Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Fatima

Mazā Fatima agri palika bez mātes. Necik ilgi, un tēvs pārveda mājās jaunu sievu — atraitni, kurai bija sava meita. Tagad mazajai Fatimai klājās vēl grūtāk. Pamāte īsto meitu tērpa dārgās drānās un deva tai labākos kumosus, bet pameitai lika strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Arī ēst deva ēdienu paliekas un ģērba vecos kankaros.

Fatima viena pati darīja visus mājas darbus: pamāte, uzcēlusi pameitu mazā gaismiņā, vispirms sūtīja uz upi pēc ūdens, tad lika iekurt pavardā uguni, izslaucīt pagalmu un izslaukt govi. Kad Fatima apdarīja mājas darbus, pamāte viņu sūtīja ganos. Lai pameita ganīdama neslinkotu, deva tai līdzi vērpjamo.

Viendien Fatima ganīja pļavā govi un vērpa vilnu. Saulīte jauki sildīja, un vārpstiņa priecīgi dūca. Pēkšņi sacēlās vējš, satvēra dzijas kamolu un ritināja to uz kalnu pusi. Ko Fatimai iesākt? Vējš nes kamolu, bet Fatima skrien kamolam pakaļ. Tā viņi nonāca pie milzīgas alas, kurā dzīvoja labsirdīga, neredzēti liela sieva — milzene. Ieraudzījusi Fatimu, vecā milzene sacīja:

— Salasi, meitiņ, sudraba gabalus, kas mētājas alā!

Fatima ātri salasīja visus sudraba gabalus un atdeva milzenei.

— Tagadiņ atsien jostu un parādi, kas tev kabatās.

Fatima atsēja jostu. Redzēdama, ka meitene nekā nav piesavinājusies — pat ne mazākā sudraba gabala, milzene sacīja:

— tagadiņ es likšos gulēt, bet tu tikām pasēdi man līdzās. Kad alā sāks tecēt balts ūdens, pamodini.

To teikusi, milzene aizmiga ciešā miegā; drīz vien alā sāka tecēt tik balts ūdens kā piens.

Fatima pamodināja milzu sievu. Pamodusies milzene nomazgāja meitenei seju baltajā ūdenī un pieveda pie spoguļa. Fatima paskatījās tajā: viens vaigs viņai vizēja kā spoža saulīte, otrs — kā gaišs mēnestiņš, bet mugurā mirdzēja dārgas brokāta drēbes.

— Paldies tev, labo sieviņ, — Fatima patencināja milzeni un aizsteidzās uz pļavu pie savas govs.

Kad saule aizgrima aiz kalniem, Fatima dzina govi uz mājām un ceļā satika aula ļaudis. Ne jau katrs viņā sazīmēja nabaga pameitu.

Bet ļaunā pamāte, ieraudzījusi Fatimu tik daiļu, aiz skaudības bezmaz pārsprāga pušu un nolēma visu smalki izdibināt, kā pameita tikusi pie Šāda skaistuma.

— Mīļo meitiņ, pastāsti — kur tu ņēmi dārgas drēbes un kā tiki par tik diženu skaistuli, ka tevi vairs ne pazīt nevar?

Fatima izstāstīja pamātei visu, kā bijis: kā vējš aizripinājis vilnas kamolu, kā viņa nonākusi pie alas un tur satikusi milzeni, kā salasījusi sudrabu un kā labā milzene viņu par to atalgojusi.

Pamātei sagribējās, lai arī pašas meita kļūtu tikpat skaista kā Fatima, tālab nākošās dienas rītā viņa sūtīja ganos savu meitu.

Īstā meita aizdzina govi tai pašā pļavā, kur bija ganījusi Fatima, un sāka vērpt vilnu, kā māte piesacīja. Te sacēlās vējš un aizripināja vilnas kamolu. īstā meita sāka skriet kamolam pakaļ, bet vējš to ripināja aizvien tālāk un tālāk. Viņa skrēja, skrēja, līdz kamols ieripoja alā, kur dzīvoja vecā milzene. Ieraudzījusi meiteni, milzene sacīja:

— Salasi, meitiņ, sudraba gabalus, kas mētājas alā!

Īstā meita tos salasīja, bet visus neatdeva milzenei: lielākos noslēpa.

— Tagadiņ atsien jostu un parādi, kas tev kabatās, — milzene sacīja.

Īstā meita atsēja jostu, izgrieza kabatas uz otru pusi, un no tām izbira lieli sudraba gabali.

Par to milzene sadomāja meiteni pārmācīt un sacīja:

— tagadiņ es likšos gulēt, bet tu tikām pasēdi man līdzās. Kad alā sāks tecēt melns ūdens, pamodini.

Līdzko milzene aizmiga, alā sāka tecēt melns ūdens, īstā meita pamodināja milzu sievu. Pamodusies milzene nomazgāja meitenei seju melnajā ūdenī un pieveda pie spoguļa, īstā meita paskatījās tajā un izbijusies iekliedzās: viens vaigs viņai bija suņa, otrs — pērtiķa. Raudādama viņa izskrēja no alas, paķēra žagaru un ņēmās slānīt govi.

Kad saule aizgrima aiz kalniem un metās krēsla, īstā meita dzina govi uz mājām. Lai gan ārā bija mijkrēslis, ļaudis tik un tā. viņu ieraugot, izbijās un pakāpās malā.

Pārdzinusi govi mājās, īstā meita skrēja pie mātes. Tiklīdz māte ieraudzīja meitu, tūdaļ saprata, ka milzene to pārmācījusi, un iesāka gauži raudāt un vaimanāt. Tad lielās dusmās bruka Fatimai virsū un sāka pameitu kult un lādēt.

Fatimas tēvs, redzēdams pamātes un viņas meitas netaisno un ļauno sirdi, ilgāk vairs neizturēja un abas padzina.

Kopš tā laika Fatima ar tēvu dzīvoja divatā, vadot rāmas un laimīgas mūža dienas.