Hugo Kabrē izgudrojums

5 Hugo tēvs

Hugo skrēja, līdz nonāca atpakaļ slepenajā istabā. Viņš mēģināja ieslēgt gaismu, aizmirstot - kā jau parasti -, ka spuldzīte pie griestiem ir izdegusi. Zēns uzrāva sērkociņu, noskatījās, kā tas uzliesmo, un aizdedzināja pāris sveču. Istabu piepildīja silti zeltaina gaisma, un uz sienām izauga milzu ēnas.

Hugo instinktīvi iebāza roku kabatā, lai paņur-cītu piezīmju grāmatiņas vākus. Nezinot, ko lai tagad iesāk, viņš piegāja pie kastēm, kas bija sakrautas vienā istabas stūri, un pastūma tās malā, atklājot skatienam sienā iebūvētu slēptuvi.

Hugo pastiepa roku un izvilka no tās lielu, smagu priekšmetu.

Viņš atsēja apspūrušas auklas un attina audumu.

Cilvēciņš bija izgatavots tikai no pulksteņa mehānismiem un smalkām detaļām. Kopš brīža, kad tēvs Hugo bija pastāstījis par mehānisko cilvēku, tas bija kļuvis par viņa dzīves centru.

Hugo tēvam piederēja pulksteņu veikals, un viņš strādāja pusslodzi arī kādā senā muzejā, rūpējoties par pulksteņiem. Kādu vakaru tēvs bija atnācis mājās vēlāk nekā parasti.

- Kaptein, - viņš teica Hugo, kad puika jau gulēja, - piedod, ka aizkavējos, bet es muzejā atradu kaut ko aizraujošu… tas bija paslēpts bēniņos. Izskatās, ka neviens no muzeja darbiniekiem nezina, kā tas tur nokļuvis. Pat vecais sargs to neatceras, lai gan, atklāti runājot, viņš vispār neko daudz neatminas. Tas ir pats skaistākais, sarežģītākais mehānisms, kādu es jebkad esmu redzējis. Kauns, ka muzejs nav, kā nākas, par to parūpējies.

- Kas tas ir? - Hugo jautāja.

- Automātiskā ierīce.

- Kas tas tāds?

- Ta ir uzgriežama figūra, līdzīga mūzikas lādītei vai rotaļlietai, tikai tā ir neiedomājami sarežģīta. Es jau agrāk esmu tādas redzējis, būrītī dziedošu putnu un akrobātu uz trapeces. Bet šis ir daudz sarežģītāks un interesantāks par tiem.

- Kāpēc? - Hugo dedzīgi prašņāja.

- Šis spēj rakstīt. vismaz man šķiet, ka spēj. Mehāniskajam cilvēkam rokā ir pildspalva, un tas sēž pie galda. Es ieskatījos figūriņā, tā ir veidota no simtiem mazu detaļu, ieskaitot dučiem zobratu ar atšķirīgiem robiņiem un rievām. Esmu pārliecināts - ja tas darbotos, tu varētu to uzgriezt, uzlikt uz figūriņas galda papīra lapu, un visi mazie zobratiņi saslēgtos tā, ka cilvēciņa roka kustētos un uzrakstītu kādu zīmīti. Iespējams: viņš uzrakstītu dzejoli vai mīklu. Bet tagad tas ir salauzts un sarūsējis un neko tādu nespēj paveikt.

- Kas to izgatavoja? - Hugo jautāja.

- Muzejā nevienam tas nav zināms, bet pārējās automātiskās ierīces, ko esmu redzējis, bija izgatavojuši burvju mākslinieki, lai tās izmantotu savos priekšnesumos.

- Burvju mākslinieki?! - zēns sajūsmināts izsaucās.

