Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Kā nabags vistu dalīja

Vecos laikos dzīvoja kāds bagātnieks. Viņš bija tik bagāts, ka mājā tam nekā netrūka.

Turpat netālu no bagātnieka dzīvoja nabadzīgs zemnieks. Visa viņa bagātība — viena vienīga vistiņa.

Jāteic, ka bagātnieks bija arī neredzēti alkatīgs: ko tikai acs ieraudzīja, to gribēja iegūt sev. Taču viņam piemita viena laba īpašība: viņš prata novērtēt asprātīgus un apķērīgus ļaudis.

Viendien bagātnieks satika savu nabadzīgo kaimiņu un tam sacīja:

— Vadzi, kaimiņ, — kāds tev labums no vienas vistas? Atdod to man, un es tev par to iedošu graudus.

Zemniekam tobrīd nebija mājās ne putraimiņa.

Viņš nokāva vistu, noplūca un aiznesa bagātniekam.

— Labi, ka tu atnesi vistu. Līdzko novākšu jauno ražu, tūliņ atdošu graudus, kas tev pienākas, — bagātnieks apsolīja.

Ko nabagam atlika darīt? Viņš tam piekrita.

Tad bagātnieks sacīja:

— Pasēdi brīsniņu, kamēr vista izvārās. Tu ilgus gadus biji tās saimnieks — tev pienākas tas gods viņu sadalīt. Ja gudri sadalīsi ga|u manu mājinieku starpā, arī tev pašam kas atlēks.

Vista izvārījās.

— Ķeries pie darba, — bagātnieks skubināja nabago.

Nabadzīgais kaimiņš paņēma vistu, brīdi padomāja un sacīja:

— Tu, saimniek, visiem esi galva, tālab tev piekrītas vistas galva. Tava sieva nekur neiet ārpus mājas un augas dienas rosās pa saimniecību — viņai būs vistas astes gals. Tavai meitai — abi spārniņi, jo viņa drīz vien atstās vecāku paspārni un aizlidos uz vira māju. Vēl nav dabūjis savu tiesu tavs dēls un es. Dēls priekšdienās būs tavs mantinieks. Ja tev tika galva, tad no galvas uz leju stiepjas kakls — tas pienākas viņam. Bet tas, kas atlicis pāri, paliek man, — sacīja nabags, beigdams sadalīt vistu.

Bagātnieks ar šādu nabadzīgā kaimiņa dalījumu bija mierā. Viņš lika kaimiņu apveltīt ar dāvanām un pavadīt mājās.

Nabadzīgais zemnieks iet uz mājām, nesdams vistu un dāvanas. Pretim nāk viņa kaimiņš.

— No kurienes iedams? — šis vaicā.

— No bagātā kaimiņa. Aiznesu viņam vistu, un viņš lika to sadalīt. Bagātniekam patika mans dalījums. Man pašam tika turpat visa vista, piedevām vēl šādas tādas dāvanas.

Šis kaimiņš bija skaudīgs cilvēks. Viņam kremta, ka bagātnieks tik devīgi apveltījis nabadzīgo zemnieku.

Otrā dienā kaimiņš saka savai sievai:

— Noķer piecas treknas vistas. Aiznesīšu tās bagātajam kaimiņam un pretī dabūšu piecreiz vairāk dāvanu, nekā dabūja nabagais.

Viņš sabāza vistas ādas maisā un atnāca pie bagātnieka.

— Labdien, cienītais! — viņš sveicināja.

— Labdien! Kāda vajadzība tevi piespieda ierasties manā namā?

— Gribu uzdāvināt tev piecas treknum treknas vistas.

— Labi… Ja pats tās atnesi, tad pats arī sadali tā, lai visi būtu apmierināti.

— Bet kā lai piecas vistas sadalu četru starpā? Labāk izdari to pats, cienītais.

— Ja tu neproti sadalīt, tad aizej pēc mana nabadzīgā kaimiņa. Viņš sadalīs.

Nabagais nelika uz sevi gaidīt. Ieradies viņš ņēma vistas no maisa un dalīja, runādams:

— Tavā ģimenē, cienītais, ir četri cilvēki, tu, tava sieva, meita un dēls. Bet es esmu viens pats visā pasaulē. Tālab vistas jāsadala pēc taisnības. Ja tev iedošu vienu vistu, jūs kopā būsit pieci; ja sev paturēšu četras, arī mēs kopā būsim pieci.

Bagātnieks saprata, ka nabagais viņu pārspējis, tomēr viņam patika asprātīgais dalījums. Viņš lika nabadzīgo kaimiņu bagātīgi apdāvināt. Bet skaudīgais kaimiņš bija spiests doties mājās tukšām rokām.