko domāt.

Brīdi klusējis, viņš vilcinādamies piebilda:

— Ir arī vēl citi iemesli — svarīgāki.

— Citi? Kādi?

— Nu, viņi saka — ak, es nedrīkstu, tik tiešām es nedrīkstu!

— Manu nabaga zēn, kas noticis? Kāpēc tu esi tik samulsis? Kāpēc tu esi tik samulsis? Kāpēc tu tā drebi?

— Ak, man patiesi ir iemesls. Es ļoti gribu tev to pateikt, bet…

— Nu, nu, esi drošsirdīgs, esi vīrišķīgs, runā, tu taču esi labs zēns!

Viņš svārstījās starp vēlēšanos izstāstīt un bai­lēm; tad, piezadzies pie durvīm, klausīdamies paglū­nēja ārā un beidzot, klusi pienācis pie manis un muti pielicis pie manas auss, iečukstēja briesmīgo vēsti ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš spertu kāju uz bīstamas zemes un runātu par lietām, kuru pie­minēšana varētu nest tam nāvi.

— Merlins savā jaunumā ir apbūris šo cietumu; visās apkārtējas karaļvalstīs neatradīsies neviens cilvēks, kas uzdrošinātos kopā ar tevi spert kāju pār tā slieksni. Nu es esmu tev visu izteicis, lai dievs ir man žēlīgs. Ak, esi laipns pret mani, žēlo nabaga zenu, kas grib tev tikai labu, jo, ja tu mani nodosi, es esmu pazudis.

Es sirsnīgi smējos, kā ilgi nebiju smējies, un izsaucos:

— Merlins apbūris! Merlins, tik tiešām! Šis ve­cais, lētais krāpnieks, šis pļāpīgais, vecais ēzelis! Blēņas, tīrās blēņas, vismuļķīgākās blēņas visā pa­saulē! Man šķiet, no visām bērnišķīgām, idiotiskām, stulbām, zaķpastalīgām māņticībām, kas jebkad … Sasodītais Merlins!

Bet Klarenss bija nokritis ceļos, pirms es vēl ne pusi nebiju pateicis, un šķita, ka no bailēm tas zaudēs prātu.

— Uzmanies! Tavi vārdi ir briesmīgi. Kuru katru brīdi šīs sienas var sagrūt pār mums un mūs aprakt, ja tu tā runāsi. Atsauc savus vārdus, pirms nav vēl par vēlu!

Redzot šīs dīvainās izbailes, man ienāca prātā jauna ideja, par kuru bija vērts padomāt. Ja šeit katrs, tāpat kā Klarenss, neviltoti un godīgi baidījās no Merlina viltus burvības, tad katrā ziņā tik attīs­tītam cilvēkam kā man vajadzētu prast izmantot apstākļus savā labā. Pārdomājis savu plānu, es teicu:

— Piecelies! Saņemies, skaties man acīs! Vai tu zini, kāpēc es smējos?

— Nē, bet svētās jaunavas dēļ nedari to vairāk.

— Labi, es tev pateikšu, kāpēc es smējos. Tā­pēc, ka es pats esmu burvis.

— Tu!

Zēns atkāpās soli un aizturēja elpu, jo tas viņam bija pārāk negaidīti; tomēr es tūlīt ievēroju, ka viņš sāk izturēties pret mani ļoti godbijīgi. Tas nozīmēja, ka šinī trako namā krāpniekam visi tic uz vārda, neprasot no tā nekādus pierādījumus. Es turpināju:

— Es pazīstu Merlinu jau septiņi simti gadu, un viņš …

— Septiņi simti…

— Nepārtrauc mani! Viņš ir trīspadsmit reizes miris un augšāmcēlies un katrreiz ieradies pasaulē ar jaunu vārdu: Smits, Dženss, Robinsons, Džek- sens, Pīterss, Haskins, Merlins — katrreiz kas cits. Es satiku viņu Ēģiptē pirms trīssimt gadiem, es satiku viņu Indijā pirms piecsimt gadiem — vienmēr viņš maisās man pa kājām, kur vien es eju, — man viņš apnicis. Viņš ir gluži nenozīmīgs burvis, zina vienu otru parasto triku, bet nekad tālāk par ābeces gudrībām nav ticis un arī netiks. Viņš ir pietiekoši labs province — vienas nakts izrādēm un tamlīdzī­gām lietām, bet lietpratēju tēlot viņam gan neva­jadzētu tur, kur ir īsts mākslinieks, — tas ir par traku. Paklausies, Klarens, es vienmēr būšu tavs draugs, un tev arī jābūt manējam. Izpalīdzi man! Pastāsti karalim, ka es esmu burvis — Visuaugstais, Visuvarenais Spļauj-Taisni-Griestos un veselas cilts vadonis un lai viņš zina, ka es viņiem uzsūtīšu tādu likstu, ka visiem mati stāvus sacelsies, ja gadījumā sera Keja projektu realizēs un man nodarīs pāri Vai tu to pateiksi karalim?

Nabaga zēns atradās tādā stāvoklī, ka tikko spēja man atbildēt. Bija žēl skatīties uz tik nobie­dētu, satriektu, pilnīgi iznīcinātu radījumu. Tomēr viņš apsolījās darīt visu un lūgšus lūdza mani būt viņa draugam, nekad viņu neatstāt un nekad viņu nenoburt. Tad viņš aizgāja, ar roku pie sienas tu­rēdamies kā slimnieks.

