Meistars un Margarita

9. NODAĻA KOROVJEVA TRIKI

Nikanoram Ivanovičam Bosojam, dzīvokļu komitejas priekšsēdētājam, Maskavā, Dārza ielā nr. 302-bis, namā, kurā bija dzīvojis nelaiķis Berliozs, nebija ne brītiņa miera jau kopš izgājušās nakts, no trešdienas uz ceturtdienu.

Pusnaktī, kā mēs jau zinām, mājā ieradās komisija, kuras sastāvā bija Želdibins, izsauca Nikanoru Ivanoviču, paziņoja par Berlioza nāvi un visi kopā devās uz 50. dzīvokli.

Tur tika izdarīta nelaiķa manuskriptu un mantu aizzimogošana. Ne mājkalpotājas Gruņas, ne vieglprātīgā Stepana Bogdanoviča tobrīd dzīvokli nebija. Komisija paziņoja Nikanoram Ivanovičam, ka nelaiķa manuskriptus ņems viņi, lai caurskatītu un sakārtotu, ka nelaiķa apdzīvojamā platība, tris istabas (bijušais juvelierienes kabinets, viesistaba un ēdamistaba), tagad pāriet dzīvokļu komitejas rīcibā, bet nelaiķa mantas jāglabā norādītā apdzīvojamā platībā, kamēr atrodas mantinieki.

Ziņa par Berlioza bojāeju zibenīgā ātrumā izplatījās pa visu māju, un ceturtdien kopš septiņiem no rīta Bosojam zvanīja un pēc tam ar iesniegumiem paši nāca visi tie, kuri pretendēja uz nelaiķa apdzīvojamo platību. Divu stundu laikā Bosojs saņēma veselus trisdesmit divus tāda veida iesniegumus.

Tajos bija lūgumi, piedraudējumi, intrigas, apmelojumi, solījumi izremontēt dzīvokli par saviem līdzekļiem, žēlošanās par briesmīgo šaurību un nespēju dzīvot vienā dzīvokli ar bandītiem. Bija ari pelmeņu zagšanas apraksts, satriecošs sava mākslinieciskā spēka ziņā, — pelmeņi zagti 31.dzīvoklī un iebāzti tieši žaketes kabatā, bija divi solījumi izdarīt pašnāvību un viena slepena atzīšanās, ka rakstītāja ir stāvoklī.

Nikanoru Ivanoviču sauca priekšnamā viņa paša dzīvokli, turēja aiz piedurknes, kaut ko čukstēja ausī, meta ar aci un solījās nepalikt pateicību parādā.

Mokas turpinājās līdz pulksten vieniem dienā, kad Nikanors Ivanovičs vienkārši aizbēga no sava dzīvokļa uz pārvaldes telpām pie vārtiem, bet, redzēdams, ka ari tur tiek medīts, aizbēga pavisam. Atkāvies no vajātājiem, kas dzinās viņam pakaļ pa asfaltēto pagalmu, Nikanors Ivanovičs iešmuka sestajās parādes durvīs un uzkāpa piektajā stāvā, kur atradās tas nešķīstais 50.dzīvoklis.

Kāpņu telpā atvilcis elpu, tuklais Nikanors Ivanovičs piezvanīja, bet neviens neatvēra. Viņš pazvanīja vēl un vēlreiz, sāka rūkt un klusiņām lamāties. Bet ari tad durvis neatvērās. Nikanora Ivanoviča pacietības mērs bija pilns, viņš sameklēja kabatā dublikātatslēgu saišķi, kurš piederēja namu pārvaldei, ar valdonīgu žestu atslēdza durvis un devās iekšā.

— Ei, mājkalpotāja! — Nikanors Ivanovičs nokliedzās pustumšajā priekštelpā. — Kā tevi tur sauc? Laikam Gruņa? Vai tu te esi vai neesi?

Neviens neatsaucās.

Tad Nikanors Ivanovičs norāva zīmogu no kabineta durvīm, izņēma salokāmo metramēru un spēra soli pār kabineta slieksni.

Soli jau nu viņš paspēra gan, bet apstājās dūms un pat nodrebēja.

