Hugo Kabrē izgudrojums

5 Zorža paps uzņēma filmas

Tovakar hugo atgriezās mājās ar bibliotēkas grāmatu padusē. Etjēns bija nokārtojis, ka viņam ļauj to aizņemties. Zēns atkal un atkal pārlasīja grāmatā teikto, īpaši lappuses par Zoržu Meljesu. Viņš lūkojās uz Mēness vīra attēlu, kad sadzirdēja kādu klauvējam pie durvīm.

- Hugo? Tā esmu es, Izabella.

Hugo pielēca kājās un atvēra durvis. Izabellai līdzi bija kabatas baterija. Viņa pārvietojās ar kruķiem, un meitenes kāja bija apsaitēta.

- Ko tu te dari? - zēns noprasīja. - Kā tu te tiki ar kruķiem?

- Visi domā, ka es guļu gultā. Pagāja ilgs laiks, kamēr tiku laukā pa logu un atkliboju šurp.

Viņi apsēdās uz gultas, un Izabella sāka raudāt.

- Kas noticis? - Hugo jautāja.

- Lūdzu, piedod, ka iecirtu tev pirkstus durvīs, un piedod, ka nepateicu krustvecākiem, ka es nozagu to piezīmju grāmatiņu! Es biju nikna, jo tu paņēmi manu atslēgu.

- Kuru tu pirms tam biji nozagusi, - Hugo atgādināja.

Izabella to neņēma vērā, tikai turpināja runāt. -Un tagad Zorža paps ir galīgi slims. Viņam ir drudzis, un viņš visu laiku runā pats ar sevi, murmina visādas savādas lietas, kā “putns bez spārniem, krāsmatas, skabarga, muša, smilšu grauds…”. Es par viņu ļoti raizējos. Nekad neesmu redzējusi viņu slimu. Ja nu viņš nomirst?

- Viņš nemirs, - Hugo sacīja.

- Tu to nevari zināt! Zorža paps mūs visus uztur! Ko tad mēs darīsim? Zannas mamma izsauca ārstu, kas apsaitēja manu kāju un izrakstīja zāles Žorža papam. Bet, tā kā rotaļlietu stends ir slēgts, mums nav naudas ne zālēm, ne kam citam.

- Viss būs labi, - Hugo pārliecinoši teica. - Bet sākumā man tev kaut kas jāparāda. - Viņš ielika meitenes rokās grāmatu no Kino akadēmijas bibliotēkas un atvēra lappusi, kurā bija redzams kadrs no filmas -rakete Mēness cilvēka acī.

Izabella neticīgi skatījās uz grāmatu. - Tad, redz, ko tas mehāniskais cilvēks uzzīmēja…

- Izlasi!

Meitene lasīja, kas šajās lappusēs bija teikts par

viņas krusttēvu.

- Zorža paps uzņēma filmas? Nespēju noticēt… bet viņš taču nekad nav ļāvis man iet uz kino!

- Mans tēvs noskatījās šo filmu, kad bija mazs zēns, - Hugo teica, norādot uz kadru no filmas “Ceļojums uz Mēnesi”. - Viņš man šo ainu aprakstīja. Es to nekavējoties pazinu, tiklīdz mehāniskais cilvēks bija to uzzīmējis. - Hugo pastāstīja par gājienu uz Kino akadēmiju un tikšanos ar Etjēnu.

Izabella nolika grāmatu malā. - Kāpēc Zorža paps vairs neuzņem filmas? Kā viņš kļuva par rotaļlietu veikala pārdevēju dzelzceļa stacijā? - Viņa pakasīja kāju. - Kāpēc neviens man par to nebija stāstījis?

- Pirms es aizgāju no Kino akadēmijas bibliotēkas, - Hugo sacīja, - es pastāstīju Etjēnam visu, kas noticis, un viņš aizveda mani pie sava skolotāja, tā, kurš sarakstījis šo grāmatu. Viņi man īsti negribēja ticēt, tāpēc es, nu…

- Ko tu izdarīji? - Izabella gribēja zināt.

- Es uzaicināju viņus pie jums ciemos.

-Ko?

- Etjēns un Renē Tabards nākamnedēļ atnāks pie jums. Tabarda kungs grib pats satikt tavu krusttēvu.

- Zannas mamma nekad to nepieļaus.

-Tad nestāsti viņai! Pagaidi, līdz tie abi ieradīsies.

- Tā nu gan ir slikta doma, Hugo!

- Nu, es varētu viņus atrunāt, tomēr man nešķiet, ka tas būtu pareizi. Tā mēs varēsim visu izdibināt! Nesaki vēl neko savai krustmātei! Nestāsti par šo grāmatu, neuzdod nekādus jautājumus. Pagaidīsim, līdz atnāks Etjēns un Tabarda kungs. Tad viņa redzēs, ka ļaudis ļoti priecājas, ka viņas vīrs ir dzīvs, ka ir cilvēki, kas viņu atceras. Un tad viņa atbildēs uz mūsu jautājumiem. Par to es esmu drošs.

Izabella pašūpoja galvu. Meitene izskatījās apmulsusi.

- Zini, tu nekad man neesi pastāstījis, kur dabūji mehānisko cilvēku.

Hugo nekad nebija stāstījis nevienam visu stāstu. Tas tik ilgi bija bijis viņa noslēpums, ka zēns nemaz nezināja, kā atrast īstos vārdus. Viņš paskatījās uz Izabellu, un tam likās, ka viņa prātā atkal sāk griezties visi zobrati un sviras, un vārdi pēkšņi sāka plūst. Hugo izstāstīja visu, sākot ar to, kā tēvs bija atradis mehānisko lelli muzeja bēniņos, par ugunsgrēku, tēvoča atnākšanu un mīklaino pazušanu. Zēns izstāstīja, kā zadzis rotaļlietas Izabellas krusttēva veikalā un labojis mehānisko cilvēku. Viņš izstāstīja visu.

Kad Hugo bija beidzis, Izabella kādu brīdi klusēja un tad sacīja: - Paldies.

- Par ko?

- Ka pastāstīji.

- Atnāc rit pēc skolas uz rotaļlietu veikalu. Man ir kāda laba doma.

- Bet veikals taču būs slēgts!

- Nebūs vis.