Meistars un Margarita

4. NODAĻA PAKAĻDZĪŠANĀS

Norima histēriskās sieviešu klaigas, pārstāja vlterot miliču svilpes, divas ātrās palīdzības mašīnas aizveda: viena — ķermeni bez galvas un nogriezto galvu uz morgu, otra — ar stikliem ievainoto skaisto tramvaja vadītāju; sētnieki baltos priekšautos savāca stikla lauskas un aizkaisīja ar smiltīm asins peļķes, bet Ivans Nikolajevičs, līdz turniketam neticis, atkrita uz sola un turpat arī palika.

Vairākkārt viņš mēģināja piecelties, bet kājas neklausīja — Bezpajumtniekam bija piemeties kaut kas līdzīgs paralīzei.

Dzejnieks metās uz turniketa pusi uzreiz, tikko bija atskanējis pirmais bļāviens, un redzēja, kā galva lēkā pa bruģi. Tas viņu tā satrieca, ka viņš atkrita uz sola un sakodīja roku līdz asinīm. Par vājprātīgo vācieti viņš, protams, bija aizmirsis un centās saprast tikai vienu, kā tas var būt, ka nupat viņš ar Berliozu bija runājis, bet pēc brīža — galva…

Uztraukti cilvēki skraidīja pa aleju dzejniekam garām, kaut ko klaigāja, bet viņu vārdi līdz Ivana Nikolajeviča apziņai nenonāca.

Taču negaidot viņa priekšā saskrējās divas sievietes, un viena no tām, ar smailu degunu, bez lakatiņa galvā, dzejniekam pie pašas auss kliedza otrai:

— Annuška, tā ir mūsu Annuška! No Dārza ielas! Tas ir viņas roku darbs! Veikalā nopirka saulpuķu eļļu, un litra pudele — pret tumiketu smalkās driskās! Visu kleitu sašmurgāja… Vai, kā lamājās! Un šis nabadziņš taisni tur paslīdēja un zem sliedēm…

No visas sievietes bļaustības Ivana Nikolajeviča savandītajās smadzenēs aizķērās viens vienīgs vārds — «Annuška».

— Annuška… Annuška?… — murmināja dzejnieks, nemierīgi apkārt skatīdamies. — Paga, paga…

Vārdam «Annuška» piesaistījās «saulpuķu eļļa», bet pēc tam nezin kāpēc «Poncijs Pilāts». Pilātu dzejnieks atmeta uzreiz un sāka veidot ķēdīti no vārda «Annuška». Ķēdīte virknējās ātri vien un noveda pie jukušā profesora.

Viņš ir vainīgais! Viņš taču teica, ka sēde nenotiks, jo Annuška ir izlaistījusi eļļu. Un, lūdzu, nenotiks ari! Vēl vairāk: viņš skaidri un gaiši teica, ka Berliozam galvu nogriezīs sieviete?! Jā, jā, jā! Tramvaja vadītāja taču bija sieviete? Ko tas viss nozīmē? Ko?

Nepalika ne kripatiņas šaubu, ka noslēpumainais konsultants jau iepriekš ir zinājis par Berlioza briesmīgo nāvi visu un visos sīkumos. Divas domas izšāvās caur dzejnieka smadzenēm. Pirmā: «Viņš nav nekāds ārprātīgais! Tās ir blēņas!» — un otra: «Vai tikai viņš pats nav to visu sarīkojis?!».

Bet, ja atļauts zināt, kādā veidā?

— Nu nē! To mēs uzzināsim!

Saņemdams visus spēkus, Ivans Nikolajevičs piecēlās no sola un metās uz turieni, kur viņi ar profesoru bija sarunājušies. Un izrādījās, ka tas, par laimi, vēl nekur nav aizgājis. -

Bronnajas ielā jau dega spuldzes, bet pār Patriarhu dīķiem spīdēja zeltīts mēness, un mūžam mānīgajā mēness gaismā Ivanam Nikolajevičam izlikās, ka svešais stāv, padusē turēdams nevis spieķi, bet zobenu.