Pie nelaiķa galda sēdēja nepazīstams, garš, izkāmējis, rūtainā žaketītē ģērbies pilsonis ar žokejcepuri galvā un pensneju uz deguna… vārdu sakot, tas pats, kuru jus jau pazīstat.

— Kas jūs tāds esat, pilsoni? — nobijies jautāja Nikanors Ivanovičs.

— Ā-ā! Nikanors Ivanovičs, — plarkšķošā tenorā iebrēcās negaidītais svešinieks, pielēca kājās un sveica priekšsēdētāju ar negaidītu un uzstājīgu rokas spiedienu. Nikanoram Ivanovičam tāda sveicināšana nesagādāja nekāda prieka.

— Es atvainojos, — viņš sacīja ar aizdomām, — 1 kas jūs tāds esat? Oficiāla persona?

— Ek, Nikanor Ivanovič, — sirsnīgi sacīja svešais. — Kas tad tas ir — oficiāla persona, neoficiāla persona? Viss atkarīgs, no kāda viedokļa mēs uz to skatāmies, viss, Nikanor Ivanovič, ir nenoteikts un nosacīts. Šodien es esmu neoficiāla persona, bet rit, paskat, jau oficiāla! Bet gadās ari otrādi, Nikanor Ivanovič. Un kā vēl!

Šis prātojums nepavisam neapmierināja namu pārvaldes priekšsēdētāju. Jau pēc savas dabas būdams aizdomu pilns, viņš nolēma, ka pļāpīgais pilsonis ir ne tikai neoficiāla, bet ari visai dīka persona.

— Galu galā, kas jūs tāds esat? Uzvārds? — arvien dusmīgāk jautāja priekšsēdētājs un sāka jau iet svešajam virsū.

— Mans uzvārds, — bardzību it kā nemanījis, atbildēja pilsonis, — varētu būt, teiksim, Korovjevs. Bet vai jūs nevēlētos uzkost, Nikanor Ivanovič? Bez ceremonijām! Lai iet?

— Es atvainojos, — Nikanors Ivanovičs jau bija sašutis pavisam, — kas par uzkošanu! (Jāatzīst., kaut ari tas nav patīkami, ka Nikanors Ivanovičs pēc rakstura bija parupjš.) Nelaiķa dzīvoklī nav atļauts tupēt! Ko jūs te darāt?

— Apsēdieties taču, Nikanor Ivanovič, — pilsonis bļaustījās, nemaz neapjukdams, un luncinādamies piedāvāja priekšsēdētājam krēslu.

Galīgi pārskaities, Nikanors Ivanovičs atgrūda krēslu un ierēcās:

— Kas jūs esat?

— Es, ja jums labpatīk zināt, izpildu vienas ārzemju personas tulka pienākumus, viņa rezidencei ir tas gods atrasties šajā dzīvoklī, — paziņoja par Korovjevu nosaucies vīrs un sasita kopā savu noplukušo zābaku papēžus.

Nikanors Ivanovičs ieplēta muti. Kaut kāda ārzemnieka — turklāt vēl ar tulku — atrašanās šinī dzīvoklī viņam bija pilnīgs pārsteigums, un viņš pieprasīja paskaidrojumus.

Tulks paskaidroja labprāt. Varietē direktors Stepans Bogdanovičs Ļihodejevs laipni uzaicinājis ārzemju mākslinieku Volanda kungu viesizrāžu laikā uz kādu nedēļu apmesties viņa dzīvoklī, kamēr viņš pats izbraukās Jaltu, bet Nikanoram Ivanovičam Ļihodejevs jau vakar uzrakstījis lūgumu pierakstīt ārzemnieku uz laiku.

— Neko viņš man nav rakstījis, — ar izbrīnu teica priekšsēdētājs.

— Labāk parakņājieties savā portfelī, Nikanor Ivanovič, — saldā balsī sacīja Korovjevs.

Nikanors Ivanovičs paraustīja plecus, atvēra portfeli, un Ļihodcjeva vēstule tur bija.

— Kā tad es to varēju aizmirst? — nomurmināja Nikanors Ivanovičs, truli blenzdams uz atplēsto aploksni.

