Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Viltīgais ciemiņš

Kādā aulā dzīvoja bajs. Visā karačaju zemē klīda valodas, ka viņam esot ļoti skaista meita. Taču ļaudis mēļoja arī par šā baja lielo skopumu. Viņš pat ciemiņam, kas pēc kalniešu parašām jācienā ar vislabāko, kas mājā ir, nekautrējoties pasniegt tādu ēdienu, kādu pat visnabadzīgākais cilvēks kaunētos likt galdā.

Turpat kaimiņu aulā dzīvoja jauneklis, vārdā Azrets. Viņš bija visai atjautīgs un asprātīgs. Šis jauneklis nolēma skopo bagātnieku pārmācīt.

Reiz vakara Azrets aizjāja pie baja un, kā viesim klājas, no pagalma uzsauca:

— Ei, vai ir kāds mājā?

Saņemt ciemiņu izsteidzās skaistule — baja meita un pavadīja viņu uz viesistabu.

Bajs lika ienest ciemiņam ūdens krūku un gabalu plāceņa ar sāls šķipsniņu.

Baja meita ienesa viesistabā uz paplātes ūdeni, sāli un plāceni. Nolikusi to visu ciemiņa priekšā, uztaisīja viņam guļvietu.

— Kad ieturēsi vakariņas, atpūties no ceļa.

To pateikusi, baja meita aizgāja. Bet ciemiņš domā: «Palūkošu izdibināt, ko vakariņās gatavo pašam bajam.»

Viņš piezagās pie istabas, kur dzīvoja mājinieki, un ielūkojās pa logu iekšā. Kā jūs domājat, ko viņš ieraudzīja? Azrets skatās un redz: saimnieks pats nopūlas ap auna galvu, saimniece gatavo gaļas desas, bet meita cep zosi!

Daudz neprātodams, Azrets atvēra durvis un iegāja istabā. Mājinieki apjuka, tomēr visu ēdamo attapās noslēpt. Saimnieks aši apsēdās uz auna galvas, saimniece — uz desu bļodas, meita — uz zoss … Arī ciemiņu apsēdināja.

Visi sēž un klusē.

Tad ciemiņš, uzrunādams saimnieku, sacīja:

— Godājamais baj! Man viesistabā palika garlaicīgi un sagribējās jums pastāstīt, ko piedzīvoju, šurp jādams.

— Ko tad tu piedzīvoji? — bajs pikti vaicāja.

— Ja gribi dzirdēt, klausies! Šodien, šurp jājot, ceļa malā ieraudzīju dīvainu čūsku. Galva šai čūskai bija gandrīz tikpat liela kā tā, uz kuras tu sēdi. Kad es nocirtu čūskai galvu un domāju, ka čūska jau ir beigta, tā iecirta man ar asti tik stipri, ka gandrīz novēlos no zirga, jo šī aste bija uz mata tik resna kā ta desa, kuru saimniece noslēpusi. Tad es paķēru koku un aizmetu čūsku prom. Ja meloju, varat mani noplūkt kā to zosi, kuru paslēpusi tava meita!

Ko bajam atlika darīt? Vajadzēja gribot negribot celt Azretam priekšā i novārīto auna galvu, i desu, i cepto zosi.

Saimniece nepaguva ne atskatīties, kad uz galda bija palikuši tikai pliki kauliņi; mājinieki no visa cienasta nedabūja ne kripatiņas.

— Tencinu jūs, mīļie saimnieki, par brango cienastu! Azrets sacīja un devās uz viesistabu.

Bajs pēc tam sacīja sievai:

— Es paliku pilnīgi tukšu vēderu. Izcep man žigli pīrāgus ar gaļu!

Baja sieva pagatavoja gaļas pīrāgus un uzlika uz oglēm, lai cepas. Kairinoša smarža izplatījās pa visu māju. Vēl mazdrusciņ — un pīrāgi būs gatavi… Te negaidot atdarījās durvis un uz sliekšņa nostājās Azrets.