Atvaļinātais uzbāzeklis — reģents sēdēja tur, kur vēl nesen bija sēdējis Ivans Nikolajevičs pats. Tagad reģents bija uzkabinājis uz deguna pilnīgi nevajadzīgu pensneju, kuram viena stikla nebija nemaz, bet otrs bija ieplīsis. Tas padarīja rūtoto pilsoni vēl pretīgāku, nekā viņš bija tad, kad rādīja Berliozam ceļu uz sliedēm.

Ar pamirušu sirdi Ivans tuvojās profesoram, ieskatījās tam acīs un pārliecinājās, ka nekādu vājprāta pazīmju šinī sejā nav un nav ari bijis.

— Atzīstieties — kas jūs tāds esat? — dobji jautāja Ivans.

Ārzemnieks sarauca uzacis, paskatījās tā, it kā dzejnieku redzētu pirmoreiz, un atbildēja ar nepatiku:

— Nesaprast… krievs runāt…

— Viņa persona nesaprot! — iejaucās uz sola sēdošais reģents, kaut gan neviens nebija viņu lūdzis izskaidrot ārzemnieka vārdus.

— Neizliecieties! — draudoši teica Ivans un sajuta aukstumu zem lāpstiņas. — Jūs tikko brīnišķīgi runājāt krieviski. Jūs neesat ne vācietis, ne profesors! Slepkava un spiegs jūs esat! Dokumentus! — svētā sašutumā kliedza Ivans.

Noslēpumainais profesors nicīgi sašķieba jau tā šķībo muti un paraustīja plecus.

— Pilsoni! — riebīgais reģents iejaucās atkal. — Ko jūs uztraucat šo ārzemnieku? Par to jūs varat krietni dabūt! — Bet aizdomīgais profesors sataisīja augstprātīgu sejas izteiksmi, apgriezās un gāja projām.

Ivans nezināja, ko lai iesāk. Smagi elpodams, viņš pievērsās reģentam.

— Ei, pilsoni, palīdziet aizturēt noziedznieku! Jums tas ir jādara!

Reģents sarosījās, aši pielēca kājās un ieaurojās:

— Kurš ir noziedznieks? Kur viņš ir? Ārzemju noziedznieks? — Reģenta ačeles priecīgi iemirdzējās. — Tas tur? Ja viņš ir noziedznieks, tad pirmām kārtām jākliedz: «Turiet!» Citādi viņš aizbēgs. Nu tad — abi divi! Reizē! — un reģents iepleta muti.

Apjukušais Ivans paklausīja jokupēterim un uzkliedza: «Turiet!» — bet reģents viņu apšmauca un nekliedza nekā.

Vientuļajam, neskanīgajam Ivana kliedzienam nekādu labu rezultātu nebija. Kaut kādas divas jaunavas atsprāga no viņa sānis, un Ivans izdzirda vārdu «piedzēries!».

— Ā, tu esi ar viņu uz vienu roku? — nikni iesaucās Ivans. — Tu vēl te ņirgāsies par mani? Nost no ceļa!

Ivans metās pa labi, reģents ari — pa labi. Ivans — pa kreisi, tas maita arī uz to pašu pusi.

— Tu man tīšām maisies pa kājām? — Ivans kļuva nikns ka zvērs. — Es tevi pašu nodošu milicijas rokās!

Ivans mēģināja nelieti satvert aiz piedurknes, bet netrāpīja un palika tukšām rokām. Reģents bija kā ūdenī iekritis.

Ivans noelsās, paskatījās tālumā un ieraudzīja nīstamo svešinieku. Tas bija jau pie izejas uz Patriarhu šķērsielu, turklāt ne viens pats. Viņam jau bija paspējis piebiedroties vairāk nekā šaubīgais reģents. Bet tas vēl nebija viss: trešais šinī kompānijā bija nezin no kurienes uzradies runcis, milzīgs kā suķis, melns kā darva vai krauklis, un viņam bija bramanīgas kavalērista ūsas. Trīsvienība devās uz Patriarhu šķērsielu, turklāt runcis gāja uz pakaļkājām.

Ivans dzinās neliešiem pakaļ, bet uzreiz saprata, ka panākt tos būs ļoti grūti.

