Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Atjautīgais puika

Kādā ciemā — kas zinās pateikt, kad tas noticis, — dzīvoja nabadzīga sieva ar dēlu. Viņiem mājā bija atlicis tikai kāds sieks kviešu graudu. Sieva nolēma tos samalt un sūtīja dēlu uz dzirnavām. Posdama dēlu ceļā, piekodināja:

— Dēliņ, aizstaigā nu uz dzirnavām. Tikai pieraugi, neej tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese[3] — tas ir liels viltnieks un krāpnieks.

— Bet kā es viņu sazīmēšu? — puika vaicāja.

— Šim dzirnavniekam nebūs bārdas. Ja redzēsi, ka dzirnavnieks ir bezbārdis, neej iekšā, bet steidzies tālāk uz nākošajām dzirnavām.

Puika paņēma graudus un devās ceļā. Nonācis pie pirmām dzirnavām, viņš ieraudzīja to priekšā stāvam vīru bez bārdas, tāpēc steidzās paiet garām. Taču bezbārdis puiku apstādināja, vaicādams: — Uz kurieni, puis, iedams?

— Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kviešus.

— Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?

— Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.

To pateicis, puika gāja tālāk.

Bezbārdis sadomāja puiku apvest ap stūri. Viņš zināja visus ceļus, tālab pirmais aizsteidzās uz otrām dzirnavām un iznāca puikam pretim. Puika, ieraudzījis bezbārdi, steidzās paiet arī šīm dzirnavām garām. Taču bezbārdis viņu apstādināja, vaicdams:

— Uz kurieni, puis, iedams?

— Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kviešus.

— Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?

— Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.

To pateicis, puika gāja tālāk.

Bezbārdis atkal sadomāja puiku pārspēt viltībā. Viņš zināja īsāko ceļu uz trešajām dzirnavām. Aizskrējis turp, iznāca puikam pretim.

Puika, ieraudzījis bezbardi, steidzas paiet dzirnavam garam. Taču bezbārdis viņu atkal apstādināja, vaicādams:

— Uz kurieni, puis, iedams?

— Uz dzirnavām. Māte mani sūta samalt kviešus.

— Tad kālab pagāji garām manām dzirnavām?

— Māte nevēlēja malt tais dzirnavās, kur par dzirnavnieku strādā kese.

— Kur tad tu atradīsi tādas dzirnavas, kur dzirnavnieks būtu bārdainis? Šai apkaimē visi dzirnavnieki ir bez bārdas.

— Tad es iešu atpakaļ uz pirmajām dzirnavām — tās ir vistuvāk mājām.

Un puika aizgāja atpakaļ uz pirmajām dzirnavām. Skatās — tās strādā tukšā. Iebēris dzirnavās kviešu graudus, viņš ātri tos samala un jau gribēja miltus sagrābt maisā. Te viltīgais dzirnavnieks uzbēra uz delnas miltu šķipsnu un uzpilināja virsū ūdeni, it kā gribēdams pārbaudīt, vai labs malums. Samaisījis miltus ar ūdeni, sacīja:

— Par daudz uzlēju ūdens, jāpieber klāt milti.

Viņš piebēra klāt miltus: nu mīkla iznāca par biezu. Dzirnavnieks atkal pielēja ūdeni. Tā viņš jauca miltus ar ūdeni, līdz visi milti bija cauri. Tad puikam sacīja:

— Kālab tev jānes mājās mīkla? Izcepsim maizi tepat.

Dzirnavnieks samīcīja mīklu, izplacināja un sāka cept maizi.

Maize izcepās garda — smaržīga, ar brūnu garoziņu. Puika paņēma karstos maizes plāceņus un sacīja:

— Nu gan māte priecāsies, kad pārnesīšu svaigu maizi!

Taču bezbārdis nostājās durvīm priekšā un, nelaizdams puiku ārā, sacīja:

— Nē, tik viegli tu projām netiksi! Es samalu kviešus, iejaucu mīklu, izkurināju krāsni un izcepu maizi. Tagad noliec maizi, re, šeit, un mēs sacentīsimies neticamu stāstu stāstīšanā. Kurš pastāstīs visneticamāko stāstu, tam piederēs maize.

Puika bija ar mieru.

Pirmais sāka stāstīt viltīgais kese.

— Manas dzirnavas, ja ir vajadzīgais ūdens tecējums, pa nakti samaļ deviņus vezumus kviešu, deviņus vezumus miežu un deviņus vezumus auzu. No maisa graudu iznāk divtik miltu — tie nesaiet pat divi maisos. Vai esi dzirdējis šādu brīnumu?

— Kas tur ko brīnīties! Paklausies, ko es tev pastāstīšu, — sacīja puika. — Pavasarī, kad mūsu kaimiņš aplīdzināja papelei zarus savas mājas priekšā, viens zariņš nokrita uz ceļa. Es šo zariņu pacēlu un iedēstīju mūsmājas pagalmā. Zariņš ieauga un sāka stiepties garumā. Jaunā papele auga, auga un pa vienu vasaru izauga tik gara, ka tās galotne atspriedās debesīs. Es |oti gribēju uzkāpt papeles galotnē, tikai nezināju, kā. Aizgāju uz smēdi un paņēmu naglas. Sadzinu tās stumbrā un pa tām tikpat kā pa trepēm uzkāpu debesīs. Tur apskatījos apkārt un ieraudzīju lielu kviešu lauku. Kvieši slējās cilvēka augumā. Man pie jostas bija piesiets sirpis. Paņēmu sirpi un sāku kviešus pļaut. Negaidot no kviešiem izskrēja lapsa. Es metu tai ar sirpi. Aukliņa, kurā sirpis bija piesiets, aptinās lapsai ap kreiso kāju, bet sirpja kāts iesprūda kājstarpī. Lapsa šaudījās pa lauku, un sirpis pats pļāva. Es knapi paguvu pļāvumu sasiet kūļos. Uz vakara pusi visi kvieši jau bija nopļauti. Nospriedu lapsu palaist vaļā. Līdzko attinu tai no kājas sirpi, tā nabadzīte novēlās zemē beigta: redzams, pļaudama pa garo dienu bija pārlieku nokususi. Man bija žēl lapsas, bet ko lai dara? Sāku dīrāt tai ādu un lapsas vēderā atradu lāča lāpstiņas kaulu. Ar šo lāpstiņu sagrābu pulka graudu un kāpu zemē. Mēs abi ar māti no šiem kviešiem ilgu laiku cepām maizi; pēdējos graudus es šodien atnesu uz tavām dzirnavām samalt. Bet tas vēl nav viss. Uz lāča lāpstiņas kaula bija uzrakstīti vārdi: «Viltniek, nemēģini puiku apvest ap stūri! Maize pieder viņam.» Tagad stāsts ir galā.

Kese neattapa, ko teikt. Puika paņēma maizi un jau devās pa durvīm. Tad viltnieks lūdzošā balsī ierunājās:

— Atvēli kauču kumosiņu nokost — nomēģināt, vai garda. Jebšu pārdod gabaliņu par desmit kapeikām.

Puika lāgā negribēja bezbārdim maizi pārdot, tomēr bija vien jānogriež gabals par desmit kapeikām.

Kad puika pārnāca mājās, māte viņam vaicāja:

— Kas nogrieza gabalu maizes?

Puika atbildēja:

— Es to pārdevu viltīgajam dzirnavniekam par desmit kapeikām.

— Bet kur nauda? — māte prašņāja tālāk.

— Es pārdevu uz parāda, — puika atbildēja.

— Tūliņās ej atpakaļ un pieprasi no viņa naudu! — māte sacīja. Viņai bija skaidrs, ka pēcāk viltīgais kese naudu neatdos.

Puikam gribot negribot vajadzēja iet atpakaļ uz dzirnavām.

Kad puika atvēra vārtiņus un iegāja pagalmā, dzirnavnieka sieva lasīja skaidas aizkuram — gatavojās kurināt krāsni.

— Kur kese? — puika vaicāja.

— Guļ uz nāves cisām, — sieva atbildēja.

— Ieiešu viņu apraudzīt.

Puika iegāja mājā un redz: viltīgais kese guļ, aizvēris acis, it kā no tiesas gatavotos uz miršanu. Puikam iežēlojās sirds, un viņš pavisam aizmirsa, ka šeit darīšana ar blēdi un krāpnieku. Blēža sieva sāka puiku lūgties:

— Aizej, lūdzams, pēc efendi[4]!

