Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Jaunākais brālis

Senos laikos kādā kalnu aulā dzijas aizas nogāzē dzīvoja vecs vīrs ar sievu, un viņiem bija trīs dēli. Abi vecākie dēli daudz laika nosita, klaiņodami apkārt un dzīrodami. Bez tam viņi allažiņ lielījās ar savu spēku, turpretim jaunākais dēls i malku no meža pārveda, i lopus apkopa, i labību iesēja — un nekad nelielījās.

Vienreiz vecais tēvs savārga. Viņš ataicināja pie sevis dēlus un sacīja:

— Mani dēli, es jūtu, ka tuvojas mana pēdējā stundiņa. Paglābt var tikai vienas zāles. Aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām lielā, tumšā mežā ir pļaviņa. Tai pļaviņā stāv māja, celta no baltakmens mūra. Šai mājā dzīvo neredzēta skaistule. Viņas gultas priekšā stāv zelta trauks, kurā peld zelta zivtiņas. Ja es apēstu vienu šādu zivtiņu, tūliņ kļūtu spirgts un vesels kā agrāk.

Tai pašā dienā brāļi devās meklēt zelta zivtiņu. Aizjāja visi trīs kopā līdz krustcelēm, tad katrs nogriezās pa savu ceļu: jaunākais brālis pagrieza zirgu uz austrumiem, vecākais un vidējais — uz rietumiem.

Jaunākais brālis jāja krietnu laiku, līdz pēdīgi aizjāja līdz plašai pļavai. Pļavā ganījās zirgu bars.

Negaidot, kur gadījies, kur ne, jaunākā brāļa priekšā nostājās vīrs un vaicāja:

— Kāda vajadzība tevi piespieda šeit ierasties?

Jaunākais brālis izstāstīja, ka meklē zelta zivtiņu, lai paglābtu veco, slimo tēvu no nāves.

— Mēģināšu tev palīdzēt, — svešais vīrs sacīja.

Viņš izraudzījās no zirgu bara mazu. tizlu zirdziņu, kam vēl pērnā spalva nebija nogājusi, un atdeva to jaunākajam brālim.

Jaunākais brālis tīri vai ņēma ļaunā, ka no lielā zirgu bara vīrs viņam izvēlējās visneizskatīgāko kleperi. Bet ko lai dara?

Viņš uzlēca zirgam mugurā, iecirta ar stibu, taču zirgs nekustējās no vietas. Iecirta otru reizi, tad trešo — un negaidot zirdziņš ierunājās cilvēka balsī:

— Vadzi, džigit, nesit mani! Ja būsi īsts vīrietis, arī es papūlēšos būt tevis cienīgs zirgs …

To dzirdot, jaunākais brālis tapa priecīgs, patencināja zirgu ganu un aizjāja savu ceļu tālāk.

Ilgu vai neilgu laiku viņš jāja — kas zinās pateikt… Pēdīgi sev priekšā ieraudzīja nelielu pļaviņu, kurai pāri urdzēja dzidrs un dzestrs strautiņš, bet strautiņa malā slējās neliela mājiņa.

No mājiņas iznāca vīrs ar melnu bārdu.

— Labdien, džigit! Kāda vajadzība tevi piespieda šeit ierasties? — viņš vaicāja.

Jaunākais brālis izstāstīja, ka meklē zelta zivtiņu, lai paglābtu veco, slimo tēvu no nāves.

Uzdevums nav no vieglajiem. Mēģināšu tev palīdzēt. Tikai tu visu izdari tā, kā teikšu. Mēs esam trīs brāli. Dzīvojam cits no cita desmit atbalsu tālumā. Visjaunākais dzīvo desmit atbalsis tālu no skaistules — zelta zivtiņu saimnieces. No nemierīgās dzīves, kādu sagādā šī kaimiņiene, viņš jau dabūjis baltu bārdu, kauču gados ir jaunāks par mums. Vidējais brālis dzīvo desmit atbalšu tālu no jaunākā brāļa — viņam jau ir sirma bārda. Man, kauču gados esmu visvecākais, pagaidām ir vēl melna bārda un tikai tālab, ka dzīvoju vēl desmit atbalsis tālāk no vidējā brāļa.

