EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

MISTERS ROKFELLERS UN VIŅA SVĒTDIENAS SKOLA

Mūsdienu amerikaņu iemljotākā izprieca ir Džona D. Rokfellera teoloģiskie pētījumi. Jaunais Rokfellers katru nedēļu uzstājas ar saviem bībeles izskaidrojumiem svētdienas skolā. Bet nākošajā dienā aģentūra «Associated Press» un avīzes iepa­zīstina ar tiem visu zemi un visa zeme smejas. Visi smejas, neapjaušot savā stulbajā naivumā, ka stnc jas paši par sevi. Bet, starp citu, lā tas patiešām ir.

Jaunajam Rokfellerain ir gadi trīsdesmit pieci. Viņš ir pavisam ikdienišķs cilvēks — neglīts, vien­tiesīgs, nopietns, vaļsirdīgs, viduvēji godīgs, ar vis- labākiem nodomiem, bez mazākās oriģinalitātes, pat bez tieksmes uz to. Un, ja viņš savu ceļu būtu lauzis ar paša prātu un nevis ar papiņa naudu, tad gan viņa bībeles izskaidrojumi būtu palikuši neievēroti un plašā publika par tiem tā arī neko neuzzinātu. Bet, tā kā visi domā, ka viņa papiņš ir bagātākais cilvēks pasaulē, tad ar to pilnīgi pietiek, lai dēliņa teoloģiskās studijas visiem liktos bezgala interesan­tas un vajadzīgas. Runā, ka vecais Rokfellers esot simt miljonu vērts. Nodokļus viņš maksā no div- ārpus miljoniem. Viņš ir īsts neizglītots kristietis un jau daudzus gadus ir svētdienas skolas admira- lis KHvlendā, Ohaijo štatā. Gadu no gada viņš tui stāsta par sevi un par to, kā viņam izdevies sakrāt tik daudz naudas. Un visus šos gadus sapulcējušies ar sajūsmu uzklausa viņu, pielūdz viņu un viņa ra­dītāju, — tikai ne vienādā mērā. Rokfellera-senio- ra pārrunas svētdienas skolā pārraida telegrāfs pa visu zemi, un visi tās lasa ar tikpat lielu interesi kā viņa dēliņa spriedelējumus.

Kā jau teicu, visi smejas, kad jaunais Rokfellers izskaidro svētos rakstus. Bet cilvēkiem būtu laiks saprast, ka šie bībeles izskaidrojumi ne par matu neatšķiras no tiem, ko viņiem katru svētdienu sludina no kanceles, ko jau simtiem gadu klausījušies viņu senči un kam pa visu šo garo laiku nav pienākusi klāt neviena jauna doma, ja vispār tajos ir kaut kāda doma. Jaunajam Rokfelleram ir tādi paši pa­ņēmieni kā katram sludinātājam. Viņa cenšanās dzī­ves nepievilcīgajos faktos atklāt zelta morāli ir pilnīgi līdzīga tai, ko baznīca jau piekopj simtiem gadu. Jaunā Rokfellera argumentus iepriekšējo pa­audžu sprediķotāji tā novazājuši, ka līdz viņam no­nākušas tikai skrandas. Savus prātojumus viņš ieguvis visiem zināmo patiesību arsenalā, un tie līdzinās kā divas ūdens piles jebkura sprediķotāja prātojumiem. Jaunais Džons nekad nav pētījis ne­vienu doktrinu sev par prieku; viņam nekad nav bijis cita nolūka tās izstudēt kā tikai cenšanās sa­skaņot tās ar savu skolotāju teorijām. Viņa pārru­nas ir tikpat pamācošas un oriģinālās kā jebkura teologa domu graudi, sākot ar pašu Romas pavestu un beidzot ar viņu pašu. Visa zeme smejas par viņa dziļdomīgajiem un neveiklajiem prātojumiem par Jāzepa Skaistā tikumiem un uzvešanos, jo jau no senseniem laikiem visā zemē tikpat muļķīgi un ne­veikli spriedelēts par Jāzepa tikumiem un uzvešanos. Tāpēc cilvēkiem nemaz nenāktu par ļaunu, ja viņi sāktu saprast, ka, zobodamies par jauno Džonu, viņi izsmej paši sevi. Viņiem vajadzētu saprast, ka jau­nais Džons attēlo Jāzepu pēc veciem kanoniem. Viņš lieto to pašu veco otu un to pašu veco krāsu; patei­coties tam, Jāzepa tēls jau gadu simteņiem izskatī­jies grotesks.

Es sen pazīstu un mīlu jauno Džonu un vienmēr esmu domājis, ka viņa vieta ir uz baznīcas kanceles. Esmu pārliecināts, ka, tiklīdz viņš uzkāps kancele, viņa gaišā prāta spožums apvīs ap viņa galvu svēto vaiņagu. Bet, kā redzams, viņam neizbegl savam liktenim, jo pēc tēva nāves viņam jākļūst par mil­zīgās «Standard Oil Corporation» vadītāju.

