Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Temīrs dzelžavīrs

Sirmā senatnē, kad tecēja medus un piena upes, kad vista gāja ciemos pie lapsas un vilks draudzējās ar aitu, kādā kalnu aulā sāka pazust ļaudis.

Šai aulā dzīvoja arī trīs brāļi. Tēvs ar māti jau bija pazuduši bez vēsts, un brāļi auga vieni paši.

Laiks nestāvēja uz vietas, brāļi izauga lieli. Abi vecākie bija klusi un bikli — neielaidās sarunās pat ar kaimiņu māju ļaudīm, tālab neviens lāgā nezināja, kā brāļus vārdā saukt. Toties jaunākais brālis bija drošsirdīgs un vīrišķīgs. Viņu pazina un mīlēja viss auls un dēvēja par Temīru Dzelžavīru.

Kādā vasaras dienā brāļi devās medībās. Viņi uzkāpa augstā kalnā un tur uzcēla telti, kur pārlaist nakti. Brāļi bija noguruši, arī vakars nāca virsū, tālab nosprieda atpūsties — likties uz auss.

No rīta Temīrs Dzelžavīrs ar vidējo brāli aizgāja medībās, bet vecākais brālis palika teltī vārīt pusdienas.

Tikko pusdienas bija gatavas, kāds viņu pasauca:

— Ei, puis!

Vecākais brālis iznāca no telts un ieraudzīja sprīdi garu vīreli ar asi garu bārdu. Vīrelis sēdēja gailim mugurā: par segliem tam bija varde, par pavadu auklām — čūskas un par pletni — ķirzaka.

— Ko brīnies? Palīdzi nokāpt! — mazais vīrelis šņākdams pavēlēja.

Vecākais brālis briesmīgi nobijās; nebildis ne vārda, viņš nocēla šausmoni no gaiļa un ienesa teltī. Te vīrelis atkal pavēlēja:

— Esmu briesmīgi izsalcis. Pabaro mani labi žigli!

Ko vecākajam brālim atlika darīt? Viņš nolika nelūgtā ciemiņa priekšā katlu ar gaļu. Nepaguva ne acu pamirkšķināt, kad ciemiņš jau visu gaļu bija notiesājis un rādīja vēl neapmierinātu ģīmi.

Uz rītdienu viņš vecākajam brālim pieteica pagatavot vairāk ēdamā.

— Tava laime, ka iedevi man paēst, citādi tevi pašu būtu aiznesis uz savu mājokli. Kurš nonāk manos nagos, dzīvs vairs projām netiek, — mazais vīrelis vēl bargi sacīja, tad uzsēdās gailim mugurā un — tik viņu redzējis!

Necik ilgi, no medībām pārnāca Temīrs Dzelžavīrs ar vidējo brāli un palūdza ēst.

— Es neko nepaspēju pagatavot, — vecākais brālis atbildēja, — jo stipri sāpēja galva.

Temīrs Dzelžavīrs pats aši pagatavoja maltīti. Brāļi ieturējās un likās uz auss.

Nākošajā dienā mājās palika vidējais brālis. Tikko viņš bija beidzis vārīt pusdienas, kad ieradās mazais vīrelis un pieprasīja, lai šo pabarojot. Kad tas bija paēdis, uzsēdās gailim mugurā un aizjāja.

Pārnāca Temīrs Dzelžavīrs ar vecāko brāli no medībām un palūdza ēst. Vidējais brālis sacīja, ka viņam stipri sāpējis vēders un tālab nevarējis pagatavot pusdienas. Atkal Temīrs pats aši pagatavoja maltīti, taču noprata, ka te slēpjas kas nelāgs.

Trešajā dienā mājās palika jaunākais brālis — Temīrs Dzelžavīrs. Tikko viņš beidza vārīt pusdienas — nepaguva ne pavārds izdzist —, kad ieradās mazais šausmonis, jādams gaiļa mugurā. Temīrs no viņa nenobijās.

— Nāc iekšā, būsi ciemiņš, — viņš šausmonim laipni sacīja.

— Ātrāk palīdzi nokāpt! — šausmonis uzbļāva. — Ierados nevis tavos vārdos klausīties, bet pilnu vēderu pieēsties!

Taču Temīrs necēla viņu no gaiļa, tikai pieturēja pavadu.

Pukodamies neapmierinātais ciemiņš pats norāpās no gaiļa un iegāja teltī.

— Esmu izsalcis, pabaro mani labi žigli! — viņš pavēlēja.

Temīrs Dzelžavīrs izņēma no katla nelielu gaļas gabalu un pasniedza šausmonim. Ciemiņš to mirklī aprija.

— Dod vēl! — viņš pieprasīja.

