Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Tojmazs un Domajs

Tajos tālajos aizlaikos, kad vecais Soltans sacerēja savas pasakas, pie viņa reiz atnācis kaimiņš, lai paklausītos jaunas. Vecais pasaku meistars ciemiņu laipni saņēmis un sacījis:

— Sēdies, kaimiņ! Es zinu, ka tev patīk pasakas. Tūliņās pastāstīšu jaunu pasaku, kuru vēl neviens nav dzirdējis. Iekārtojies ērtāk, jo pasaka nebūs no īsajām.

Kādā aulā dzīvoja divi vīri — Domajs un Tojmazs. Domajs strādāja no agra rīta līdz vēlai naktij un tikai ar pūlēm varēja uzturēt savu lielo ģimeni — nabadzība neatstājās no viņa ne par soli. Turpretim Tojmazs bija bagāts. Viņš tika pie bagātības, aizdzīdams svešus zirgus un iedzīvodamies uz citu rēķina.

Viendien pie Domaja atnāca Tojmazs un sacīja:

— Es zinu, ka tu kaujies ar trūkumu, un tālab gribu tev palīdzēt. Dodies man līdzi sirojumā. Visu, ko iegūsim, sadalīsim uz pusēm.

Ko Domājām iesākt? Šāds darbs viņam nav pa prātam, tomēr bagātniekam nedrīkst runāt pretim: nabagais allažiņ spiests iet pie bagātā aizņemties maizi līdz jaunai ražai.

Otrā rītā mazā gaismiņā abi sēdās zirgos un devās ceļā. Kad diena svērās uz vakarpusi, viņi jau bija aizjājuši līdz meža malai, kur ganījās liels zirgu pulks.

— Kas ir, apstāsimies tepat un aizdzīsim šo pašu zirgu ganāmpulku, — Domajs ieminējās.

— Kas nu tas par ganāmpulku! Jāsim tālāk un sameklēsim lielāku, — Tojmazs iebilda.

Jāja abi tālāk. Nojājuši atlikušo dienas daļu, viņi ieraudzīja ganāmies varen lielu zirgu baru. Alkatīgais Tojmazs priecīgs sacīja:

— Šis bars ir tieši kā radīts mums!

Sāka dzīt zirgu baru projām: priekšgalā jāja Domajs, aizmugurē — Tojmazs.

Negaidot visu apkārtni ietina bieza migla un sāka smidzināt lietus. To redzot, Domajs izbrīnījās, bet Tojmazs sacīja:

— Nav labi. Mums pakaļ dzenas vienacis milzis, kam pieder šie zirgi. Elpa, ko pūš viņa zirgs caur nāsīm, atgādina miglu un sviedri, kas pil no zirga sāniem, — lietu. Tu sagaidi milzi šepat, bet es ar skubu dzīšu zirgus tālāk.

Domajs palika gaidot milzi. Necik ilgi, un viņam tuvojās briesmonis — satracināts milzis. Tā vienīgā acs pierē aiz niknuma zvēroja sarkana kā uguns.

— Ļaundari, suņa dzimums, kā tu uzdrīkstējies aizdzīt manus zirgus! Nobeigšu tevi ar vienu sitienu!

Domajs bija labs šāvējs, tālab rāmā garā atbildēja:

— Labi, tad cīkstēsimies.

— Labi. Kā tu gribi cīkstēties: kauties vai šauties? — milzis Domājām vaicāja.

— Kaujas tikai puikas. Mēs raidīsim viens otrā bultas.

Milzis raidīja bultu pirmais, un viņa bulta tik tikko aizķēra Domāju. Tad raidīja bultu Domajs — un viņa bulta trāpīja milzim tieši vienīgajā aci. Ir zināms, ka milzi var nobeigt, trāpot tikai acī.

Milzis novēlās zemē bez dzīvības. Domajs nokāpa no sava zirga un pārsēdās milža zirgā, lai panāktu Tojmazu.

Pa to starpu Tojmazs jau dzina zirgus uz savu aulu. Viņš cerēja, ka milzis Domāju būs pieveicis un bagātais laupījums tagad tiks viņam vienam.

Taču nepagāja ilgs laiks, un viņš izdzirda zirga pakavu klaboņu. Skatās — jāj Domajs.

Tālāk viņi dzina zirgus divatā. Pievakarē apstājās kādā aizā. Tuvumā ieraudzīja pamestu apmetni un nolēma tur pārlaist nakti.