Pie sevišķi veiksmīgiem jaunā Rokfellera teolo­ģiskiem prātojumiem jāpieskaita pirms trim gadiem publicētais Kristus vārdu izskaidrojums, kurus tas bija teicis kādam jaunam, bagātības nastas nospies­tam cilvēkam, kas ilgojies glābt savu dvēseli. Kris­tus tad bija teicis: «Pārdod savu namu un naudu izdali nabagiem!» Lūk, kā šos vārdus izskaidroja jaunais Džons:

— Ja kaut kas aizkavē tavu dvēseles glābšanu, tad iznīcini šo šķērsli, lai tas tev maksātu ko mak­sādams; ja tas ir īpašums, tad pārdod to un naudu izdali nabagiem, ja tā ir cenšanās pēc kara slavas, tad atstāj armiju, ja tā ir kaislība pret kādu cilvēku vai pieķeršanās kādai lietai vai mērķim, tad atbrīvo­jies no tā un pilnīgi nododies savas dvēseles glāb­šanai.

Viss skaidrs. Jaunā Džona tēva un viņa paša miljoni ir tikai mazsvarīgs apstāklis viņu dzīvē, kas nekādā gadījumā nevar būt par kavēkli viņu dvē­seles glābšanai. Tādā kārtā Kristus vārdi uz viņiem nemaz neattiecas Kada avīze nosūtīja savus kores­pondentus pie sesiem vai septiņiem Ņujorkas mācī­tājiem, lai uzzinātu viņu domas šinī jautājumā. Un kas izrādījās? Visi, izņemot vienu, piekrita jaunā Rokfellera izteiktajām domām. Es patiešām nezinu, ko mēs darītu bez mācītājiem. Vieglāk būtu iztikt bez saules, par mēnesi nemaz nerunājot.

Pirms trim gadiem es kopā ar jauno Džonu aiz­braucu uz viņa svētdienas skolu, kur arī uzstājos, protams, ne ar teoloģiskiem prātojumiem, jo tā būtu sliktas gaumes pazīme, un labu gaumi es stādu augstāk par taisnību. Jāsaka, ka ikviens, kas iero­das svētdienas skolā un tur uzstājas, ar to pašu iegūst tiesības saukties par skolas goda biedru. Tādā veidā es arī kļuvu par skolas goda biedru. Pirms dažām dienām es saņēmu ielūgumu uz skolas goda biedru sanāksmi, kas notiks sakarā ar skolas piecu gadu pastāvēšanas dienas atceri. Tādēļ viņi mani lūdza atbraukt un norunāt dažus vārdus, bet gadījumā, ja man nebūtu iespējams atbraukt, vai es neatsūtītu vēstuli, kura tiktu nolasīta sapulces da­lībniekiem.

Tā kā ielūgumu ari bez šī man jau bija pārāk daudz, tad es nosūtīju skolas vadībai šādu vēstuli:

14. martā 1906. g.

Priekšsēdētājam misteram Eduardam M. Tuftam.

Dārgais draugs un kolēģi!

Es tiešām ļoti labprāt būtu piedalījies mistera Rokfellera svētdienas skolas goda biedru sanāksmē (kuru vidū esmu ievēlēts, pateicoties saviem nopel­niem), bet padomājis nolēmu labāk neriskēt. Lieta grozās ap Jāzepu. Ja nu pēkšņi sarunas novirzās uz viņu, tad es esmu pazudis, jo mani un mistera Rokfellera uzskati par Jāzepu ir dažādi. Pirms ga­diem astoņiem, balstīdamies uz 47. noda|u — «Iz­iešanu», es ļoti pamatīgi un izsmeļoši izklāstīju savus uzskatus par Jāzepu rakstā, ko ievietoja kāda Zie­meļamerikas avīze un kas vēlāk lika publicēts manu kopoto rakstu 22. sējumā; pēc tam es pievērsos citām problēmām, būdams pārliecināts, ka esmu ga­līgi atrisinājis jautājumu par Jāzepu un neko ne­esmu atstājis citiem pētniekiem. Varat paši iedomā­ties, kāds bija mans sarūgtinājums un pārsteigums, kad es nesen izlasīju avīzē, ka misters Rokfellers no jauna uzsācis savus pētījumus par Jāzepu, ne­maz nepadomādams, ka šo jautājumu es esmu reizi par visām reizēm noskaidrojis.

