Meistars un Margarita

25. NODAJA KĀ PROKURATORS MĒĢINĀJA GLĀBT JŪDASU NO KIRJATAS

No Vidusjūras atnākusi tumsa pārklāja prokuratora ienisto pilsētu. Nozuda gaisa tilti starp templi un drausmīgo Antonija torni, no debesīm nogāzās tumsas bezdibenis un aprija pār hipodromu stāvošos spārnotos dievus, Hasmoneja pili ar visām tās ambrazūrām, tirgus laukumus, karavānserālus, šķērsielas, dīķus… Varenā Jcrušalajima pazuda tik pēkšņi, it kā tās nemaz nebūtu bijis. Visu bija aprijusi tumsa, līdz nāvei nobaidīdama katru dzīvu radību Jerušalajimā un tās apkārtnē. Savāds mākonis bija atnācis no jūras pavasara mēneša nīzāna četrpadsmitās dienas vakarpusē.

Ar savu pavēderi tas jau bija uzgāzies Kailajam Kalnam, kur bendes steidzās durt un nobeigt savus upurus, tas uzgāzās Jerušalajimas templim un, dūmakainās vērpetēs veldamies lejup no kalna, pārpludināja Lejas Pilsētu. Tas vēlas iekšā pa logiem un trenca cilvēkus mājas. Mākonis nesteidzās atdot savu valgmi, bet neskopojās ar gaismu. Tiklīdz dūmakaini melno zaņķi uzšķērda uguns, no piķa melnās tumsas tūlīt augšup uzšāvās milzīgais tempļa akmens blāķis ar spīdošu, zvīņainu jumtu. Acumirklīga bija šī uguns, un templis atkal nogrima tumsas bezdibenī. Vairākkārt tas šāvās no turienes ārā un gāzās atpakaļ, un katru šo gāšanos pavadīja katastrofu vēstošs grāviens.

Citi uzzibsnijumi rāva no tumsas bezdibeņa ārā templim iepretī uz rietumu kalna stāvošo Hēroda Lielā pili, un briesmīgas bczacu skulptūras, zeltā mirguļodamas, šāvās pret melnajām debesīm un stiepa tām pretī rokas. Bet debesu uguns atkal noslēpās un smagie pērkona grāvieni ietrenca zeltītos elkus atpakaļ tumsā.

Lietus gāze iesākās pēkšņi un pārgāja viesuļvētrā. Tajā vietā, netālu no marmora sola, kur ap pusdienlaiku bija sarunājušies prokurators un augstais priesteris, ar lielgabalšāviena skaņu kā smildziņa vidū uz pusēm tika pārlauzta ciprese. Kopā ar lietus šļakatām un krusu uz balkona zem kolonnām lidoja norautas rozes, magnoliju lapas, sīki zariņi un smiltis. Viesuļvētra plosīja dārzu.

Zem kolonnām šinī brīdī bija tikai viens cilvēks, un tas bija prokurators.

Viņš nesēdēja savā sēdeklī, bet bija atlaidies guļasvietā, kuras priekšā stāvēja mazs, zems galds ar visādiem ēdieniem un vīna krūkām. Arī galda otrā puse atradās guļasvieta, bet tā bija tukša. Prokuratora kājgalī uz grīdas plētās neuzslaucīta, sarkana — it kā asiņu peļķe un mētājās sasistas vīna krūkas lauskas. Kalps, kurš pirms negaisa bija klājis prokuratoram galdu, nezin kāpēc nobijās no viņa skatiena, uztraucās, ka nebūs kaut ko izdarījis pa prātam, un prokurators, noskaities uz viņu, trieca vīna krūku pret mozaīkas grīdu, teikdams:

— Kāpēc tu novērs acis no manis, kad pasniedz? Vai tu esi ko nozadzis?

Afrikāņa melnā seja kļuva pelnu pelēka, viņa acīs parādījās nāves bailes, rokas nodrebēja, un viņš tik tikko nesasila otru krūku, bet prokuratora dusmas atplūda tikpat ātri kā uzplūdušas. Afrikānis gribēja salasīt suķes un uzslaucīt peļķi, bet prokurators atmeta ar roku, un vergs aizskrēja. Bet peļķe palika.