— Kas tik viss negadās, Nikanor Ivanovič, — Korovjevs ietarkšķējās, — izklaidība, izklaidība, pārgurums, paaugstināts asinsspiediens, manu mīļo Nikanor Ivanovič! Es pats esmu izklaidīgs līdz ārprātam. Gan jau kādreiz pie glāzītes es jums pastāstīšu šo to no savas biogrāfijas, ģībsit no smiekliem!

— Kad tad Ļihodejevs brauc uz Jaltu?

— Viņš jau ir prom! — iekliedzās tulks. — Viņš jau ripo! Velns zin kur viņš jau ir! — Te tulks sagrieza rokas kā vējeņu spārnus.

Nikanors Ivanovičs paziņoja, ka viņam ārzemnieks jāsastop personiski, taču atbilde bija, ka tas nevar notikt. Aizņemts. Dresē runci.

— Runci, ja vēlaties, varu parādīt, — piedāvājās Korovjevs.

Šoreiz atteicās Nikanors Ivanovičs, bet tulks tajā pašā brīdī izteica priekšsēdētājam negaidītu, bet visai interesantu priekšlikumu.

Ņemot vērā to, ka Volanda kungs neparko nevēlas dzīvot viesnīcā, bet pieradis dzīvot plaši, vai dzīvokļu komiteja neizīrētu viņam uz viesizrāžu laiku, uz nedēļu, kamēr Volands būs Maskavā, visu dzīvokli, tas ir, ari nelaiķa istabas?

— Nelaiķim tas taču tagad vienalga, — čukstēja Korovjevs, — piekrītiet, Nikanor Ivanovič, ka viņam tas dzīvoklis tagad nav vajadzīgs!

Nikanors Ivanovičs ar tādu kā neizpratni iebilda, ka ārzemniekiem jādzīvojot «Metropolē», nevis privātos dzīvokļos…

— Es jums saku — kaprīzs kā velns viņu zina kas! — Korovjevs čukstēja. — Negrib, un cauri! Neieredz viesnīcas. Man tik tālu ir visi tie intūristi! — intīmi pasūdzējās Korovjevs, rādīdams ar pirkstu uz savu dzīslaino kaklu. — Sirds kāpj pa muti laukā! Atbrauc… un tad nu metas spiegot kā tādi kuiļi vai atkal kaprīzējas bez sava gala: tas nav tā, un tas atkal nav šitā!.. Bet jūsu komitejai, Nikanor Ivanovič, ārkārtīgi izdevīgi un ienesīgi! Naudu viņš nežēlos. — Korovjevs paskatījās visapkārt un pačukstēja priekšsēdētājam ausī: — Miljonārs!

Tulka priekšlikumam bija skaidra praktiska jēga, priekšlikums bija solīds, bet kaut kas ārkārtīgi nesolīds bija tulka runas veidā, apģērbā un pretīgajā, nekam nederīgajā pensnejā. Visu šo iemeslu dēļ kaut kas nenoskārsts mocīja priekšsēdētāja sirdi, un tomēr viņš nolēma priekšlikumu pieņemt. Dzīvokļu komitejai, lai cik tas nepatīkami, bija briesmīgs deficīts. Uz rudens pusi tvaika apkurei bija jāsapērk nafta, taču, par kādiem līdzekļiem, — nav zināms. Bet ar intūrista naudu, iespējams, var izķepuroties. Un tomēr lietišķais un piesardzīgais Nikanors Ivanovičs teica, ka viņam šis jautājums vispirms jāsaskaņo ar intūristu biroju.

— Es saprotu, — iesaucās Korovjevs, — kā tad bez saskaņošanas, noteikti! Lūdzu, Nikanor Ivanovič, te ir telefons, tūlīt saskaņojiet! Bet naudas ziņā nekautrējieties, — viņš čukstus piebilda, raudams priekšsēdētāju uz priekštelpu pie telefona, — no kā tad lai ņem, ja ne no viņa! Ja jūs zinātu, kāda viņam Nicā villa! Nu nākošvasar, kad brauksit uz ārzemēm, speciāli iegriezieties paskatīties — elpa aizrausies!

