Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Lapsa un dzirnavnieks

Vecos laikos kādā aulā dzīvoja dzirnavnieks. Kaut dzirnavas nebija lielas, tomēr maizes tiesa saimniekam no tām sanāca. Bet tad dzirnavās pasāka ierasties zaglis: cik vecais vīrs dienā samala, tik naktī pazuda. Ko iesākt? Dzirnavnieks ilgi lauzīja galvu, līdz pēdīgi sadomāja nelūgto viesi izsekot.

Viņš palika dzirnavās pa nakti un, aizslēpies aiz miltu tīnes, gaidīja. Gaidīja krietnu laiku — acis jau lipa ciet, kad beidzot izdzirda troksni. Viņš ieskatījās tumsā un redz: uz tīnes pusi zogas lapsa. Tā piezagās pie tīnes, ielēca iekšā un sāka ēst miltus. Dzirnavnieks pieskrēja klāt un zagli noķēra. Kad viņš jau grasījās lapsu sist nost, lai no tās kažoka pašūtu sev cepuri, lapsa negaidot ierunājās cilvēka balsī:

— Nenogalini mani, labais cilvēk! Būsim draugi: gan es pēcāk tev noderēšu!

Dzirnavnieks brīsniņu apsvēra un nolēma atstāt lapsu dzīvu — lai mitinās tepat dzirnavās un ķer peles.

Kādudien lapsa dzirnavniekam vaicāja:

— Saki, labais cilvēk, — kā tev palīdzēt? Ko tu visvairāk vēlētos?

— Redzi, lapsiņ, ārā jau barga ziema, bet man nav cita apģērba kā tikai noplīsis bešmets[1]. Tagadiņ nenāktu par ļaunu silts kažoks.

— Esi bez raizēm, labais cilvēk, būs tev kažoks!

Lapsa aizgāja stepē un augu dienu tur malstījās, it kā medīdama peles. Pievakarē satika deviņus vilkus. Vilki bija gaužām izbadējušies: meklēja barību. Kaut gan tiem lapsas gaļa neko lielu negaršo, tomēr, kad vēders kurkst, ir gatavi ēst arī to. Ielenkuši lapsu no visām pusēm, vilki jau gribēja rudasti saplosit gabalos. Bet lapsa izlikās, ka no šiem nemaz nebaidās, un mīlīgā balstiņā sacīja:

— Mani brālīši! Redzu, ka esat izsalkuši, tālab gribu jums palīdzēt. Ja uzklausīsiet manu padomu, dabūsiet pielocīt pilnus vēderus.

Vilki, griezdami zobus, ierūcās:

— Saki ātrāk, kāds tavs padoms!

— Sekojiet man un dariet tā, kā teikšu!

Lapsa aizskrēja pie upes, vilki — tai pakaļ.

— Paši zināt, ka nav viegli dabūt ēdamo. Taču, kam netrūkst drosmes, tas bešā nepaliek. Kazi, tēvi un mātes jums ir stāstījuši, kā es viņiem palīdzēju grūtos laikos?

Mēs esam gatavi uz visu! — vilki norūca.

Tad lapsa atkal sacīja:

— Mani mīļie brālīši! Bez pacietības pie medījuma netikt. Lai iegūtu brangu medījumu, jums augu nakti vajadzēs nostāvēt ūdenī. Tiesa, ūdens patlaban ir diezgan dzestrs, tomēr vienu reizi var paciest. Rīt mazā gaismiņā šurp — pie upes — gans atdzīs dzirdināt govis. Kad tās sāks dzert, jūs varēsit sarīkot kārtīgu mielastu! Bet tagadiņ drošāk kāpiet upē!

Vilki sakāpa ūdenī — purni vien rēgojās laukā. Lapsa, krastā stāvēdama, tiem vēl uzsauca:

— Bezmaz piemirsu pateikt: ūdenī jāstāv pavisam rāmi. Kurš pakustēsies, tas nobaidīs govis un paliks bešā. Lai aukstums jums netiktu klāt, es atstiepšu salmus.

Lapsa aizskrēja uz lauku, atstiepa salmus un. pa klēpītim meta ūdenī. To padarījusi, aizdieba uz dzirnavām, bet vilki palika stāvam upē.

Naktī uznāca stiprs sals un upi tik cieši iekala ledū, ka ārā palika vienīgi vilku galvas.

No rīta mazā gaismiņā lapsa atveda dzirnavnieku pie upes. Vecais vīrs izvilka visus beigtos vilkus laukā un pēcāk no viņu ādām pašuva sev siltu kažoku.