Hugo Kabrē izgudrojums

8 Atverot durvis

Vecā sieviete sita pie durvIm. - Žorž? Ko tu tur dari?

Visi satraukti gaidīja, bet vecais vīrs neatbildēja. Aiz durvīm valdīja klusums.

- Zorž, - vecā sieviete sacīja, cik vien mierīgi spēja. - Lūdzu, atslēdz durvis! - Viņa vēlreiz pieklauvēja, bet atbildes nebija.

Pēkšņi atskanēja blīkšķis - tik skaļš, ka viņi visi satrūkās.

Viņi pieskrēja pie guļamistabas durvīm. Izklausījās, it kā skapja durvis būtu izlauztas no eņģēm vai skapis būtu apgāzies, vai, vēl ļaunāk, vecais vīrs būtu nokritis un sasitis galvu. Klusums ilga tikai īsu brīdi. Pēc tam viņi sadzirdēja soļus un vārdus, kurus nespēja saprast. Vecā sieviete sāka dauzīt pa durvīm. - Zorž! Zorž! Lūdzu, piedod! Ielaid mani!

Joprojām otrpus durvīm skanēja briesmīgas skaņas - it kā kaut kas tiktu vilkts pa istabu, kaut kas grabēja un klabēja, to visu pavadīja vecā vira sēkšana, bet ik pa laikam iestājās ļaunu vēstošs klusums. Bērni bija pārbijušies, Izabellas krustmāte šņukstēja. Etjēns un Tabarda kungs mēģināja izgāzt durvis, bet viņiem tas neizdevās. Skaņas kļuva arvien skaļākas un biedējošākas.

Viņi visi kopā mēģināja izgāzt durvis, bet tās nepadevās. Tad Hugo kaut ko atcerējās. - Izabella,atmūķē slēdzeni!

Viņi atvēra durvis un palika stāvam kā iemieti, ieraugot milzīgo nekārtību, saplēstos zīmējumus un vispārējo haosu. Bet tas nebija viss.

Gulta bija pastumta malā. Zoržs Meljess sēdēja pie galda, kuru bija izvilcis istabas centrā, un viņam rokā bija pildspalva - it kā viņš būtu mehāniskā cilvēka palielināta versija. Hugo redzēja uz galda mehāniskā cilvēka zīmējumu. Vecais vīrs bija uzlauzis skapja durvis, un pa grīdu mētājās zīmējumi, tie bija samesti uz gultas un salīmēti uz sienas līdz pat griestiem. Aizkari bija aizvilkti, un projektors atradās uz viena no gultas galdiņiem, kas bija atvilkts tālāk no sienas. No projektora uz sienas tika rādīta filma. Mēness, raķetes un pētnieku tēli parādījās arī uz vecā vīra sejas un uz neskaitāmajiem, skaistajiem zīmējumiem.

- Vai zinājāt, ka mani vecāki bija kurpnieki? - viņš jautāja, paskatoties uz Hugo un Izabellu.

- Viņi gribēja, lai es strādāju rūpnīcā, bet man riebās kurpes. Vienīgais, kas mani interesēja, bija mehānismi. Es pats iemācījos, kā labot dažādas ierīces, un sapņoju, ka kādu dienu aizbēgšu un kļūšu par burvju mākslinieku. Kad biju pietiekami vecs, es pārdevu savu kurpju fabrikas daļu un nopirku teātri. Sieva mani atbalstīja. Mēs bijām ļoti laimīgi. Tur aizska-tuvē man bija darbnīca, kurā es izgatavoju mehānisko cilvēku, un skatītājiem viņš ļoti patika.

- Un tad brāļi Limjēri izgudroja kino. Es iemīlējos šajā izgudrojumā un lūdzu, lai viņi man pārdod vienu kameru. Limjēri man atteica, tāpēc man nācās uzbūvēt pašam savu, ko es arī izdarīju, izmantojot no mehāniskā cilvēka pārpalikušās detaļas. Drīz vien es uzzināju, ka neesmu vienīgais burvju mākslinieks, kas pievērsies kino. Daudzi no mums saprata, ka ir radies jauns maģijas virziens, un mēs vēlējāmies būt daļa no tā. Mana skaistā sieva kļuva par manu mūzu, manu zvaigzni. Es uzņēmu simtiem filmu, un mēs domājām, ka tā varēsim nodzīvot visu mūžu. Kāpēc lai tas reiz beigtos? Bet tad sākās karš, un pēc tam kino nozarē bija pārāk liela konkurence, un mēs visu zaudējām. Man bija ļoti smagi pateikt saviem darbiniekiem, ka vairs nevaru viņiem samaksāt. Un, kad man likās, ka sliktāk vairs nevar klāties, divi no maniem labākajiem draugiem - jaunais operators un viņa sieva - gāja bojā briesmīgā autoavārijā. Bet viņu mazā meitiņa izdzīvoja.

- Es? - Izabella pārjautāja.

-Tu.

- Mans tētis kopā ar tevi uzņēma filmas?

- Viņš bija manu pēdējo filmu operators. Tava māte bija skolotāja vietējā skolā, un es viņus abus ļoti mīlēju. Pēc viņu nāves tu nokļuvi pie mums… tu biji vienīgais gaismas stariņš mūsu drūmajā pasaulē. Es liku sievai apsolīt, ka viņa nekad nestāstīs tev par filmām. Es aizvēru durvis uz pagātni. Sadedzināju vecās dekorācijas un kostīmus. Biju spiests pārdot savas filmas uzņēmumam, kas tās pārkausēja un pagatavoja no tām kurpju papēžus.

- Par nopelnīto naudu es nopirku rotaļlietu stendu, kur kopš tā laika esmu iesprostots, spiests ik dienu klausīties kurpju papēžu klaudzoņā uz grīdas… Sī skaņa allaž atgādina, kā manas filmas pārvērtās putekļos. Daudzus gadus mani vajāja šie spoki. Vienīgais, ko es nespēju iznīcināt, bija mehāniskais cilvēks, tāpēc es ziedoju to vietējam muzejam. Bet viņi to nekad neizstādīja, un tad arī pats muzejs nodega. Vienīgais, kas man bija palicis, bija otra atslēga, kuru es biju izgatavojis sievai kā dāvanu kāzu jubilejā, bet tad arī tā pazuda. Es domāju, ka mehāniskais cilvēks ir uz visiem laikiem zudis, bet kļūdījos. Tas apbrīnojamā kārtā ir izdzīvojis. Pasaki man… kur tas ir tagad?

- Pie manis dzelzceļa stacijā, - Hugo sacīja.

- Ko tas dara stacijā?

-Tas ir garš stāsts, - Hugo nomurmināja.

- Atnes to šurp!

- Labi, - Hugo atteica. - Tūlīt būšu klāt.