Hugo Kabrē izgudrojums

7 Apciemojums

Drīz vien bērni bija nopelnījuši pietiekami daudz naudas vecā vīra zālēm, kuras Izabella nopirka vietējā aptiekā. Bet šī bija bijusi smaga nedēļa. Hugo, staigājot pa staciju, ievēroja, ka pulksteņi sāk lūzt. Katrs rādīja citu laiku. Pats briesmīgākais bija tas, kas stacijas inspektors bija uzrakstījis zīmīti Hugo tēvocim un piespraudis to pie pēdējā algas čeka, aicinot viņu uz tikšanos klātienē. Hugo nezināja, ko darīt. Viņš tikai lūdza Dievu, kaut spētu izvairīties no stacijas inspektora tik ilgi, līdz uzzinās atbildes uz jautājumiem, kas radušies pēc mehāniskā cilvēka iedarbināšanas.

Šī bija nakts pirms Etjēna un RenēTabarda apciemojuma. Hugo ilgi nespēja aizmigt, bet iesnaudies sapņoja par briesmīgo negadījumu, kas pirms trīsdesmit sešiem gadiem bija noticis stacijā, par šo notikumu cilvēki joprojām runāja. Hugo bija dzirdējis nostāstus par šo traģēdiju jau bērnībā. Kāds vilciens bija pārāk strauji pienācis stacijā. Tam bija saplīsušas bremzes, un vilciens, noskrējis no sliedēm, bija salauzis barjeras, aizslīdējis pāri stacijas zālei, izgāzis divas sienas un izlidojis laukā pa logu, sašķaidot stiklu miljons gabaliņos.

Sapnī Hugo viens pats soļoja gar staciju, kad pēkšņi sadzirdēja skaļu troksni un pacēla skatienu. Viņam virsū no debesim gāzās vilciens.

Hugo pamodās, sviedros izmircis.

Izsalcis un nespēdams aizmigt, zēns izlīda no gultas un apģērbās. Viņš nokāpa stacijā un nozaga piena pudeli. Hugo par lielu prieku pie kafejnīcas durvīm bez uzraudzības bija atstāta paplāte ar svaigi ceptiem kruasāniem. Viņš nočiepa pāris kruasānu un metās atpakaļ uz istabu, kur paēda un gaidīja norunāto tikšanos.

Lija, un Hugo pie Izabellas mājas bija ieradies gandrīz vienlaikus ar Etjēnu un Tabarda kungu, kas tuvojās, paslēpušies zem melniem lietussargiem. Tabarda kungam padusē bija savāds melns sainis. Izabella pamāja pa logu un, atbalstījusies uz kruķiem, sagaidīja visus pie lejas durvīm. Abi vīrieši, pirms ienāca mājā, aizvēra lietussargus un nopurināja no tiem ūdeni. Etjēns apskāva Izabellu. Meitene piekodināja, lai viesi novelk kurpes. - Zorža papam nepatīk, ka pa istabu staigā kurpēs.

- Lūdzu, pasaki man vēlreiz sava krusttēva pilnu vārdu, - Tabarda kungs sacīja.

- Zoržs Meljess, - Izabella atteica.

- Tātad tā ir taisnība, - viņš nočukstēja, lūkojoties uz meiteni, tad atguvās un piebilda: - Tas ir… ļoti laipni no tavas puses, jaunā dāma. Ceru, ka šī ir piemērota diena apmeklējumam.

- Jā, - Izabella attrauca, - vismaz man tā liekas. Zorža paps jau jūtas mazliet labāk.

- Viņš taču zina par mūsu apciemojumu, vai ne? -Tabarda kungs jautāja.

- Ēm… nāciet vien augšā.

Izabella lūdza visiem pagaidīt gaitenī, kur Tabarda kungs nolika zemē lielo saini, kas viņam bija padusē. Tad, nervozi palūkojusies uz Hugo, Izabella ieslīdēja istabā. Viņi dzirdēja no tās atskanam skaļas balsis, līdz Izabella atgriezās un aicināja viesus tālāk.

- Lūdzu, nedusmojies, Zannas mamm!

Vecā sieviete bija kapājusi dārzeņus, un, nākot pretī ciemiņiem, viņai rokā bija liels, spožs nazis. - Kas tie par ļaudīm, Izabella? - Dzīvokļa dūmakainajā gaismā nazis spīdēja. Etjēns un Tabarda kungs atkāpās.

