Hugo Kabrē izgudrojums

9 Stacijas spoks

Hugo uzvilka kurpes un cauri lietum skrēja uz staciju, kas joprojām bija ļaužu pilna. Viņam nebija ne jausmas, kā solīto izpildīt, bet zēns ļoti gribēja atdot mehānisko cilvēku Zoržam Meljesam. Viņš nopurinājās kā suns un skrēja cauri cilvēku pilnajām zālēm, sajūsmā starojot. Zēnam joprojām sāpēja roka, un viņš zināja, ka būs ļoti grūti aiznest mehānisko ierīci vecajam vīram, tāpēc viņš apstājās pie kafejnīcas, lai paķertu ledu. Pagaidījis, kamēr neviens neskatās, viņš pagrāba pilnu sauju ledus un pudeli piena. Avīžu tirgotājs runāja ar kafejnīcas īpašnieci.

- … tam nu gan es neticu! Šeit? Vai esat droša, Emīlijas kundze? - jautāja avīžu tirgotājs.

- Jā, Frika kungs! - viņa attrauca. - Mana draudzene strādā par apkopēju policijas iecirknī, un viņa daudz ko dzird. Es šorīt viņu satiku. Draudzene pastāstīja, ka policisti pirms pāris dienām atraduši

Sēnā līki.

Hugo gribēja iet prom, bet sievietes balsī bija kas tāds, kas lika uzkavēties. Viņš atspiedās pret kafejnīcas sienu. - Neviens to vēl nezina, bet drīz uzzinās! -Emīlijas kundze uzstāja. - Upē bija krities līmenis, un viņi tur pamanīja vīrieša līķi. Tas tur bija nogulējis jau ļoti ilgu laiku. Varbūt pat vairākus gadus! Mana draudzenes saka, ka tikai vakarnakt viņi uzzinājuši, kas ir noslīkušais, pateicoties sudraba blašķei, kas bija vīrietim iekškabatā. Pagāja kāds laiciņš, kamēr to notīrīja un izlasīja pudeles apakšā iegravēto vārdu. Uzmini, kas tas tāds bija!

Bet Hugo jau zināja atbildi.

- Atceries to veco dzērāju, mūsu stacijas Laika glabātāju? - turpināja Emīlijas kundze. - Tas bija viņš! Jau vairākus gadus kā pagalam!

Tur nu viņa maldījās, Hugo to zināja. Tēvocis Klods bija miris ne ilgāk kā pirms pāris mēnešiem, bet viņš negrasījās te neko paskaidrot.

- Ak vai, - novilka Frika kungs, kas bija pieradis pirmais uzzināt visus jaunumus. - Nu, izskatās, ka nevienam viņa nebija pietrūcis.

- Bet vai tad tu nesaproti, ko tas nozīmē? - Emīlijas kundze turpināja. - Stacijas pulksteņiem jau sen vajadzēja apstāties, ja neviens kopš tā dzērāja nāves nebūtu par tiem rūpējies… bet tā nenotika. Tie darbojās apbrīnojami precīzi! Lai gan vecais Laika glabātājs jau sen gulēja upes dibenā. Acīmredzot viņš negribēja, lai kāds traucē viņa mieru, tāpēc viņa spoks turpināja uzraudzīt pulksteņus. Bet tad policija iztraucēja Laika veča miegu, un vai nu tu redzi, kas notiek? Pulksteņi sāk lūzt! Sī stacija ir apsēsta!

Tobrīd Hugo izkrita no rokām ledus un piena pudele, kas skaļi saplīsa uz akmens grīdas. Emīlijas kundze apcirtās un, ieraudzījusi zēnu, iekliedzās: - Mans piens! Tātad tu esi tas, kas te visu laiku zog!

