EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

VI NODAĻA Aptumsums

Klusumā un tumsā mana izdoma sāka strādāt. Fakts pats par sevi daudz neko neizsaka, bet, kad tu sāc sev šo faktu iztēlot, tad tas parādās visspilg­tākajās krāsās. Pavisam dažādas lietas, vai nu dzir­dēt, ka cilvēkam iedurts nazis sirdī, vai pašam redzēt, kā tas notiek. Klusumā un tumsā apziņa, ka atrodos nāves briesmās, mani parņēma arvien vai­rāk un vairāk, šī apziņa stindzināja manas asinis un lika šermuļiem skriet pār muguru. Bet, lai sla­vēta daba, kas iekārtojusi tā, ka, tiklīdz dzīvsudrabs cilvēka dvēseles termometrā nokritis zemāk par no­teiktu punktu, nāk pēkšņa pārmaiņa un tas sāk atkal kāpt uz augšu. Ataust cerības, rodas dzīvesprieks, un cilvēks atkal ir spējīgs kaut ko darīt savā labā, ja vien vēl kas darāms. Dzīvības spēks man uzplūda pēkšņi, un es sev teicu, ka saules aptumsums mani noteikti izglābs un padarīs par ievērojamāko vīru visā karaļvalstī; dzīvsudrabs manā dvēseles termo­metrā kāpa augšup, un visas raizes izgaisa kā nebi­jušas. Es biju laimīgākais cilvēks pasaulē. Pat ar nepacietību es gaidīju rītdienu pienākam, jo tik ļoti vēlējos piedzīvot savu triumfu — kļūt par pielūgsmi un brīnumu visai tautai. Bez tam, raugoties no ma- terialā viedokļa, tas būtu man milzīgi izdevīgi. Pa šo laiku es biju atstājis kaut ko neievērotu. Es biju pa daļai pilnīgi pārliecināts, ka, tiklīdz šie māņticī­gie ļaudis uzzinās par paredzētās likstas raksturu, viņi meklēs vidusceļu. Un, kad es izdzirdu soļus, es sev teicu: «Droši vien tas ir kompromiss. Ja tas būs jjrian izdevīgs, tad es to pieņemšu, bet, ja tas man nebūs pa prātam, tad es neparko nepiekāpšos un turēšos, cik spēšu.»

Atvērās durvis, un ienāca pāris apbruņotu vīru. To priekšnieks teica:

— Sārts ir sagatavots. Nāci

Sārts! Spēki mani atstaja, un es tik tikko nepa- kritu. Cik gan grūti šādos brīžos cilvēkam paelpot, kaklā iestājas tāds kā kumoss un žņaudz to ciet; bet, tiklīdz es spēju parunāt, tā tūlīt teicu:

— Bet tā ir kļūda — soda izpildīšana paredzēta

rīt.

— Pavēle grozīta. Sodu izpildīs šodien. Pastei­dzies!

Es biju pazudis. Man nebija nekāda glābiņa. Samulsis un apjucis, nespēdams savaldīties, es bez­palīdzīgi skraidīju pa kameru; kareivji mani saķēra un, izveduši ārā, vilka sev. līdz pa apakšzemes gai­teņu labirintu, līdz beidzot izgrūda virszemes spilg­tajā gaismā. Plašajā, mūriem apjoztajā pils pagalmā mani tikko neķēra trieka, jo pirmais, ko es ierau­dzīju pagalma vidū, bija sārts ar blakus sakrautiem žagariem un mūks. Visās četrās pagalma malās cita aiz citas pacēlās kāpienveidīgas sēdekļu rindas, ka? mirdzēja vien aiz dažādo apģērbu krāsām. Karalis un karaliene sēdēja savos troņos, tos tūlīt varēja pūlī pamanīt. Lai visu to ieraudzītu, bija vajadzīgs tikai viens mirklis. Nākošajā mirkli, nez no kurienes izlīdis, pie manis piesteidzās Klarenss un laimē mir­dzošām acīm sāka man kaut ko čukstēt ausī. Lūk, ko viņš teica:

