Meistars un Margarita

12. NODAĻA MELNA MAĢIJA UN TAS ATMASKOJUMS

Mazs cilvēciņš ar dzeltenu, cauru katliņu galvā, ar bumbierveidīgu aveņkrāsas degunu, rūtainās biksēs un lakotos šņorzābakos izbrauca uz Varietē skatuves ar parastu divriteni. Fokstrota skaņu pavadījumā viņš apbrauca apli, bet pēc tam laida vaļā tādu uzvaras brēcienu, ka divritenis sacēlās pakaļkājās. Pabraukājies uz viena vienīga pakaļējā riteņa, cilvēciņš nostājās ar kājām gaisā, pilnā gaitā braucot, pamanījās noskrūvēt priekšējo riteni, aizripināt to aizkulisēs, bet pēc tam turpināja braukšanu uz viena riteņa, pedāļus griezdams ar rokām.

Sēdēdama augsta metāla masta galā uz sēdekļa, uz vienriteņa izbrauca mollīga blondīne, tērpusies triko un sudrabotām zvaigznēm nosētos bruncīšos, un sāka braukt pa apli. Viņu satiekot, cilvēciņš izkliedza sveicienus un ar kāju ņēma nost savu katliņu.

Pēc tam pieaugušiem pa vidu sāka maisīties gadus astoņus vecs mazulis ar veča seju, viņš braukāja uz mazītiņa velosipēdiņa, kuram bija pierikota milzīga automobiļa taure.

Izmetuši vēl pāris cilpu, visi, bungām rībot, piebrauca pie pašas skatuves malas, pirmajās rindās sēdošie noclsās un atgāzās sēdekļos, jo tiem šķita, ka trio ar visām savām mašīnām iegāzīsies orķestri.

Bet velosipēdi apstājās tieši tajā mirklī, kad priekšējie riteņi jau draudēja ieslīdēt bezdibenī — muzikantiem uz galvas. Ar skaļu «Ap!» velosipēdisti nolēca no savām mašīnām un palocījās, blondīne turklāt sūtīja publikai gaisa skūpstus, bet mazulis ar savu auto tauri no taurēja kaut ko jocīgu.

Zāle nodrebēja aiz aplausiem, no abām pusēm uzpeldējušais debeszilais aizkars aizsedza velosipēdistus, zaļā uguns ar uzrakstu «Izeja» pie durvīm nodzisa, un trapeču zirneklīgajos tīklos zem kupola aizdegās baltas bumbas. Sākās starpbrīdis pirms trešās daļas.

Vienīgais cilvēks, kuru ne mazākā mērā neinteresēja Džulli ģimenes velosporta brīnumi, bija Grigorijs Daņilovičs Rimskis. Pilnīgā vientulībā viņš sēdēja savā kabinetā, kodīdams plānās lūpas, un viņa seja krampjaini raustījās. Neparastajai Ļihodejeva nozušanai bija nākusi klāt pilnīgi neparedzēta administratora Varcnuhas nozušana.

Rimskis zināja, uz kurieni viņš bija aizgājis, bet viņš aizgāja… un neatgriezās! Rimskis raustīja plecus un pats sev čukstēja:

— Bet par ko tad?!

Un savādi gan: tādam cilvēkam kā finansu direktors visvienkāršāk būtu bijis piezvanīt uz turieni, uz kurieni Varenuha aizgāja, un pajautāt, kas ar viņu noticis, taču līdz pulksten desmitiem vakarā viņš nebija varējis sevi piespiest to izdaiit.

Tikai desmitos, lietodams pats pret sevi visīstāko varmācību, Rimskis nocēla telefona klausuli, pārliecinājās, ka viņa telefons ir pagalam. Kurjers paziņoja, ka visā mājā sabojājušies ari pārējie telefoni. Šis neapšaubāmi bēdīgais, taču ne pārdabiskais atgadījums nez kāpēc galīgi satrieca finansu direktoru, bet tajā pašā laikā ari iepriecināja: nekur nebija jāzvana.

Tajā brīdī, kad virs finansu direktora galvas iemirgojās sarkanā spuldzīte, vēstīdama ka sācies starpbrīdis, ienāca kuijers un paziņoja, ka atbraucis ārzemju mākslinieks. Finansu direktors noskurinājās nezin kāpēc un, sadrūmis kā melna nakts, devās aiz kulisēm, lai sagaidītu viesi, jo nebija neviena cita, kas varētu sagaidīt.

Koridorā jau tarkšķēja signālu zvani, visādi aizbildinādamies, ziņkārīgie centās ielūkoties lielajā ģērbtuvē. Te slaistījās burvju mākslinieki košos halātos un čalmās, slidskrējējs baltā, adītā džemperi, konferansjē, nopūderēts gluži bāls, un grimētājs.

