EŅģeļa vēstule un Citi stāsti

kara lūgšana

Toreiz bija vislielākās sajūsmas un pacilātības laiki. Visa zeme trauklin traucās kaujā, jo bija karš, un ikkatra cilvēka sirdi dega patriotisma svētā uguns. Rībēja bungas, dardēja orķestri, sprēgāja rotaļu pistoles, raķetes veseliem kūļiem svilpoda­mas un sprakšķēdamas joņoja gaisā. Kur vien pa­skaties — visur gar tālē pagaistošiem jumtiem un balkoniem zibēja saulē viļņotais karogu mežs; pa plato prospektu katru dienu soļoja zaļoksnējie brīv­prātīgie, jautri un skaisti savos jaunajos mundie­ros, un viņu tēvi, mātes, māsas un līgavas laimē trīcošām balsīm tos apsveica. Katru vakaru līdz pē­dējai iespējai pārpildītajās zālēs lieli ļaužu pulki, elpu aizturējuši, klausījās kāda patriota oratora vārdos, kas aizķēra visapslēptākās sirds stīgas, pa­stāvīgi pārtraukdami to ar vētrainiem aplausiem, pie kam pār viņu vaigiem ritēja asaras; garīdznieki baznīcās aicināja ļaudis ticības un patiesības vārdā kalpot tēvzemei un tik dedzīgi un daiļrunīgi pie­sauca kara dievu, lūgdami to neliegt savu palīdzību taisnajai lietai, ka klausītāju vidū diezin vai atras­tos kaut viens, kas nebūtu saviļņots līdz asarām. Toreiz patiešām bija vareni, slaveni laiki, un tie ne­daudzie neapdomīgie ļaudis, kas uzdrošinājās ne­labvēlīgi izteikties par karu un apšaubīt tā taisnī­gumu, tūdaļ saņēma tik bargu un niknu rājienu, ka personīgās drošības labad uzskatīja par labāku pazust no acīm un pievaldīt mēli.

Bija svētdienas rīts —• nākamajā dienā kara­spēks devās uz fronti; baznīca no agra rīta bija stāvgrūdām pārpildīta, tepat atradās arī brīvprā­tīgie, kuru jauneklīgās sejas tvīka kara varoņdarbu priekšnojautās; domās viņi jau bija tur — viņi iet neatlaidīgi uzbrukumā, arvien ātrāk, arvien noteik­tāk, tad straujš trieciens, zobenu ziba, ienaidnieks bēg, panika, pulvera dūmi, nikna ienaidnieka vajā­šana, kapitulācija! — Un, lūk, viņi atkal ir mājās: atgriezušies no kara uzvaras zelta spožuma ap­dvesti, kaujās rūdītie varoņi, ilgi gaidītie un mīlētie! Brīvprātīgajiem blakus sēdēja viņu piederīgie, lepni un laimīgi, modinot to draugu un kaimiņu sirdīs skaudību, kam nebija brāļu un dēlu, kurus tie varētu sūtīt uz karalauku iekarot tēvzemei uzvaru vai mirt viscēlākajā no nāvēm. Dievkalpojums ritēja parastā gaitā: garīdznieks nolasīja no vecās derības nodaļu par kariem, pēc tam noskaitīja pirmo lūg­šanu: iedunējās ērģeles, satricinot namu: dievlū­dzēji vienotā jūtu uzplūdumā piecēlās pukstošām sirdīm, mirdzošām acīm, un baznīcā dimdēt nodim­dēja varens aicinājums:

Kungs, tu bardzībā valdi pār zemi, Negaisi, zibšņi tev pakļaujas!

