Lielībnieks un milži. Balkāru un karačaju pasakas

Alakeza

Pirms daudziem jo daudziem gadiem kādā aulā dzīvoja vīrs un sieva. Viņi dzīvoja nabadzīgi. Dienišķo maizi pelnīja, kurinādami aula ļaudīm pirti. Vīrs nesa ūdenĻ bet sieva to sildīja. Taču ne jau nabadzība aptumšoja viņu dzīvi. Vairāk par nabadzību abus skumdināja tas, ka viņu mājā ilgo gadu laikā vēl nekad nebija skanējusi bērna balss.

Tad negaidot arī viņu sakļā ienāca prieks — piedzima meita. Meitene bija neparasti skaista: viens vaigs tai vizēja kā saulīte, otrs — kā mēnestiņš. Tēvs ar māti nespēja vien nopriecāties par savu meitu.

Kādu rītu, kad tēvs ar māti kurināja pirti, bet meita viena gulēja šūpulī, viņu sakļā ienāca balts džins. Ne jau velti ļaudis saka, ka baltie džini esot labi un atnesot laimi. Baltais džins piegāja pie šūpuļa, apsēja meitenei ap labo roku pie paša pleca burvju talismanu un sacīja:

— Kamēr šis talismans nebūs pazudis, ar meiteni nekas ļauns nenotiks — viņa augs sveika un vesela. Ja ieraudāsies, viņas asaras pārvērtīsies par dimantiem.

Tiklīdz aiz šā džina aizvērās durvis, sakļā ienāca otrs džir.s un sacīja:

— Kad meiteni mazgās, ūdenī iemirdzēsies zelts!

Tūliņ pēc otrā džina sakļā ienāca trešais džins un sacīja:

— Zeme, kur spers šīs meitenes kājas, allaž pārklāsies ar ziedu sagšu!

Vakarā māte sāka meiteni mazgāt. Skatās un redz: tai ap roku apsiets talismans! Viņa pasauca vīru, un abu pārsteigums bija vēl lielāks, kad ūdenī, kurā mazgāja meiteni, ieraudzīja pulka zelta. Nu vecāki noprata, ka viņu meitu apveltījuši baltie džini.

Kopš tā laika vīrs ar sievu dzīvoja, bēdu nepazīdami, jociņiem nekad netrūka zelta … Alakezas asaras bira kā dimanta gabali, bet zeme zem viņas kājām pārklājās ar ziedu sagšu.

Ritēja gadi. Alakeza izauga par lielu skaistuli. Viņas skaistumu daudzināja gan savā aulā, gan citos ciematos, gan tuvās un tālās zemēs. Valodas par diženo skaistuli nonāca arī līdz kaimiņu valsts jaunā hāna ausīm. Viņš sadomāja Alakezu apņemt par sievu un tālab aizsūtīja pie viņas vecākiem preciniekus. Tēvs ar māti apspriedās un deva piekrišanu … Saposuši meitu ceļam, viņi par pavadonēm izraudzīja kaimiņu sievu, atraitni, un tās meitu.

Atraitne vārdos bija mīlīga un jauka, toties sirdī slēpa tumšu skaudību. Aizvīlusi Alakezu dziļā un biezā mežā, viņa tur padarīja meiteni aklu: izņēma viņai no pieres acis, ietina lakatā un atdeva savai meitai. Tad viņa neredzīgajai Alakezai noģērba kāzu tērpu un ietērpa tajā savu meitu. Pametušas aklo Alakezu mežā, abas ļaundares devās tālāk — uz hāna pili. Jaunais hāns, nenopratis viltu, apņēma atraitnes meitu par sievu.

Kādudien hāns vaicāja sievai:

— Biju dzirdējis, ka tev asaras birstot kā dimanti un, kur tu kāju sperot, zeme pārklājoties ar ziedu sagšu. Bet to es neredzu!

— Vai tad tev neteica, ka tas nenotiek katru dienu? Pacieties, gan vēl to dabūsi redzēt, — jaunā hāna sieva atbildēja.

Aklā Alakeza tikmēr gāja pa mežu raudādama uz priekšu, un viņa rūgtās asaras pārvērtās par dimanta gabaliem, un zeme, kur kāju spēra, pārklājās ar ziedu sagšu. Ilgi meitene maldījās pa dziļo mežu, līdz viņu pamanīja kāds vecs krievs, kas bija atnācis uz mežu pēc malkas. Veco vīru sauca par Ivanu. Viņš nolēma aklo meiteni aizvest uz savām mājām — būs abiem ar sievu meitas vietā.

— Iesim pie mums, skaistulīt, — Ivans sacīja. — Būsi mums meitas vietā.

Ivans atveda Alakezu uz savām mājām. Ivana sieva meiteni paēdināja un uzklāja viņai gultu. Alakeza palūdza Ivana sievu:

— Palīdzi man noģērbties un nomazgāties!

Alakeza nomazgājās. Kad viņa izkāpa no ūdens, tajā mirguļoja tīrs zelts. Kopš tās dienas viņi dzīvoja pārtikuši un laimīgi. Ivans ar sievu pret Alakezu izturējās kā pret īsto meitu. Viņus skumdināja vienīgi tas, ka Alakeza allaž sēdēja sadrūmusi. Taču viņi tur neko nespēja līdzēt.

