Zubeirs

Senos laikos kādā aulā dzīvoja vecs vīrs, kas uzraudzīja kņaza zirgu barus. Šim vīram bija dēls, vārdā Zubeirs. Viņiem mājās piederēja tikai viens zirgs. Zubeirs ik dienas to jāja dzirdināt … Aka atradās tālu aiz aula. Šurp sajāja savos zirgos visi apkaimes jaunekļi un pa ceļam sarīkoja zirgu sacīkstes.

Zubeira zirgs allažiņ palika pēdējā vietā, un tālab Zubeiru māca liels kauns. Pēdīgi viņš neizturēja un pasūdzējās tēvam:

— Mīļais tēvs, tu pats zini, ka es cītīgi kopju mūsu zirgu, dodu tam sienu, cik tas spēj apēst, bet sacīkstēs šis tik un tā paliek pēdējais. Tēvs, nopērc man īstu zirgu!

Vecais tēvs apsolīja. Viņš zināja — ja dēlam būs labs zirgs, no dēla iznāks kārtīgs džigits. Otrā dienā vecais tēvs piecēlās agri un, nebildis nevienam ne vārda, aizjāja uz kņaza pļavu. Vecais labi pazina zirgus. Visu cauru dienu viņš tos pētīja. Tomēr to vidū neatrada pietiekami laba, kas būtu cienīgs viņa dēla.

— Jāj tālāk, — viņam deva padomu zirgu gans. — Kņazam bez šiem zirgiem ir vēl citi, kas ganās astoņās pļavās.

Vecais aizjāja uz otru pļavu un apskatīja tur tūkstoš zirgu, tomēr arī to vidū neatrada vajadzīgo.

Tā vecais vīrs jādelēja deviņas dienas. Pabija visās deviņās pļavās, apskatīja visus deviņus tūkstošus kņaza zirgu, taču to vidū neatrada tādu auļotāju, kāds bija vajadzīgs Zubeiram.

Vecais jau gribēja atgriezties mājās, bet pārdomāja. «Kas ir, apskatīšu vēl kaimiņu kņaza zirgus, kas ganās viņa pļavās,» viņš nosprieda.

Garu vai īsu ceļa gabalu vecais vīrs nojāja, kad pamanīja ceļa smiltīs svaigu riteņu sliedi. Pēc arbā iejūgtā zirga pēdām viņš tūdaļ saprata, ka šis ir ilgi meklētais zirgs!

Vecais vīrs tagad jāja pa šīm pēdām, līdz pievakarē sasniedza kādu aulu. Tur viņš pamanīja, ka arba uz brīdi pieturējusi pie sakļas, kas atradās pašā aula malā. Vecais vīrs iegāja mājā un apvaicājās, kas braucis arbā un uz kurieni devies tālāk.

— Šīs arbas saimnieks izskatījās pēc plika nabaga, — viņam pastāstīja. — Un tas aizbrauca tālāk uz kaimiņu aulu.

Vecais vīrs panāca arbu un vaicāja:

— Kas ir, saimniek, — vai nesamainīsimies zirgiem?

Vecā vīra zirgs bija labi kopts, no paskata straujš, spožu spalvu ar zīžainām krēpēm. Turpretim nabadzīgā vīra zirdziņam ribas līda laukā, krēpes savēlušās. Tomēr vecais vīrs tūdaļ redzēja, ka nav maldījies …

— Kālab tu zobojies par mani? — nabagais ņēma ļaunā.

— Mans kleperis knapi velk kājas. Kam tāds der?

Vecajam vīram ilgi vajadzēja nabago pierunāt. Pa tam salasījās apkārt ziņkārīgo bars, sāka nabago skubināt:

— Nepalaid garām savu laimi, mainies! Maiņa — tas ir godīgs darījums!

Un pierunāja nabadzīgo vīru.

— Nu labi, ja tu nedzen jokus, maināmies arī, — viņš pēdīgi sacīja.

Vecais vīrs nolēca no zirga, noņēma seglus un aizveda savu zirgu pie arbas. Nabadzīgais vīrs izjūdza savu zirdziņu un atdeva vecajam vīram.

Zubeirs turpat vai nesāka raudāt, ieraudzījis tēva sadabūto zirgu. Arī kaimiņi smējās par veco vīru: kazi, uz vecumu izkūkojis prātu!

Bet vecais vīrs aizgāja pie kņaza un tam pastāstīja, kā meklējis savam dēlam ātru zirgu, kā kaimiņu aulā saticis nabadzīgu vīru un iemainījis no viņa īstu auļotāju.