Ar intūristu biroju viss nokārtojās pa telefonu un tik ātri, ka priekšsēdētājs nevarēja vien nobrīnīties. Izrādījās, ka tur jau zina par Volanda kunga vēlēšanos apmesties Ļihodejeva privātajā dzīvoklī, un šinī ziņā nekādu iebildumu nebija.

— Brīnišķīgi! — bļaustījās Korovjevs.

Drusku apstulbināts no viņa tarkšķēšanas, priekšsēdētājs paziņoja, ka dzīvokļu komiteja ir ar mieru izīrēt māksliniekam Volandam 50. dzīvokli uz vienu nedēļu par… Nikanors Ivanovičs drusciņ sastomījās un teica:

— Par piecsimt rubļiem dienā.

Te Korovjevs samulsināja priekšsēdētāju pavisam. Zaglīgi pamirkšķinājis uz guļamistabas pusi, ko kurienes bija dzirdami smagā runča mīkstie lēcieni, viņš nočerkstēja:

— Nedēļā tātad tas iztaisa trīsarpus tūkstošus?

Nikanors Ivanovičs nodomāja, ka tūlīt viņš teiks: «Nikanor Ivanovič, jūs nu gan esat īsts badakāsis!» — bet Korovjevs sacīja pavisam ko citu:

— Vai tad tā ir nauda! Prasiet piecus, un viņš dos.

Mulsi smaidīdams, Nikanors Ivanovičs nepaguva ne atjēgties, kad jau bija pie nelaiķa galda, kur Korovjevs ārkārtīgi nadzīgi uzšņāpa kontraktu divos eksemplāros. Ar tiem viņš aizdrāzās uz guļamistabu, un, kad atgriezās, zem abiem bija slaiks ārzemnieka paraksts. Ari priekšsēdētājs parakstīja kontraktu. Tad Korovjevs palūdza kvīti par pieciem…

— Ar burtiem, ar burtiem, Nikanor Ivanovič… tūkstošiem rubļu… — Un ar vārdiem, kas nemaz nesaskanēja ar darījuma nopietnību: — Eins, zwei, dref. — nolika priekšsēdētājam pie deguna piecas pilnīgi jaunas banknošu paciņas.

Notika naudas pārskaitīšana, Korovjeva izteicienu un jociņu pavadīta, piemēram, «dālderis no skaitīšanas nedilst», «nauda un pātari jāskaita» un tā tālāk.

Kad nauda bija pārskaitīta, priekšsēdētājs saņēma no Korovjeva ārzemnieka pasi, lai varētu uz laiku pierakstīt, ielika to un kontraktu portfelī un nenoturējās nepalūdzis kontramarku…

— Kāda runa! — ierēcās Korovjevs. — Nikanor Ivanovič, cik biļešu jums vajag — divpadsmit, piecpadsmit?

Pārsteigtais priekšsēdētājs paskaidroja, ka viņam vajadzīgas tikai divas kontramarkas — sev un sievai Pelagejai Antonovnai.

Korovjevs izrāva bloknotu un veicīgi izrakstīja Nikanoram Ivanovičam kontramarku divām personām pirmajā rinda. Ar kreiso roku tulks veikli iegrūda Nikanoram Ivanovičam kontramarku, bet ar labo iespieda priekšsēdētājam otrā saujā biezu, gurkstošu naudas paciņu. Uzmetis skatu tai, Nikanors Ivanovičs nosarka līdz ausīm un grasījās no tās atsvabināties.

— Tas nav atļauts… — viņš murmināja.

— Kas tur ko runāt, — pie pašas auss čukstēja Korovjevs, — pie mums nav atļauts, bet ārzemēs'ir atļauts. Viņš apvainosies, Nikanor Ivanovič, un tas būs nelāgi. Jūs pūlējāties…

— Par to stingri soda, — pavisam klusu atčukstēja priekšsēdētājs un paskatījās apkārt.

— Bet kur tad ir liecinieki? — Korovjevs čukstēja otrā ausī. — Es jums prasu — kur viņi radīsies? Ko jūs runājat?