Katra mistera Rokfellera frāze apliecina to, ka viņš neko nezina par Jāzepu. No visa tā es secinu, ka viņš nekad nav lasījis manus rakstus. Tā tas patiešām ir, jo viņa izdevniecībai nodotais rakstu­rojums par Jāzepu stiprā mērā atšķiras no manējā.

Ja viņš būtu izlasījis manus rakstus, tad tas neno­tiktu. Viņš uzskata, ka Jāzeps bijis nevainīgs jē­riņš, bet tas nav tiesa. Viņš bija- starp citu, iz­lasiet manu rakstu, un jūs uzzināsiet, kas viņš bija.

Jau gadu simteņiem vēsturniekam Jāzepa per­sonība ir bijusi sevišķi delikātā un sarežģīta pro­blēma. Visiem — izņemot mani. Jo es pētu Jāzepu vēsturisko faktu gaismā, kamēr citi teologi rīkojas pavisam savādāk. Kaut kādu tur pienākuma jūtu mudināti, viņi sak izpušķot un izskaistināt faktus. Ir pat notikumi, ko viņi pilnīgi noslēpj. Bet noslēpto vietā gudro jaunus, sevišķi saistošus, savā iztēlē radītus. Viņi raksta par Jāzepu tā, kā bankrota priekšvakarā banka sastāda oficiālo atskaiti, lai ap­vestu ap stūri revidentu. Viņi tīšām noslēpj iztrū­kumu rādošos skaitļus, to vietā likdami fantastiskas noguldījumu sumas. Var gadīties, ka novirzos no īstenības. Bet, lūk, ko publicēja aizpagājušās svēt­dienas «New York Times» numurā vēstures zināt­nieks un pētnieks doktors Silvermens:

«Zemnieki, laukstrādnieki un gani, kuru ek­sistence atkarīga no tā, ko dod zeme, vairāk par visiem cieta badu. Lai viņi nenomirtu bada nāvē, Jāzeps pavēlēja pārvietot uz pilsētām lauku iedzīvotājus no viena Ēģiptes gala līdz otra n («Iziešana», 47. nodaļa, 21. dziesma) un deva tur viņiem dzert un ēst. Kamēr viņiem bija sud­rabs, viņš deva viņiem barību par naudu, bet, kad sudraba vairs nebija, viņš sāka ņemt kā ķīlu viņu zirgus, sīklopus, liellopus un ēzeļus, bet nepieciešamības gadījumā pat zemi. Un valdība baroja govis, zirgus un citus dzīvniekus, jo citādi tie aizietu bojā. Vēlāk zeme tika atdota atpaka] tās agrākajiem īpašniekiem; viņiem tika dota sēkla, lai viņi varētu apsēties, viņi saņēma tik daudz zirgu* sīklopu, liellopu un citu dzīvnieku, cik vien viņiem vajadzēja, bet par to viņiem va­jadzēja atdot valdībai tikai piekto daļu no lopu un labības pieauguma.

Jāzepa plāns izcēlās kā ar valstisku gudribu. tā humanitati. Tas patika faraonam un viņa pa­domniekiem, un nav nekāds brīnums, ka Jāzepu tādēļ iecēla par visas Ēģiptes vicekarali. Jāzeps veda veiksmīgu ciņu ar visām haizivīm cilvēka izskatā un spekulantiem, kas neražas gados ap­laupīja nabadzīgos, nolemdami tos badam un ubaga tarbai. Viņš paņēma ka ķīlu trūkuma cie tēju zemi un lopus un vēlāk viņiem atdeva visu viņu mantu. (Ka personīgu īpašumu?) Par iz­sniegto ēdienu viņš ņēma no viņiem tikai tirgus cenu. Ja nebūtu ierīkotas valsts noliktavas, kuras Jāzeps tik gaišredzīgi bija pasteidzies uzcelt, tauta pazaudētu visu, kas tai bija, visa zeme no­nāktu trūkumā un tūkstošiem ļaužu aizietu bojā, kā tas jau bija noticis agrākajos neražas gados.» Lūk, šeit jums oficiālā bankas atskaite, ko uz­krāsodams un apzeltīdams revidentam sagatavojis doktors Silvermens. Bet, lūk, kas rakstīts par šo pašu notikumu bībelē (kursivs mans).

«Un visā zemē nebija maizes, jo tas bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zeme un Kananas zeme priekš bada nevarēja tverties.

Un Jāzeps sakraja visu naudu, kas Ēģiptes zemē un Kananas zemē atrasta tapa, priekš la­bības, ko tie pirka, un Jāzeps nesa to naudu fa­raona namā.

Kad nu tā nauda no Ēģiptes zemes un Ka­nanas zemes izdota bija, tad nāca visi eģiptieši pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizi, kādēļ būs mums lava priekšā mirt, kad naudas vairs nevaid.

Tad sacīja Jāzeps: dodiet jūsu lopus, tad es jums došu priekš jūsu lopiem, kad naudas ne­vaid.