— Kas nu tiesa, tas tiesa, — vecais vīrs beigās piemetināja, — mans zirgs no paskata patlaban atgādina kleperi, bet, ja tu palīdzētu lopiņam atkopties, tas būtu pirmais visās sacīkstēs, atnestu slavu ari tavai mājai.

Kņazam glaimoja šādi vārdi, un viņš lika iebērt vecā vīra zirgam tīras auzas no saviem apcirkņiem.

Zubeirs nu baroja jauno zirgu ar tīrām auzām un dzirdināja nevis ar ūdeni, bet pienu. Tā viņš baroja zirgu divas nedējas. Zirgs acu priekšā sāka atkopties. Zubeirs kluva priecīgāks. Arī vecais priecājās, ka nebija kļūdījies. Viņš piekodināja dēlam, lai četras nedēļas no vietas zirgu baro ar tīrām auzām, cik tikai tas spēj apēst, un ūdens vietā dod pienu dzert. Drīz vien zirgs atspirga un pārvērtās par skaistu rikšotāju, kāds tai pusē vēl nebija redzēts. Kņazs pavēlēja zirgu atvest pie sevis, apskatīja to un bija mierā. Tad nolēma pēc sacīkstēm pārvest uz savu stalli.

— Ko sēdināsim zirgam mugurā? — kņazs vaicāja vecajam vīram.

— Ar šo zirgu tiks galā vienīgi mans dēls, — vecais atbildēja.

Pārnācis mājās, viņš pamācīja Zubeiru, kā sacīkstēs uzvarēt.

Kņazs izsludināja sacīkšu dienu. No malu malām sajāja labākie džigiti, lai piedalītos sacīkstēs. Noteiktais skriešanās ceļa gabals — vienas dienas jājums.

Mazā gaismiņā jātnieki nostādīja savus zirgus rindā un pēc kņaza dotās zīmes sāka auļot uz priekšu.

Zubeirs, kā tēvs bija piekodinājis, pirms sacīkstēm zirgam pie priekškājām piesēja pa akmenim. Tālab sacīkšu sākumā viņa zirgs palika tālu iepakaļ. Nespēdams paciest šādu kaunu, auļu zirgs rāvās uz priekšu, cik spēka, un aiz piepūles viss pārklājās baltām putām. Tad Zubeirs, kā tēvs bija mācījis, atsēja akmeņus, pavadāja zirgu mazliet šurpu turpu un atkal sēdās tam mugurā. Tagad pēc tēva padoma viņš iesēja pavadā trīs mezglus. Palaidis zirgu auļos, viņš atraisīja pirmo mezglu. Nepagāja ilgs laiks — un viņš panāca tos džigitus, kuri jau bija aizjājuši tālu priekšā. Tad viņš atraisīja otru mezglu — un tai pašā brīdī aizsteidzās visiem jājējiem garām, līdz atradās jātnieku priekšgalā.

Vecais tēvs bija pieteicis trešo mezglu neraisīt vaļā. Taču Zubeirs piemirsa tēva vārdus un atraisīja arī trešo mezglu. Tikko viņš to izdarīja, zirgs aizdrāzās ātrāk par vēju, un džigits to vairs nejaudāja valdīt.

Uz vakara pusi zirgs atauļoja jūras krastā un ieskrējienā metās ūdenī. Zubeirs tik tikko paguva nolēkt smiltīs, kad zirgs jau bija pazudis zem ūdens.

Ko tagad Zubeirs lai dara vientuļajā jūras krastā? Viņš sagrieza meldrus, uzcēla telti un likās gulēt. Pamodās no ūdens šalkšanas — šķita, ka jūrā kāds peldētos. Zubeirs klusītiņām izgāja no telts un redz: turpat netālu nomestas neredzēti skaistas sieviešu drēbes, bet jūrā peldas trīs daiļas meitenes.

Zubeirs paķēra drēbes un ienesa teltī. Jūrā, izrādās, peldējās trīs māsas, kas bija burves: ja viņas uzģērba drēbes, tūliņ pārvērtās par baltiem gulbjiem. Bet, novilkušas drēbes, zaudēja savu burvestības spēku.

Māsas izkāpa krastā un redz: nav drēbju — tās kaut kur pazudušas!

— Varbūt vējš aiznesis? — jaunākā māsa ieminējās.

Bet vidējā iesaucās:

— Skatiet, māsiņas, kur smiltīs pēdas! Šeit bijis cilvēks.

Es dzirdēju, ka pasaulē ir jauneklis, vārdā Zubeirs, — ierunājās vecākā māsa. — Vienīgi viņš varēja šurp atkļūt savā auļotājā. Viņam pieder vislabākais auļu zirgs. Bet, kā rādās, zirgs jātnieku nav klausījis un aiztraucies jūrā.