Tam sekoja «garā» lūgšana. Neviens nevarēja atcerēties ko tādu, kas spētu tai līdzināties dedzības, sirsnības un izteiksmes skaistuma ziņā. Vairāk par visu tajā lūdza visvareno un visžēlīgo debesu tēvu pasargāt mūsu drošsirdīgos, jaunos karavīrus, būt viņiem palīgam, balstam un atbalstam varoņdarbos, ko tie pilda tēvijas labad; svētīt tos un stāvēt tiem klāt kaujā un briesmu stundā, turēt pār tiem no­modā savu aci, dot tiem spēku un drosmi un Jaut viņiem būt neuzvaramiem asiņainajās cīņās; palī­dzēt tiem iznīcināt ienaidnieku, dāvāt viņiem, viņu ieročiem 1111 tevzemei imīžīgu godu un slavu .. .

Šai bridi baznīca ienāca kāds svešinieks pus- muža gados un leni, nedzirdami, klusiem soļiem devās pa galveno eju uz allara pusi. Svešinieka acis bija pievērstas garīdzniekam, lielo augumu apņēma tērps, kas sniedzās līdz pat zemei, galva viņam bija kaila, un kuplie, sirmie mati sniedzās līdz pleciem, ietverot grumbām klāto seju, kas bija nedabiskā, pat līķa bālumā. Visi neizpratnē raudzījās uz to, bet viņš, klusi iziedams cauri solu rindai, uzkāpa kan­celē un nogaidoši nostājās garīdzniekam līdzās. Aizvērtiem plakstiem, pat neiedomādamies, ka tam blakus varētu stāvēt kāds svešinieks, mācītājs tur­pināja savu saviļņojošo lūgšanu un beidzot to pa­beidza ar kvēlu aicinājumu:

«Svētī mūsu karapulkus, dod viņiem uzvaru, ak kungs un dievs, tu mūsu zemes un mūsu ieroču tēvs un aizstāvis!»

Svešinieks pieskārās garīdznieka plecam, ar mā­jienu pavēlēja tam paiet nost — ko pārsteigtais mācītājs bez kavēšanās darīja — un nostājās tā vietā. Dažus mirkļus viņš pārlaida bargu skatienu satricinātajiem dievlūdzējiem, tā acīs zvēroja pārda­biska uguns, un tad viņš zemā, dobjā balsī ierunājās:

— Esmu tā mūžīgā troņa sūtnis, kas nes jums dieva tā kunga vārdu!

Baznīcēni stāvēja kā zibens ķerti; ja svešinieks arī ievēroja viņu izbīli, tas nepievērsa tam ne ma­zāko vērību.

— Visaugstākais uzklausījis sava kalpa, jūsu gana lūgšanu un ir gatavs to izpildīt, ja jūsu vēlē­šanās būs tāda pati arī vēl pēc tam, kad es, viņa sūtnis, būšu paskaidrojis jums tās jēgu, skaidrāk izsakoties — visu tās jēgu. Jo, tāpat kā arī daudzās citās lūgšanās, jūs, paši to nemaz neapzinādamies, lūdzat nesalīdzināmi vairāk, nekā jums liekas, kad jūs lūdzat dievu balsī, — protams, ja jūs jau iepriekš klusībā neesat visu izdomājuši līdz galam.

Dieva un jūsu kalps tikko lūdza dievu. Vai viņš lūgšanu bija pārdomājis iepriekš, pirms izteica to skaļi? Un vai tā ir tikai viena lūgšana? Nē, te ir divas lūgšanas: viena, ko viņš izteica skaļi, un otra, kuru viņš neizteica. Bet abas lūgšanas nonāca līdz tā ausīm, kurš dzird visu, ko cilvēki lūdz, — gan to, kas izteikts vārdos, gan to, kas neizteikts. Pa­domājiet par šiem vārdiem un atcerieties tos! Pirms sākat izlūgties svētību savām vajadzībām un dar­biem, esiet uzmanīgi, — jo tai pašā mirklī jūs bez ļauna nodoma varat izraisīt pār savu kaimiņu gal­vām lāstus. Ja jūs lūdzat lietu, tāpēc ka tas vaja­dzīgs jūsu tīrumiem, jūs līdz ar to varbūt izlūdza­ties postu un bēdas savam kaimiņam, kura zemei ne­trūkst mitruma un kuram lietus tikai iznīcinātu ražu.