Tagad viesuļvētras laikā afrikānis slēpās pie nišas, kurā stāvēja kailas, baltas sievietes statuja ar nodurtu galvu, vergs baidījās parādīties nelaikā, bet baidījās arī palaist garām to mirkli, kad prokurators viņu var pasaukt.

Negaisa pustumsā, guļasvietā atlaidies, prokurators pats sev lēja vīnu, lēniem malkiem dzēra no kausa, šad tad paņēma maizi, drupināja un ēda maziem kumosiņiem, izsūca pa austerei, zelēja citronu un atkal dzēra.

Ja nekrāktu lietus, nedārdinātu pērkons, it kā grasīdamies sašķaidīt pils jumtu, ja krusa negrabētu pret balkona trepju pakāpieniem, varētu dzirdēt, ka prokurators kaut ko murmina pats pie sevis. Un, ja šaudīgā debess uguns pārvērstos par pastāvīgu gaismu, vērotājs pamanītu, ka prokuratora seja ar iekaisušām acīm, kurās savas pēdas atstājušas pēdējās bezmiega naktis un vīns, pauž lielu nepacietību, ka prokurators ne tikai skatās uz vīna peļķē peldošajām divām baltām rozēm, bet bieži jo bieži pavērš seju pret ūdens šļakstiem un smiltīm, ko vējš nes no dārza, ka viņš kaut ko gaida un gaida ar nepacietību.

laiks gāja, un ūdens plīvurs prokuratora acu priekšā kļuva caurspīdīgāks. Lai cik briesmīgs bija negaiss, tas pamazām sāka pierimt. Zari vairs nekrakšķēja un nebira zemē. Retāk plaiksnija zibens un spēra pērkons, Jerušalajimu vairs neapņēma tumši violets padebesis ar baltām malām, pāri tai gāja parasts, pelēks negaisa arjergarda mākonis. Negaiss aizvirzījās uz Nāves jūru.

Tagad jau varēja atšķirt, kur čab lietus un kur šalc ūdens, kas gāžas pa notekām un no trepju pakāpieniem, pa kuriem dienā prokurators bija gājis uz laukumu, lai paziņotu spriedumu. Drīz iečurkstējās ari fontāns. Kļuva gaišāks. Uz austrumiem skrejošajā pelēkajā miglā parādijās zili logi.

Iztālēm caur sīka lietutiņa sirsināšanu līdz prokuratora ausīm atlidoja vājas tauru skaņas un daudzu simtu pakavu klaboņa. Prokurators sakustējās, un viņa seja kļuva mundrāka. No Kailā Kalna atgriezās kavalērijas āla un, spriežot pēc skaņas, jāja pa to pašu laukumu, kur tika paziņots spriedums.

Beidzot prokurators izdzirda tik nepacietīgi gaidītos soļus uz trepēm, kuras ved uz dārza augšējo laukumiņu balkona priekšā. Prokurators izstiepa kaklu, viņa acis priecīgi iemirdzējās.

Starp divām marmora lauvām vispirms parādījās galva ar kapuci, pēc tam pilnīgi slapjš cilvēks, tik slapjš, ka apmetnis lipa pie miesas. Tas bija tas pats cilvēks, kurš pirms sprieduma čukstējās ar prokuratoru pils aptumšotajā istabā un kurš nāves soda izpildīšanas laikā sēdēja uz trijkājainas taburetes un spēlējās ar rīkstīti.

Taisni pa peļķēm viņš šķērsoja dārza laukumiņu, spēra soli uz balkona mozaīkas grīdas un, pacēlis roku, augstā un patīkamā balsī sacīja:

— lai prieks un labklājība prokuratoram! — Atnākušais sveicināja latīniski.

— Dievi! — Pilāts iesaucās. — Jūs taču esat izmircis līdz ādai! Kas par negaisu! Vai ne? Nekavējoties lūdzu jūs šurp! Dariet man to prieku, pārģērbieties!