Pirms dodies ceļā, atstāj savu zirdziņu pie manis un pārsēdies mana zirgā. Kad aizjāsi pie vidējā brāļa, atstāj manu zirgu pie viņa un pārsēdies viņa zirgā. Bet, kad aizjāsi pie jaunākā brāļa, atkal apmaini zirgu. Kad au]osi atpakaļ, neaizmirsti tada paša kārtā apmainīt zirgus, citādi tevi panāks skaistule, kā ir panākusi daudzus džigitus, kas bija gribējuši aizvest zelta zivtiņu.

Vēl ielāgo: šī skaistule trīs dienas un trīs naktis pavada, klejodama apkart pa pasauli, bet pēc tam tikpat ilgi guļ ciešā miegā, atlaidusies savā augstajā guļvietā. Tev jāmēģina dabūt rokā zivtiņa, tiklīdz skaistule iemieg.

Jaunākais brālis patencināja melnbārdi un devās ceļā.

Septiņas dienas un septiņas naktis viņš auļoja bez mitas, apstādamies vienīgi tais reizēs, kad bija jāapmaina zirgs. Beidzot viņš aizjāja līdz baltmūra mājai, kurā dzīvoja skaistule — zelta zivtiņu saimniece.

Jaunākais brālis piesēja zirgu turpat netālu no mājas un pats klusītiņām iezagās iekšā. Augstajā gultā dusēja meitene, kas bija neizsakāmi skaista. Viņas garie mati izklaidus nokarājās pār gultas malu un mirdzēja saulē kā zelts. Bet gultas priekšā zelta traukā, piepildītā ar dzidru ūdeni, peldēja zelta zivtiņas.

Jaunākais brālis uzmanīgi piegāja pie skaistules gultas un piesēja viņu aiz matiem pie gultas gala. Tad noķēra vienu zelta zivtiņu, iebāza azotē un bez liekas kavēšanās izsteidzās no mājas. Uzlēca zirgā un palaida to pilnos auļos. Pēkšņi sāka pūst tik stiprs vējš, ka jaunākajam brālim šķita — teju, teju tas izraus ar saknēm simtgadīgus kokus, nogāzīs kalnus un visu aizpūtīs pa gaisu. Milzīgi lieli akmeņi un zemes kukuržņi lidoja kā vieglas spalviņas. Jaunākais brālis saprata, ka pamodusies skaistule un dzenas viņam pakaļ. Jau dzirdama viņas balss:

— Ei, suņa dzimums, griezies atpakaļ! Tik un tā tu nekur tālu netiksi!

Tieši tobrīd jaunākais brālis paguva pārsēsties no baltbārža zirga sirmbārža zirgā un aizauļoja tālāk vēl ātrāk. Kad skaistule jau atkal bija pavisam tuvu, viņš pārsēdās no sirmbārža zirga melhbārža zirgā. Pēdīgi viņš pārsēdās no melnbārža zirga sava zirdziņa mugurā.

Necik ilgi, un skaistule atkal tam mina uz papēžiem. Jaunākais brālis sāka pārmest zirdziņam:

— Ek tu! Bet lielījies: «Ja būsi īsts vīrietis, es papūlēšos būt tevis cienīgs zirgs …»

— Ieķeries stiprāk krēpēs un pielūko, ka nenokrīti! — zirdziņš atbildēja.

Tikko jaunākais brālis ieķērās krēpēs un skaistule jau pastiepa roku, lai saķertu zirgu aiz astes, zirdziņš tai pašā mirklī līgani pacēlās gaisā līdz mākoņiem. Skaistule palika uz zemes. Zirdziņš pārlidoja pāri mūžamežiem, plašām jūrām, dziļām aizām un augstiem kalniem, tad negaidot nolaidās lejā — kādas alas priekšā.

Jaunākais brālis aplaida acis apkārt un redz: pazīstamas vietas! Bet galvenais — zivtiņa rokā. Palaidis zirdziņu ganīties, viņš nolikās zālē atpūsties. Šai laikā — kur gadījušies, kur ne — ieradās abi vecākie brāļi. Viņi sāka jaunāko brāli izprašņāt, kur viņš tik ilgi bijis. Jaunākais brālis visu izstāstīja. Tad vecākie brāļi sadomāja pastrādāt ļaunu darbu: viņi nolēma jaunāko brāli nogalināt un viņa zelta zivtiņu piesavināties sev.

Sāka abi apspriesties, kā to labāk izdarīt.

