Hugo Kabrē izgudrojums

6 Merkis

Nākamajā rītā hugo atvēra rotaļlietu veikalu un sakārtoja rotaļlietas tā, kā to būtu darījis vecais vīrs. Viņam joprojām stipri sāpēja pirksti, bet zēns smaidīja pircējiem, kas drūzmējās pie veikala, un pārdeva rotaļlietas. Tomēr bija arī daudz pavisam klusu stundu.

Hugo bija satriekts, ka nespēj zīmēt vai labot mehānismus. Viņš mēģināja iemācīties rakstīt ar kreiso roku, bet tas viņam neizdevās. Zēns uzma-nīgi pētīja uzvelkamās rotaļlietas. Viņš mēģināja iztēloties, ko vecais vīrs bija domājis, gatavojot šīs rotaļlietas. Meljess noteikti bija juties nomākts, ka visu dienu jāsēž šajā veikalā.

Iespējams: Izabellas krusttēvs bija juties laimīgs tikai tajos brīžos, kad gatavoja jaunu rotaļlietu. Varbūt tas atgādināja viņam to laiku, kad viņš bija konstruējis mehānisko cilvēku.

Kad Izabella pēc skolas ieradās, viņa kopā ar Hugo stāvēja aiz letes.

Kad nebija pircēju un bērni visu bija pārrunājuši, Izabella pārsēja Hugo roku, paņēma grāmatu un sāka lasīt.

Hugo pazina šo grāmatu. Tie bija sengrieķu mīti, ko meitene bija aizņēmusies no Labisa kunga.

-Tu to jau kādu laiciņu lasi, - Hugo sacīja.

- Ak jā, esmu to izlasījusi jau divdesmit reižu! Aiznesu to atpakaļ uz grāmatu veikalu, paņemu citas grāmatas, bet vienmēr atgriežos pie šīs. Man patīk šie stāsti.

- Izlasi skali!

Izabella lasīja Hugo priekšā, un viņš atcerējās, kā bija skolā mācījies par sengrieķu mītiem. Meitene lasīja par Olimpa kalnu un tādiem radījumiem kā himera un fēnikss, un vēl viņa lasīja stāstu par Prometeju. Hugo uzzināja, ka Prometejs bija radījis cilvēkus no māliem, nozadzis dieviem uguni, ko uzdāvinājis cilvēkiem, lai tie varētu izdzīvot.

Tatad Prometejs bija zaglis.

Hugo pēkšņi atcerējās to bildi Kino akadēmijas bibliotēkā. Viena cilvēka roka bija pastiepta augšup, turot uguns lodi, it kā tajā no augšas litu uguns liesmas, bet no otras rokas plūda gaisma, it kā notiekošais tiktu uzņemts filmā. Hugo domāja, ka, iespējams, tā bija versija par Prometeju, tikai šoreiz Prometejs bija nozadzis dieviem gaismu, lai uzņemtu filmas.

Izabella turpināja lasīt stāstu. Izrādījās, ka Prometeju par šo zādzību sodīja, piekaļot pie klints, un katru dienu atlidoja ērglis, kas plosīja viņa aknas, bet tās allaž atauga. Prometejs tika sodīts par to, ka bija nozadzis uguni, lai palīdzētu izdzīvot cilvēkiem, kurus viņš pats bija radījis. Hugo bija zadzis, lai izdzīvotu un palīdzētu mehāniskajam cilvēkam. Kāds būs viņa sods? Vai viņš līdz mūža galam paliks iespundēts šajā rotaļlietu veikalā gluži kā vecais vīrs? Vai tas ir viss, kas viņu nākotnē gaida? Hugo mēģināja nedomāt par to. Noteikti bija arī citas iespējas.

Viņš pēkšņi pievērsa uzmanību pulkstenim pretējā zāles pusē. Lielie bronzas rādītāji lēni slīdēja pār pulksteņa seju, gluži kā saule pār debesīm. Zēns prātoja, kad gan tas apstāsies.

Hugo palūkojās uz savainotajiem pirkstiem un ilgojās, kaut atkal drīz varētu ar tiem darboties. Viņš atvēra atvilktni un izņēma zilo mehānisko peli, ko uzmanīgi iztina no drāniņas.

- Kas tā tāda? - Izabella prasīja.