- Daži burvju mākslinieki sākumā bija pulksteņmeistari. Viņi lika lietā savas zināšanas par mehānismiem, lai radītu šīs automātiskās lietiņas, kas izklaidēja publiku. Šo lietiņu vienīgais uzdevums bija likt cilvēkiem noticēt brīnumam, un tā tiešām notika. Neviens no skatītājiem nespēja saprast, kā šie mehāniskie cilvēciņi dejoja, rakstīja vai dziedāja. It kā burvju mākslinieki būtu radījuši mākslīgo dzīvību -bet patiesais noslēpums bija pulksteņa mehānisms.

- Tu taču esi pulksteņmeistars, - Hugo teica tēvam. - Tatad tu varētu to salabot!

- Nezinu gan. Mehānisms ir sarūsējis, kā ari tam trūkst detaļu. Turklāt man ir jālabo daudzas citas lietas.

Hugo ari labi padevās labot pulksteņus. Tas bija iedzimts talants. Hugo tēvs vienmēr bija nesis uz mājām sabojājušos pulksteņus, lai dēls ar tiem spēlētos, un sešu gadu vecumā Hugo jau spēja salabot gandrīz jebkuru mehānismu. Vēlāk, ejot uz tēva pulksteņu veikalu, Hugo rūpīgi vēroja, kā tēvs strādā, bet, kad zēnam apnika, viņš no dažādiem atlikumiem pagatavoja mehāniskos zvēriņus.Tēvs lepni novietoja tos uz sava darbgalda.

- Vai es drīkstēšu apskatīt mehānisko cilvēku? -Hugo lūdzās. - Lūdzu!

Pāris vakaru vēlāk Hugo tēvam izdevās ievest zēnu muzeja bēniņos. Dūmakainajā gaismā Hugo redzēja salauztus kuģu modeļus, statuju galvas, senas norādes un kaudzē sakrautas salūzušas durvis. Tur bija arī stikla burkas ar savādiem šķidrumiem, izbāzti putni un kaķi, kas sastinguši lēcienā no koka stenda.

Beidzot tēvs pacēla baltu, notraipītu palagu, un tur nu viņš bija… mehāniskais cilvēks. Hugo zināja, ka nekad neaizmirsīs brīdi, kad to pirmo reizi ieraudzīja. Mehānisms bija tik juceklīgs, tik sarežģīts, ka viņam, uz to lūkojoties, gandrīz noreiba galva. Pat tagad, būdams salūzis un sarūsējis, tas bija skaists.

- Tu vari to salabot, - Hugo nočukstēja. - Vai tad tu negribi uzzināt, ko tas var uzrakstīt? Tad mēs varēsim to uzgriezt un uzzināt, ko vēsta viņa rakstītā ziņa!

- Man sākumā jātiek galā ar visiem tiem salauztajiem pulksteņiem manā veikalā un muzejā, - zēna tēvs attrauca.

Bet, arī strādājot veikalā, tēvs noteikti bija domājis par automātisko ierīci.

Drīz vien tēvs bija aizpildījis vairākas piezīmju grāmatiņas ar mehānisma zīmējumiem. Viņš atvēra mehānisko cilvēku un rūpīgi izjauca. Tēvs uzzīmēja sīku katras detaļas attēlu, notīrīja tās un sāka pacietīgi likt visas atkal kopā.

Ar laiku Hugo tēvu apsēda doma, ka liks mehāniskajam cilvēkam atdzīvoties. Viņš vēl pāris reižu aizveda Hugo uz muzeju un izskaidroja, kā mehānismi darbojas. Abi cerēja, ka tos var salabot, un prātoja, ko gan automātiskais cilvēks varētu uzrakstīt, kad atkal būs savests kārtībā. Hugo ar tēvu sāka likties, ka mehāniskais cilvēks līdzinās ievainotam dzīvniekam, kuru viņi mēģina atveseļot.

Kādu nakti vecais sargs aizmirsa, ka Hugo tēvs vēl ir muzejā, un aizslēdza durvis, ieslogot viņu bēniņos.