Taču Temīrs vairāk nedeva. Šausmonis noskaitās, pielēca kājās, izrāva no savas bārdas vienu matu un gribēja ar to sasiet Temīru Dzelžavīru. Bet jaunākais brālis paguva viņu saķert aiz bārdas. Tad izvilka no telts un piesēja pie koka.

Atgriezās no medībām vecākie brāļi. Temīrs viņus pabaroja, pēc tam sacīja:

— Nāciet šurp! Gribu parādīt to, kura dēļ jums sāpēja galva un vēders.

Jaunākais brālis aizveda abus vecākos aiz telts. Skatās — nav nedz mazā vīreļa, nedz koka, pie kā tas bija piesiets. Vienīgi tālu mežā aizstiepjas sliede: redzams, vīrelis izrāvis koku ar visām saknēm un aizvilcis sev līdzi.

Tagad abi vecākie brāļi atzinās, ka ari iepriekšējās dienās bija ieradies nelūgtais ciemiņš un visu aprijis, ko šie pagatavojuši pusdienām. Temīram Dzelžavīram tapa skaidrs, kāpēc pazūd aula ļaudis. Brāļi apspriedās un nolēma uz karstām pēdām sadzīt šausmoni rokā.

Visi trīs devās pa koka ievilkto sliedi, līdz nonāca pie kāda cauruma. Apspriedās, ko darīs tālāk: kurš pirmais līdīs iekšā? Vecākie brāļi atteicās, tad apņēmās līst caurumā Temīrs Dzelžavīrs. Brāļi izpina no žagariem dziļu grozu, izgrieza no brieža ādas siksnas, iesēdināja grozā jaunāko brāli un nolaida lejā. Kad grozs atsitās pret zemi, Temīrs ieraudzīja šauru taciņu, kas aizlocījās uz priekšu. Viņš devās pa taciņu, līdz nonāca pie kādām durvīm. Atvēris tās, iegāja iekšā un ieraudzīja trīs skaistules: viena raudāja, otra smējās, bet trešā dziedāja.

Pamanījušas jaunāko brāli, skaistules metās viņam klāt, saukdamas:

— Vai manu, vai! Kālab šurp atnāci? Te dzīvo Šausmonis! Viņš tevi nositīs un apēdīs!

— Es šitā šausmoņa nebaidos! — Temīrs Dzelžavīrs atbildēja. — Labāk pastāstiet — kālab viena no jums raud, otra smejas un trešā dzied?

Vecākā skaistule sacīja:

— Es raudu tāpēc, ka šausmonis mani apēdīs jau šodien. Otru māsu viņš ēdīs rīt, tāpēc viņa priecājas, ka vēl varēs dzīvot vienu dienu. Bet trešā dzied tāpēc, ka viņas kārta pienāks tikai parīt.

— Un kur atrodas pats šausmonis? — vaicāja jaunākais brālis.

— Guļ septītajā istabā.

Temīrs Dzelžavīrs izrāva no maksts zobenu, devās uz septīto istabu. Satvēris šausmoni aiz bārdas, nocirta viņam galvu.

Skaistules tapa līksmas, savāca no visām istabām mazā vīreļa bagātību, sāka bērt grozā zeltu un sudrabu.

Manta nekur nepazudīs. Vispirms pasakiet — kur palikuši mūsu aula ļaudis, ko nolaupījis šausmonis? — jaunākais brālis vaicāja.

Skaistules aizveda Temīru uz pazemi un parādīja dzelzs vārtus. šie vārti veda uz cietoksni, kam apkārt slējās augsta mūra siena. Kad Temīrs Dzelžavīrs pārkāpa pāri sienai, viņš ieraudzīja savus aula ļaudis un viņu vidū — pagalam novārdzināto tēvu un māti. Nevarīgie vecīši metās Temīram klāt, jo viņi pazina viņā savu jaunāko dēlu. Aiz prieka abi apraudājās. Priecājās ari viņu dēls. Pēc tam Temīrs Dzelžavīrs atvēra dzelzs vārtus un izlaida gūstekņus ārā. Ļaudis, raudādami prieka asaras, sanāca drošsirdīgajam džigitam apkārt un pateicās par izglābšanu.

Temīrs Dzelžavīrs kopā ar tēvu un māti, brā|iem un pārējiem atbrīvotajiem atgriezās dzimtajā aulā. Visi aula ļaudis iznāca viņus sagaidīt, pēc tam aiz lieliem priekiem sarīkoja līksmus svētkus. Temīrs Dzelžavīrs svētku reizē izdāļāja visu šausmoņa bagātību nabadzīgajiem ļaudīm un bāreņiem. Kopš tā laika aula ļaudis nekad vairs nepazina rūpju un raižu.