Ienācējs atsvieda kapuci, atklādams galīgi slapju seju, mati bija pielipuši pie pieres, taču viņš, savilcis savu skūto seju pieklājīgā smaidā, mēģināja no pārģērbšanās atteikties, apgalvodams, ka lietutiņš viņam nevarot kaitēt.

— Pat netaisos jūs uzklausīt, — Pilāts atbildēja un sasita plaukstas. Tas bija izsaukums kalpiem, kuri atradās savās slēptuvēs, viņš tiem deva rīkojumu parūpēties par atnākušo, bet pēc tam nekavējoties pasniegt karstu ēdienu. Lai izžāvētu matus, pārģērbtos, pārautu kājas un vispār savestu savu ārieni kārtibā, pie prokuratora atnākušajam nemaz nevajadzēja daudz laika, un drīz vien viņš parādījās balkonā — sausās sandalēs, sausā karavīru sarkanajā apmetnī, gludi sasukājies.

Ap šo laiku virs Jerušalajimas atkal atgriezās saule un, pirms iet un ieslīgt Vidusjūrā, meta atvadu starus prokuratora nīstamajai pilsētai un zeltīja balkona trepju pakāpienus. Fontāns bija pavisam atdzīvojies un dziedāja pilnā balsī, baloži atkal bija iznākuši smiltis, dūdoja, lēkaja pār nolauztajiem zariem, knābāja kaut ko slapjajās smiltīs. Sarkanā peļķe bija uzslaucīta, lauskas aizvāktas, uz galda kūpēja gaļa.

— Kāda būs prokuratora pavēle? — atnācējs jautāja, lāgā vēl pie galda nepiegājis.

— Nekādas nebūs, kamēr neapsēdīsitics un neizdzersit kausu vīna, — laipni atbildēja Pilāts un norādīja uz tukšo guļasvietu.

Atnācējs atlaidās guļus, kalps ielēja viņa kausā tumši sarkanu vīnu. Otrs kalps, uzmanīgi pārliecies pār prokuratora plecu, piepildīja kausu Pilātam. Tas ar žestu parādīja, ka kalpi var būt brīvi. Kamēr atnākušais ēda un dzēra, Pilāts, pa malciņam vīnu dzerdams, ar piemiegtām acīm pētīja savu ciemiņu. Pie Pilāta atnākušais bija vidēja vecuma, ar glītu un patīkamu apaļīgu seju, palielu degunu. Viņa matu krāsu bija grūti noteikt. Patlaban žūstot tie kļuva arvien gaišāki. Kādas tautības, to noteikt bija vēl grūtāk. Ja raksturo viņa seju vienā vārdā, tad tā bija labsirdīga, traucēja vienīgi acis, patiesību sakot, ne pašas acis, bet veids, kādā viņš skatījās uz katru, ar ko sarunājās. Savas pamazās acis atnācējs visu laiku turēja aiz puspievērtajiem mazliet savādajiem, it kā pietūkušajiem plakstiņiem. Acu spraudziņās staroja labsirdīgs viltus. Jādomā, ka prokuratora viesis cienīja humoru. Bet brīžiem no šīm humora dzirkstitēm nepalika ne vēsts, viesis plati pavēra acis un ieurbās ar skatienu sarunu biedrā, it kā tam steidzīgi būtu jāsaskata kāds sīks raibumiņš uz viņa deguna. Tas notika zibenīgi, pēc tam plakstiņi atkal nolaidās, un pa spraudziņu atkal raudzījās labsirdigs viltnieks.

Atnākušais neatteicās ari no otras vina glāzes, ar redzamu baudu norija dažas austeres, nogaršoja vārītās saknes, noēda gabalu gaļas.

Maltīti beidzis, viņš paslavēja vīnu:

— Lieliska šķirne, prokurator; vai tā nav «Falerna»?

— «Cekuba», trisdesmitgadīgs vīns, — prokurators vēlīgi atbildēja.