Trīsvienība ātri izgāja caur šķērsielu un bija jau Spiridonovkā. Lai kā Ivans centās pielikt soli, attālums starp viņu un vajājamiem nesamazinājās. Dzejnieks nespēja ne atjēgties, kad no klusās Spiridonovkas jau bija nonācis pie Ņikitas vārtiem, kur viņa stāvoklis gauži pasliktinājās. Te bija drūzma. Ivans uzskrēja virsū gājējiem un tika nolamāts. Bet neliešu banda šeit bija nolēmusi pielietot parasto bandītu paņēmienu — bēgt katram uz savu pusi.

Reģents ar pārsteidzošu veiklību iemetās uz Arbata laukumu ejošajā autobusā un prom bija. Pazaudējis vienu no vajājamiem, Ivans sakoncentrēja visu savu uzmanību uz runci un redzēja, ka šis dīvainais runcis pieturā pieiet pie «A» līnijas tramvaja, nekaunīgi pagrūž nost spiedzošu sievieti, pats ieķeras durvju rokturos un pa tramvaja logu, kas tveices dēļ stāv vaļā, pat mēģina iegrūst konduktorei savu desmitkapeiku.

Runča uzvešanās tā pārsteidza Ivanu, ka viņš nekustīgi sastinga uz stūra pie pārtikas preču veikala, un te otrreiz — turklāt vēl vairāk — viņu pārsteidza tramvaja konduktores rīcība. Tā, ieraudzījusi runci lienam tramvajā, niknumā trīcēdama, iekliedzās: — Runčiem nav atļauts braukt! Ar runčiem nedrīkst! Bric! Kāp ārā, vai arī es saukšu miliciju!

Ne konduktore, ne pasažieri nebija izbrīnījušies par pašu lietas būtību: nejau par to, ka runcis lien tramvajā, tas būtu tas mazākais, bet par to, ka viņš taisās maksāt.

Runcis izrādījās ne vien maksātspējīgs, bet arī disciplinēts zvērs. Pēc pirmā konduktores uzbrēciena viņš pārstāja spraukties, nolēca no kāpšļa un apsēdās pieturā, ar desmitkapeiku glaudīdams līsas. Bet, tikko konduktore parāva zvanu un tramvajs sāka kustēties, runcis rīkojās tā, kā rīkojas ikviens, kuru izdzen no tramvaja, bet kuram tik un tā braukt vajag. Palaidis garām visus trīs vagonus, runcis uzlēca uz pēdējā vagona bufera, pieķērās ar ķepu pie kaut kāda vada gala, kas tur karājās, un aizvizinājās, tādā veidā ietaupīdams savu desmitkapeiku.

Ar nešķīsto runci noņemdamies, Ivans tik tikko nepazaudēja galveno no trim — profesoru. Par laimi, tas nebija paspējis aizlaisties. Lielās Ņikitas vai Hercena ielas sākumā Ivans ļaužu burzmā ieraudzīja pelēko bereti. Pēc mirkļa Ivans pats jau bija tur. Taču nesekmīgi. Dzejnieks gan pielika soli, gan skrēja rikšiem, grūstīdams gājējus, taču ne par sprīdi profesoram tuvāk netika.

Lai cik sašļucis Ivans bija, viņu tomēr pārsteidza pārdabiskais ātrums, kādā notika šī pakaļdzīšanās. Vēl nebija pagājušas ne divdesmit sekundes, kad pēc Ņikitas vārtiem Ivana Nikolajeviča acis jau žilbināja Arbata laukuma ugunis. Vēl dažas sekundes, un jau bija klāt kaut kāda tumša šķērsiela ar nošķiebtiem trotuāriem, kur Ivans Nikolajevičs nožāvās un sasita ceļgalus. Tad bija atkal gaiša maģistrāle — Kropotkina iela, atkal šķērsiela, pēc tam Ostoženka un vēl viena šķērsiela, nemīlīga, pretīga un vāji apgaismota. Tieši te Ivans Nikolajevičs pazaudēja to, kas viņam bija tik vajadzīgs. Profesors bija izčibējis.