Hugo nekad neuzzināja, kas notika turpmāk.

Neviens tā arī nesaprata, kā sākās ugunsgrēks, bet tas pāris minūšu laikā pārņēma muzeja ēku.

Hugo visu nakti palika nomodā, gaidot, kad tēvs atgriezīsies. Viņš parasti nekad nebija tik ilgi bijis prom. Bet, kad nākamajā rītā vērās mājas durvis, tajās nestāvēja tēvs.

Tas bija tēvocis Klods.

- Ātri sapako mantas, brāļadēl, - viņš noskaldīja, kā jau parasti, viņa elpa smirdēja pēc alkohola. Tēvocis noņēma smalkos rāmjos ieliktās brilles un ar otru roku izberzēja asinīm pielijušās acis. - Tavs tēvs ir pagalam, un, būdams tavs vienīgais dzīvais radinieks, es tevi savācu.

Hugo, kas visu nakti bija pavadījis nomodā, tik tikko saprata, par ko tēvocis runā. Vēlāk viņš atcerējās tikai asins dunoņu ausīs, kas skanēja kā pulksteņa tikšķi. Pilnīgi apjucis, zēns ielika somā dažas drēbes, savus instrumentus un spēļu kāršu kavu. Kabatā viņš ieslidināja tēva piezīmju grāmatiņu.

Kamēr viņi soļoja pa aukstajām pilsētas ielām, tēvocis zēnam paskaidroja par ugunsgrēku un slēgtajām durvīm. Hugo gribējās nokrist uz ielas, saplūst ar to un pazust no šīs pasaules. Tā bija viņa vaina! Viņš taču gribēja, lai tēvs salabo mehānisko cilvēku, un tagad viņš bija miris - Hugo dēļ.

- Tu būsi mans māceklis, - puika tik tikko dzirdēja tēvoča balsi. - Dzīvosi kopā ar mani stacijā, un es tev parādīšu, kā rūpēties par pulksteņiem. Tu būsi Laika glabātāja māceklis. Labs tituls tava vecuma puikam! Turklāt es kļūstu par vecu, lai lodātu starp sienām.

Hugo prātā virmoja miljoniem jautājumu, bet vienīgais, kuru viņš izteica skaļi, bija: - Un kā tad ar skolu? - Hugo roka joprojām bija sažņaugusi piezīmju grāmatiņu kabatā, un zēns izklaidīgi sāka ņurcīt tās vākus.

Tēvocis Klods iesmējās. - O, brāļadēl, arī šajā jautājumā tev paveicies. Tev vairs nebūs jāiet skolā. Stacijā tam vienkārši vairs nebūs laika. Tev būtu jābūt man pateicīgam.-Tēvabrālis uzsita Hugo pa muguru un piebilda: - Tu nāc no hronologu dzimtas. Tēvs ar tevi lepotos. Bet tagad pasteidzies. - Tēvocis Klods noklepojās, iebāza roku kabatā un, izvilcis no tās nospeķotu sudrabotu blašķi, iedzēra krietnu malku.

Vārds “hronologs” bija rakstīts arī uz tēva pulksteņu veikala durvīm. Hugo zināja, ka tas nozīmē -pulksteņmeistars, un vienmēr bija domājis, ka arī viņš, tāpat kā tēvs, būs pulksteņmeistars. Bet, ieraudzījis mehānisko cilvēku, zēns sāka prātot par ko citu. Viņam iegribējās kļūt par burvju mākslinieku. Hugo pat iedomājās, ka varētu aizbēgt, bet tobrīd, it kā nolasījis zēna domas, tēvocis Klods saķēra brāļadēlu aiz skausta un nelaida vaļā līdz pat dzelzceļa stacijai.