Tad veda tic savus lopus pie Jāzepa, un Jā­zeps deva tiem maizi par zirgiem un par sīkiem lopiem, un par vēršiem, un par ēzeļiem, un viņš izmitināja tos ar maizi to gadu par visiem viņu lopiem.

Kad tas gads bija pabeigts, tad nāca tie otrā gadā pie viņa un sacīja uz viņu: mēs neapslēp­sim priekš savu kungu, ka tā nauda ir izdota un tie lopi ir uz manu kungu kļuvuši un nenieka ir atlikums priekš mana kunga, kā vien māsu mie­sas un mūsu tīrumi.

Kādēļ mums postā iet priekš tavām acīm, tik- labad mums, kā mūsu tīrumiem, pērc mūs un mūsu tīrumus par maizi, tad būsim mēs ar mūsu tīrumiem faraonam par kalpiem, un dod sēklu, ka mēs dzīvojam un nemirstam un mūsu zeme nepaliek tukša.

Tad pirka Jāzeps visus eģiptiešu tīrumus priekš faraona, jo tie eģiptieši pārdeva ikviens

savu tīrumu, tāpēc ka tas bads bija grūts tapis pār tiem.

Tā kļuva tā zeme faraona īpašums, un tos ļaudis pārcēla viņš pilsātos no viena Ēģiptes robežu gala līdz otram galam.

Tikai to priesteru tīrumus viņš nepirka, jo tiem priesteriem bija sava daļa no faraona, un tie ēda no savas daļas, ko tiem faraons deva, tādēļ nepārdeva tie savu tīrumu.

Tad sacīja Jāzeps uz tiem ļaudīm: Redz, es esmu šodien jūs un jūsu tīrumus faraonam pircis, redz, še jums sēklas, ka jūs to tīrumu apsējat.

Tomēr ar tiem augļiem tas tā būs, ka jūs to piekto tiesu faraonam dodat un četras daļas jums piederēs to tīrumu apsēt un jums par ēdienu un tiem, kas jūsu namā ir, un par ēdienu jūsu bērniņiem.

Un tie sacīja: Tu esi mūs dzīvus izglābis, lai mēs žēlastību atrodam sava kunga acīs, un mēs būsim faraona kalpi.

Tad iecēla Jāzeps to par vienu tiesu līdz šai dienai pār to eģiptiešu tīrumu, ka faraonam tā piektā tiesa pienāktu, tikai ka to priesteru tī­rums vien faraonam nekļuva.» Es pat necentos pieminēt «ķīlu lietas», jo, pēc manām domām, šeit runa iet tikai par noguldī­šanu — tikai, diemžēl, Jāzepa kabatā. Un pie tam par pavisam augstsirdīgu un izdevīgu, protams, tikai tādā gadījumā, ja atradīsies ļaudis, kam šāda rīcība šķiet pareiza. Es personīgi nepiederu pie šiem ļaudīm. Es nedomāju, ka Jāzeps deva šiem trūcī­gajiem zemniekiem aizdevumu un tikai kā garantiju ņēma viņu zemi un lopus. Man šķiet, ka Jāzeps at­ņēma viņiem zemi līdz pēdējam akram un lopus līdz pēdējam nagam. Manī neradās pārliecība, ka Jāzeps paņēmis no šiem izsalkušajiem, nelaimīga­jiem ļaudīm tikai «taisnīgu tirgus cenu». Nē, es esmu pārliecināts, ka viņš tos aplaupīja līdz pēdē­jam penijam, līdz pēdējam akram zemes, līdz pēdē­jai aitai un pec tam ar «taisnīgu tirgus cenu» par maizi un verdzības važām nopirka tautu un tās brī­vību. Ja, vai tad var par «taisnīgu tirgus cenu», par jebkuru cenu, kas i/.teikta zeltā, briljantos, banknotēs vai valdības vērtspapīros, nopirkt lielāko cilvēka ieguvumu, to ieguvumu, bez kura dzīve zaudē jebkuru vērtību, — vai var nopirkt brīvību? Jāzeps izturējās augstsirdīgi pret mācītājiem, tas ir viss, ko varu par viņu teikt. Tas bija gudri darīts, jo vēl līdz šai dienai viņi to nav aizmirsuši.

Nē, sirsnīgi pateicos par ielūgumu, bet es baidos braukt, baidos nonākt bīstamā stāvoklī, jo esmu jūtīgs, humāns, viegli aizvainojams cilvēks un ne­cietīšu, ja jaunais Rokfellers, ko es loti cienu, ņems vārdu un atkal sāks izskaistināt Jāzepu.

Ar vislabākiem novēlējumiem

Marks T v e n s,

1906. g. ieraksts svētdienas skolas goda biedrs.