Jūs dzirdējāt sava kalpa lūgšanu — to dalu, ko viņš izteica balsī. Dievs kungs mani atsūtījis pie jums, lai es izteiktu vārdos lūgšanas otro daļu — to, ko mācītājs un jūs visi lūdzāt klusībā savos sirds dzijumos. Vai jūs nesapratāt un nepārdomājāt, ko lūdzat? Lai dievs dod, ka tā tas bija. Jūs dzir­dējāt šos vārdus: «Dod mums uzvaru, kungs dievs!» Tas ir pietiekami! Šajos nozīmīgajos vārdos, ko jūs izteicāt balsī, ietverta visa lūgšana. Tuvāki pa­skaidrojumi šeit ir lieki. Izlūgdamies sev uzvaru, jūs līdz ar to, paši nemaz neminēdami, izlūdzāties arī tās daudzās sekas, kas iet līdzi uzvarai, kam jāiet tai līdzi, kas nevar to nepavadīt. Un tā nu līdz mūsu kunga tā dieva, mūsu tēva, ausīm nonāca arī lūgšanas vārdos neizteiktā daļa. Viņš pavēlēja man to iemiesot vārdos. Un tādēļ klausieties!

— Kungs, mūsu dievs, mūsu jaunie patrioti, mūsu siržu lolojumi dodas kaujā — esi tu ar viņiem! Savās domās mēs līdz ar viņiem atstājam mums tik dārgo mājas pavardu, mieru un siltumu un ejam iznīcināt ienaidnieku. Kungs, mūsu dievs, palīdzi mums saplosīt ar šāviņiem viņa karavīrus asiņainās driskās; palīdzi mums noklāt viņa ziedošos tīrumus un laukus ar viņu patriotu atdzisušajām miesām; palīdzi mums noslāpēt lielgabalu dārdoņu ar viņu ievainoto kliedzieniem, ko tie izdveš, locīdamies neciešamās sāpēs; palīdzi mums ar viesuļuguni no­slaucīt no zemes virsas visus viņu vienkāršos mā­jokļus; palīdzi mums af neremdināmām sāpēm plo­sīt viņu nevainīgo atraitņu sirdis; palīdzi, lai mums izdodas atņemt viņu draugiem pajumti, — lai tie pa savas nopostītās zemes neauglīgajiem līdzenu­miem klīst ar saviem mazuļiem, vienās skrandās tērpti, slāpes un badu ciezdami, vasarā — svilinošās saules mocīti, ziemu — drebot ledaini aukstā vējā, lai tie beidzot, izmisuši un pārcilvēcīga darba no­mocīti, veltīgi lūdz tevi atvērt viņiem kapa vārtus, kur nākt pie miera; mūsu labklājības, to labklā­jības vārdā, kas pielūdz tevi, lūdzam tevi, ak kungs un dievs, pārvērt par pīšļiem ienaidnieka cerības, posti viņu dzīvību, paildzini viņu nelaimes pilno apkārt klīšanu, padari smagus viņu soļus, lai asaru slacīti ir viņu ceļi, lai sniegs no viņu asiņojošo kāju pēdām kļūst sarkans. Mīlestībā un ticībā lū­dzam visu to no tā, kas ir tā mīlestība un cerība, un patvērums visiem nelaimīgajiem un grūtdieņiem un tiem, kas ar pazemīgu sirdi un no grēkiem at­pestītu dvēseli griežas pie viņa pēc palīdzības. Āmen.

(Bridi klusējis.) To jūs izlūdzāties no dieva; ja jūs vēl tagad alkstat tā paša, — sakiet! Visuvarenā sūtnis gaida.

Vēlāk daudzi apgalvoja, ka tas bijis kāds ār­prātīgais, jo viņa runai trūkusi jebkāda jēga.

1905. g.