Un tā Hugo augām dienām strādāja stacijas krēslā, labojot un uzraugot pulksteņus. Zēns bieži vien bija iztēlojies, ka arī viņa galvā ir zobrati un sviras, gluži kā mašīnai, tāpēc juta simpātijas pret visiem mehānismiem. Hugo ļoti patika mācīties, kā darbojas visi stacijas pulksteņi, un viņš juta zināmu gandarījumu lavīties pa slepenajām ejām un labot pulksteņus, pats paliekot neredzams. Viņiem ļoti bieži pietrūka ēdiena, un tēvocis Klods kliedza uz Hugo, sita viņu un lika gulēt uz grīdas.

Tēvocis iemācīja Hugo zagt, tas zēnam riebās par visu vairāk, tomēr dažkārt zagšana bija vienīgais veids, kā paēst. Vakaros Hugo lielākoties raudāja, līdz iemiga, un tad sapņoja par salauztiem pulksteņiem un ugunsgrēkiem.

Drīz vien tēvocis Klods stundām ilgi pazuda, atstājot Hugo vienu, un zēnam patstāvīgi bija divreiz dienā jāpārbauda pulksteņi. Dažkārt tēvabrālis atgriezās ļoti vēlu, un kādu dienu viņš nepārnāca pavisam.

Hugo baidījās, ka tēvocis viņu atradīs, ja viņš aizbēgs, tikai trešajā naktī pēc Kloda pazušanas zēns izlēma bēgt. Viņš sakravāja mantas un metās prom no stacijas. Hugo bija izsalcis un noguris, un viņam nebija ne jausmas, kurp iet. Zēns soļoja pa šaurajām ieliņām, ik pa laikam uz labu laimi nogriežoties, viņš baidījās, ka sasals ragā, iekams atradīs pajumti. Zēns gāja, galvu nepacēlis, jo pūta ass vējš, līdz pēkšņi attapās pie izdegušā muzeja. Viss, kas bija palicis no ēkas, bija sabrukušas mūra sienas un tukši logi, kas vērās tumšajās debesīs. Policija bija uzstādījusi koka barjeras, bet notikuma vietu neviens vēl nebija sakopis. Muzeja priekšā gulēja metāla atlūzu, koka dēļu un sagruvušu ķieģeļu kaudze. Tomēr kaut kas šajā kaudzē pievērsa Hugo uzmanību.

Tur nu tas bija, gluži kā apsūdzība, kas atgādināja Hugo visu, kas viņa dzīvē bija sagruvis. Viņš apsēdās un lūkojās uz to.

Ritēja laiks.

Tālumā rēja suņi, un sētnieku soļi atbalsojās naktī. Kur lai Hugo iet? Ko lai viņš dara? Viņam neviena vairs nebija. Pat mehāniskais cilvēks bija miris.

Zēns savāca savas mantiņas un devās prom, tomēr pār plecu atskatījās uz salauzto mehānismu un nespēja to pamest šeit. Pēc smagā darba, ko Hugo tēvs bija ieguldījis šajā ierīcē, mehāniskajam cilvēkam ir jāpieder viņam. Hugo ievilka elpu, apņēmīgi aizsoļoja atpakaļ un izvilka ierīci no gruvešiem. Tā bija smaga, turklāt salūzusi vairākās daļās, tomēr zēns to pacēla un, tā kā viņam nebija, kur iet, atgriezās ienīstajā stacijā.

Tas bija smags atpakaļceļš. Mantas viņš bija uzsviedis plecā, rokas un mugura sāpēja no salauztā mehānisma svara. Zēns pat nezināja, ko viņš ar mehānisko cilvēku iesāks, kad būs atgriezies savā istabā.

Ta kā bija nakts, Hugo neviena nemanītam izdevās iesviest mehānisko ierīci kādā stacijas ventilācijas lūkā. Zēnam bija vajadzīgi vairāki gājieni pa noslēpumainajām ejām, lai dabūtu visas metāla daļas savā slepenajā istabā. Kad darbs bija paveikts, Hugo plaukstas bija pamatīgi saskrambātas, rokas un mugura smeldza.