Un tad notika, kā priekšsēdētājs vēlāk apgalvoja, brīnums: naudas paciņa pati ielāpāja portfelī. Bet pēc tam novārdzināts un pussalauzts viņš bija jau trepju.telpā. Pa galvu jaucās īsts domu viesulis. Gan tā Nicas villa, gan dresētais runcis, gan doma, ka liecinieku tiešām nebija un ka Pelageja Antonovna būs priecīga par kontramarku. Domas bija nesakarīgas, bet visumā patīkamas. Un tomēr pašos sirds dziļumos priekšsēdētāju kaut kas urdīja. Tas bija nemiers. Turklāt tepat, uz trepēm, priekšsēdētājam tikpat kā zibens cauri smadzenēm izšāvās: «Bet kā tulks varēja iekļūt kabinetā, ja durvis bija aizzīmogotas?! Un kā viņš, Nikanors Ivanovičs, to nepajautāja?» Kādu laiku priekšsēdētājs kā auns blenza uz trepju pakāpieniem, pēc tam nolēma atmest visam ar roku un nemocīt sevi ar šo sarežģīto jautājumu…

Tikko priekšsēdētājs bija izgājis no dzīvokļa, no guļamistabas atskanēja zema balss:

— Man tas Nikanors Ivanovičs nepavisam nepatika. Viņš ir izspiedējs un blēdis. Vai nevar izdarīt tā, lai viņš vairs nenāk šurp?

— Messire, jums tikai jāpavēl!.. — no kaut kurienes atsaucās Korovjevs — nevis šķindošā, bet tīrā un skanīgā balsī.

Pēc mirkļa nolādētais tulks jau bija priekšnamā, uzgrieza numuru un sāka nez kāpēc dikti raudulīgi runāt klausulē:

— Hallo! Uzskatu par savu pienākumu ziņot, ka mūsu, tas ir, Dārza ielas numur trīssimt divi— bis mājas dzīvokļu komitejas priekšsēdētājs Nikanors Ivanovičs Bosojs spekulē ar valūtu. Pašreiz viņa dzīvoklī numur trīsdesmit pieci tualetes istabas ventilācijas lūkā, avīzē ietīti, glabājas četrsimt dolāri. Runā tās pašas mājas vienpadsmitā dzīvokļa īrnieks Timofejs Kvascovs. Bet es ļoti lūdzu turēt manu vārdu slepenībā. Baidos no augstākminētā priekšsēdētāja atriebības.

Un pakāra klausuli, lops tāds.

Nav zināms, kas pēc tam notika 50. dzīvoklī, bet zināms, kas notika pie Nikanora Ivanoviča. Viņš aizkrampējās vannas istabā, izvilka tulka uzspiesto paciņu no portfeļa un pārliecinājās, ka tajā ir četrsimt rubļu. Šo paciņu Nikanors Ivanovičs ietina avīzē un iebāza ventilācijas lūkā.

Pēc piecām minūtēm priekšsēdētājs sēdēja pie galda savā nelielajā ēdamistabā. Viņa dzīvesbiedre atnesa no virtuves akurāti sagrieztu, ar zaļiem lokiem apbārstītu siļķi. Nikanors Ivanovičs ielēja mēriņu, izdzēra, ielēja otru, izdzēra, uzdūra uz dakšiņas trīs gabaliņus siļķes… šinī bridī zvanīja pie durvīm, bet Pelageja Antonovna ienesa kūpošu kastroli, par kura saturu viss bija skaidrs no pirmā acu uzmetiena — ugunīgajā borščā atradās pats garšīgākais uz pasaules — smadzeņu kauls.

Nikanors Ivanovičs norija siekalas un norūcās kā suns:

— Jupis viņus būtu parāvis! Pat. paēst neļauj! Nelaid nevienu iekšā, manis nav, un cauri! Dzīvokļa lietā lai liekas mierā! Sēde būs pēc nedēļas…

Sieva izskrēja priekšnamā, bet Nikanors Ivanovičs ar kausu no ugunīgā ezera vilka ārā visgarām ieplaisājušo kaulu. Šinī brīdī ēdamistabā ienāca divi pilsoņi un kopā ar viņiem Pelageja Antonovna, nezin kāpēc pavisam bāla. Paskatījies uz ienācējiem, nobālēja un piecēlās ari Nikanors Ivanovičs.

