Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Lielībnieks un milži

Sensenos laikos dzīvoja kāds jauns džigits. Visā balkāru zemē viņš bija izdaudzināts par neredzēti dižu stiprinieku, kam pieci vīri nespēja pretī stāties. Taču jāteic, ka šim džigitam patika lielīties; viņš nekad nepalaida garām izdevību padižoties ar savu spēku.

Reiz džigitam tēvs lika apjozt lopu laidaru ar žogu. Stiprinieks vienas dienas laikā sanesa no meža maikstis un uzslēja žogu, bet vārtus neietaisīja. Tie, saka, esot no lieka, jo katru mīļu dienu veltīgi jāvirinot! Govis tak itin viegli varot pārmest žogam pāri! Džigits tā arī darīja: vakaros, saņēmis govis aiz kājām, pārsvieda pāri žogam — laidarā, bet no rītiem pārsvieda atkal atpakaļ — ārā, ikreiz piemetinādams:

— Sakiet — vai ir pasaulē vēl kāds stiprāks par mani?

Viendien džigita māte, to dzirdēdama, sacīja:

— Mīļo dēliņ, pasaulē ir daudz ļaužu, kas pulka stiprāki par tevi!

Džigits gaužām izbrīnījās. Viņš bija domājis, ka neviena nav stiprāka par viņu, tālab nolēma: «Es nespēšu mierīgi dzīvot, iekams nebūšu sameklējis to, kurš ir stiprāks par mani.»

Tā nospriedis, devās ceļā.

Viņš gāja, gāja, brizdams pa irdenām smiltīm un staigniem purviem, mirkdams lietū un tvīkdams saules svelmē, gāja, līdz pagalam nogura, tomēr ne reizes neatskatījās atpakaļ.

Pēkšņi priekšā patrāpījās grāvis. Viņš iekāpa tajā, bet izrāpties vairs nejaudāja. Sēž grāvī un domā: ko tagadiņ iesākt?

Izrādās, viņš bija iekāpis vagā, kuru dzina savā tīrumā milzis. Ieraudzījis džigitu, milzis acis vien ieplēta: kā še gadījies mazs vīrelis? Viņš paņēma džigitu divos pirkstos un sacīja:

— Aiznesīšu uz māju un parādīšu mātei un brāļiem, lai pabrīnās par šādu knīpu.

Vakarā, aiznesis džigitu mājās, milzis sacīja:

— Paskatieties! Vai esat kādreiz redzējuši tik mazu vīreli?

Milža māte nobrīnīties vien nevarēja par dēla atradumu. Arī brāļi brīnījās un pēdīgi, palikuši džigitu zem uzpirksteņa, norunāja:

— Kad iekritīs vaļas brīdis, varēsim ar šo knīpu pakaitēties.

Džigits, to dzirdot, saprata: jālūko izglābties. Bet kā? Ilgi lauzīja galvu, līdz izgudroja. Naktī viņš izraka zem uzpirksteņa malas alu un pa to aizmuka.

Kādu laiku milži par džigitu nelikās zinis. Bet, kad atminējās un pacēla uzpirksteni, mazā vīreļa apakšā vairs neatrada. Viņi jutās apbēdināti un nolēma vīreli sadzīt rokā. Viens milzis devās tam pa pēdām.

Ceļa gabalu, ko džigits bija noskrējis septiņu dienu laikā, milzis paveica trīs lēcienos. Teju, teju jau džigitu panāks! Te, kur gadījies, kur ne, džigitam pretim nāca cits milzis. Tas vienā pašā rokā nesa deviņus vezumus sāls.

— Paglāb mani! Man pakaļ dzenas milzis un grib nosist! — džigits lūdzās.

Tikko milzis paguva džigitu paslēpt starp sāls vezumiem, otrs milzis jau bija klāt. Abi saķērās un sāka cīkstēties. Ilgi viņi cīkstējās, tomēr beigās uzvarēja tas, kurš nesa sāli.

— Saki — kas tevi spieda ierasties šeit, milžu zemē? — viņš vaicāja džigitam.

Džigits milzim izstāstīja, ka iedomājies sevi par visstiprāko vīru pasaulē un neticējis, ka ir vēl kāds stiprāks. Tālab devies ceļā, lai šādu stiprinieku satiktu.

Bet tagadiņ pārliecinājos, ka pasaulē ir daudz ļaužu, kas pulka stiprāki par mani, — džigits atzinās un pagriezies devās uz savu māju pusi.