Hugo Kabrē izgudrojums

4 Logs

Hugo stāvēja tumsā pie vecā vīra mājas. viņš notrauca sniegpārsliņas no skropstām un pavirpināja pirkstos plānās jakas netīrās pogas, ņurcot tās tāpat kā reiz piezīmju grāmatiņas stūrus.

Tad zēns pacēla no ielas akmeni un meta vienā no logiem, kur tas ar klikšķi atsitās.

Pavērās aizkari. Pa aizkaru spraudziņu palūkojās meitene. Hugo jau likās, ka viņš trāpījis pa nepareizo logu, bet tad viņš meiteni pazina.

Tā bija meitene, kas bija nākusi uz rotaļlietu stendu. Hugo jau gribēja viņai uzsaukt, bet meitene pielika pirkstu pie lūpām un deva zīmi, lai viņš pagaida. Tad aizkari atkal aizvērās.

Hugo aukstumā drebēja, bet pēc pāris minūtēm meitene parādījās ēkas otrā pusē un skrēja pie viņa.

- Kas tu tāds esi? - viņa jautāja.

- Tavs vectētiņš nozaga manu piezīmju grāmatiņu! Man tā jādabū atpakaļ, iekams viņš ir to sadedzinājis!

- Zorža paps nav mans vectētiņš, - meitene atcirta, - un viņš nav zaglis. Tu esi zaglis!

- Neesmu vis!

- Es tevi redzēju.

- Kā tu varēji redzēt? Vecais aizsūtīja tevi prom, pirms es biju atnācis!

- Ak, tad tu mani izspiego! Nu, tad mēs esam kviti.

Hugo uzmanīgi nopētīja meiteni. - Ielaid mani

iekšā!

- Nevaru. Tev jāiet prom!

- Es nekur neiešu, iekams nebūšu dabūjis savu piezīmju grāmatiņu! - Hugo pacēla no ielas vēl vienu akmeni, lai atkal mestu to logā, bet meitene saķēra viņu aiz rokas un izrāva akmeni. Viņa bija mazliet lielāka par zēnu.

- Vai tu esi traks? - viņa nočukstēja. - Mani nedrīkst pieķert te, ārā, runājamies ar tevi! Kāpēc tev tik traki vajag to grāmatiņu?

- Nedrīkstu teikt.

Hugo mēģināja pacelt vēl vienu akmeni, bet meitene nogāza zēnu uz ielas un neļāva celties. - Paklau, es nevaru tevi ielaist, bet es parūpēšos, lai viņš nesadedzinātu tavu piezīmju grāmatiņu. Rīt atkal aizej uz rotaļlietu stendu un paprasi, lai viņš tev to atdod.

Hugo ieskatījās meitenes lielajās, tumšajās acīs un saprata, ka viņam nav citas iespējas. Meitene ļāva viņam pietrausties kājās, un puisis aizskrēja sniegotajā naktī.