— Nokausim un apraksim zemē, — sacīja vidējais brālis.

— Nē, — iebilda vecākais, — labāk iemetīsim bezdibenī.

Tā arī izdarīja. Saķēruši samiegojušos brāli, iemeta bezdibenī, bet zelta zivtiņu paturēja sev.

Vecākie brāļi gribēja noķert arī jaunākā brāļa zirdziņu, taču tas nelaida viņus ne tuvumā. Ja viņi to mēģināja iedzīt alā, tas piepeši pacēlās gaisā un uzjoņoja klints virsotnē; ja mēģināja notvert klintsaugšā, tas kā putns nolidoja lejā. Lai kā brāļi izmēģinājās, tomēr zirgu rokās nedabūja.

Jaunākais brālis pa to laiku krita un krita lejup — bezdibenī. Viņš sāpīgi dauzījās gar bezdibeņa malām, nobrāzdams ādu. Viņš tā krita ilgu laiku, līdz pēdīgi atsitās bezdibeņa galā pret zemi. Tur viņš krietnu laiku nogulēja bez atmaņas. Kad atguva sajēgu, izdzirda kādu runājam:

— Ejam žiglāk! Turies man aiz drēbēm un kusties veiklāk uz priekšu!

Runātāja bija kāda sieviete; viņa nesa rokās vienu bērniņu, bet otru, kas tecēja līdzās, steidzināja.

Pamanījusi savainoto jaunāko brāli, sieviete izbrīnījās.

— Kā tu šeit gadījies, labais cilvēk? — viņa tam vaicāja.

Jaunākais brālis vēl nepaguva atbildēt, kad sieviete sacīja:

— Vai dzirdi, kā āžu ragi blaukšķ? Tur divi kalnu āži — baltais un melnais — badīdamies nāk uz šo pusi. Ja tu gribi izglābties, ieķeries baltajam āzim ragā tai brīdī, kad abi metīsies viens otram virsū. Ja to pagūsi izdarīt, viņi tevi izmetīs no bezdibeņa ārā, un tu mirklī atradīsies virszemē. Bet, ja tev misēsies un tu ieķersies melnajam āzim ragā, tas tevi nosviedīs vēl dziļāk lejā — citā pasaulē.

Troksnis nāca aizvien tuvāk — blakš, blaukš! blakš, blaukš! Necik ilgi, un parādījās abi cīkstoņi aži. Jaunākais brālis metas uz priekšu — uz baltā āža pusi, taču viņam misējās — un viņš ieķērās melnajam āzim ragā. Melnais āzis viņu ar neizsakāmu spēku aizsvieda sānis, un jaunākais brālis atkal lidoja sazin kurp uz leju. Ilgu vai neilgu laiku viņš tā lidoja, kas to zinās pateikt, tikai beidzot atjēdzās pazemē — citā pasaulē.

Ko iesākt? Jaunākais brālis sāka iet uz priekšu. Viņš nonāca pie kāda aula un iegriezās pirmajās mājās, kas gadījās ceļā.

Šais mājās dzīvoja sieviņa ar divām meitām. Ieraudzījusi džigitu, sieviņa izbrīnījās. Jaunākais brālis viņai izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis, un arī to, kā bija ieguvis slimajam tēvam zelta zivtiņu un kā viņa ļaunie brāļi viņam to atņēmuši un pašu samiegojušos iemetuši bezdibenī.

Kad jaunākais brālis palūdza ūdeni, ko veldzēt slāpes, meitu māte pēkšņi ieraudājās, sacīdama:

— Mūs piemeklējusi liela nelaime: mēs esam nonākuši tādā postā, ka ciemiņu nespējam pacienāt pat ar ūdeni. Mūsu apkārtnē jau sen nav ūdens, un aula ļaudis drīz vien aizies postā, jo upes augštecē apmeties milzis ar deviņām galvām, kas neatvēl ļaudīm ne lāsītes ūdens. To drošsirdi, kurš mēģina ūdeni dabūt, viņš turpat uz vietas aprij. Neviens netiek ar šo milzi galā. Drīz viņš iznīcinās visus aula ļaudis, kuru i tāpat jau palicis maz.

— Ja tas ir tiesa, ko tu stāsti, tad sadabū man, labā sieviņ, zobenu un loku un vēl pagatavo no lupatām astoņas galvas.