Meičas ietinās savos garajos matos un aizgāja pie meldru telts.

— Vadzi, labais džigit! — vecākā māsa pasauca. — Atdod mums drēbes un par to vari lūgt, ko vēlies.

Zubeirs paslēpa drēbes telts kaktā un atbildēja:

— Es vēlos, lai mans zirgs atgrieztos pie manis!

— Tas nav mūsu spēkos, — sacīja vidējā māsa. — Zirgs nav mūsu varā. Taču mēs spējam vienā mirklī tevi aizgādāt mājās vai citur, kurp pats gribi.

— Man kauns no ļaudīm! Kā lai rādos savā aulā bez zirga?! — Zubeirs iesaucās.

— tad vienu no mums apņem par sievu, — ieteicās jaunākā, kurai džigits bija pa prātam. — Daiļāku meiču par mums nav visā pasaulē!

— Jūs esat gana skaistas, — Zubeirs atzina. — Tomēr es dzirdēju, ka vienam kņazam ir meita, kas daiļāka par visām daiļavām. Tikai kopš dzimšanas tā nerunājot, un tēvs soloties to atdot par sievu tam, kurš piespiestu viņu runāt. Izdariet tā, lai šī daiļava sāk runāt, un es atdošu drēbes.

Māsas bija ar mieru. Viņas nosolījās Zubeiru aizgādāt uz šā kņaza pili un samācīja, kas darāms, lai klusējošā dai|ava sāktu runāt.

— Es paslēpšos brokāta kažokā, kas karāsies kņaza meitas istabā, — Zubeiram sacīja vecākā māsa burve. — Tu iesit ar nūjiņu pa kažoku, un kažoks pastāstīs pasaku. Pasakā būs runa par strīdu. Tu šo strīdu izšķir nepareizi, tad kņaza meita tūliņ ierunāsies.

Zubeirs atdeva māsām drēbes. Viņas lika tam aizvērt acis, un, kad viņš tās atvēra, jau atradās kņaza pils priekšā.

Ļaudis mēļo, ka tu atdošot savu meitu par sievu tam, kurš piespiestu viņu runāt. Atvēli man to pamēģināt! — Zubeirs sacīja.

— Tas tiesa, ka esmu apsolījis savu meitu tam, kurš piespiestu viņu runāt, — kņazs atbildēja. — Bet tiesa arī tas, ka tam, kurš nespēj to izdarīt, es cērtu galvu nost. Pulka drosminieku jau izlējuši savas asinis. Ja tev nav žēl savas galvas, nāc iekšā.

Zubeirs neatsacījās no saviem vārdiem, un kņazs pavēlēja sulaiņiem aizvest viņu uz meitas istabu.

Iegājis istabā, Zubeirs bez liekas kavēšanās iesita ar nūjiņu pa brokāta kažoku un pavēlēja:

— Runā, kažok!

— Ko lai tev pastāstu, — kažoks cilvēka balsī vaicāja, — vai to, ko dzirdēju, vai to, ko pats savām acīm redzēju?

— No citiem dzirdētajam nevar ticēt. Stāsti, ko pats esi redzējis!

— Tad klausies, — kažoks iesāka. — Vienreiz es redzēju trīs brāļus. Šiem brāļiem piederēja tikai viens vērsis. Vecākais brālis ganīja vērša galvu, vidējais — vēderu, bet jaunākais — pakaļkājas. Viendien jaunākajam brālim likās, ka vērsis sasirdzis. Viņš gribēja aprunāties ar vidējo brāli un agri no rīta devās cejā; tikai vēlu vakarā viņš nonāca līdz vērša vēderam. Jaunākais un vidējais brālis apspriedās un nolēma iet pie vecākā brāļa. Rita agrumā abi devās ceļā un tikai vēla naktī beidzot bija tikuši līdz vērša galvai.

«Kā tu domā, vai mūsu vērsis nav sasirdzis?» jaunākais brālis vaicāja vecākajam.

«Nedomāju vis. Viņš augu dienu plūca zāli, bet patlaban gremo. Ūdeni gan viņam sen neesmu devis… Varbūt tam sagribējies dzert? Aizdzīsim uz dzirdinātavu.»

Labi. Brāļi veda vērsi uz dzeršanas vietu. Tas ar vienu malku izdzēra visu jūru. Brāļi sadomāja paganīt vērsi uz salas, kas bija redzama jūras vidū.

