Hugo Kabrē izgudrojums

7 Noslēpumi

Hugo nekad iepriekš nebija bijis grāmatu veikalā, bet, protams, viņš skaidri zināja, kur tas atrodas. Viņš pazina katru šis stacijas kvadrātmetru. Pretī kafejnīcai, netālu no galvenās uzgaidāmās zāles, bija durvis, kam abās pusēs atradās grāmatām nokrauti koka galdi, un virs tām bija rakstīts: Grāmatnieks R. Labiss. Jaunas un lietotas grāmatas.

Hugo ienākot veikalā, noskanēja zvaniņš. Zēns gumzīja pirkstos jakas pogas, līdz viena no tām notrūka. Viņš ieslidināja pogu kabatā un sāka to virpināt. Sirds dauzījās.

Šeit smaržoja pēc veciem papīriem, putekļiem un kanēļa.

Tas zēnam atgādināja skolu, prātu pildīja patīkamas atmiņas par veco dzīvi. Abi viņa labākie draugi -Antuāns un Luiss - bija melnmataini un bieži vien izlikās par brāļiem. Hugo jau kādu laiku nebija par viņiem domājis. Garākais no abiem, Antuāns, mēdza saukt Hugo par “Tikitaku”, jo viņam kabatās vienmēr bija pulksteņu mehānismi. Zēns aizdomājās par draugiem. Vai viņi joprojām izliekas par brāļiem? Vai viņiem pietrūkst Hugo?

Viņš pēkšņi atminējās, ka dažkārt vakaros tēvs viņam lasīja Zila Verna aizraujošos piedzīvojumu romānus vai Hansa Kristiānā Andersena pasakas, kas Hugo patika vislabāk. Zēns ilgojās, lai viņam atkal kāds lasītu priekšā.

Pārdevējs sēdēja pie galda starp divām enciklopēdiju kaudzēm. Hugo palūkojās apkārt. Sākumā viņš veikalā neredzēja nevienu citu, bet tad telpas tālākajā galā parādījās meitene, iznirstot gluži kā nāriņa no okeāna viļņiem. Viņa aizvēra grāmatu, ko bija lasījusi, un pamāja, lai zēns pienāk tuvāk.

- Tava piezīmju grāmatiņa joprojām ir pie Žorža papa.

- Kā lai es zinu, ka tu nemelo? Iepriekš tu man sameloji.

- Es nemeloju! Viņš vienkāršltevi kaitina.

- Kāpēc tu man to visu stāsti? Kāpēc palīdzi?

Meitene brīdi padomāja. - Tāpēc, ka gribu redzēt,

kas ir tajā grāmatiņā.

-Tu to neredzēsi! Tas ir noslēpums,- zēns noskaldīja.

- Ļoti labi. Man patīk noslēpumi.

Hugo nodomāja, ka šī gan ir ļoti dīvaina meitene. Viņa uzsauca stūrī sēdošajam grāmatniekam: - Labisa kungs, es paņemšu grāmatu par fotografēšanu. Drīz atnesīšu atpakaļ.

- Jā, jā, labi jau, labi, - grāmatnieks izklaidīgi novilka, un meitene izgāja no grāmatnīcas, pat neatskatoties uz Hugo.

Hugo tā īsti neticēja meitenei. Varbūt viņa vienkārši zēnu muļķo. Bet, tā kā viņam nebija, ko zaudēt, puika soļoja uz rotaļlietu stendu un gaidīja, kamēr vecais vīrs apkalpos pircējus. Visi zobrati zēna galvā griezās milzīgā ātrumā.

- Ko tu te dari? - jautāja vecais pārdevējs.

Hugo dziļi ievilka elpu. - Es neticu, ka jūs sadedzinājāt manu piezīmju grāmatiņu.

- Netici? - vecis izskatījās pārsteigts. Viņš kādu brīdi domāja un tad sacīja: - Nu, man vienalga. Varbūt tev ir taisnība, varbūt tie nemaz nebija piezīmju grāmatiņas pelni, bet tu patiesību tik un tā nekad neuzzināsi, vai ne?

Hugo spēra soli tuvāk stendam.

Vecais pārdevējs mierīgi kārtoja rotaļlietas uz letes un sacīja zēnam: - Tev nevajadzēja atgriezties, Hugo Kabrē. Tagad ej prom.