Ivans Nikolajevičs bija neziņā, taču neilgi, jo pēkšņi viņam iešāvās prātā, ka profesoram noteikti jābūt mājā nr. 13 un, bez šaubām, 47. dzīvoklī.

Iedrāzies pa parādes durvīm, Ivans Nikolajevičs vienā rāvienā bija otrajā stāvā, uzreiz atrada šo dzīvokli un nepacietīgi piezvanīja. Gaidīt nenācās ilgi: durvis Ivanam attaisīja gadus piecus veca meitenīte un, atnācējam neko nejautājusi, kaut kur aizgāja.

Milzīgajā, līdz pēdējam nolaistajā priekšistabā dega nespodra spuldzīte pie augstiem, aiz netīrības gandrīz vai melniem griestiem, pie sienas karājās velosipēds bez riepām, bija arī milziga, ar dzelzi apkalta lāde, bet uz plaukta virs pakaramā bija ziemas cepure, un tās garā auss nokarājās lejup. Aiz vienām durvīm skanīga vīrieša balss pa radio dusmīgi spēra vaļā dzejoļus.

Ivans Nikolajevičs nebūt neapjuka šajā nepazīstamajā vietā un devās uz koridoru, nospriedis: «Viņš, protams, ir noslēpies vannas istabā.» Koridora bija tumšs. Taustīdamies gar sienām, Ivans ieraudzīja gaismas strēlīti zem durvīm, sataustīja rokturi un ne visai stipri parāva. Krampītis atlēca vaļa, un Ivans tik tiešām atradās vannas istabā un nodomāja, ka viņam ir veicies.

Taču paveicies viņam bija ne gluži tā, kā būtu vajadzējis. Ivanam uzsmaržoja mikls siltums, vannas krāsns ogļu gaismā varēja saskatīt pie sienas piekārtos toverus un pašu vannu, visu vienos nodauzītas emaljas plankumos. Un šajā vannā stāvēja plika pilsone, visa ziepju putās, ar vīkšķi rokā. Tuvredzīgās acis miegdama un acīmredzot ellišķīgā apgaismojuma dēļ kļūdldamās, viņa klusu un priecīgi Ivanam teica:

— Kirjuška! Beidziet jokus dzīt! Jukuši esat, vai?… Fjodors Ivaničs tūliņ būs mājās. Tūliņ laukā no šejienes! — un pavicināja ar vīkšķi uz Ivana pusi.

Skaidrs, ka bija noticis pārpratums un vainīgs pie tā, protams, bija Ivans Nikolajevičs. Bet atzīties viņš nedomāja un, pārmetoši noteikdams: «Ak, izvirtulcL.» — uzreiz nezin kādā veidā atradās virtuvē. Neviena tur nebija, pustumsā uz plīts stāvēja kāds desmits nodzēstu primusu. Mēness stars, izlauzies caur putekļainām, gadiem netīrītām loga rūtīm, skopi apgaismoja to kaktu, kur putekļos un zirnekļu tīklos karājās visu aizmirsta svētbilde, bija redzami ari divu aiz svētbilžu skapīša aizbāzto kāzu sveču gali. Zem lielās svētbildes bija piesprausta mazāka svētbildite — no papīra.

Nevienam nav zināms, kādas īsti domas Ivanu bija pārņēmušas, taču pirms mukšanas pa virtuves kāpnēm viņš piesavinājās vienu no svecēm un mazo papīra svētbildīti. Ar šiem priekšmetiem rokās viņš atstāja svešo dzīvokli, kaut ko pie sevis murminādams, kaunēdamies par to, ko bija piedzīvojis vannas istabā, un cenzdamies uzminēt, kas varētu būt šis bezkaunīgais Kirjuška un vai tikai tā nebija viņa pretīgā ausaine, kas karājās priekšnamā.

Tukšajā un drūmajā šķērsielā dzejnieks paskatījās visapkārt, bēgli meklēdams, bet tā nekur nebija. Tad Ivans stingri noteica pats sev:

— Skaidrs, ka viņš ir pie Maskavas upes. Uz priekšu!

