Hugo Kabrē izgudrojums

1 Paraksts

Hugo trīcēdams sēdēja pie mehāniskā cilvēka. Protams, viņš pazina šo zīmējumu. Tā bija aina no viņa tēva bērnības filmas. Tātad Hugo bija bijusi taisnība! Tā bija ziņa no tēva. Ko gan tā nozīmēja?

Tikai šajā brīdī bērni saprata, ka mehāniskais cilvēks vēl joprojām strādā. Šķita, ka tas sastindzis pusvārdā, it kā ieturot pauzi. Hugo kā apburts skatījās, kā viņš iemērca tintnīcā spalvu, novietoja roku uz papīra un… parakstīja zīmējumu.

- Tas ir Zorža papa vārds! - nočukstēja Izabella. Viņa izskatījās pagalam apmulsusi. - Kāpēc tava tēva mehāniskā lelle parakstījās ar Žorža papa vārdu?

Meitene izbrīnīta skatījās uz Hugo, bet tad viņas sejas izteiksme mainījās. — Tu man atkal sameloji! Tā nemaz nav tava tēva mehāniskā lelle!

Hugo blenza tukšumā. Tas viss bija tik nejēdzīgi!

- Vai tu klausies manī, Hugo? To neizgatavoja tavs tēvs!

Hugo pacēla skatienu un noslaucīja asaras. - Nē, -viņš nočukstēja.

- Tad kāpēc tas parakstīja Zorža papa vārdu? Kāpēc tam derēja mana atslēga?

- Nezinu, - zēns novilka.

- Melis! - Izabella auroja. - Tu kaut kur šo mašīnu nozagi! Tu to nozagi Zorža papam! Un arī piezīmju grāmatiņa noteikti nav tava. Tu noteikti arī to esi nozadzis!

- Neesmu vis!

- Melis, - Izabella nošnāca.

- Ta bija mana tēva piezīmju grāmatiņa! Viņš to visu uzzīmēja!

- Es vairs neticu nekam, ko tu saki, Hugo!

Izabella izņēma atslēgu no mehāniskā cilvēka muguras, ievēra atslēgu ķēdītē, aplika to ap kaklu, kā arī paķēra no mazā galdiņa zīmējumu.

- Ko tu taisies darīt? - Hugo jautāja, saķerot zīmējumu, kas bija Izabellas rokās. - Atdod to man!

- Uz tā ir mana krusttēva vārds. Tas ir mans!

Bērni stīvējās ap papīra lapu, līdz tā pārplīsa uz

pusēm. Pēc klusuma mirkļa Izabella paņēma savu pusi, piecēlās un devās uz durvīm.

Hugo aši salocīja un ielika kabatā savu zīmējuma daļu un steidzās pakaļ Izabellai, pametot mehānisko vīru istabas vidū.

- Kurp tu ej? - Hugo sauca.

- Iešu pie Zannas mammas, lai noskaidrotu, kas te notiek. Neseko man!

Bērni izskrēja cauri stacijai. Bija jau vēls, un ēka bija gluži klusa. Vecais vīrs rotaļlietu stendu slēgs pēc kāda laika, tāpēc Izabella skrēja mājup, cik ātri vien spēja. - Atšujies, Hugo Kabrē! - meitene pār plecu sauca, bet zēns mina viņai uz papēžiem.

Hugo saprata, ka būtu vajadzējis paslēpt mehānisko cilvēku drošākā vietā, kā arī būtu laiks pārbaudīt pulksteņus, bet tas viss šobrīd nešķita svarīgi. Skrienot ārā no stacijas pakaļ Izabellai, Hugo lūdza Dievu, kaut stacijas inspektors jau būtu aizgājis mājās.

Bērni auļoja pa tumšajām stacijas apkaimes ieliņām un cauri kapsētai, līdz nokļuva pie Izabellas mājas. Hugo sauca meitenei nopakaļ: - Kur tu dabūji atslēgu? Vismaz to taču tu vari man pateikt!

- Nē, - Izabella atcirta.

- Vai tu to atradi? Vai tā bija dāvana no kāda? -Hugo beidzot panāca Izabellu un satvēra viņu aiz pleca, pagriežot pret sevi. Bērni nikni skatījās viens otram acīs.

- Liec mani mierā! - Izabella uzsauca, atgrūda Hugo un atvēra mājas durvis. Zēns ar vienu roku saķēra durvju malu, lai tās neaizvērtos.

- Laid vaļā! — meitene sauca. Viņa no visa spēka cirta durvis, iespiežot Hugo pirkstus. Zēns sadzirdēja nepatīkamu krakšķi un sāpēs iekliedzās. Arī Izabella iekliedzās un atvēra durvis.

- Kas te notiek? - no kāpņu augšas atskanēja Izabellas krustmātes balss.

-Tev bija jāparauj roka nost no durvīm! - šausmās nočukstēja Izabella.

- Izabella? Kas tur notiek? Kas ir kopā ar tevi?

Izabella mēģināja vēlreiz pagrūst Hugo prom, bet,

redzot, kā viņš ucina salauzto roku, meitene pakratīja galvu un ļāva draugam nākt līdzi augšā. Zēnam pār vaigiem lija asaras, lai gan viņš vēlējās, kaut spētu neraudāt. Izabella pirms ieiešanas dzīvokli novilka kurpes un palīdzēja Hugo atšņorēt viņējās. - Nemaz nepiemini mehānisko cilvēku un atslēgu, - viņa piekodināja. - Es pati par to vēlāk pajautāšu!