Viņš nolika visas detaļas uz grīdas, nomazgāja rokas bļodā, kas stāvēja pie gultas, pēc tam atkal piepildīja bļodu ar ūdeni no mazās virtuvītes ļodzīgās izlietnes krāna. Viņš blenza uz salauztajiem metāla gabaliem un jutās pateicīgs, ka tēvocis vēl nav atgriezies.

- Salabo to!

Hugo sarāvās. Viņš būtu varējis zvērēt, ka kāda balss viņam iečukstējusi šos vārdus ausī. Zēns paskatījās pār plecu, vai nav pārnācis tēvocis, bet istabā neviena nebija. Hugo nesaprata, vai tās bijušas tikai viņa iedomas vai arī ar viņu runājis spoks, tomēr šos vārdus zēns bija dzirdējis pavisam skaidri.

- Salabo to!

Skatoties uz mehānisko cilvēku, Hugo šķita, ka viņš neko tādu nespētu izdarīt. Tas bija daudz sliktākā stāvoklī nekā iepriekš. Tomēr zēnam joprojām bija tēva pierakstu grāmatiņa. Iespējams: viņš varētu izmantot tēva zīmējumus, lai saliktu mehānismu un aizstātu trūkstošās detaļas.

Hugo juta arvien lielāku apņēmību mēģināt. Ja viņam izdotos salabot mehānisko cilvēku, viņš vis-maz nebūtu pavisam viens šajā pasaulē.

Hugo saprata, ka būs bīstami palikt stacijā. Tēvocis varētu atgriezties, turklāt zēnam likās, ka stacijas inspektors zina, ka viņš te dzīvo viens pats, tas varētu ieslēgt viņu cietuma kamerā un pēc tam nosūtīt uz bāreņu namu. Tad gan mehāniskais cilvēks noteikti tiktu aizsviests vai iznīcināts.

Hugo ātri vien saprata, ka viņām jādara viss, lai izskatītos, ka tēvocis joprojām ir šeit. Viņš gādās, lai pulksteņi darbojas precīzi, un paņems tēvoča algas čekus no biroja, kad neviens neskatīsies (lai gan zēns nezināja, kā čekus apmainīt pret naudu). Turklāt viņam jācenšas palikt neredzamam.

Bija pagājuši jau trīs mēneši. Hugo pārslidināja pirkstus pār mehāniskā cilvēka roku un lūkojās tam sejā. Zēns bija uzmanīgi pētījis tēva pierakstus un paveicis lielu darbu. Viņš bija no jauna izkrāsojis cilvēka seju, tai bija pavisam savāda izteiksme. Tā Hugo atgādināja tēvu - viņš vienmēr šķita domājam par trim lietām vienlaikus. Nopulētā koka roka bija sastingusi virs galdiņa, gaidot, kad Hugo tai izgatavos pildspalvu.

Hugo turpināja prātot par ziņu, ko mehāniskais cilvēks reiz uzrakstīs. Un, jo vairāk viņš strādāja pie mehānisma salabošanas,jo vairāk viņa prātu pārņēma pavisam neprātīga doma. Zēnam likās, ka ziņā būs atbilde uz visiem viņa jautājumiem, ka tā pateiks, ko viņam tagad darīt, kad ir palicis viens. Tā glābs dzīvību.

Kad vien zēns domāja par šo ziņu, viņš allaž redzēja to uzrakstītu tēva rokrakstā. Varbūt tēvs, strādājot muzeja bēniņos, bija nomainījis mehānisma detaļas tikai tik daudz, lai tas rakstītu jaunu ziņu, kas būtu domāta tieši Hugo. Galu galā tas taču bija iespējams.

Tagad viņam vajadzēja tikai sadabūt piezīmju grāmatiņu no vecā vīra, lai viņš varētu pabeigt darbu un izlasīt tēva atstāto ziņu.