- Rotaļlieta, kuru es mēģināju nozagt, kad tavs krusttēvs mani pieķēra. Es to nejauši saplēsu, un viņš lika man to salabot. Nezinu, kāpēc viņš to ir paturējis.

- Tu viņam noteikti patīc, - Izabella sacīja. - Krusttēvam mājās plauktā ir saglabāti visi zīmējumi, kurus es viņam bērnībā dāvināju.

Hugo pasmaidīja, un Izabella uzvilka peli. Bērni noskatījās, kā tā aizskrēja pa leti.

Hugo domāja par to, ko tēvs bija teicis par mehānisko cilvēku. - Vai tu esi pamanījusi, ka visi mehānismi ir radīti ar kādu mērkti - viņš jautāja Izabellai. -Tie tiek izveidoti, lai liktu tev smieties - piemēram, kā šī pele, vai lai paziņotu par pareizu laiku - kā pulksteņi, vai lai apburtu tevi un liktu brīnīties - kā mehāniskais cilvēks. Iespējams, tāpēc salauzti mehānismi vienmēr mani skumdina, jo tie vairs nespēj īstenot mērķi, kam tie radīti.

Izabella pacēla peli, uzvilka to un nolika uz letes.

- Varbūt ar cilvēkiem ir tāpat, - Hugo turpināja. -Ja tu zaudē savu dzīves mērķi… tad tu esi kā salauzts.

- Kā Žorža paps?

- Iespējams… varbūt mēs varam viņu salabot.

- Kā mēs to varam izdarīt?

- Nezinu, bet varbūt Renē Tabards varēs mums palīdzēt, kad nākamnedēļ atnāks ciemos. Viņš zinās, ko darīt…

Hugo un Izabella kādu bridi klusēja, un tad meitene jautāja: - Vai tāds ir tavs dzīves mērķis? Salabot to, kas saplīsis?

Hugo par to kādu brīdi domāja. - Nezinu, - zēns teica, - varbūt.

- Un kāds ir mans dzīves mērķis? - prātoja Izabella.

- Nezinu, - Hugo atkārtoja.

Abi paskatījās uz pulksteni, novāca rotaļlietas, arī zilo peli, un aizvēra rotaļlietu stenda durvis. Viņi savāca visu naudu, un Izabella ielika to kabatā.

- Pirms iesi mājās, atnāc man līdzi, - Hugo sacīja un palīdzēja Izabellai ielīst stacijas sienās pa tuvāko ventilācijas lūku. Tā kā Hugo bija savainota roka un Izabellai - izmežģīta potīte, bērniem bija ļoti grūti tikt augšā pa kāpnēm, bet viņi viens otram palīdzēja, kamēr uztrausās līdz stikla pulksteņiem, no kuriem pavērās skats uz pilsētu. Bija paredzēts, ka pulksteņi no iekšpuses tiek izgaismoti, diemžēl elektrības padeve jau sen bija pārstājusi darboties.

- Cik skaisti, - Izabella sacīja. - Izskatās, it kā visa pilsēta būtu radīta no zvaigznēm!

- Dažkārt es te naktīs atnāku, pat ja man nav jālabo pulksteņi, un vienkārši vēroju pilsētu. Man patīk iztēloties, ka pasaule ir viens liels mehānisms. Zini, mehānismā nekad nav lieku detaļu. Tajā ir tikai tik daudz detaļu, cik vajadzīgs, un tikai tādas, kādas vajadzīgas. Tāpēc, es domāju, ja visa pasaule ir viens liels mehānisms, man arī tajā ir kāda vieta un mērķis. Un tas nozīmē, ka arī tev tāds ir.

Viņi vēroja zvaigznes un mēnesi sev virs galvas. Pilsēta mirdzēja bērniem pie kājām, un vienīgā skaņa šajā pasaulē bija pulksteņa mehānisma dūkoņa. Hugo atcerējās kādu citu filmu, kuru viņi ar tēvu pirms pāris gadiem bija skatījušies, - Parīzē apstājās laiks, un visi cilvēki sastinga. Vienīgi Eifeļa torņa naktssargs kopā ar dažiem pasažieriem, kas tikko atlidojuši ar lidmašīnu, savādā kārtā spēja pārvietoties pa sastingušo pilsētu. Kā gan tas būtu? Paija visi pulksteņi stacijā apstātos, Hugo domāja, laiks tik un tā turpinātu savu ritējumu. Pat tad, ja tu vēlētos to apturēt.

Kā tagad.