Hugo iebāza roku azotē un izvilka grāmatu, ko bija aizņēmies Kino akadēmijas bibliotēkā. Viņš pasniedza grāmatu Izabellai.

- Mēs uzzinājām, kas patiesībā ir Zorža paps, -viņa sacīja savai krustmātei. - Hugo atrada šo grāmatu. Tajā ir rakstīts par viņa filmām. Šo grāmatu sarakstīja Tabarda kungs, un Etjēns pie viņa studē.

Lūdzu, mamma Žanna! Viņi grib palīdzēt! Viņiem patīk Zorža papa filmas!

Tabarda kungs nogludināja savu tauriņu un spēra soli uz priekšu. - Lūdzu, atvainojiet. Mēs domājām, ka jūs mūs gaidāt. Tūlīt pat iesim prom un atgriezīsimies tikai tad, kad jūs mūs aicināsiet.

Vecā sieviete, sapratusi, ka vicina rokā diezgan asu ieroci, nolika to un noslaucīja rokas priekšautā. - Lūdzu, runājiet klusāk, mans vīrs guļ. Man ļoti žēl. Es… es vēlos, kaut mana krustmeita būtu pastāstījusi par jūsu apmeklējumu, tad mēs būtu varējuši izvairīties no šīs nepatīkamās scēnas. Diemžēl es jūs neielūgšu viesos.

- Lūdzu, mamma Zanna, neliec viņiem iet prom!

- Meljesa kundze, es nevēlos būt par apgrūtinājumu, - sacīja Tabarda kungs, - bet, ja šī tiešām būs mūsu vienīgā tikšanās, ļaujiet man izstāstīt pavisam īsu stāstiņu. Es satiku jūsu vīru pirms daudziem gadiem, kad vēl biju mazs zēns. Mans vecākais brālis bija galdnieks, kuru jūsu vīrs bija nolīdzis vienai no savām agrīnajām filmām. Brālis bieži ņēma mani līdzi uz darbu studijā, kur notika filmēšana, - es to atceros tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar. Atceros, kā logos spīdēja saule. Man likās, ka esmu nokļuvis pasakā.

- Kādu vakaru ieradās jūsu vīrs. Viņš paspieda man roku un pateica ko tādu, ko es nekad neaizmirsīšu. - Tabarda kungs apklusa, palūkojās uz aizvērtajām durvīm un tad sacīja: - Viņš notupās uz viena ceļa un man čukstēja: “Ja tu kādreiz esi prātojis, no kurienes atnāk sapņi, paskaties apkārt! Mēs šeit radām sapņus.”

- Es uzaugu, vēloties radīt sapņus. Jūsu vīrs todien sniedza man nenovērtējamu dāvanu. Ceru, ka kādu dienu spēšu viņam to atlīdzināt.

Hugo atcerējās, ko viņa tēvs bija stāstījis par pirmo bērnībā redzēto filmu. Viņš bija teicis, ka tas esot bijis kā skatīt sapņus gaišā dienas laikā.

Vecā sieviete pacēla priekšauta stūri un noslaucīja pieri. - Man jāapsēžas, - viņa nomurmināja. Etjēns pasniedza krēslu, un viņa, smagi nopūzdamās, apsēdās. - Mans vīrs bija nozīmīgs cilvēks, un es priecājos, ka jūs ar tādu sirsnību atceraties viņa filmas, bet viņš kļuvis tik ievainojams… manuprāt, nav gudri tagad atgādināt viņam par pagātni.

- Mēs daļu no šīs pagātnes esam atnesuši līdzi, -sacīja Tabarda kungs. - Bet, ja jūs domājat, ka ne…

- Ko jūs esat atnesuši? - iejaucās Izabella.

Vecā sieviete sarauca uzacis.

- Kad mani uzaicināja satikt cilvēku, kuru es uzskatīju par mirušu, atzīšos, es biju noskaņots noliedzoši. Bet tad manī uzjundīja atmiņas par Zoržu Meljesu, un es aizsūtīju Etjēnu uz Kino akadēmijas arhīviem, un pašā tālākajā stūrī, kastu kaudzē, viņš atrada vienu no tava krusttēva filmām. Tā ir mazliet noputējusi, bet, manuprāt, labā stāvoklī. Mēs atnesām līdzi projektoru, ja nu viņš vēlētos to noskatīties.