Vajadzētu jau nu paprasīt Ivanam Nikolajevičam, kāpēc viņš domā, ka profesoram noteikti jābūt pie Maskavas upes, nevis kur citur. Tur jau tā bēda, ka nebija neviena, kas paprasa. Pretīgā šķērsiela bija kā izmirusi.

Pēc neilga laiciņa Ivans Nikolajevičs bija redzams uz Maskavas upes amfiteātra granīta pakāpieniem.

Novilcis drēbes, Ivans uzticēja tās pieskatīt kādam patīkamam bārdainim, kas sukāja paštītu smēķi, blakus nolicis baltu, nodriskātu kreklu un nošķiebtus zābakus. Pavicinājis rokas, lai mazliet atdzistu, Ivans līdaciņā lēca lejup. Ūdens bija tik auksts, ka aizrāva elpu un pazibēja pat doma, ka nezin vai izdosies iznirt. Tomēr iznirt izdevās, elpu atguvis, no šausmām apaļām acīm Ivans Nikolajevičs šķaudījās un sāka peldēt pa melno, pēc naftas smaržojošo ūdeni starp krasta lukturu salauzītiem atspīdumiem.

Kad slapjais Ivans at dancoja pa pakāpieniem līdz tai vietai, kur bārdaiņa apsardzībā bija palikušas viņa drēbes, izrādījās, ka nolaupītas ir ne tikai drēbes, bet arī pats bārdainis. Tieši tajā vietā, kur bija drēbju kaudze, bija palikušas strīpainas apakšbikses, nodriskātais baltais krekls, svece, svētbilde un sērkociņu kastīte. Bezspēcīgās dusmās Ivans piedraudēja ar dūri kaut kam nezin kur un ietērpās atstātajās drēbēs.

Tagad viņš sāka uztraukties divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņam vairs nebija MAvSLITASA apliecības, kuru vienmēr bija nēsājis līdzi; un, otrkārt, vai tādā izskatā viņam maz izdosies bez starpgadījumiem pārvietoties pa Maskavu? Apakšbikses vien ir… Taisnību sakot, kāda kuram daļa, bet ka tikai neiznāktu piekasišanās vai aizkavēšanās.

Ivans norāva apakšbiksēm pogas tajā vietā, kur tās pogājamas virs potītēm, cerēdams, ka tādā veidā varbūt tās uzskatīs par vasaras biksēm, pievāca svētbildīti, sveci, sērkociņus un, dodamies ceļā, pats sev teica:

— Pie Gribojedova! Viņš, bez šaubām, ir tur.

Pilsētā jau bija sākusies vakara dzīve. Saceļot putekļus, drāzās smagās mašīnas, ķēdes dārdinādamas, un to kravas kastēs uz maisiem, ar vēderiem uz augšu gulēja kaut kādi vīrieši. Visi logi vaļā. Katrā no tiem oranžā abažūrā dega uguns, un no visiem logiem, no visām durvīm, no visām pavārtēm, no jumtiem un bēniņiem, no pagrabiem un pagalmiem aizsmakusi lauzās ārā polonēze no operas «Jevgeņijs Oņegins».

Ivana Nikolajeviča bažas izrādījās pilnīgi pamatotas: garāmgājēji pievērsa viņam uzmanību un ari atskatījās. Šinī sakarā viņš nolēma vairities no lielajām ielām un lavīties pa šķērsieliņām, kur ļaudis nav tik uzmācīgi, kur mazāka varbūtība, ka piesiesies basam cilvēkam un izprašņās par apakšbiksēm, kuras spītīgi it nepavisam negribēja izskatīties pēc biksēm.

Ivans tā arī izdarīja un ienira Arbata škērsieliņu noslēpumainajā tīklā, slapstīdamies gar sienām, bailīgi šķielēdams apkārt, ik brīdi atskatīdamies, reižu reizēm slēpdamies vārtu telpā, izvairīdamies no krustojumiem, kur dega luksofori, un no sūtniecību savrupmāju lepnajām durvīm.

Visā šajā grūtajā ceļā viņu nezin kāpēc ārkārtīgi kaitināja visuresošais orķestris, kura pavadījumā smagnējs bass dziedāja par savu mīlestību pret Tatjanu.