Te pēkšņi man iešāvās prātā doma: cik neuzma­nīgi esmu izturējies! Tiklīdz zēns nomierināsies, viņš sāks brīnīties, kāpēc tādam lielam burvim kā man vajadzīga šāda zēna palīdzība, lai izkļūtu no šejienes. Visus galus savelkot kopā, viņš secinās, ka es esmu krāpnieks.

Veselu stundu es raizējos un lamāju sevi vis­visādiem vārdiem par savu pārsteidzību. Beidzot pavisam pēkšņi man ienāca prātā, ka šie radījumi taču nemaz nedomā, ka viņi nekad neko neapsver; mūsu nesenā saruna norādīja, ka viņi pat nespēj konstatēt acīm redzamas pretrunas. Es nomierinā­jos.

Bet, tiklīdz cilvēks ir šķietami nokārtojis vienu, viņš sāk raizēties par kaut ko citu. Es iedomājos, ka esmu izdarījis vēl vienu kļūdu, likdams zēnam brī­dināt savus kungus par maniem draudiem uzsūtīt likstu; ļaudis, kas tik dedzīgi, tik labprāt un katrā laikā gatavi piedzīvot dažādus brīnumus, noteikti gribēs redzēt, kā tie notiek, kas notiktu, ja man liktu pierādīt savus vārdus. Jā, es biju izdarījis kļūdu, vispirms man vajadzēja izgudrot šo likstu. — Ko darīt? Ko teikt, kā iegūt mazliet laika? — At­kal es biju ķezā un pamatīgā turklāt.. .

— Soļi! Viņi nāk. Kaut varētu vēl mirkli pado­māt … Labi! Es esmu izdomājis. Viss kārtībā.

Redziet, tas bija saules aptumsums. Pēdējā brīdi man iešāvās prātā, ka Kolumbs vai Kortezs (viens no viņiem) bija izlietojis saules aptumsumu ka glābšanās līdzekli, atrazdamies mežoņu gūstā, un arī es te saskatīju sev labu izdevību. Es to varēju viegli izlietot, un tas nebūtu nekāds plaģials, jo es to izdarītu gandrīz tūkstoš gadu pirms viņiem.

Klarenss ienāca noskumis, nobēdājies un teica:

— Es steidzos ar ziņu pie mūsu senjora karaļa, un viņš tūlīt iesauca mani pie sevis. Viņš bija bries­mīgi pārbijies un nolēma dot rīkojumu, lai jūs neka­vējoties atbrīvo, ietērpj greznās drēbēs un novieto tik lielam vīram piemērotos apartamentos; bet tad ienāca Merlins un visu izjauca; viņš pārliecināja karali, ka jūs esot traks un nezinot, ko runājot; viņš teica, ka jūsu draudi esot tikai muļķības un tukša lielība. Viņi ilgi strīdējās, un beidzot Merlins zob­galīgi teica:

— Kāpēc viņš nenosauc savu briesmīgo likstu? Droši vien tāpēc, ka viņš to nevar.

Sis arguments lika karalim apklust, jo viņš ne­prata to apgāzt, un tā nu viņš lūdz tevi saprast viņa neveiklo situāciju un nosaukt vārdā tavu paredzēto likstu, apzīmējot tās raksturu un piepildīšanās laiku. Lūdzu, lūdzu, neatliec to uz vēlāku laiku, jo tas no­zīmē divkāršot uu trīskāršot tev draudošās briesmas. Esi jel prātīgs un nosauc šo likstu vārdā!

Visu apsvēris dziļā klusumā, es jautāju:

— Cik ilgi esmu ieslēgts šinī caurumā?

— Tevi ieslēdza aizvakar vakarā. Tagad pulk­stenis ir deviņi no rīta.

— Ko tu saki! Tad es esmu pamatīgi gulējis. Deviņi no rīta! Spriežot pēc ēnas, liekas, ka būtu pusnakts. Vai šodien ir divdesmitais?

— Jā, divdesmitais.

— Tātad rīt mani dzīvu sadedzinās.

Zēns nodrebēja.

— Ap kādu laiku?

— Pašā dienas vidū.

— Labi, es tev pasacīšu, ko atbildēt karalim.

Un, pārtraucis teikumu, labu brīdi draudīgā klu­sumā noraudzījos uz pārbiedēto zēnu, tad iesāku lēnā un dobjā balsī, to dramatiski kāpinādams, līdz bija sasniegts kulminācijas punkts, un tad es skandēju tik cēli un dižmanīgi kā vēl nekad savā mūžā:

— Ej atpakaļ pie sava karaļa un saki viņam, ka tajā stundā es iegremdēšu visu pasauli pusnakts tumsā, iznīcināšu sauli, un tā vairs nekad nespīdēs; bez gaismas un siltuma ies bojā visi zemes augļi, un visi ļaudis, līdz pēdējam vīram, nomirs bada nāvē.

Zēns bezsamaņā sabruka uz grīdas, man pašam vajadzēja iznest viņu ārā. Nodevis viņu kareivjiem, es atgriezos savā kamerā.