Visus pārsteidza atbraukušās slavenības frakas neredzētais garums un brīnumainais piegriezums, kā arī tas, ka mākslinieks ieradās nicina pusmaskā. Bet visērmīgākie bija divi melnā maga pavadoņi: garš, rūtains tips ar ieplīsušu pensneju un melns, trekns runcis, kurš, iegājis ģērbtuvē uz divām kājām, brīvi un nepiespiesti apsēdās uz dīvāna, miegdams acis no grimētavas lampiņu griezīgās gaismas.

Rimskis centās izmocīt kaut ko līdzīgu smaidam, kas viņa seju padarīja pavisam skābu un dusmīgu, un palokoties sasveicinājās ar klusējošo magu, kas sēdēja uz dīvāna blakus runcim. Rokas spiediena nebija. Toties rūtainais pats stādījās priekšā finansu direktoram, nosaukdams sevi par «viņa personas palīgu». Šis fakts izraisīja finansu direktorā izbrīnu, turklāt nepatīkamu, jo kontraktā par palīgu nebija ne pušplēsta vārda.

Pavisam sausi un lietišķi Grigorijs Daņilovičs noprasīja rūtainajam, kur atrodas mākslinieka aparatūra.

— Mūsu acuraugs, dārgais direktora kungs, — pļerkstošā balsi atbildēja maga palīgs, — mūsu aparatūra mums vienmēr pie rokas. Lūdzu! Eins, zwei, dreū Viņš noņirbināja mezglainos pirkstus Rimskim gar acīm un, paglābis runcim aiz auss, izvilka no turienes Rimska paša zelta pulksteni ar visu ķēdi, līdz tam pulkstenis bija atradies finansu direktora vestes kabatā zem aizpogātas žaketes un ķēdīte bija ievērta pogcaurumā.

Rimskis automātiski tvēra ar roku pie vēdera, klātesošie noelsās, bet pa durvju spraugu lūrošais grimētājs atzinīgi nokrekšķinājās.

— Jūsu pulkstentiņš? Esiet tik mīļi un saņemiet! — Bezkaunīgi smaidīdams, rūtainais uz savas netīrās delnas sniedza apjukušajam Rimskim viņa paša īpašumu.

— Ar tādu vienā tramvajā nevar braukt, — konferansjē klusi un priecīgi pačukstēja grimētājam.

Runča joks bija vēl labāks par numuru ar svešu pulksteni. Viņš negaidīti piecēlās no dīvāna, aizgāja pie spoguļgaldiņa, ar priekšķepu izvilka karafes aizbāzni, ielēja glāzē ūdeni, izdzēra, aiztaisīja karafi un ar grimēšanās lupatiņu noslaucīja ūsas.

Te neviens vairs pat ncnoclsās, visiem palika mutes vaļā, bet grimētājs sajūsmināts nočukstēja:

— Klase!

Tad ari trešoreiz satraukti nošķindēja zvani — un visi uzbudināti, pārliecināti, ka redzēs interesantu programmu, barā devās ārā no ģērbtuves.

Pēc brīža zālē apdzisa baltās bumbas, aizkvēlojās rampa, sarkanīgi iekrāsojot priekškara apakšmalu, un priekškara apgaismotajā spraugā pussaburzītā frakā un ne visai tīrā kreklā parādījās cilvēks — drukns, ar skūtu un bērnišķīgi priecīgu seju. Tas bija visai Maskavai labi pazīstamais konferansjē Žoržs Bengaļskis.

— Tātad, pilsoņi, — smaidīdams savu zīdaiņa smaidu, ierunājās Bengaļskis, — tūdaļ uzstāsies… — te Bengaļskis pats sevi aprāva un mainīja intonāciju, — es skatos, ka trešajā daļā publikas kļuvis vēl vairāk. Šodien te ir puse pilsētas! Šinīs dienās es satiku vienu savu paziņu un jautāju: «Ko tu pie mums nerādies? Vakar pie mums bija puse pilsētas.» Šis man atbild: «Bet es dzīvoju otrajā pusē!» — Bengaļskis apklusa, gaidīdams smieklu vētru, bet neviens neiesmējās, un viņš turpināja: — Tātad melnās maģijas seansā uzstāsies slavenais ārzemju mākslinieks Volands! Protams, mēs visi jau nu gan labi saprotam, — Bengaļskis gudri nosmaidīja, — ka melnās maģijas nemaz uz pasaules nav un ka tā nav nekas cits kā māņticība, tikai maestro Volands vispilnīgākajā veidā pārvalda triku tehniku, kuru mēs vislabāk redzēsim programmas visinteresantākajā daļā — šīs pašas tehnikas atmaskošanā, bet, tā kā mēs visi kā viens esam gan par tehniku, gan par tās atmaskošanu, tad lūgsim Volanda kungu.

Gvelzdams visas šīs muļķības, Bengaļskis salika rokas plaukstu pret plaukstu un kā apsveikdams kratīja tās pavērtā priekškara spraugā, un priekškars, klusu čaukstēdams, aizpeldēja uz abām pusēm.

Maga iznāciens kopā ar garo palīgu un uz pakaļkājām staigājošo runci publikai ļoti patika.

— