Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Nabadzīgais vīrs un Hāns

Reiz dzīvoja bagāts un varens hāns, kas bija izdaudzināts par ļoti cietsirdīgu un patvaļīgu cilvēku. Šis hāns domājās esam visgudrākais pasaulē, bet visi pārējie — apaļi muļķi.

Lai pierādītu, ka viņš ir gudrāks par citiem, hāns izziņoja šādu vēsti:

— Ja atradīsies vīrs, kurš pratīs pastāstīt visneticamāko stāstu, ko es nespēšu apstrīdēt, tam es atdošu par sievu savu vienīgo meitu — skaistuli. Bet, ja spēšu apstrīdēt, galva no pleciem nost!

Atradās daudz gribētāju, kas kāroja dabūt par sievu hāna meitu, tomēr neviens neprata pastāstīt hānam tik neticamu stāstu, kuru tas nespētu apstrīdēt. Tā visi šie vīri aizgāja postā — cietsirdīgais hāns lika viņus sodīt ar nāvi.

Turpat netālu aulā dzīvoja vecs vīrs, kam bija trīs dēli. Divi vecākie bija izmanīgi džigiti. Viņi nepalaida garām nevienus svētkus un izpriecas un allaž piezoboja jaunāko brāli, kurš i lauku apara, i malku no meža pārveda, i lopus apkopa.

Jāteic, ka jaunākais brālis bija visčaklākais, gudrākais un taisnīgākais. Viņš sadomāja cietsirdīgo hānu pārmācīt.

Viendien jaunākais brālis sacīja vecākajiem:

— Kas ir, brāļi, aizstaigāsim arī mēs pie hāna izmēģināt laimi. Varbūt viens no mums pratīs pastāstīt neticamu stāstu un kā balvu dabūs hāna meitu par sievu?

Brāļi ilgi negribēja tam piekrist, tomēr pēcāk aizgāja pie hāna.

Hāns, viņus ieraudzījis, iesmējās.

— Vai jums apnicis dzīvot? — viņš sacīja. — Gribat, lai noripo no pleciem galvas? Labi, vispirms paklausīsimies jūsu neticamos stāstus. Kurš ir vecākais, lai sāk!

Vecākais brālis iesāka:

— Es vienreiz jāju medībās, ieraudzīju kalnu āzi, nomērķēju, izšāvu un ar vienu šāvienu cauršāvu labo pakaļkāju, labo ausi un labo ragu. Tas ir viss, ko gribēju pastāstīt.

Hans iesmējās un vaicāja:

— Bet kas tavā stāstā ir neticams? Pat bērnam skaidrs, ka tu šāvi kalnu āzim tai brīdī, kad tas ar labo pakaļkāju kasīja labo ausi, un tālab nav brīnums, ka tu trāpīji reizē i kājā, i ausī, i ragā. Par to, ka tu uzdrīkstējies ar mani mēroties atjautībā, tiksi sodīts. Pagaidām paej malā, lai sāk stāstīt otrais brālis!

Vidējais brālis, raustīdams valodu, iesāka:

— E-es, hān … reiz aizbraucu uz mežu … pēc malkas … E-es, hān, mežā … paņēmu cirvi un kā a-atvēzējos, tā ar vienu cirtienu … nocirtu tūkstoš koku … Ar vienu cirtienu … nocirtu apaļu tūkstoti…

Hāns atkal iesmējās.

— Tad ta muļķis! — viņš sacīja. — Ar ko tu gribēji mani pārsteigt? Ja saliksi kopā tūkstoš tievas rīkstītes, tās bez liekām pūlēm pārcirtīsi ar vienu cirtienu. Stājies arī tu līdzas vecākajam brālim: tev tāpat neizbēgt no nāvessoda. Bet tagad stāsti tu, jaunākais brāli!

— Tad klausies, hān, — jaunākais brālis iesāka. — Tai dienā, kad es piedzimu, manam tēvam pazuda zirgi. Tai pašā dienā es uzlēcu zirgam mugurā un jāju meklēt pazudušos zirgus. Ielāgo, hān, tas notika manas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā. Es jāju, jāju, hān, līdz piejāju pie upes. Nokāpu no zirga un raudzījos, kur to varētu piesiet. Upes krastā auga vienīgi zāle, un nebija aiz kā apmest pavadu. Te skatos — no zāles rēgojas ārā miets. Sāku siet pie tā zirgu un redzu — miets sakustas. Ieskatījos ciešāk — izrādās, tas nebija miets, bet putna kāja. Saku vilkt aiz šās kājas un izvilku no zāles dzērvi. Tad nokāpu pie upes nomazgāt rokas. Pēkšņi jūtu — ūdenī kāds saķer man roku. Rāvu roku laukā un izrāvu lielu zivi, tad ar dunci to notīrīju. Dunci gribēju nomazgāt upē, bet tas nejauši iekrita ūdenī. «Tavu nelaimi!» domāju. «Kā lai iztieku bez dunča?» Tad izdomāju, kā izkulties no šīs nelaimes: paņēmu kušķi salmu, to aizdedzināju un ar degošiem salmiem aizdedzināju ūdeni. Viss ūdens izdega; upes dibenā palika vienīgi oļi un smiltis. Sāku meklēt savu dunci. Skatos — guļ tikai no raga darinātais spals, bet pats duncis sadedzis kopā ar ūdeni. Pabēdājos laiciņu, taču — neko darīt — posos tālāk ceļā. Uzvēlu dzērvi un zivi zirgam mugurā, iegrūdu spalu makstī un savas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā jāju tālāk meklēt tēva pazudušos zirgus. Iejāju liela meža un redzu: pļaviņā ganas četri meža āži, kam katram viena kāja no koka. «Tad ta brīnumaini āži,» domāju. «Kā lai tos noķeru?» Nolēcu no zirga, izvilku no maksts dunča spalu un metu ar to āžiem — pārlauzu tiem visas kājas. Uzvēlu āžus zirgam mugurā un savas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā jāju tālāk, protams, iepriekš neaizmirsis uzsēsties zirgam mugurā. Jāju pa meža ceļu un redzu: ceļa vidū apmeties meža bišu spiets. «Tad ta derīgs atradums!» domāju. «Gaļa man jau ir, zivs ir, nu būs piedevām medus!» Tikai nelaime: kur lai iepildu medu? Necik ilgi, prātā iešaujas labs padoms: jānodīrā zirga kājām āda — un četri ādas maisi rokā!

Žigli nodīrāju zirga kājām ādu, pagatavoju četrus ādas maisus un tos piepildīju ar medu. Jāju atkal savu ceļu tālāk. Te pēkšņi mans zirgs ne no šā, ne no tā noveļas zemē. «Kas noticis zirgam?» izbrīnījos un paraudzījos atpakaļ. Redzu — no mana zirga palikusi tikai puse. Šito nelaimi! Kur lai sameklēju otru pusi? Neko darīt, griezos atpakaļ pa to pašu ceļu; eju un redzu: priekšā guļ pazudusī zirga puse. Uzvēlu to sev plecos un atstiepu pie sava zirga. Bet kā lai sastiprina abas puses kopā, lai varu aizjāt līdz mājām? Uz ceļa gulēja vētras izgāzts koks. Pacēlu to, notīrīju galotnei zarus un ar šo galotni sastiprināju kopā zirgu. Uzlēcu tam mugurā un savas piedzimšanas pirmajā dienā agri no rīta, vēlā pēcpusdienā un tieši pusdienlaikā jāju uz mājām. Pārjāju mājās. Dzirdu — sakļā skan balsis: redzams, mājās ir ciemiņi. Jāpasteidzas tiem pagatavot azaids. Sāku celt no zirga āžus un ādas maisus ar medu. Āžus nocēlu, bet maisus nespēju aizsniegt — esmu neliels pēc auguma, ari spēciņa pamaz. Ko iesākt? Domāju, domāju un izdomāju: vienu auklas galu piesiešu pie ādas maisiem, bet otru pārmetīšu pāri sakļai un vilkšu aiz auklas gala. Domāts — darīts. Notika, kā biju rēķinājis: novilku gan ādas maisus zirgam no muguras! Re, hān, tāds ir mans stāsts! Tikai tu, lūdzams, nedomā, ka esmu jau beidzis. Šo stāstu pastāstīju brāļu vietā. Ja sākšu stāstīt pats savu, tad ilgi tev vajadzēs gaidīt tā beigas … Taču, ja tu, hān, esi ar mieru klausīties, varu sākt…

Hāns pielēca kājās un, atgaiņādamies rokām, iesaucās:

— Nē, nē, negribu vairs dzirdēt tavus stāstus! No nule dzirdētā man jau galva iet riņķī! Tagad pārliecinājos: veltīgi biju domājis, ka es esmu visatjautīgākais visā pasaulē … Tu esi cienīgs būt par manas meitas vīru.

Tā hāns atdeva savu meitu jaunākajam brālim par sievu, piedevām vēl apveltīdams to ar naudu un lopiem. Arī vecākos brāļus apžēloja un atlaida mājās.