Hugo Kabrē izgudrojums

3 Putenis

Vecais virs lēnam aizšļūca līdz rotaļlietu stenda letei. Viņš jau iesāka slēgt veikalu, lēnām verot ciet koka slēģus, kad tam aiz muguras uzradās Hugo. Zēns zināja, kā slīdēt pavisam klusi, bet šoreiz puika tīšuprāt spēra soļus skaļi, lai pārdevējs zinātu, ka viņš ir šeit.

- Pacel taču kājas, puika, - vecais vīrs nošņācās. - Man riebjas kurpju klaudzoņa uz grīdas. - Viņš aizvēra un aizslēdza slēģus.

Stacijas telpas bija gandrīz tukšas. Hugo zināja, ka stacijas inspektors šobrīd veic apgaitu otrā ēkas galā, un izlēma, ka viņam ir pāris minūšu, pirms kārtības sargs te parādīsies.

Pārdevējs pabeidza slēgt stendu un vēlreiz pārbaudīja slēdzeni.

- Kā tevi sauc, puika?

Hugo vilcinājās. Viņš jau gribēja samelot, tomēr kaut kāda iemesla dēļ nosauca savu īsto vārdu. - Hugo… Hugo Kabrē.

- Klausies, Hugo Kabrē! Es tev liku turēties no manis pa gabalu. Ja vēl reizi redzēšu tevi šeit, nogādāšu taisnā ceļā pie stacijas inspektora un ieslēgšu cietuma kamerā, saprati? Vai saprati, ko es saku?

- Atdodiet manu piezīmju grāmatiņu…

- Es tagad iešu mājās un sadedzināšu to tavu grāmatiņu!

To pateicis, vecais vīrs uzmeta skatienu pulkstenim, kas atradās pretī rotaļlietu stendam, un devās ārā, lielajā uzgaidāmajā telpā ar augstajām metāla velvēm. Viņš izgāja pa zeltītajām durvīm tumšajās

Parīzes ielās. Bija ziemas beigas, un sāka snigt. Hugo noskatījās, kā vecais pārdevējs dodas prom.

Bija pagājis ļoti ilgs laiks, kopš Hugo bija pametis staciju; kaut arī viņš nebija ģērbies atbilstoši ziemas apstākļiem, tomēr puika metās laukā pa durvīm vīram pakaļ.

-Jūs nedrīkstat sadedzināt manu piezīmju grāmatiņu! - viņš uzsauca vecajam vīram.

- Drīkstu gan, - skanēja atbilde.

Hugo gribējās mesties viņam virsū, nogāzt zemē un atņemt grāmatiņu ar varu, tomēr zēns apzinājās, ka viņš nav pietiekami pieaudzis. Turklāt vecais pārdevējs bija stiprs. Hugo joprojām sāpēja roka, ko vecais iepriekš bija saķēris.

- Beidz klabināt papēžus! - vecais pārdevējs uzšņāca. - Un neliec man to atkārtot! - Viņš pašūpoja galvu un sakārtoja cepuri, un tad pie sevis nomurmināja: - Es ceru, ka sniegs visu apsegs, lai visas pēdas tiktu noslēptas un pilsēta varētu dusēt mierā.

Viņi drīz vien ieradās pie ļodzīga nama pretī kapsētai. Šķita, ka visa ēka sašķiebusies uz vienu sānu. Reiz šīs sienas bija klājušas efejas, bet tagad tās bija noplēstas, atstājot garas krusteniskas švīkas uz nolu-pušā apmetuma. Vecais vīrs ar lielu atslēgu atslēdza čīkstošās koka durvis. Tad viņš pagriezās pret Hugo un sacīja: - Vai tad tu nezini, ka papēžu klaudzēšana spēj uzmodināt spokus? Vai gribi, lai tev visur seko pagātnes rēgi?

Vecais ieslīdēja pa durvīm un aizcirta tās.