Hugo tā arī darīja. Bet vēlāk, gan viens pats sēdēdams savā istabā, gan steigdamies pa slepenajām ejām pie pulksteņiem, zēns domāja par mehānisko cilvēku. Viņš pārliecināja sevi, ka jāmēģina kaut ko darīt. Viņš atgriezās pie rotaļlietu stenda nākamajā dienā un arī aiznākamajā. Un naktīs zem viņa gultas krājās jauni zīmējumi.

Beidzot trešajā dienā vecais vīrs nāca pie viņa ar slotas kātu. Hugo sarāvās, domādams, ka pārdevējs viņam sitīs, bet viņš tikai pasniedza zēnam slotu un sacīja: - Esi noderīgs.

Hugo paņēma slotu un sāka slaucīt grīdu pie

rotaļlietu stenda.

Vecis viņu uzmanīgi vēroja.

Kad Hugo beidza slaucīt, viņš atdeva vecajam vīram slotu un sacīja: - Tagad atdodiet man piezīmju grāmatiņu.

Vecais vīrs noklepojās un iebāza roku kabatā. No tās viņš izvilka monētas. - Aizej un nopērc mums kafiju un kruasānus. Protams, ja tu nedomā nozagt manu naudu.

Hugo priecīgs paķēra monētas un ātri atgriezās ar divām kafijas krūzēm un kruasāniem. Viņi ēda un dzēra klusēdami.

Kad viņi bija beiguši iestiprināties, vecais vīrs piecēlās no krēsla, kur abi sēdēja, aizgāja aiz letes un atrada salūzušo zilo uzvelkamo peli, kurai Hugo bija uzkāpis tajā dienā, kad viņu pieķēra zādzībā. Vecais vīrs uzlika salauztās detaļas uz letes un sacīja: - Salabo.

Hugo blenza uz veco pārdevēju.

- Es teicu - salabo! - viņš atkārtoja.

- Man vajadzīgi darbarīki, - Hugo nomurmināja.

Vecais vīrs uzlika uz galda kārbu ar skrūvgriežiem, plakanknaiblēm, vīlēm un āmuriem. - Izmanto šos!

Hugo mirkli vilcinājās, bet tad ķērās pie darba.

Pele trokšņaini aizripoja pa leti.

- Tātad es nebiju kļūdījies, - sacīja vīrs. - Tev tiešām ir talants! Vai tagad pastāstīsi, kāpēc ieradies pie manis? Vai pastāstīsi par zīmējumiem piezīmju grāmatiņā?

- Vispirms atdodiet manu grāmatiņu, - zēns pieprasīja.

Vecais vīrs nošņācās. - Ja nu es gadījumā nebūtu sadedzinājis tavu piezīmju grāmatiņu, tad ir viens nosacījums, kā dēļ es būtu ar mieru to atdot. Tādi bērni kā tu neesat vairāk vērti par lupatām, kas tev mugurā, un lielākā daļa tādu skrandaiņu kā tu pazustu bez pēdām, ja kādreiz tiktu noķerti. Tomēr lielākā daļa tādu bērnu kā tu nav tik prasmīgi meistari. Iespējams: tu spēsi pierādīt, ka esi kas vairāk par zagli. Iespējams, ka tu dabūsi savu grāmatiņu. Bet ņem vērā, ka tas tikpat labi varētu būt zemē nomests laiks, jo tu vari nostrādāt pie manis daudzus jo daudzus mēnešus, lai pēc tam uzzinātu, ka tavus pierakstus tomēr esmu sadedzinājis. Pastāv iespēja, ka es to esmu izdarījis. Tev būs jāriskē. Tu katru dienu nāksi uz manu rotaļlietu stendu. Es izlemšu, cik ilgi tev būs jāatstrādā par katru nozagto rotaļlietu, un es vienīgais noteikšu, kad tu būsi pelnījis saņemt savu grāmatiņu, ja tā nebūs sadedzināta. Vai saproti?

- Man jau ir darbs, - Hugo attrauca.

Vecais virs iesmējās. - Zagt nav darbs, puika!

- Man ir darbs, bet es tik un tā nākšu strādāt pie jums, kad vien varēšu.

- Sāksi rīt, - vecais vīrs noskaldīja, un Hugo metās prom pa tukšo gaiteni, mēģinot neklaudzināt papēžus uz akmens grīdas.

Šis ne tuvu nebija plāns, bet tas vismaz bija sākums.