Viendien Alakeza iedomāja tēvu un māti un sāka gauži raudāt … Un visas viņas asaras pārvērtās mirdzošos dimanta gabalos.

Viņa palūdza Ivanu:

Aiznes šos dimantus uz hāna pili jaunajai hāna sievai. Ja viņa tos gribēs nopirkt, naudu neņem. Saki tā: «Es šos dārgakmeņus mainu tikai pret cilvēka acīm,» — un paliec pie sava, līdz hāna sieva tev atnes cilvēka acis.

Ivans tā ari izdarīja. Hāna sieva ilgi kaulējās — viņai pārlieku gribējās tikt pie dimantiem; pēdīgi viņa iznesa no pils Alakezas acis un tās apmainīja pret dimantiem.

Kad Alakeza dabūja atpakaļ savas acis, viņa kļuva vēl skaistāka.

Tomēr viņas sirds nepazina prieka, un viņa palūdza Ivanu:

— Uzcel jūras krastā augstu torni. Kad es nomiršu, tur apglabājiet mani. Un tornim ietaisi tādas durtiņas, kas pašas atvērdamās un aizvērdamās skandētu šādus vārdus: «Ai, skaistule, tu nepazini laimi!»

Ivans uzcēla augstu torni no visdārgākā akmens un tornim ietaisīja tādas durtiņas, kādas vēlējās Alakeza …

Necik ilgi, un līdz hāna sievai nonāca valodas par Ivana audžumeitas skaistumu. Hāna sieva juta, ka nav labi. Viņa tūliņ aizsūtīja uzticamu cilvēku uz Ivana māju un pavēlēja tam apskatīt, vai skaistulei nav ap roku talismans.

— Ja ir, nozodz šo talismanu un atnes man! — viņa pieteica.

Glūniķis ieradās Ivana mājā un ieraudzīja miegā guļošajai meitenei ap roku talismanu. Viņš to nozaga un atnesa hāna sievai. Bet Alakeza, līdzko viņai noņēma no rokas talismanu — baltā džina dāvanu, tūliņ nomira.

Ivans ar sievu ilgi raudāja un bēdājās. Bet tur neko vairs nevarēja līdzēt… Tad viņi aiznesa mirušo meitēni uz torni, kā viņa pirms tam bija lūgusi, un tur atstāja. Torņa durtiņas pašas sāka vērties va}ā un ciet. Un ikreiz vērdamās skandēja vārdus: «Ai, skaistule, tu nepazini laimi!»

Vienreiz jaunais hāns atjāja piejūras izpeldināt savu mīļāko zirgu. Viņš to apstādināja blakus tornim un izdzirda skanam vārdus: «Ai, skaistule, tu nepazini laimi!» Hāns izbrīnījās. «Iešu palūkošos,» viņš nosprieda, «kas tur iekšā atrodas.»

Kopā ar hānu zirgu peldināt bija atjājis zēns — hāna sulainis. Viņš turēja rokās talismanu, ko reiz hāna sieva, pārlūkodama savas mantas, bija nejauši izmetusi, bet viņš to pievācis un paturējis sev …

Hāns iegāja tornī, kopā ar viņu — arī zēns. Hānsčkatās un redz: gul mirusi skaistule, pie tam tik skaista, ka otru tādu meklēdams nesameklēsi. Viņš noņēma līķautu un ieraudzīja, ka meitenei uz rokas pie pleca ir tik liela talismana nospiedums, kādu tur rokās viņa sulainis.

— Tad ta joki! Tava rotaļlietiņa ir tieši tāda lieluma kā šī iespiestā bedrīte! — hāns brīnījās.

Viņš paņēma no zēna rotaļlietu un ielika to bedrītē. Meitene tai pašā mirklī atvēra acis un izbrīnījusies raudzījās apkārt.

— No kurienes tu, skaistulīt? Kā meita esi? Kā tu še nokļuvi? — hāns taujāja.

Alakeza neko neatbildēja, tikai palūdza aizvest viņu uz Ivana māju.

Hāns aizveda. Ivans ar sievu ļoti nopriecājās, ieraudzīdami savu audžumeitu. Viņi nosprieda sarīkot dzīres un ielūgt tajās hānu, kurš bija atdzīvinājis Alakezu.

Sanāca ciemiņi, sāka dzīrot. Kad viesi bija gana ēduši un dzēruši, Alakeza negaidot ierunājās:

— Tagad es tev, hān, pastāstīšu, kā nokļuvu tai tornī, kurā tu mani atradi.

Un Alakeza izstāstīja, kā tēvs ar māti viņu bija saposuši un sūtījuši pie līgavaiņa kopā ar pavadonēm — kaimiņu atraitni un tās meitu, kā šī atraitne cietsirdīgi izrīkojusies ar viņu un ka Ivans viņu izglābis.

Tagad hānam bija skaidrs, ka viņš piekrāpts … Bargās dusmās viņš lika kalpiem padzīt krāpnieci sievu un tās ļauno māti.

Pēc tam hāns apņēma par sievu Alakezu un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.