— Kur ir ateja? — norūpējies noprasīja pirmais, kurš bija baltā krievu kreklā.

Uz pusdienu galda kaut kas noklaudzēja (tur Nikanoram Ivanovičam karote izkrita no rokām un nokrita uz vaskadrānas).

— Šeit, šeit, — ātri nobēra Pelageja Antonovna.

Atnācēji steidzīgi devās koridorā.

— Bet kas par lietu? — sekodams atnācējiem, klusu jautāja Nikanors Ivanovičs. — Pie mums dzīvoklī nekas tāds nevar būt… Bet vai jums dokumenti… es atvainojos…

Pirmais neapstādamies parādīja dokumentus, bet otrs pa to laiku jau atradās tualetes istabā, jau stāvēja uz taburetes, un viņa roka jau bija ventilācijas lūkā. Nikanoram Ivanovičam melns vien sagriezās acu priekšā. Avīze tika attīta vaļā, un paciņā izrādījās nevis rubļi, bet pilnīgi nepazīstama nauda, ne tad zila, ne zaļa, un virsū attēlots kaut kāds vecis. Vispār Nikanors Ivanovičs visu to redzēja diezgan neskaidri, jo acu priekšā ņirbēja kaut kādi plankumi.

— Dolāri ventilācijas lūkā, — domīgi noteica pirmais un pajautāja Nikanoram Ivanovičam neuzstājīgi un laipni: — Vai tā ir jūsu paciņa?

— Nē! — baismīgā balsī atbildēja Nikanors Ivanovičs. — Ienaidnieki piespēlējuši!

— Gadās ari tā, — pirmais atbildēja un atkal laipni piemetināja: — Neko darīt, būs jāatdod ari pārējā.

— Man nav nekā! Dieva vārds, nav, es pat rokās to neesmu turējis! — izmisīgi kliedza priekšsēdētājs.

Viņš pieskrēja pie kumodes, ar lielu troksni atrāva atvilktni, izķēra portfeli, visu laiku nesakarīgi klaigādams:

— Lūdzu, kontrakts… tas maita, tulks, iegrūda… Korovjevs… ar pensneju!

Viņš attaisīja portfeli, paskatījās tajā, iegrāba ar roku, seja viņam kļuva zila, un portfelis iekrita borščā. Portfelī nebija nekā: ne Stjopas vēstules, ne kontrakta, ne ārzemnieka pases, ne naudas, ne kontramarkas. Vārdu sakot, itin nekā, atskaitot salokāmo metramēru.

— Biedri! — priekšsēdētājs nelabā balsī iekliedzās. — Ķeriet! Mūsu mājā ir iemitinājies pats nelabais!

Nezin kas iešāvās prātā Pelagejai Antonovnai, bet viņa sasita rokas un iesaucās:

— Ivanič, atzīsties! Var būt, ka drusku nolaiž!

Asinīm pieplūdušām acīm Nikanors Ivanovičs savicināja dūres pār sievas galvu un nosēca:

— u-u! Nolādētā muļķe!

Tad viņš kļuva slābans, atšļuka uz krēsla, acīmredzot nolēmis pakļauties neizbēgamajam.

Tajā pašā laikā Timofejs Kondratjevičs Kvascovs stāvēja kāpņu telpā pie priekšsēdētāja durvīm, pieplacis pie atslēgas cauruma te ar aci, te ar ausi, un vai mira no ziņkārības.

Pēc piecām minūtēm pagalmā esošie nama iedzīvotāji redzēja, ka priekšsēdētājs divu cilvēku pavadībā iet tieši uz vārtu pusi. Runāja, ka viņam bijusi pārvērsta seja, ka viņš streipuļojis kā piedzēries un kaut ko bubinājis.

Vēl pēc kādas stundas tieši tajā bridi, kad Timofejs Kondratjevičs aizrautīgi stāstīja citiem īrniekiem, kā pievākts viņu priekšsēdētājs, vienpadsmitajā dzīvoklī ieradās nepazīstams pilsonis, ar pirkstu izsauca runātāju no virtuves priekšnamā, pateica viņam kaut ko — un viņi abi kopā nozuda.