— Domaj, tu aizej un salasi sausus zarus, bet es tikmēr uzmanīšu zirgus, — sacīja Tojmazs.

Domajs aizgāja pēc zariem, taču Tojmazs, kā tagad izrādījās, bija sadomājis ļaunu darbu: viņš pa to laiku aizdzina zirgu baru prom, pie reizes paņemdams arī Domaja zirgu.

Domajs atgriezās un redz — apmetne tukša.

Ko nu darīt? Domajs sakūra apmetnē ugunskuru, ieturēja vakariņas no tā mazumiņa, kas vēl bija atlicis ceļa kulē, un nosprieda likties uz auss. Apmetnes stūrī viņš uzgāja no salmiem pītu bišu stropu, ielīda tajā, apgūlās uz salmiem un iesnaudās.

Te pēkšņi dzird — kāds ienāk apmetnē. Domajs atvēra vienu aci, skatās un redz: milzīgi liels, ruds lācis notupstas pie ugunskura. Pēc īsa brītiņa atnāk vilks, pēc vilka — lapsa.

Zvēri satupās apkārt ugunskuram un uzsāka valodas.

Pirmais ierunājās lācis. Viņš vaicāja vilkam:

— Pelēcīt, sen tevi neesmu redzējis. Kā tev tagadiņ klājas?

— Nekas, labi. Katru dienu sastūķēju vēderā pa treknam jēram.

— Kā tad tu pie jēriem tiec?

— Netālu no manas alas ganās aitu bars, ko uzmana čabans[6], kas ar vienu aci akls. Es piezogos tam no neredzīgās acs puses un aizstiepju no ganāmpulka aitu, ka čabans ne manīt nemana.

— un kā tev, rudaste, klājas? — lācis vaicāja lapsai.

— Man klājas vēl labāk. Es jau krietnu laiku dzīvoju alā kur viendien zeltkaļi noslēpa zeltlietas, ko tiem gribēja atņemt kņazs. Tā es tagadīt stiepju šīs mantas pa vienai prom, pārdodu un nopērku sev visu, ko kāroju.

— Tagad pastāsti tu, ķepainīt, kā dzīvo un ko dari! No paskata tu esi varen spirgts un brangs! — lapsa uzrunāja lāci.

— Kā lai neizskatos spirgts un brangs, ja katru dienu notiesāju pa stropam medus! Netālu no manas alas atrodas bišu drava. Vecais dravnieks ar kreiso aci ir akls un ar kreiso ausi — kurls. Tā es ikreiz pamanos tam nočiept pa stropam.

Zvēri ilgi stāstīja cits citam par savu dzīvi, līdz turpat pie ugunskura iesnaudās.

Drīz vien pienāca rīts — un zvēri aizgāja no apmetnes.

Domajs sagudroja pārbaudīt, vai zvēri runājuši patiesību: viņš bija noklausījies viņu sarunu no viena gala līdz otram.

Līdzko virs kalnu galiem parādījās saule, Domajs atstāja apmetni un devās pie čabana.

— Lai vairojas tavs ganāmpulks! — viņš sveicināja aitu ganu. — Saki — vai tev nepazūd aitas un neuzbrūk zvēri?

— Zvēri gan neuzbrūk, — čabans atbildēja, — tikai nesaprotu, kādā vīzē ik dienas pazūd pa aitai. Netieku gudrs, kur tās dējas. Ja kāds man palīdzētu noķert veiklo zagli, tam atdotu simt aitu!

— Tad klausies. Tavu aitu zaglis ir vilks! Viņš piezogas tev no tās puses, ar kurti aci tu neredzi, un ikreiz aizstiepj pa aitai.

Čabans kļuva priecīgs, patencināja Domāju un tai pašā dienā vilku izsekoja. Kad vilks piezagās pavisam tuvu aitām, viņš izšāva un vilku ievainoja. Pelēcis tik tikko paguva aizmukt.

Pateicīgais čabans atdeva Domājam solītās simt aitas.

Domajs devās ar visām aitām pie vecā dravnieka.

— Lai tavi stropi allažiņ pilni medus! — viņš sveicināja veco vīru.

— Esi ciemiņš, labais cilvēk! — dravnieks laipni saņēma Domāju un pamieloja ar svaigu medu.

Abi uzsāka sarunas.

— Saki — vai tev nepazūd stropi ar medu un dravu netraucē meža zvēri? — Domajs vaicāja.