Mēs domājam, ka noteikti pagājis ilgs laiks, kopš viņš redzējis kādu no savām filmām.

Hugo un Izabella sajūsmināti saskatījās. - Parādiet mums! - Hugo sacīja.

- Nē, nē! Es negribu pamodināt Zoržu, - iebilda vecā sieviete.

- Nu, lūdzu, paskatīsimies! Lūdzu! - Izabella izsaucās.

Vecā sieviete palūkojās uz aizvērtajām guļamistabas durvīm un nervozi pagrozīja brošu. Viņas acīs iemirdzējās interese. Vismaz tā likās Hugo. Sieviete aizklāja acis, it kā gaisma būtu kļuvusi pārāk spilgta, pašūpoja galvu un sacīja: - Tikai ātri.

Tabarda kungs un Etjēns ienesa no gaiteņa paku un iztina no tās projektoru. Viņi to uzstādīja uz galda un paņēma filmu. Etjēns ievietoja to projektorā un pieslēdza mašīnu elektrībai. Hugo aizvēra aizkarus. Viņi notēmēja projektoru pret tukšo sienu un ieslēdza. Tas iedūcās, un filma parādījās gaismas strēlē uz sienas. Parādījās attēli, kuros bija redzams arī pats Zoržs Meljess jaunībā, viņam bija mākslīgā bārda un melns apmetnis, uz kura bija redzamas zvaigznes un mēneši. Hugo to pazina. Šis apmetnis bija izkritis no kastes todien, kad viņi bija atlauzuši skapi, un viņš bija domājis, ka melnais audums ir sega, bet tagad

Hugo saprata, ka tas ir kostīms no filmas “Ceļojums uz Mēnesi”. Hugo nodomāja, ka šī filma bija skaistākais, ko viņš jebkad ir redzējis. Viņš iedomājās savu tēvu kā mazu zēnu sēžam tumsā, skatoties šo pašu filmu un lūkojoties Mēness cilvēka sejā.

Kad filma bija galā, tās beigu titri skaļi ritinājās, līdz Etjēns izslēdza projektoru un gaismas taisnstūris izdzisa. Viss bija tik kluss.

Bet tad iekrakšķējās grīdas dēļi, un visi pagriezās. Guļamistabas durvīs stāvēja Zoržs Meljess, viņa acīs bija asaras.

- Es pat miegā pazītu projektora skaņu, - viņš sacīja.

Arī viņa sieva raudāja, piegāja pie vīra un apskāva viņu.

- Kas ir šie ļaudis? - Meljess jautāja.

Izabella iepazīstināja krusttēvu ar Etjēnu un Tabarda kungu.

- Tabarda kungs ir pasniedzējs Francijas Kino akadēmijā, - viņa sacīja. - Un Etjēns ir viņa students. Viņiem abiem ļoti patīk tavas filmas. - Abi vīrieši paspieda Meljesa kungam roku.

- Un ko vini te dara?

Izabella paskaidroja visu par mehānisko cilvēku un to, kā Hugo šo mehānismu bija paglābis no ugunsgrēka. - Viņš to salaboja, un., man ļoti žēl… bet es izdarīju kaut ko ļoti sliktu. Es nozagu mammas Zannas atslēgu. Hugo pamanīja atslēgu man kaklā un saprata, ka tā der mehāniskajam cilvēkam. Mēs to ieslēdzām, mehāniskais cilvēks uzzīmēja bildi, un mēs visu uzzinājām…

Viņas krusttēvs pasmaidīja. - Esmu diezgan drošs, ka ne visu.

Hugo iebāza roku kabatā un izvilka ārā mehāniskā cilvēka zīmējumu, kuru salika kopā un pasniedza vecajam vīram, kas paņēma papīra lapas daļas trīcošajās rokās.

Visi ļoti ilgu laiku klusēja.

- Dodiet man projektoru, - vecais vīrs beidzot sacīja.

- Ko? - viņa sieva pārprasīja.

Zoržs Meljess piegāja pie projektora un atslēdza to no elektrības. Viņš to pacēla un ienesa istabā. Tad aizvēra durvis un aizslēdza tās.