Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Ģimenes gods

Sensenos laikos kādā kalnu aulā dzīvoja vecs vīrs, kam bija kupla ģimene. Visi dzīvoja saticīgi, bez rūpēm un raizēm: kopā strādāja uz lauka, kopā sēdās pie pusdienu galda, kopā dalīja priekus un bēdas.

Viendien vecais vīrs piecēlās agri no rīta un izgāja ārā, lai pat-arotu zirgus. Skatās: pa nakti atnākusi ziema — Viss apsnidzis baltiņ balts. Dziļš sniegs klāj arī pagalmu, bet tam pāri uz vārtu pusi iemītas svaigas pēdas.

Vecais vīrs izbrīnījās: šonakt viņu sakļā neviens svešs nav nakšņojis, arī mājinieki — dēli, vedeklas, mazbērni — visi ir mājās. Vīrs nosprieda izdibināt, uz kurieni šīs svešās pēdas aizvedīs.

Viņš izgāja pa vārtiem un devās pa iemītajām pēdām. Izgājis cauri visam aulam, nonāca uz lauka, taču pēdas aizvien vēl rebeidzās. Lauka vidū auga vientuļš ērkšķu krūms. Vīrs skatās — pēdas izzūd pie šī krūma.

Vecais vīrs nostājās krūma priekšā un sacīja:

— Lūdzu, atsaucies — kas tu esi, kas šorīt no rīta izgāji no manas mājas un paslēpies šeit, šajā krūmā?

— Es esmu tava Laime, — no krūma atsaucās. — Sadomāju atstāt tavu māju, jo gribu pāriet, vei, uz to sakļu, kas atrodas viņā aula malā. Bet, tā kā tu prati mani panākt, es izpildīšu vienu tavu vēlēšanos. Saki — ko tu visvairāk vēlētos — lopus, zemi vai greznus tērpus?

— Mīļā Laime, lūdzama, brīsniņu pagaidi, kamēr aiziešu uz mājām apspriesties ar mājiniekiem, — vecais vīrs mīļi palūdza.

— Labi, — Laime atbildēja, — pagaidīšu, tikai ilgi nevilcinies.

Vecais vīrs aizsteidzās uz mājām un izstāstīja visu: kā viņus atstājusi Laime, kā viņš to panācis un ko tā likusi priekšā izvēlēties.

Lielā ģimene sāka apspriesties.

— Palūdz Laimei vairāk zemes, izaudzēsim labu ražu un dzīvosim, bēdu nepazīdami, — sacīja sieva.

— Varbūt labāk palūgt labus auļu zirgus? — ieminējās vecākais dēls.

— Nenāktu par ļaunu tikt pie grezniem, dārgiem tērpiem! — sacīja vecā vīra meitas.

Bērni sāka strīdēties — katrs gribēja pierādīt, ka tieši viņa vēlēšanās ir vispareizākā.

Negaidot ierunājās visjaunākā vedekla, kuras balss nekad nebija skanējusi tālāk par ģimenes pavardu.

— Ja atļauts, tad palūdziet Laimei ģimenes godu, — viņa bikli sacīja. — Lai tas nekad neatstāj mūsu mājas!

— Pareizi, meit! — vecais vīrs priecīgs atsaucās.

— Kā es, vecā, par to agrāk neiedomājos! — sacīja vīra sieva.

— Nu arī pārējie apstiprināja, ka jaunākās vedeklas vēlēšanās ir vispareizākā.

Vecais vīrs aizdiedza atpakaļ uz lauku. Piegāja pie ērkšķu krūma.

— Ilgi gan tu apspriedies ar mājiniekiem! — Laime sacīja.

— Tad saki — ko viņi izvēlējās?

Un vecais vīrs sacīja:

— mīļā laime, vari paņemt visu, tikai atstāj mūsu mājās ģimenes godu.

— Tad, redzams, es nevarēšu pamest tavas mājas, — noklausījusies vīra vārdus. Laime atbildēja, — jo tur, kur mājo ģimenes gods, atrodos arī es. Tālab nekur prom neiešu!

Laime atgriezās atpakaļ vecā vīra mājās, un atkal viņa kuplā ģimene dzīvoja bez kādām rūpēm un raizēm.