— Zvēri gan netraucē, — dravnieks atbildēja, — tikai nesaprotu, kādā vīzē ik dienas pazūd pa stropam medus. Netieku gudrs, kur tie dējas! Ja kāds man palīdzētu noķert zagli, tam atdotu simt stropu.

— Tad klausies. Tavu stropu zaglis ir lācis. Viņš piezogas dravai no kreisās puses un stropu aizstiepj.

Dravnieks kļuva priecīgs, patencināja Domāju un tai pašā dienā lāci izsekoja. Kad lācis piezagās pavisam tuvu dravai — šāviena attālumā —, dravnieks izšāva un lāci ievainoja. Ķepainis tik tikko paguva aizmukt.

Pateicīgais dravnieks iedeva Domājām solītos simt stropus un piedevām vēl arbu, ar ko tos aizvest mājās.

Tagadiņ Domajs devās uz alu, kurā mitinājās lapsa. Tur viņš pievāca visu naudu un dārglietas un tad brauca mājup.

Domajs ieradās savā aulā ar arbu, piekrautu ar stropiem, un ar apaļu simtu aitu, kas tecēja arbai nopakaļis.

Aula ļaudis nobrīnīties vien nevarēja, redzēdami Domāju sveiku un veselu, jo Tojmazs viņiem bija sastāstījis, ka tas, cīnoties ar milzi, esot aizgājis bojā.

Ļaudis nu saprata, cik Tojmazs bija nelietīgi izrīkojies ar Domāju. Viņi visi pulkā aizgāja pie Tojmaza un atņēma tam no milža atdzītos zirgus. Domajs sev nepaturēja neviena zirga un visus līdz pēdējam atdeva aula nabadzīgajiem ļaudīm. Bez tam viņš ļaudis vēl apdāvināja ar dārglietām.

Bet Tojmazs staigāja pa aulu, neuzdrošinādamies pacelt acu, tāpēc ka visi viņu ienīda par otra nodevību.

Tad viendien Tojmazs atnāca pie Domaja un sacīja:

— Esmu vainīgs tavā priekšā. Mantas man nekad nav trūcis, tomēr allaž bija licies, ka tās vēl par maz. Es redzēju, ka tu negribi laupīt svešus zirgus, tomēr piespiedu jāt man līdzi. Bez tam vēl pametu tevi vienu apmetnē. Piedod man, Domaj!

Domajs nosprieda, ka Tojmazs nožēlo savu agrāko dzīvi, un izstāstīja viņam, kā ticis pie milzīgās bagātības.

To dzirdot, Tojmazu sagrāba skaudība par Domaja veiksmi, un viņš nākamajā dienā, neko neteicis, devās asakai uz pamesto apmetni. Sakūra tur ugunskuru, tad nolīda no salmiem pītajā stropā, kā to bija darījis Domajs, un sāka gaidīt, kad ieradīsies zvēri. Necik ilgi, un atnāca lācis, pēc viņa — vilks un lapsa. Satupās visi trīs ap ugunskuru un sāka stāstīt, kā pa šo laiku katram klājies.

— Es gāju pa pazīstamo celīti. Negaidot dravnieks izšāva uz mani un ievainoja — tik tikko aizmuku! — lācis sacīja.

— Arī mani čabans pamanīja, kaut gan es zagos no tās pašas neredzīgās acs puses, — sacīja vilks.

— Bet manā alā ieradās kāds cilvēks un aiznesa visu zeltu, — sūdzējās lapsa.

— Netieku gudrs, kāpēc visas šīs nelaimes mūs piemeklēja vienā dienā? — lācis nopūtās.

— Bet es gan zinu, — pēkšņi ieteicās lapsa. — Kāds cilvēks būs noklausījies mūsu sarunu un par to pastāstījis i dravniekam, i čabanam. Viņš būs aiznesis ari manu zeltu.

— Kā lai šeit gadītos cilvēks? Šī apmetne taču jau sen stāv tukša, — lācis sacīja.

— Pārbaudīsim. Kas zina, arī patlaban mūs kāds noklausās, — sacīja lapsa un pirmā devās apskatīt apmetni.

Viņa nonāca pie salmu stropa, ielūkojās iekšā — bet tur tup Tojmazs!

Zvēri metās virsū nenovīdīgajam, netaisnajam cilvēkam un saplosīja to gabalos.

Tā vecais pasaku meistars Soltans beidza savu pasaku.