Sieviņa atnesa zobenu, loku un astoņas galvas. Četras galvas viņa piešuva jaunākajam brālim uz labā pleca un atlikušās četras — uz kreisā. Visām galvām uzmauca cepures. Jaunākais brālis uztrina zobenu labi asu un piekāra to pie sāniem, tad paņēma loku un bultas.

Jaunākais brālis bija labs šāvējs, tālab devās ar milzi cīkstēties. Viņš ilgi gāja, līdz pēdīgi nonāca pie upes augšteces, kur gulēja šis milzis. Milzis negaidot ierūcās:

— Jaušu svešu smaku! Jaušu cilvēka smaku! Drīz dabūšu ieturēt kārtīgas pusdienas!

Paslējis galvas, milzis ieraudzīja jaunāko brāli.

— A-ā, atkal viens ieradies! Labi. šausimies vai spēkosimies? — viņš noprasīja.

— Vispirms šausimies, pēc tam mērosimies spēkiem, — jaunākais brālis atbildēja.

Sāka abi šauties. Jaunākais brālis izšāva bultu — un milzim no labā pleca viena galva noripoja zemē. Izšāva milzis — un jaunākajam brālim no labā pleca viena lupatu galva noripoja zemē. Jaunākais brālis izšāva otru bultu — milzim no kreisā pleca viena galva noripoja zemē. Ar otru šāvienu milzis notrieca jaunākajam brālim otru lupatu galvu no kreisā pleca. Jaunākais brālis raidīja bultas tik ilgi, kamēr visas deviņas milža galvas noripoja no pleciem zemē.

Kad briesmonis saļima bez dzīvības, jaunākais brālis to atvilka sānis. Tagad ūdens burbuļodams sāka tecēt visas upes platumā un drīz vien aiztecēja līdz aula ļaudīm.

Lai atalgotu jaunāko brāli, aula ļaudis nosprieda uzcelt viņam zelta pili un atdot par sievu visskaistāko meiteni.

Viņi to pateica jaunākajam brālim.

— Paldies, labie ļaudis, tikai man nekas nav vajadzīgs. Es nevēlos nedz zeltu, nedz sudrabu. Mana vienīgā vēlēšanās — atgriezties dzimtajās mājās pie mīļotā tēva.

Pateicīgie ļaudis loti gribēja savam glābējam atmaksāt ar labu.

Vecie vīri sanāca kopā un jaunākajam brālim pastāstīja:

— Vei, tur, tajā vietā, ik gadus ērgļu māte izperē bērnus. Bet kāds dzelmaužs — nesātīgs radījums čūskas izskatā katru reizi, kad ērgļu māte aizlido meklēt barību, aprij mazos ērglēnus, izposta ligzdu un aizrāpo prom. Ja tu paglābtu ērgļu mātes bērnus no šā dzelmauza, viņa tev palīdzētu tikt laukā no šejienes. Mēs neviens to nespējam.

Jaunākais brālis paņēma loku un bultas un devās pie ērgļu mātes ligzdas.

— Mazie ērglēni, ieraudzījuši cilvēku, izbijās.

— Nebaidieties, putniņi! Es atnācu jūs paglābt na dzelmauza, rijīgā radījuma, — jaunākais brālis sacīja.

Pēkšņi iestājās stiprs karstums: visapkārt novīta, sačokurojās un nodzeltēja kokiem lapas un zāle. Necik ilgi, un parādījās rijīgais radījums — tas rāpoja uz ligzdas pusi, šaudams no rīkles uguns mēles. Ērglēni bailēs sarāvās un saspiedās kopā. Jaunākais brālis paņēma rokas loku un sagatavojās raidīt bultas.

Kad briesmonis bija pavisam tuvu klāt, brālis nomērķēja un izšāva. Bulta trāpīja briesmonim tieši krūtīs. Visapkārt izšļācās melnas asinis. Tad jaunākais brālis izvilka no maksts zobenu un sakapāja briesmoni gabalos.

Jaunākais brālis vēl nebija paguvis atvilkt elpu, kad zemi pārsedza milzīga ēna un visapkārt tapa tumšs kā naktī.

— Kas tad tas? — jaunākais brālis pārsteigts vaicāja vienam putnēnam.

— Tā ir mūsu mātes spārnu ēna, — putnēns atbildēja.

