EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

MARkS TVENS

Izcilais amerikatju satiriķis, progresīvais rakstnieks reā­lists Marks Tverts (Scmjuels Lenghorns Klemenss) dzimis 1835. gadā nelielā ciematiņā llorldā Misuri štatā. Nākamā rakstnieka tēvs Džons Klemenss, provinces advokats, lielas ģimenes apgādnieks, gribēdams uzlabot materialos apstāk­ļus, pārcēlās uz Hanibalas pilsētu Misisipi krastā. Te aiz­ritēja Semjuela Klemensa bērnības gadi. Bet bezrūpīgā zēna dzive viņam ļoti driz beidzās. Semjuels agri zaudēja tēvu un divpadsmit gadu vecumā kļuva par mācekli Hanibalas laikraksta «Kurjers» tipogrāfijā. Vēlāk, labāku peļņu mektē- dams, viņš klaiņāja pa zemi, strādādams par burtlici pro­vinces laikrakstos, un beidzot nolēma piepildīt senu bērnības sapni — kļūt par loci, upes «dievu», kā viņš pats izsakās. Dzive uz lietās, kuģojamās Misisipi radija vērīgajam jau­nietim iespēju «redzēt un tuvi iepazīt visus iedomājamos cilvēka dabas veidus», kā viņš pats vēlāk rakstīja. Sis kuģi­nieka laiks bija viņam lieliska dzives skola. Tieši šai periodā jaunais Klemenss sāk publicēties vietējos laikrakstos. Uz Misisipi rodas ari viņa literarais pseidonims Marks Tvens (mark twain — otrais mērs! — vecs upju kuģniecības ter­mins, kas nozīmē, ka kuģim ceļš bez briesmām).

1876. gadā sākās pilsoņu karš starp Ziemeļiem un Dien­vidiem. Tvena simpātijās jau no pirmajām kara dienām piederēja ziemeļniekiem — cīnītājiem par verdzības iznīcinā­šanu. Vairīdamies no abolicionistu vajāšanas, Tvens bija spiests atstāt Dienvidu štatus un kopā ar brāli doties uz Ziemeļiem, uz tālo Nevadu, kurp tais dienās devās tūksto­šiem ļaužu, ko bija pārņēmis zelta meklēšanas drudzis. Dažus gadus Marks Tvens pavadīja kvarca raktuvēs, jo ari bija saslimis ar «zelta meklēšanas neprātu», pēc tam, ba­gāts nekļuvis, bez graša kabatā kājām devās uz Virdžinijas pilsētu, kur kļuva par laikraksta «Enterprice» pastāvīgo līdzstrādnieku. Žurnālistā darbā Tvens ieguva nepieciešamo literātā pieredzi. Iespiezdams īsas reportiera piezīmes ar komisku raksturu, Tvens ātri kļuva par populāru rakstnieku. 1864. gadā viņš sāka strādāt Sanfrancisko laikrakstos «Gol- den Era» un «Californian», tur viņš iepazinās ar daudziem žurnālistiem un rakstniekiem, kuru skaitā bija ari pazīsta mais amerikaņu novelists Brets Harts, kas mācīja Tvenam literārās meistarības noslēpumus.

1867. gadā Ņujorkā iznāca pirmais Tvena stāstu krā­jums «Slavenā varde lēkātāja no Ķalaverasas», bet pēc diviem gadiem viņa ceļojuma piezīmes, grāmata «Vientieši aiz robežām», kas uz visiem laikiem nostiprināja Tvena slavu. Zīmīgi, ka jau tais laikos pēc šīs grāmatas iznākšanas buržuāziskā kritika apvainoja rakstnieku «negodbijībā» un «dieva zaimošanā».

Vispasaules slavu Tvenam atnesa tā lieliskie romāni «Toma Soijera piedzīvojumi», «Heklberija Fina piedzīvo­jumi», «Jenkijs karaļa Artura galmā» un «Princis un ubaga zēns», kā ari vēlākos gados sarakstītie stāsti un pamfleti, kuros viņš ar visu savu satiriķa talanta spēku nesaudzīgi šausta svētuļu biznesmenu liekulību un rijību un ar sašu­tumu vēršas pret rasu diskrimināciju.