— Tikai pateicoties man, nāca šī pārmaiņa, un pamatīgi es cīnījos, lai to panāktu! Bet, kad es vi­ņiem pastāstīju par sagaidāmo likstu un ieraudzīju, cik milzīgas izbailes tos pārņēma, tad es sapratu, ka pienācis laiks rīkoties. Un tad, gan šā, gan tā izlik­damies, es viņiem iestāstīju, ka tava vara pār sauli nevar vēl būt pilnīga līdz rītdienai un, lai glābtu visu pasauli, tevi jānogalina jau šodien, kamēr vel tavs burvju spēks nav visspēcīgs. Piķis lai parauj, tie bija tīrie meli, visvienkāršākais iebildums, bel tev vajadzēja redzēt, kā viņi savā baiļu trakuma pie tā pieķērās, it kā tas bulu no debesīm sūtīts glābiņš. Visu laiku es savā nodabā klusi smējos gan par to, ka esmu tos tik pamatīgi piekrāpis, gan slavē­dams dievu, ka tas ļāvis taņj visniecīgākajam no saviem radījumiem būt par tavu glābēju. Cik laimīgi man tas izdevās! Tagad tev nevajadzēs saulei tā pa īstam nodarīt ļaunu — tik neaizmirsti to, dieva dēļ, neaizmirsti to! Lai kļūst tikai maķenīt tumšāks, mazlietiņ tumšāks un vairāk nekas. Ar to pilnīgi pietiks. Viņi redzēs, ka es savā neziņā esmu viņiem stāstījis muļķības, un, tiklīdz satumsīs, tu redzēsi, ka viņi aiz bailēm kļūs vai traki. Tevi tūlīt atsva­

binās un padarīs par lielu vīru. Ej tagad savam triumfam pretī! Tikai atceries, labais draugs, es tevi ļoti lūdzu, jel nedari pāri mīļajai saulei. Pa­klausi manis dēļ, tava patiesā drauga dēļ.

Savās bēdās un nelaimē es izspiedu dažus vār­dus, kam vajadzēja nozīmēt to, ka apžēlošu sauli Zēns uzskatīja mani dziļā pateicībā un mīlestībā. Man nebija dušas viņam pateikt, ka viņa labi do­mātā muļķība ir mani pazudinājusi un sagādājusi drošu nāvi.

Kad kareivji mani veda pāri pagalmam, valdīja tāds klusums, ka es domātu sevi esam pavisam vien­tuļā viela, ja neredzētu visapkārt četri tūkstoši cil­vēku. Ne mazāko kustību nevarēja pamanīt šajās cilvēku masās; bāli un sastinguši kā akmens tēli, viņi tur sēdēja, un bailes bija redzamas katrā sejā. Kamēr mani piesēja pie staba, visapkart valdīja nā­ves klusums, tas turpinājās, kamēr sakrāva žagarus ap manām kājām, ceļgaliem, gurniem, ap visu ķer­meni. Klusums kļuva vēl dziļāks, kad vīrs ar degošu lāpu rokās noliecās pie manām kājām; ļaudis skatīdamies bija paliekušies uz priekšu, paši nemaz nemanīdami, ka pie­cēlušies no savām vietām; mūks pacēla savas rokas pār manu galvu un, lūkodamies debesīs, sāka skai- tīt kaut ko latiniski; tā tas tur- pinājās kādu brīdi. Tad viņš apklusa. Mirkli pagaidījis, es ^fSvt ^S^ļ?.^ paskatījos uz augšu — mūksstā- ^ss^N*"*^ vēja kā pārakmeņots. Kopējas