Izabellas krustmāte ķēra ar roku pie sudraba brošas, kura saturēja kleitas kakla izgriezumu. - Kas tas tāds?

- Viņu sauc Hugo, Zannas mamm.

- Tas puika, kas strādāja pie Zorža papa? Kurš viņu apzaga?

- Viņš nejauši iespieda pirkstus durvīs.

- Ko šis zēns te vispār dara? - Bet, pirms Izabella paspēja atbildēt, vecā sieviete ieveda Hugo istabā, sakot: - Nāc nu, paskatīsimies gaismā. Sieviete nolika malā zeķes, ko bija lāpījusi, un apsēdināja Hugo lielā koka krēslā pie skapja, kurā bija iebūvēts rakstāmgalds, jo tur bija visspilgtākā gaisma. Sieviete saņēma zēna plaukstu rokā un mēģināja iztaisnot pirkstus. Hugo sāpēs iekliedzās. - Tu esi pamatīgi savainojies, jauno cilvēk! - Izabellas krustmāte aizgāja un atgriezās ar kabatlakatiņā ietītu ledu, un pasniedza to Hugo. - Še, pieliec pie pirkstiem! - Tad viņa pievērsās Izabellai.

- Es domāju, ka tu šovakar nāksi mājās kopā ar Zorža papu!

Hugo joprojām dusmojās, ka Izabella nebija izstāstījusi krusttēvam, ka viņa ir nočiepusi piezīmju grāmatiņu. Ņemot vērā, ko meitene bija nodarījusi viņa rokai, zēnam likās taisnīgi, ja vismaz krustmātei viņa to pateiktu. Bet meitene tikai blenza uz viņu. Hugo saviebās sāpēs un pielika ledu pie savainotās rokas, ko turēja klēpī. Ar veselo roku zēns izvilka no kabatas savu zīmējuma pusi un sacīja: - Mēs jums gribējām kaut ko pajautāt!

- Ne tagad, Hugo! Es taču teicu: ne tagad! - Izabella izsaucās. Viņa mēģināja izraut zīmējumu krustmātei no rokām, bet bija jau par vēlu. Krustmāte to cieši turēja.

- Kur jūs to dabūjāt? - vecā sieviete satriekta čukstēja.

- Parādi viņai savu pusi, Izabella, - Hugo sacīja.

Izabella negribīgi iebāza roku kabatā un izvilka

zīmējumu.

Turot kopā abas zīmējuma daļas, Izabellas krustmāte skatījās uz papīra lapu un atkal uz bērniem.

- To uzzīmēja mehāniskais cilvēks, - Hugo turpināja.

-Tas nav iespējams! Es nesaprotu…-vecā sieviete nomurmināja, un viņai acīs sariesās asaras.

- Man ir mehāniskais cilvēks, - Hugo uzstājīgi teica.

- Tu gribēji teikt, ka tu to kaut kur nozagi, - Izabella iejaucās.

- Pie tevis ir mehāniskā lelle? Bet… tas nav iespējams.

- Es to atradu.

- Kā tā - atradi? - Izabellas krustmāte jautāja.

- Es to atradu pie muzeja pēc ugunsgrēka, - Hugo paskaidroja. - Es to salaboju, izmantojot detaļas no jūsu vīra rotaļlietu stenda. Un to varēja iedarbināt ar Izabellas atslēgu.

- Kādu atslēgu?

Izabella nobālēja.

- Kādu atslēgu, Izabella?

Izabella lēnām ieslidināja roku kleitas kakla izgriezumā un izvilka ķēdītē iekārto atslēgu.

- Mana atslēga! - izsaucās meitenes krustmāte. - Es domāju, ka esmu to pazaudējusi!

Izabella sāka raudāt. - Man ļoti žēl, es…

-Tu to nozagi ? - hugo pārsteigts iesaucās.

- Tas ir vienīgais, ko es jebkad esmu paņēmusi, zvēru! - meitene taisnojās. - Man likās, ka tā ir tik skaista! Lūdzu, nedusmojies uz mani! Man likās, ka tu nemaz nepamanīsi…

- Ak debestiņ, - vecā sieviete noelsās, atglaužot matus no sejas. - Visapkārt vieni vienīgi zagļi!

Tad viņa nomierinājās, noslaucīja asaras un nolika uz galda abas zīmējuma puses. Hugo tās aši paķēra. Vecā sieviete pēkšņi negaidīti stingri ierunājās: - Nes to prom! Nemodināsim pagātni. Un nekādā gadījumā nerādi to Zorža papam! Paslēp atslēgu zem kleitas, Izabella! Tev to vajadzēs ļoti uzmanīt. - Viņa vēlreiz noslaucīja asaras.

Izabella tikko jaušami pasmaidīja un paslēpa atslēgu, to ieslidinot kleitas izgriezumā.

- Lūdzu, pastāstiet mums, kas te notiek! - Hugo lūdza.

- Nē! Vienīgais, ko es pateikšu, ir tas, ka man jāaizstāv savs vīrs. Un labākais, kā to izdarīt, ir visu aizmirst. Lūdzu, ticiet man! Nekad vairs pie šīs sarunas neatgriezīsimies.