Hugo metās pūlī, cik ātri vien spēja, un pazuda stacijas sienās, viņam sagriezās galva no dzirdētā. Nokļuvis istabā, viņš smagi elpoja. Bet, tā kā zēnam pēc iespējas ātrāk bija jānokļūst pie Izabellas, viņš nostūma malā kastes, atklājot mehāniskā cilvēka slēptuvi. Zēns izvilka mehānismu istabas vidū un apgāja tam apkārt, mēģinot izdomāt, kā lai to paceļ, pārāk nenoslogojot savainoto roku. Zēns apklāja mehānisko cilvēku ar drēbi, lai tas nesālītu, un pasita to padusē. Ar lielām grūtībām tas izdevās. Hugo sāpēs noelsās un aizgrīļojās līdz durvīm, kuras ieraduma pēc bija aizvēris. Viņš saprata, ka būs jānoliek mehānisms zemē, lai atvērtu durvis ar veselo roku, un mēģināja izdomāt, kā lai to labāk izdara, kad pie durvīm pieklauvēja.

- Izabella? - Hugo jautāja.

Durvis atsprāga vaļā, un sākumā Hugo redzēja tikai zaļu krāsas virpuli. Telpā iebrāzās stacijas inspektors, viņam uz pēdām mina Emīlijas kundze un Frika kungs. Stacijas inspektors saķēra Hugo aiz rokas. Zēns iekliedzās un nometa zemē mehānisko cilvēku, kas skaļi noblīkšķēja uz grīdas.

- Tas ir viņš! - sauca Emīlijas kundze. - Viņš jau mēnešiem ilgi zog pienu un kruasānus no manas kafejnīcas!

- Es to varu apliecināt! - piebalsoja Frika kungs. - Viņš ir zaglis!

- Liels paldies jums abiem! Priecājos, ka jūs izsekojāt zēnu. Un tagad es pats tikšu galā.

- Kas šī ir par vietu? - Frika kungs jautāja, palūkojoties apkārt.

- Laika glabātāja dzīvesvieta, - stacijas inspektors paskaidroja.

- Laika glabātāja? - iekliedzās Emīlijas kundze. Nobālējusi kā papīrs, sieviete kopā ar Frika kungu izskrēja no Hugo istabas.

Stacijas inspektors pārbolīja acis un tad palūkojās uz Hugo, kas mēģināja izlocīties no viņa tvēriena.

- Nomierinies! - viņš uzbļāva, bet tad viņa sejā dusmas nomainīja ziņkāre, ieraugot zemē nomesto saini.

- Kas te notiek? Kas tas ir?

Hugo pamanīja tādas stacijas inspektora iezīmes, kādas līdz šim nebija ievērojis. Vīrietim bija bojāti zobi. No vienas auss bija atlikusi tikai puse. Un no viņa plūda skābētu kāpostu dvaka.

Nelaižot vaļā zēnu, stacijas inspektors noliecās un attina saini, atklājot skatienam mehānismu, kas gulēja uz viena sāna ar savādi atliektu galvu. - Kas, pie velna… - viņš ierunājās.

Stacijas inspektors apstaigāja istabu, velkot Hugo līdzi, palūkojās aiz visām durvīm un ieskatījās visās atvilktnēs. Beidzot viņš nonāca pie kaudzītē sakrautajiem tēvoča Kloda algas čekiem.

- Kas noticis ar Laika glabātāju? Kā tu uzzināji par viņa istabu un tuneļiem stacijas sienās? Kur viņš ir?

- Lūdzu… man ir lauzti pirksti, turiet mani aiz otras rokas, šī pārlieku sāp! - Hugo izsaucās.

Stacijas inspektors pamanīja apsējus un mazināja tvēriena spēku, un tobrīd Hugo izrāvās, skrienot prom kā vajāts zvērs.

Blākš!

Hugo ieskrēja kādam mugurā, nokrita uz grīdas un pamanīja stacijas inspektoru, kas strauji tuvojās. Zēns mēģināja aizripot pretējā virzienā, bet viņu pamanīja Emīlijas kundze un Frika kungs, kas metās pie viņa cauri pūlim gluži kā maitasputni. Abi saķēra Hugo un pierāva kājās.

- Laidiet! - Hugo sauca. Viņam acīs sariesās asaras.

Stacijas inspektors pieliecās tuvāk Hugo, kamēr kafejnīcas īpašniece un avīžu tirgotājs turēja zēnu no abām pusēm. - Tagad tu dosies taisnā ceļā uz cietumu! - viņš nošnāca.