— Tu, baj, man esi tikpat kā īstenais tēvs, — viņš sacīja bajam. — Es visu vēl nepaguvu izstāstīt. Gribu ar tevi dalīties pārdomās …

— Nu, klāj vaļā! — bajs teica, slepus šķielēdams uz pīrāgiem: bail, ka ciemiņš tos nepamana.

— Tad klausies! — Azrets iesāka. — Mēs ģimenē bijām septiņi brāļi… Dzīvojām saticīgi: kopā strādājām uz lauka, kopā godus svinējām. Un tā to allaž darījām, iekāms bija dzīvs tēvs. Pirms miršanas tēvs mums novēlēja: «Dēli, palīdziet cits citam, dzīvojiet mierā un saticībā!» Taču, līdzko tēvs nomira, mūsu mājās viss sagriezās ar kājām gaisā … Re, šitā. — To teikdams, Azrets paķēra biguli un sarušināja pavardā ogles.

Baja sieva plaukstas vien sasita.

— Vai, kaut tava māja tukša paliktu! Mani pīrāgi pagalam — iejuka pelnos!

— Izlūdzos piedošanu, — ciemiņš atvainojās. — Man nebija ne jausmas, ka tur cepas pīrāgi. Ēdiet veseli! — Un atkal aizgāja uz viesistabu.

— Man domāt, būs jāliekas gulēt neēdušam, — bajs sacīja sievai. — Rīt agri no rīta izcep plāceni! Kad iesi govis slaukt, uzliec to uz oglēm, lai cepas. Kamēr izslauksi, plācenis būs gatavs … Es to paņemšu un aiziešu uz stepi, it kā aitas apraudzīt, un tur to mierīgi apēdīšu.

Gaismiņai svīstot, baja sieva piecēlās, iejauca mīklu un, ejot govis slaukt, uzlika plāceni uz oglēm cepties. Kad plācenis bija gatavs, bajs to klusiņām vēl itin karstu pabāza zem bešmeta un skaļi sacīja:

Iešu uz stepi apraudzīt aitas!

Te Azrets atkal kā saukts.

— Atļauj, baj, patencināt tevi par cienastu un uz šķiršanos apskaut! — Azrets sacīja. — Tagadiņ tu man esi mīļāks par nelaiķa tēvu! — To pateicis, džigits ņēmās baju cieši jo cieši spiest sev pie krūtīm.

— Vai, kā mani dedzina! Vai, kaut tu izčibētu! — bajs ievaimanājās aiz sāpēm. Viņam gribot negribot vajadzēja vilkt plāceni no azotes ārā un pusi atdot Azretam.

Te ciemiņš pamanīja bajam pletni un sacīja:

— Man laiks doties ceļā, tikai nezinu, ko iesākt: jādams šurp, pazaudēju pletni.

«Lai ņem, ko vēlas,» bajs sevī nosprieda, «ka tikai ātrāk aizvācas prom,» un atbildēja:

Viesistabā uz naglas karājas vēl viena pletne. Ieej un pasaki saimniecei, ka es tev to atvēlēju.

Azrets iegāja mājā un baja sievai sacīja:

— Saimnieks man atdeva jūsu meitu par sievu. Mēs jau visu norunājām.

Baja sieva izbrīnījās: viņas vīrs nekad savu mūžu nav devis par brīvu ne sauju miltu, bet nu atdod savu vienīgo meitu bez kalima — izpirkšanas maksas!..

Azrets, redzēdams saimnieces izbrīnu, sacīja:

— Ja netici, varam pavaicāt viņam pašam, kamēr nav tālu aizgājis stepē.

Abi iznāca pa vārtiem, un ciemiņš iesaucās:

— Vadzi, baj, viņa man negrib atdot!

Bajs domāja, ka sieva negrib atdot pletni, tāpēc atbildot sauca:

— Atdod to viņam, atdod, lai tik jāj ātrāk prom!

Azrets uzsēdināja baja skaisto meitu zirgam mugurā un aizauļoja uz savu aulu.

Vakarā pārnāca bajs un sievai vaicāja:

— Kur mūsu meita, ka nekur nemana?

Sieva izbrīnījās:

— Tu tak pats man liki: «Atdod to viņam, atdod!» Tā es atdevu mūsu meitu šim džigitam.