Viesis pielika roku pie krūtīm, atteicās vel kaut ko nobaudīt, paziņoja, ka ir paēdis. Tad Pilāts piepildīja savu kausu un viesis izdarīja to pašu. Abi galdabiedri atlēja mazliet vīna traukā ar gaļu, un prokurators, paceldams vīna kausu, skaļi teica:

— Par mums, par tevi, cēzar, romiešu tēv, visdārgākais un labākais cilvēk!

Vīns tika izdzerts, afrikāņi novāca ēdienu, atstāja vienīgi augļus un vīna krūkas. Un atkal prokurators ar žestu parādīja, ka kalpi nebūs vajadzīgi, un kolonādē palika tikai viņš un viņa viesis.

— Tātad, — paklusu ierunājās Pilāts, — ko jūs varat man teikt par noskaņojumu šajā pilsētā?

Viņš neviļus paskatījās turp, kur aiz dārza terasēm lejā, pēdējo saules staru apspīdēti, kvēloja gan pilsētas plakanie jumti, gan kolonnas.

— Pēc manām domām, prokurator, — viesis atbildēja, — Jerušalajimā patlaban valda pilnīgi apmierinošs noskaņojums.

— Tātad ir droša pārliecība, ka nekārtības vairs nedraud?

— Droša pārliecība, — laipni skatīdamies uz prokuratoru, viesis atbildēja, — var būt tikai par vienu uz pasaules — par dižā cēzara varenību.

— Iai dievi dod viņam ilgu mūžu, — prokurators uzreiz uzķēra viesa toni, — un vispārēju mieru! — Bridi paklusējis, viņš turpināja:

— Tātad jūs domājat, ka karaspēku tagad var izvest?

— Es domāju, ka Zibenīgā leģiona kohorta var iet projām, — viesis atbildēja un piemetināja: — Būtu labi, ja uz atvadīšanos tā svinīgā maršā izietu cauri visai pilsētai.

— Ļoti laba doma, — prokuratora balsī bija neslēpta atzinība, — parit es viņus atlaidīšu un ari pats došos prom, un zvēru pie divpadsmit dienu dzīrēm, pie mājas pavarda svētumiem zvēru — es būtu ar mieru nezin ko izdarīt, lai tas varētu notikt šodien.

— Prokuratoram nepatīk Jerušalajima? — viesis miermīlīgi apvaicājās.

— Apžēlojieties, — smaidīdams iesaucās Pilāts, — vai tad virs zemes var būt vēl bezcerīgāka vieta? Par dabu nemaz nav ko runāt. Es katrreiz saslimstu, kad atbraucu šurp. Taču tā būtu tikai pusbēda. Bet šie svētki — magi, pesteļi, brīnumdari, šie dievlūdzēju bari… Fanātiķi, fanātiķi! Ko mums maksāja viens pats mesija, kurn viņi pēkšņi bija sagudrojuši šogad gaidīt! Katru minūti tā vien skaties, ka dabūsi redzēt visriebīgāko asinsizliešanu. Katru bridi jāpārgrupē karaspēks, nepārtraukti jālasa visādas denunciācijas un sūdzības, no kurām, ņemiet vērā, puse ir rakstītas par mani pašu. Jūs taču būsit ar mani vienis prātis, ka tas ir apnicīgi. O, ja es nebūtu imperatora dienestā!..

— Jā, svētkos te ir grūti, — viesis piekrita.

— No visas sirds vēlos, kaut viņi ātrāk beigtos, — enerģiski noteica Pilāts. — Beidzot man būs iespēja atgriezties Cēzarejā. Jūs varat man ticēt, ka šī nejēdzīgā Hēroda celtne, — prokurators pameta ar roku uz kolonādes pusi, un kļuva skaidrs, ka viņš runā par pili, — padara mani traku. Es te nevaru aizmigt. Pasaulē nav bijis ērmīgākas arhitektūras. Jā, bet tagad parunāsim par mūsu darīšanām! Vispirms — vai tas nolādētais Baraba jums liek mieru?