Būdams viens no labākajiem amerikaņu rakstniekiem, īsts savas dzimtenes patriots, Marks Tvens bija un paliek Amerikas sirds, tās Amerikas, kas devusi lielos amerikaņu tautas draugus Uitmenu un Draizeru, Robsonu un Fastu. Tvenu — slaveno satiriķi, reakcijas un tumsības ienaid­nieku — mii miljoniem vienkāršo ļaužu visās zemeslodes malās. Bet, Tvenu pieminot, bailēs un ienaidā trīc to biznes­menu un «dolāru diplomātu bērni un mazbērni», kuru sen­čus tik asi un nesaudzīgi savos darbos izsmej lielais rakst­nieks.

Padomju ļaudis lasa dižena amerikaņu rakstnieka dar­bus, zina un mii viņa brīnišķīgās grāmatas. Mūsu zeme Tvena darbi izdoti daudzās Padomju Savienības tautu valo­dās ap četri miljoni eksemplāru lielā metienā.

Šis pašreiz izdodamais stāstu krājums ietver Tvena dar­bus, kuros tas ar viņam piemītošo spēku atmasko rutīnu, kūtrumu, māņticību, izsmej svētulību un reliģiskos aizsprie­dumus.

Krājumā ievietoti fragmenti no lieliskā satiriskā romānu «Jenkijs karaļa Artura galmā», kurā, runājot pazīstamā pro­gresīvā amerikaņu rakstnieka Hovarda Fasta vārdiem, Marks Tvens «sasprindzināti un neatlaidīgi iet uzbrukumā pret baznīcas politiskajām deklarācijām». Sai romānā rakstnieks cīnās pret «briesmīgo un vareno» Romas katoļu baznīcu, pret tumšo spēku, kas pārvērtis «cilvēku nāciju tārpu nā­cijā».

Satiriskajā stāstā «Eņģeļa vēstule» Tvens atsedz kāda naudasmaisa, svētuļa un liekuļa «dvēseles» riebīgo iekšpusi. Šim bagātniekam reliģija kalpo vienīgi kā izdevīgs ienākumu palielināšanas līdzeklis. Autors stāstā «Eņģeļa vēstule» asi vēršas pret buržuazijas ārišķīgo oficiālo morāli.

Ar tikpat lielu satiras spēku vērsdamies pret asiņainiem kariem, Tvens šausta liekulību, māņticību, cietsirdību, nežēlibu un asinsizliešanu arī kādā vēlāk uzrakstītā stāstā «Karu lūgšana», kurā «pazemīgie» baznīcas kalpi lūdz to kungu sūtīt svētību iekarotāju durkļiem.

Visā savā ilgajā mūžā Tvens ar kaismi un nesamieri­nāmu naidu vērsies pret baznīcas aizspriedumiem, tās radīto svētulību un liekulību.

Stāstā «Kapteiņa Stormfilda ceļojums uz paradizi» rakst­nieks skaudrā, groteskā formā izsmej visus iespējamos para­dizes atributus; vēstījums par debesu sfērām caurcaurēm pilns ar cilvēku sadzīves detaļām, bet debesu iedzīvotāji eņģeļi un «debesu klerki» ne ar ko neatšķiras no braša kapteiņa šīszemes laikabiedriem. Te Tvena satira iet cīņa pret vienu no visstiprākajiem reliģiskajiem aizspriedumiem - priekšstatu par paradizes svētlaimi. Rakstnieks pretstatā iz­domātajai paradizei nostāda zemes dzīvi ar visiem tās trū­kumiem un rūpēm, priekiem un bēdām, ar smago cīņu par laimi.

Marka Tvena — lielā progresīvā rakstnieka darbi dzīvos mūžīgi, tāpēc ka viņš tieši un godīgi paziņoja, ka buržuā­ziskā civilizācijā ir nemorala, tāpēc ka viņš bija humānists un nicināja svētulīgo «dievbijību», kas ar «dieva vārdu» cen­tās aizsegt buržuazijas miljardieru netīros darbus, tāpēc ka viņš neieredzēja biznesmenus un karsti mīlēja savu tautu.

A. S o l o m o n o v s.