Nākamajā dienā hugo rotaļlietu stendā ieradās vēlu. viņš izlaida pirkstus caur netīrajiem, izspūrušajiem matiem un paberzēja acis.
Vecais vīrs noskatījās uz zēnu, nolika malā kārtis un steidzās viņam pretī. Hugo pamanīja, ka pārdevēja seja ir sarkana.
Viņš pietraucās pie Hugo kā dīzeļvilciens un saķēra zēnu aiz rokas. - Atdod to man! - vecais uzšņāca.
- Ko tad? - Hugo pārbijies izsaucās.
- Kā tu uzdrošinies ielauzties manā mājā!
- Par ko jūs runājat? - Hugo jautāja.
- Kur tā ir? Kur ir piezīmju grāmatiņa? - vecais sauca. - Kā tu iekļuvi manā mājā? Vai tu esi jucis? Es taču būtu tev to atdevis! Un to tu izdarīji pēc tam, kad es biju devis tev darbu un iespēju uzsākt jaunu dzīvi? Tu man atmaksāji ar zagšanu un meliem! Es redzēju, kā tu liki kabatās detaļas. Tomēr es tev neaizrādīju. Tu uzturēji manu rotaļlietu stendu kārtībā un apzinīgi laboji rotaļlietas. Tu biji izpalīdzīgs. Ak Dievs, man pat patika tava sabiedrība! Bet tad tu ielauzies manā mājā! Brīnos, ka tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Tu esi viena vienīga vilšanās! - Vecais sāka klepot un pamāja, lai Hugo iet prom.
Tobrīd Hugo pār vecā vīra plecu pamanīja Izabellu, kuras galva parādījās virs letes. Meitene iznāca rotaļu stenda priekšā un nedaudz pacēla vienu roku.
Tajā bija piezīmju grāmatiņa.
Tad Hugo sacīja vecajam vīram: - Atļaujiet man vismaz atvadīties no Izabellas!
Meitene paslēpa piezīmju grāmatiņu aiz muguras.
Vecais noslaucīja lūpas un uzrūca: - Nē! Ej prom!
Hugo steidzās pie Izabellas.
- Es jau teicu, ka tā nav sadedzināta! - meitene čukstēja. - Kas tie par zīmējumiem?
- Es taču teicu, lai neskaties! Atdod!
- Nē, - meitene noskaldīja, ielika piezīmju grāmatiņu kabatā un pieturēja to ar roku.
Hugo paskatījās pār plecu. Viņam pakaļ dzinās vecais vīrs. Nebrīdinot Hugo apķērās Izabellai ap kaklu un apskāva meiteni. Bija skaidri redzams, ka viņa ir pārsteigta.
- Laid viņu vaļā! - vecais uzbļāva, mēģinot saķert Hugo aiz pleca.
Hugo palaida vaļā Izabellu un izvairījās no vīra tvēriena. Tad zēns metās prom pa gaiteni pat neatskatoties.