Te nu viesis paraudzījās uz prokuratora vaigu ar savu ipašo skatienu. Bet tas ar vienaldzīgām acīm lūkojās tālumā, nicīgi viebdamies un vērodams, kā dziest diena pār pilsētas daļu, kas gulēja viņam pie kājām. Apdzisa ari viesa skatiens, plakstiņi nolaidās.

— Jādomā, ka Bars tagad ir rāms kā jēriņš, — viesis atbildēja, un viņa apaļajā sejā parādījās viena otra grumba. — Viņam tagad ļoti grūti kaut ko iesākt.

— Visi pazīst jau pa gabalu? — Pilāts jautāja smīnēdams.

— Prokurators, kā vienmēr, dziļi izprot jautājumu.

— Bet katram gadījumam, — prokurators norūpējies teica un pacēla savu garo, smalko pirkstu ar tumšu dārgakmeni gredzenā, — tomēr vajadzēs…

— O, prokurators var būt mierīgs — kamēr cs būšu Jūdu zemē, Bars nevarēs ne solīti paspert, lai viņam kāds nesekotu!

— Tad es esmu patiešām mierīgs, starp citu, kā vienmēr, kad jūs šeit esat.

— Prokurators ir par daudz labs.

— Bet tagad, lūdzu, ziņojiet man par nāves sodu, — prokurators teica.

— Kas tieši prokuratoru interesē?

— Vai no pūļa puses nebija nekādu mēģinājumu izteikt savu sašutumu? Protams, tas ir galvenais.

— Nekādu, — viesis atbildēja.

— Ļoti labi. Jūs pats konstatējāt nāves iestāšanos?

— Prokurators var būt par to pārliecināts.

— Sakiet… vai dzērienu pirms kāršanas pie staba viņiem deva?

— Jā, bet viņš, — te viesis aizvēra acis, — atteicās to iedzert.

— Kurš? — Pilāts jautāja.

— Piedodiet, valdītāj! — iesaucās viesis. — Vai tad es nepateicu? Ha-Nocri.

— Neprātīgais! — Pilāts noteica un nezin kāpēc sāka vaibstīties.

Zem kreisās acs viņam sāka raustīties sīka dzīsliņa. — Mirt no saules apdegumiem! Kāpēc jāatsakās no tā, uz ko ir likumīgas tiesības? Ko viņš sacīja atteikdamies?

— Viņš teica, — viesis atbildēdams atkal aiztaisīja acis, — ka nenosoda, bet pateicas, ka viņam atņem dzīvību.

— Kam? — neskanīgi jautāja Pilāts.

— To viņš neteica, valditāj.

— Vai viņš necentās sprediķot karavīru klātbūtnē?

— Nē, valdītāj, šoreiz viņš bija mazrunīgs. Vienīgais, ko viņš teica — no visiem cilvēku netikumiem par vienu no lielākajiem viņš uzskatot gļēvumu.

— Kādā sakarībā tas tika sacīts? — Viesis dzirdēja, ka Pilātam aizlūst balss.

— To nevarēja saprast. Viņš vispār izturējās dīvaini, kā jau vienmēr.

— Kas tā bija par dīvainību?

— Viņš visu laiku centās ieskatīties acis te vienam, te otram, un uz lūpām viņam visu laiku bija tāds kā apmulsis smaids.

— Vairāk nekas? — jautāja pārvērstā balss.

— Vairāk nekas.

Prokuratora kauss noklaudzēja pret galdu, kad viņš sev lēja vīnu. Izdzēris kausu līdz dibenam, viņš ierunājās:

— Stāvoklis ir tāds: kaut ari mēs nevaram konstatēt — vismaz pagaidām —, vai ir palikuši kādi viņa pielūdzēji vai sekotāji, taču galvot, ka tādu nav, mēs nevaram.

Viesis bija pieliecis galvu un uzmanigi klausījās.

— Tātad, lai nodrošinātos pret visādām varbūtībām, — prokurators turpināja, — cs lūdzu jūs nekavējoties un bez lieka trokšņa aizvākt no zemes virsas visu tris sodīto līķus un apbedīt tos tādā klusībā un slepenībā, lai par tiem vairs nebūtu ne ziņas, ne miņas.