Kad viņi nonāca pie salas, pārliecinājās, ka tā nav sala, bet zivs mugura. Zivs atplēta rīkli un vērsi aprija. Brāli nepaguva ne attapties, kad šai zivij no mākoņiem uzklupa ērglis un pacēlās ar visu gaisā.

Ērglis ar laupījumu nolaidās stepē. Tur vecs aitu gans ganīja aitas. Viņš bija apsēdies sava āža bārdas ēnā atpūsties. Ērglis notupās uz šā āža raga un notiesāja i zivi, i zāli, i kokus, kas auga uz šā raga.

Kad ērglis beidza tiesāt zivi, viņam no knābja izkrita vērša lāpstiņas kauls (vērsi bija aprijusi zivs) un trāpīja vecajam ganam tieši acī. Gans paberzēja aci, sacīdams:

«Laikam kāds gruzītis iekrita!»

Pārdzinis vakarā aitu ganāmpulku mājās, vecais gans palūdza meitu:

«Izvelc man no acs gruzīti.»

Meita iesēdās laivā, paņēma airus un īrās pa tēva aci krustām šķērsām. Pēdīgi atrada vērša lāpstiņas kaulu, aizķēra to ar mazā pirkstiņa nagu un izmeta pa logu.

Lāpstiņa nokrita zemē nepālu no akas. Necik ilgi, un pie šīs akas apstājās uz nakti karavāna, kurā bija deviņdesmit kamieļu. Karavānas ļaudis jau posās gatavot vakariņas, kad pēkšņi tiem zem kājām sāka drebēt zeme. Viņi nobijās, sakrāva kamieļiem mugurā nastas un pasteidzās atstāt šo vietu. Tikko viņi devās ceļā, drebēšana aprimās.

Kas tas bija? — tu man vaicāsi.

Tas bija, vei, kas. Karavānas ļaudis bija sakūruši uguni uz vērša lāpstiņas, bet garām skrēja lapsa un, sajutusi gardu smārdu, sāka lāpstiņu grauzt. Kad viņa to grauza, ļaudīm likās, ka sākusies zemestrīce.

Vēlu vakarā, kad karavānas ļaudis un lopi gulēja, pie akas atnāca sieviete. Viņa ieraudzīja lapsu, iezvēla tai ar nēšiem un nosita, bet ādas dīrāšanu atlika līdz rītam. Taču karavānas ļaudis pamodušies ieraudzīja lapsu un nodīrāja tai pusi ādas; otru pusi atstāja, jo deviņdesmit vīri nespēja lapsu pagriezt uz otriem sāniem. No šīs pusādas viņi nosprieda pašūt visiem karavānas ļaudīm kažokus.

Karavāna saposās un devās ceļā. Tad atnāca sieviete, paspēra ar čuvjaka purngalu lapsu un apgrieza to uz otriem sāniem. Apgriezusi iegrima domās: diez vai pietiks lapsas pusādas tās jaundzimušā dēla cepurītei?

Izšķir nu tagad pats: kurš šai stāstā bija vislielākais? Vai vērsis, kurš ar vienu malku izdzēra jūru sausu un vēl nespēja dzesēt slāpes? Vai zivs, kura norija vērsi? Vai āzis, uz kura raga notupās ērglis? Vai vecais gans, kuram acī iekrita vērša lāpstiņa? Vai lapsa, no kuras ādas puses iznāk deviņdesmit kažoki? Vai jaundzimušais puika, kura cepurītei vienas lapsas ādas puses par maz?

— Skaidrs, ka vislielākā ir zivs! — Zubeirs atbildējā.

To dzirdēdama, kņaza meita nenocietās un iebilda:

— Nav tiesa! Vislielākais ir šīs sievietes bērns! Ja no vienas lapsas ādas puses var pašūt deviņdesmit kažokus, bet no otras neiznāk pat mazulītim cepurīte, tad jāvaicā, cik liels ir šis mazulis?

Zubeirs kļuva priecīgs. Viņš pasauca kņazu un lūdza to parunāties ar savu meitu, kas nule bija sākusi runāt.

Aiz lieliem priekiem kņazs lika kalpiem vīkšt kāzas.

Kāzās tika aicināti visi: veci un jauni, klibi un greizi, gudri un muļķi. Trīs dienas un trīs naktis no vietas ilga kāzu dzīres.

Kad kāzas bija nodzertas, Zubeirs pārveda uz pili arī savu veco tēvu. Un viņi visi dzīvoja tālāk laimīgas dienas.

Mēs paši nepieredzējām to, par ko pasakā stāstījām; lai tad nepieredzam arī nedz rūpestus, nedz bēdas.

Загрузка...