tieksmes dzīti, ļaudis bija piecēlušies kājās un raudzījās uz debesīm. Arī es paskatījos: deviņi pērkoni, tur sākās mans saules aptumsums! Kar­sta dzīvības straume izplūda pa manām dzīslām; es kļuvu pavisam cits cilvēks! Melnā maliņa lēnām sāka aizsegt saules disku. Sirds man sitās aizvien straujāk. Vēl arvien pūlis un priesteris ne­kustīgi raudzījās debesīs. Es zināju, ka viņu ska­tieni nākošajā mirklī pievērsīsies man. Kad tas no­tika, es biju sagatavojies. Es biju nostājies tik cēlā pozā kā vēl nekad un, roku pret debesīm pacēlis, rādīju uz sauli. Tam bija iespaids. Varēja redzēt, ka ļaudis izbailēs saviļņojās. Atskanēja divi saucieni, viens pēc otra:

— Aizdedzini sārtu!

— Es to aizliedzu!

Viens bija Merlins, otrs karalis. Merlins pie cēlās no savas vietas, gribēdams pats aizdedzināt sārtu, kā man šķita, līs teicu:

— Paliec, kur esi! Ja kads, kaut tas būtu pats karalis, bez manas atļaujas pakustēsies, es to sa­speršu ar pērkonu un iedzīšu ellē ar zibeni.

Ļaudis, kā to biju gaidījis, atšļuka sēdekļos. Merlins brīdi vilcinājās, un es pa to laiku stāvēju kā uz adatām. Tad arī viņš apsēdās; es atviegloti uzelpoju, zinādams, ka tagad esmu stāvokļa kungs. Karalis teica:

— Esiet mums žēlīgs, cildenais ser, izbeidziet šo bīstamo pasākumu, lai tam nesekotu nelaime. Mums stāstīja, ka jūsu vara nevarot sasniegt pilnu spēku līdz rītdienai, bet

— Jūsu gaišība domā, ka šīs runas būs bijušas meli? Tās bija meli.

Tam bija milzīgs iespaids; visur pacēlās lūdzo­šas rokas, un karalim tika pieprasīts, lai viņš pie­dāvā man jebkuru samaksu un tā izglābj visus no nelaimes. Karalis bija gatavs piekāpties un teica:

— Pasakiet savus noteikumus, godātais ser, es neatteikšos pat sadalīt karaļvalsti uz pusēm, tikai aizdzeniet šo nelaimi, saudzējiet sauli!

Mana uzvara bija droša, es varēju justies lai­mīgs, bet es nevarēju apturēt saules aptumsumu, tas bija ārpus maniem spēkiem. Tāpēc es prasīju laiku apdomāties. Karalis atbildēja:

— Cik ilgi, cik ilgi, labo ser? Esi žēlīgs; lūk, kļūst arvien tumšāks. Jel teic, cik ilgi?

— Ne pārāk ilgi. Pusstundu — varbūt stundu.

Atskanēja tūkstošiem žēlu protestu, bet es tos

nevarēju apklusināt, jo neatcerējos, cik ilgi turpinās pilnīgs saules aptumsums. Es atrados muļķīgā stā­voklī un gribēju padomāt. Kaut kas nebija kārtībā ar šo s-aules aptumsumu, un tas mani darīja nemie­rīgu. Ja tas nebija tas aptumsums, ko es domāju, kā tad lai pasaka, vai šis bija sestais gadsimts vai sapnis? Ak kungs, ja es varētu pierādīt pēdējo! Manī radās jauna, laimīga cerība. Ja zēns nebija sajaucis datumus un šodien tiešām bija divdesmi­tais, tad tas nebija sestais gadsimts. Lielā uztrau­kumā es satvēru mūka piedurkni un jautāju viņam šīsdienas datumu. Pie velna, viņš pateica, ka šodien esot divdesmit pirmais. Man asinis sastinga, to dzirdot. Es lūdzu viņu pārdomāt un nekļūdīties, bet

viņš bija pārliecināts par savu vārdu pareizību. Sis vieglprātīgais zēns atkal sajaucis rēķinus! Saules aptumsums bija sācies tieši tad, kad tam vajadzēja sākties, kā to rādīja netālu stāvošais saules pulk­stenis. Jā, es patiesi atrados karaļa Artura galmā, un man tas bija jāizmanto, cik vien iespējams.