— Klausos, valdītāj, — viesis teica un piecēlās, — uzdevums ir tik sarežģīts un tik svarīgs, ka lūdzu atļauju rīkoties tūlīt.

— Nē, piesēdiet vēl! — Pilāts ar žestu apturēja savu viesi.

— Vēl divi jautājumi. Otrais — jūsu ārkārtīgi lielie nopelni, veicot ļoti sarežģītus pienākumus Jūdu zemes slepenā dienesta vadītāja postenī, ir sagādājuši man priecīgu iespēju — ziņot par to uz Romu.

Ciemiņa seja pietvīka, viņš piecēlās, palocījās prokuratoram un teica:

— Es izpildu vienīgi savu pienākumu imperatora dienestā!

— Bet es gribētu jūs lūgt, — valdītājs turpināja, — ja jums piedāvās paaugstinājumu, saistītu ar aiziešanu no šejienes, atteikties un palikt šeit. Man negribas no jums šķirties. Lai jūs apbalvo kaut kādā citā veidā!

— Es esmu laimīgs strādāt jūsu vadībā, valdītāj.

— Mani tas ļoti iepriecina. Tātad vēl trešais jautājums. Tas attiecas uz, nu, kā viņu sauca… Jūdasu no Kirjatas.

Te viesis paraudzījās uz prokuratoru ar savu skatienu un tūdaļ, kā pieklājas, to apdzēsa.

— Runā, ka viņš, — prokurators, pazeminājis balsi, turpināja, — esot saņēmis naudu par to, ka tik sirsnīgi uzņēmis savā mājā šo jukušo filozofu.

— Saņems, — slepenā dienesta priekšnieks klusām pārlaboja Pilātu.

— Lielu summu?

— To neviens nezina, valdītāj.

— Pat jūs? — ar savu izbrīnu izteikdams komplimentu, valdītājs sacīja.

— Par nožēlošanu, pat es, — mierīgi atbildēja viesis, — bet, ka šo naudu viņš saņems šovakar, to es zinu. Šodien vinu izsauc uz Kāifasa pili.

— Ak, mantkārīgs gan ir tas vecis no Kiijatas, — smaidot noteica prokurators, — viņš taču ir vecs?

— Prokurators nekad nekļūdās, bet šoreiz viņš ir kļūdījies, — viesis taktiski iebilda, — cilvēks no Kirjatas ir jauns cilvēks.

— Kas to būtu domājis! Vai jūs varat man viņu raksturot? Fanātiķis?

— O nē, prokurator!

— Ahā! Bet kāds tad?

— Ļoti skaists.

— Bet vēl? Varbūt viņam ir kāda sevišķa pieķeršanās?

— Šajā lielajā pilsētā visus tik smalki pazīt nav iespējams, prokurator…

— O nē, nē, Afranij! Nenonieciniet savus nopelnus!

— Viena pieķeršanās viņam ir, prokurator. — Viesis mazu mirklīti klusēja. — Naudai.

— Ar ko viņš nodarbojas?

Afranijs paskatījās gaisā, padomāja un atbildēja:

— Viņš strādā pie viena sava radinieka naudas mainītavā.

— Ak tā, tā, tā, tā! — Te prokurators apklusa, apskatījās, vai uz balkona neviena nav, un pēc tam klusu teica: — Lieta tāda — šodien es saņēmu zinas, ka vinu šonakt noduršot.

Tagad viesis ne tikai uzmeta prokuratoram savu skatienu, bet ari uzreiz nenovērsa to, pēc tam viņš teica:

— Jūs, prokurator, esat pārvērtējis manas spējas. Manuprāt, es neesmu jūsu augstā novērtējuma cienīgs. Man tādu ziņu nav.

— Jūs esat visaugstākā apbalvojuma vērts, — teica prokurators, — bet tādas ziņas ir.

— Es uzdrīkstēšos pajautāt — no kurienes?