Te puika atminējās, ka atnācis pēc parāda, tāpēc sacīja:

— Kese vēl nav atdevis man parādu. Ar ko tad jūs maksāsit efendi? Ja efendi nesamaksāsit, aizgājēja grēku nasta taps vēl smagāka. Lai tad labāk viņš nomirst bez efendi.

— Kas tiesa, tas tiesa, — dzirnavnieka sieva piekrita.

Pēkšņi kese atvēra acis un sacīja:

— Jūtu, ka mana pēdējā stundiņa ir klāt: ietiniet mani melnajā tūbas gabalā un apbediet pamestā cietokšņa kapenēs.

To pateicis, kese apklusa, it kā no tiesas būtu izlaidis garu.

Viltnieka sieva ar puiku ietina bezbārdi melnajā tūbas gabalā, iejūdza ratelos ēzeli, pārklāja līķi ar salmiem un veda uz cietoksni.

Bija rudens, un ļaudis veda mājās no tīrumiem salmus. Viņi domāja, ka arī puika ar viltnieka sievu šķūtē salmus.

Abi aizbrauca līdz cietoksnim. Nolika viltnieku pamestajās kapenēs. Keses sieva tūliņ devās mājās, bet puika palika pie aizgājēja.

Kad sāka mesties krēsla, kese pacēla galvu un apskatījās. Puika tūlīt viņam sacīja:

— Atdod parādu!

— Vai tad vēl neesi aizgājis? — viltīgais kese izbrīnījās un atkal aizvēra acis. Tā viņš ar aizvērtām acīm nogulēja līdz vēlam vakaram.

Naktī kese atkal atvēra acis, bet puika tūlīt sacīja:

— Atdod parādu!

Kese no jauna aizvēra acis, it kā neko nebūtu dzirdējis.

Pienāca pusnakts. Negaidot cietoksnī atskanēja soļi: ieradās trīs laupītāji — sadalīt salaupīto mantu. Viņi sāka dalīt trīs līdzīgās daļās, tikai nezināja, kuram atdot zelta zobenu. Tādēļ laupītāju starpā izcēlās strīds.

Te viens sacīja:

— Ja es ar vienu cirtienu pārcirtīšu šo mironi, zobens piederēs man! — Un, paķēris zobenu, jau atvēzējās.

Izdzirdis šādus vārdus, kese uzlēca augšā kā dzelts. Laupītāji nobijās, atstāja visu mantu un aizbēga.

Kad puika un blēdīgais kese palika divatā, puika atkal viņam pieprasīja desmit kapeikas.

— Ko tu uzplijies ar savām desmit kapeikām, kad mums rokās iekritusi šitik liela bagātība? — sacīja kese un sāka dalīt laupītāju pamesto mantu divi daļās.

— Es negribu svešas mantas, atdod man desmit kapeikas! — puika atkal uzstāja.

Taču kese izlikās viņu nedzirdam.

Pa to starpu laupītāji jau bija noslēpušies aiz cietokšņa. Viens no viņiem ierunājās:

— Vajadzētu izdibināt, kas noticis ar to mironi…

— Iešu palūkoties, — atsaucās otrs.

Viņš piezagās pie vecajām kapenēm un ieklausījās: tieši tobrīd puika atkal pieprasīja desmit kapeikas. Vārdus par atsacīšanos no svešas mantas zaglis nebija saklausījis. Kese kapeiku vietā puikam piedāvāja cepuri, ko steigā bija aizmirsis viens no laupītājiem. Zaglis nobijās. Viņš atskrēja pie saviem biedriem un sacīja:

— Es, brālīši, izdibināju, ka šis mironis visu mantu sadalīja citu miroņu starpā. Bet viņu tur ir tik daudz, ka visiem nepietika mantas pat par desmit kapeikām! Tad nu vienam desmit kapeiku vietā atdeva manu cepuri.

— Jālaižas ātrāk prom, — sacīja laupītāju vecākais, un viņi visi ņēma kājas pār pleciem.

Kese, redzēdams mūkam ļaudis no cietokšņa, arī izbijās un, pametis visu, aizbēga uz savām dzirnavām.

Puika pievāca laupītāju atstāto mantu un devās uz mājām. Mājās viņš sapulcināja aula ļaudis un sacīja:

— Kurš šai mantu kaudzē atrod savējo, lai paņem. Mēs šo bagātību atņēmām laupītājiem.

Tā atjautīgais puika nolaupītās mantas atdeva atpakaļ ļaudīm.