Kļuva arvien tumšāks, un izmisums pārņēma ļaudis. Tad es teicu:

— Es esmu pārdomājis, ser karali. Par mācību jums visiem es likšu tumsai pieaugt, un zemes virsū iestāsies nakts; bet tagad būs atkarīgs no jums, vai es sauli uz visiem laikiem iznīcināšu vai arī tā at­gūs savu agrāko spožumu. Klausieties manus no­teikumus: jūs paliksiet karalis pār visām savām zemēm un saņemsiet valdniekam pienācīgo godu un slavu, bet jūs iecelsiet mani par savu pastāvīgo ministru ar izpildvaras tiesībām un dosiet man par manu darbu vienu procentu no tiem ienākumiem, ko man izdosies valstij sagādāt. Ja es ar to nova­rēšu iztikt, nevienam palīdzību neprasīšu. Vai tas jūs apmierina?

Atskanēja skaļi aplausi, un es izdzirdu karaļa balsi:

— Nost viņa važas, atbrīvojiet viņu! Un visi, kas jūs šeit esat, augsti un zemi, bagāti un nabagi, godājiet viņu, jo no šī brīža viņš ir karaļa labā roka, kurā ir spēks un vara, un viņa vieta ir uz troņa augstākās pakāpes! Tikai aizdzen prom šo draudošo nakti, dod mums gaismu un prieku, un visa pasaule tevi svētīs!

Bet es teicu:

— Tas nav nekas, ja vienkāršu cilvēku apkauno visas pasaules priekšā, bet tas būtu negods pašam karalim, ja tie, kas redzēja viņa ministru kailu, ne­redzētu viņa celšanu godā. Es lūdzu atnest manas drēbes.

— Tādas drebes tev tagad nepieklājas valkāt, — pārtrauca mani karalis, — atnesiet viņam citas drē­bes, apģērbiet viņu kā princi!

Mans plāns veicās. Es gribēju, lai viss paliek, kā bijis, līdz būs iestājies pilnīgs saules aptumsums, jo citādi viņi varētu mēģināt mani piespiest aizdzīt tumsu, ko es, bez šaubām, nespēju izdarīt. Drēbju atnešana prasīja drusku laika, bet ar to vēl nepie­tika. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Es teicu, ka būtu pavisam dabiski, ja karalis nožēlotu to, ko nupat uztraukumā izdarījis, un ka tāpēc es ļaušu tumsai vēl kādu brīdi pieaugt; ja pēc kāda laika karalis nebūs savus uzskatus mainījis, tumsa tiks aizdzīta. Tas nesagādāja prieku nedz karalim, nedz arī kādam citam, bet man nebija citas izejas.

Kļuva tumšāks un tumšāks, kamēr es cīnījos ap dīvainajām sestā gadsimta drēbēm. Beidzot iestā­jās tāda tumsa, ka pūlis izbailēs vaidēja, jūtot ne­parasto nakts vēju un ieraugot zvaigznes pie debe­sīm. Nu bija iestājies pilnīgs aptumsums; es par to priecājos, bet visi pārējie bija gaužām bēdīgi, kas bija pilnīgi saprotams.

Tad es teicu:

— Karaļa klusēšana pierāda, ka viņš savas do­mas nav mainījis.

Un, pacēlis rokas uz augšu, stāvēju ta bridi, tad teicu visbriesmīgākajā svētsvinībā: — Lai burvība izgaist, kā nebijusi! Visapkārt valdīja dziļa tumsa, un kapsētas klu­sums bija atbilde uz maniem vārdiem. Bet, kad pec pāris mirkļiem saules sudraba maliņa izlauzās cauri tumsai, sacēlās tāds troksnis, ka mani tik tikko ne- noslāpēja slavas un pateicības vilnis, un Klarenss jau nu nebija viens no pēdējiem.