— Atļaujiet man to pašreiz neteikt, jo šīm ziņām ir gadījuma raksturs, tās ir neskaidras un nav pilnīgi drošas. Bet man jāparedz viss. Tas ir mans pienākums, un vairāk par visu man jātic savai priekšnojautai, jo tā vēl ne reizi nav mani pievīlusi. Ziņas ir tādas, ka viens no Ha-Nocri slepeniem draugiem, sašutis par šī naudas mijēja drausmīgo nodevību, sarunājis ar saviem līdzdalībniekiem viņu šonakt nodurt, bet par nodevību saņemto naudu iesviest augstā priestera pilī ar uzrakstu: «Atdodu atpakaļ naudu, lai tā ir nolādēta!»

Slepenā dienesta priekšnieks vairs nemeta uz valdītāju savus pēkšņos skatienus un, piemiedzis acis, klausījās viņā, bet Pilāts turpināja:

— Iedomājieties — vai augstajam priesterim būs patīkami svētku naktī saņemt tādu dāvanu?

— Ne tikai nepatīkami, — viesis atbildēja un pasmaidīja, — es domāju, prokurator, ka tas izsauks milzīgu skandālu.

— Es domāju tieši tāpat. Tieši tādēļ es lūdzu jūs ķerties pie šis lietas, tas ir, darīt visu, lai apsargātu Jūdasu no Kirjatas.

— Valdītāja pavēle tiks izpildīta, — Afranijs teica, — bet man jānomierina valdītājs: neliešu nodoms ir ārkārtīgi grūti izpildāms. Padomājiet, — viesis runādams atskatījās, — vispirms jāizseko, jānodur, turklāt jāuzzina, cik naudas viņš saņēmis, turklāt jāpamanās nogādāt naudu atpakaļ Kāifasam — un tas jāizdara vienā naktī. Šonakt?

— Un tomēr viņu nodurs šonakt, — spītīgi atkārtoja Pilāts, — man ir priekšnojauta, ticiet man! Nav bijis gadījuma, kad tā būtu mani pievīlusi. — Prokuratora seja drudžaini noraustījās, un viņš pārbrauca tai ar roku.

— Klausos, — paklausīgi noteica viesis, piecēlās, izslējās un pēkšņi skarbi noprasīja: — Tātad nodurs, valdītāj?

— Jā, — atbildēja Pilāts, — un visas cerības ir uz jūsu ārkārtīgo izdarību.

Viesis savilka stingrāk smago jostu zem apmetņa un teica:

— Prieks censties, vēlu jums prieku un labklājību!

— Ak jā, — Pilāts pusbalsī iesaucās, — biju pavisam piemirsis! Es taču esmu jums parādā!..

Viesis brīnījās.

— Nebūt ne, prokurator, jūs man it neko neesat parādā.

— Nu, kā tad ne! Kad es ierados Jerušalajimā, atceraties, ubagu bari… cs gribēju pamest tiem naudu, bet man nebija, un es paņēmu no jums.

— O, prokurator, tas ir bijis kaut kāds sīkums!

— Arī sīkumi jāatceras.

Pilāts pagriezās, pacēla uz krēsla nosviesto apmetni, izņēma no tā apakšas ādas maišeli un pastiepa viesim. Tas palocījās, naudu saņemdams, un noglabāja zem apmetņa.

— Es gaidu, — teica Pilāts, — jūsu ziņojumu par apglabāšanu, bet arī par to Jūdasu no Kirjatas — un noteikti šonakt, dzirdiet, Afranij, šonakt! Konvojam būs pavēlēts mani modināt, tiklīdz jūs ieradīsities. Es gaidu jūs!

— Prieks censties, — teica slepenā dienesta priekšnieks, apgriezās un izgāja no balkona. Bija dzirdams, kā čirkst viņa soļi pa laukumiņa slapjo smilti, pēc tam viņa soļi noklaudzēja uz marmora starp lauvām. Pēc tam pazuda viņa kājas, viss augums un visbeidzot nozuda ari kapuce. Tikai tagad prokurators pamanīja, ka saules vairs nav un sāk krēslot.