Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Neuzticamais draugs

Kādam kalnietim bija zirgs. Tas uzticīgi kalpoja savam saimniekam un darīja visus smagos darbus. Bet saimnieks viņu slikti baroja, pie tam bieži slānīja ar pletni. Pēdīgi zirgs sadomāja saimnieku pamest.

Viendien viņš sarāva pinekli un aizauļoja tālu prom no tās vietas, kur saimnieks to bija palaidis ganīties.

Zirgs skrien pa mežu un satiek izsalkušu vilku.

— Uz kurieni, melnīt, skriedams? — vilks vaicā.

— Kur acis rāda, — zirgs atbild. — Esmu nolēmis aizbēgt no sava saimnieka.

— Bet no manis gan tu neaizbēgsi! — vilks norūc. — Esmu izsalcis un gribu tevi apēst.

— Ja esi izsalcis, tad no manis tev tik un tā nekāda kārtīga maltīte neiznāks: esmu pagalam novājējis — kauli un āda. Labāk noslēgsim draudzību un abi kopā gādāsim ēdamo. Ko nomedīsim, to sadalīsim uz pusēm.

Labi, vilks ar mieru, jo arī viņam jau izsīkuši spēki. Tā abi sāka dzīvot kopā un divatā iet medībās. Ilgu laiku viņiem nekas lādzīgs netrāpījās pa ķērienam.

Te viendien abi iet pa mežu un satiek lapsu. Vilks tūliņ lapsu noķēra un grasījās apēst. Lapsa, redzēdama, kādās sprukās ietikusi, sacīja:

— Man rādās, pelēcīt, tu gribi mani apēst. Bet no manis tev tik un tā nekāda kārtīga maltīte neiznāks: esmu pagalam novājējusi — kauli un āda. Labāk noslēgsim draudzību un visi trīs kopā gādāsim ēdamo. Ko nomedīsim, to sadalīsim līdzīgās daļās.

Labi. Zirgs, vilks un lapsa sāka dzīvot kopā un trijatā iet medībās.

Vienreiz visi trīs devās meklēt ēdamo. Ilgi vai neilgi viņi meklēja, kas to lai zina, tikai nekas lādzīgs netrāpījās pa ķērienam. Pievakarē viņi uzgāja lielu alu un nosprieda tajā pārlaist nakti.

No rīta pamodušies ierauga: uzkritis dziļš sniegs. Kā atrast ēdamo? Vilks un lapsa nekādi nespēj izkļūt no alas laukā — tās priekšā pa nakti samēztas augstas kupenas. Zirgs izlīda ārā, atkārpīja ar pakaviem sniegu, pakrimta sausu zāli un aizgāja meklēt ūdeni. Kad zirgs bija prom, vilks sacīja lapsai:

— Kas ir, rudaste, apēdīsim zirgu!

— Kā lai šo apēdam — mēs tak esam noslēguši draudzību! Bez tam nav iemesla viņu apēst.

— Bet tu izdomā kādu viltību, — vilks nelikās mierā.

Lapsa brīdi padomāja, tad sacīja:

— Labi. Kad zirgs pārnāks, saki, ka tev šodien aprit apaļi simt gadi, bet es tad sākšu izdibināt, kurš no mums ir visvecākais.

Kamēr vilks ar lapsu tā sprieda, atgriezās zirgs, atkārpīja no alas priekšas sniegu un abu sarunu noklausījās. Tad nolēma viltus draugus pārmācīt.

Līdzko zirgs iegāja alā, vilks sacīja:

— Iekāms tu viens pats pastaigājies, es atcerējos, ka man šodien ir dzimšanas diena — aprit apaļi simt gadi.

Vilks vēl nepaguva izteikt šos vārdus, kad lapsa iesāka raudāt un slaucīt ar asti asaras.

— Kas tev lēcies, rudaste, kālab raudi? — vilks ar zirgu vaicāja.

— Es atminējos, draugi, ka man tieši pirms simt gadiem nomira mīļākais bērniņš, tālab arī raudu.

— Neraudi, lapsiņ, — vilks sacīja. — Tas tak bija tik sen. Iznāk, ka tu esi par mani vecāka. Bet cik tev gadu, zirdziņ?

— Es pats lāgā nezinu, taču māte bieži sacīja, ka manu dzimšanas dienu uzrakstījusi uz manas kreisās kājas naga. Kurš grib zināt manu vecumu, var paskatīties.

To teicis, zirgs pacēla kreiso kāju.

— Skatieties nu!

Lapsa atrunājās:

— Man vājas acis, tik un tā nespēšu salasīt.

Bet vilks piegāja klāt un sāka aplūkot zirga kājas nagu. Te pēkšņi zirgs iespēra pelēcim pa pauri. Vilks novēlās zemē un izlaida garu.

Lapsa paluncināja asti un izšmauca no alas, iegrimdama sniegā līdz ausīm.

Tā beidzās vilka, lapsas un zirga draudzība. Kopš tā laika mēdz sacīt: «Vilks nav zirgam draugs.»