— Viņa steidzas pie mums. Viņas spārni aizsedz sauli, tālab ir tik tumšs.

Ērglēns vēl nepaguva izteikt šos vārdus, kad nolija silts lietutiņš un atkal atspīdēja saulīte.

— Bet kas tagad notiek? — jaunākais brālis prašņāja tālāk.

— Lietutiņš — tās ir mūsu mātes asaras: viņa domā, ka viņas bērnus atkal aprijis dzelmauzs, un apraud mūs. Bet saulīte nozīmē, ka viņa tomēr vēl lolo cerības, ka mēs esam sveiki un veseli.

Pagāja vēl mazs brītiņš, un sāka pūst stiprs vējš. Tas nolieca augstos kokus un piespieda pie zemes zāles stiebrus. Nenoliecās vienīgi milzīgais ozols, kurā atradās ērgļu mātes ligzda.

— Ja mūsu māte tevi ieraudzīs, viņa nospriedīs, ka tu esi mūsu ienaidnieks, un var tev uzbrukt, — sacīja mazie ērglēni un paslēpa jaunāko brāli zem saviem spārniem.

Drīz vien ērgļu māte nolaidās uz ligzdas. Redzēdama bērnus sveikus un veselus, viņa priecīgi sacīja:

— Katru gadu es izperēju mazus ērglēnus — tādus pašus kā jūs. Un katru gadu tos aprija rijīgais dzelmauzs. Arī patlaban es vairs necerēju sastapt jūs dzīvus. Kā jūs paglābāties? Kas jūs pasargāja no dzelmauza? Pastāstiet, un es jūsu glābēja labā izdarīšu visu, ko viņš vēlēsies.

— Mūs izglāba, eku, šis cilvēks, — sacīja ērglēni, paplezdami spārniņus.

Ērgļu māte ieraudzīja jaunāko brāli un viņam vaicāja:

— Saki — ko es varu izdarīt tavā labā?

Jaunākais brālis izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.

— labi, es tev palīdzēšu, — ērgļu māte apsolīja. — Aizej uz aulu un ļaudīm palūdz, lai viņi nokauj deviņus bifeļus. No bifeļu ādām lai pagatavo divus ādas maisus — gibitus. Vienā lai saliek bifeļu gaļu, bet otru lai piepilda ar skaidru avota ūdeni un abus maisus lai piestiprina man uz muguras. Tu pats uzsēdies man uz kakla un apķeries ap to labi stingri. Kad lidosim, klausies uzmanīgi: līdzko es teikšu «kar-r», iedod man gabalu gaļas; ja teikšu «kur-r», iedod padzerties ūdeni.

Jaunākais brālis aizgāja uz aulu un ļaudīm izstāstīja, ko ērgļu māte pieprasījusi. Ļaudis sanāca kopā un sagatavoja ceļam visu, kā bija piesacīts. Gaļu un ūdeni ādas maisos viņi piesēja ērgļu mātei uz muguras. Jaunākais brālis uzsēdās jāšus viņai uz kakla.

Visi aula ļaudis iznāca pavadīt savu glābēju.

— Laimīgu ceļu! Mēs nekad neaizmirsīsim to, ko tu izdarīji mūsu labā, — viņi sacīja atvadoties.

Metot gaisā lokus, ērgļu māte cēlās aizvien augstāk un augstāk, līdz pēdīgi no lejas to vairs nevarēja saredzēt.

Pēc brītiņa viņi jau atradās pie bezdibeņa, kurā vecākie brāļi bija iemetuši jaunāko. Ērgļu māte sāka celties augšup pa bezdibeņa eju. Jaunākais brālis nemitīgi deva viņai te gaļas gabalu, te ūdeni, ko nodzerties.

Kad līdz bezdibeņa augšai bija atlicis neliels gabaliņš, ērgļu māte teica «kar-r». Taču gaļas maisā vairs nebija ne kripatiņas. Tad ērgļu māte teica «kur-r». Arī ūdens maisā jau bija izbeidzies. Ērgļu mātei sāka zust spēki. Spārni kļuva slābani. viņa atkal ieteicās «kar-r». Tad jaunākais brālis aši izgrieza sev no kājas gabalu gaļas un iedeva to ērgļu mātei. Viņa pasniegto gabalu aprija un no jauna sāka celties augšup.

