Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Meliem īsas kājas

Vecos laikos balkāru aizā dzīvoja divi nabadzīgi vīri. Viņi dzīvoja kaimiņos, bija lieli draugi un palīdzēja viens otram, kā varēja.

Vienam kaimiņam bija ķēve, bet nebija ratu; otram bija rati, bet nebija zirga.

Abi darīja tā: iejūdz ķēvi ratos un visur brauc kopā — gan uz mežu pēc malkas, gan uz pļavu pēc siena. Tā abi dzīvoja kauču nabadzībā, toties saticībā.

Reiz vienā tveicīgā vasaras dienā abi kaimiņi brauca pēc siena. Saule cepināja kā uz pannas. Kaimiņi sadomāja atveldzēt slāpes un padzerties kalnu strauta dzestro ūdeni. Ķēves saimnieks devās pēc ūdens, bet ratu saimnieks palika gaidot. Te skatās — ķēvei atskrien kumeliņš. Ratu saimniekam ļoti gribējās tikt pie sava zirga, tālab viņš nolēma:

«Pateikšu, ka kumeliņš atskrējis maniem ratiem. Varbūt tad kumeliņš paliks man.»

Viņš piesēja kunjeliņu pie ratiem, apsēdās un sāka dziedāt.: Atgriezās ķēves saimnieks, ieraudzīja kumeliņu un priecīgi iesaucās:

— Paskat, manai ķēvei atskrējis kumeliņš! Drīz varēsim braukāt divzirgu aizjūgā.

— Maldies, mīļais kaimiņ! Kumeliņš atskrēja nevis tavai ķevei. bet maniem ratiem. redzi, cik rāmi viņš stāv pie ratiem, bet ķēvei i nedomā klāt iet!

Kaimiņi ilgi strīdējās, nekādi nespēdami vienoties. Tad nolēma iet uz mežu pie zvēru tiesas.

Ratu saimnieks paņēma par aizstāvi lapsu — viņš cerēja uz rudastes viltību un attapību. Bet ķēves saimnieks izraudzījās ezi.

Uz tiesas sēdi sapulcējās dažādi zvēri. Noteiktajā laikā ieradās lācis, vilks, zaķis un lapsa.

Visi ilgi gaidīja ezi, bet nekādi nevarēja sagaidīt. Pēdīgi tiesnesis lācis atklāja sapulci un pastāstīja zvēriem par abu kaimiņu strīdu kumeliņa dēļ.

Pirmajai vārdu deva lapsai — ratu saimnieka lieciniecei. Lapsa runāja gari un plaši un runu beidza šādiem vārdiem:

— Ja kumeliņš neiet pie ķēves, bet visu laiku stāv pie ratiem, tad viņš par savu māti atzīst ratus.

Tikko lapsa to bija pateikusi, ieradās ezis.

— Kā nu tā, ezi, kāpēc novēloji tik svarīgu sapulci? — lapsa viņam pārmeta.

Ezis nepalika atbildi parādā.

— Es novēloju tāpēc, ka ceļā satumsa debesis un sāka lielām pārslām snigt sniegs. Tikai ar pūlēm atkūlos šurp — manas sas kājeles vienā gabalā stiga sniega kupenās. Lūdzu piedošanu, ka tik ilgi liku jums gaidīt, — ezis beigās sacīja.

Lapsa tūdaļ iebļāvās:

— Kas tevi, šitādu krāpnieku, izraudzījies par liecinieku? Vai kāds ir redzējis vai dzirdējis, ka vasaras vidū snigtu sniegs?!

— Nule tu pati, rudaste, stāstīji, ka ratiem atskrējis kumeliņš, un gribēji, lai visi tam notic. Tad kāpēc tu netici, ka vasaras vidū var uznākt ne tikai lietus, bet arī sniegs?

Lapsa šādu atbildi nebija gaidījusi.

— Tavi vārdi ir tikpat asi kā tavs kažoks, kuru tu valkā, — viņa vēl izmeta.

Zvēri sāka trokšņot un strīdēties. Vispēdīgi izlēma, ka kumeliņš atskrējis ķēvei, un atdeva to ķēves saimniekam.

Pēc tam visi izklīda kur kurais, tikai netaisnais vīrs palika viens pats pie saviem ratiem.