Pēc neilga laiciņa ērgļu māte atkal iesaucās «kurr-r». Tad jaunākais brālis deva viņai padzert asinis, kas tecēja no kājas rētas.

Tā viņi uzlidoja līdz augšai, kur jaunākais brālis bija izšķīries ar brāļiem.

Ērgļu māte viņu nocēla zemē un sacīja:

— Ja tu neesi aizmirsis staigāt, tad paejies dažus soļus. Jaunākais brālis, stipri klibodams, paspēra pāris soļu.

Ērgļu māte tam uz kājas pamanīja brūci un tūliņ izspļāva atpakaļ gaļas gabalu un asiņu malku. Tad pieskārās ar knābi pie viņa kājas un rēta mirklī sadzija, kā nebijusi…

— Laimīgu ceļu, džigit! Bet man laiks atgriezties atpakaļ pie bērniem, — ērgļu māte sacīja un aizlidoja.

Jaunākais brālis sāka iet pa meža ceļu. Te skatās un redz — pretim auļo viņa paša zirdziņš. Tas no prieka iezviedzās un pieskrēja pie sava saimnieka.

Jaunākais brālis uzsēdās zirdziņam mugurā un aizjāja uz dzimtā aula pusi.

Netālu no aula viņš satika jaunu ganu, kurš brīžiem raudāja, brīžiem dziedāja.

— Lai vairojas tavs ganāmpulks! — jaunākais brālis viņu sveicināja.

— Ilgu mūžu tev, džigit! Laipni lūdzam! — atņēma sveicienu gans.

— Es raugos tevī un nekādi netieku gudrs: kālab tu brīžiem raudi un brīžiem dziedi?

— Mūsu aula visjaunākais un visdrošsirdīgākais džigits aizgāja meklēt zelta zivtiņu, lai izdziedinātu savu slimo tēvu, un pazuda. Šovakar aulā viņam par godu rīko piemiņas mielastu. Es esmu nabadzīgs cilvēks: cerēdams, ka arī man atlēks kāds kumoss no šā mielasta galda, es dziedu; bet raudu tālab, ka mana sirds sērojas pēc šī diženā spēkavīra.

— Nevajag tik ļoti bēdāties. Kas zina, varbūt šis džigits negaidot atgriežas, — jaunākais brālis mierināja ganu.

— Ja šis drošsirdīgais džigits būtu dzīvs, viņš katrā ziņā jau būtu atgriezies. Redzams, viņu sen saplosījuši meža zvēri, — gans sacīja.

Jaunākais brālis jāja tālāk un iejāja aulā tieši tai brīdī, kad aula ļaudis jau bija sapulcējušies pie katliem, kuros vārījās gala piemiņas mielasta galdam.

Pēkšņi kāds iesaucās:

— SKatieties, ļaudis! Vei, kur atgriežas mūsu džigits, ko visi apraudājām!

Vecais tēvs, ieraudzījis savu jaunāko dēlu, paaicināja viņu pie sevis un vaicāja:

— Saki, dēls, — kur tu tik ilgi biji un kāpēc apkaunoji veco tēvu? Tavi vecākie brāļi sadabūja zelta zivtiņu un paglāba mani no nāves. Bet tu pārradies mājās, vezdams rokā vienīgi šo kraupjaino zirģeli.

— Ja tu, tēvs, gribi zināt tīru patiesību, tad klausies: zelta zivtiņu ar šā kraupjainā zirdziņa palīdzību sadabūju es. Kas man jādara, lai tu ticētu maniem vārdiem?

Un viņš izstāstīja visu, kā bijis.

Noklausījies vecais tēvs sacīja:

— Ļaudis, sasēdīsimies visi lokā, bet mani dēli lai apsēžas vidū. Iedodiet viņiem rokā pa lokam un pasniedziet šīs bultas. Lai viņi tās izšauj tieši debesīs. Šīm bultām piemīt burvju spēks: tās trāpa vainīgajiem un pasargā nevainīgos.

Ļaudis tā arī izdarīja. Brāļi visi trīs reizē izšāva bultas debesīs. Jaunākā brāļa bulta nokrita zemē blakus šāvējam un ieurbās zemē. Vidējā brāļa bulta trāpīja pašam šāvējam plecā, bet vecākā brāļa bulta — krūtīs.

Tagad visiem bija skaidrs, kurš runājis patiesību un kurš melojis.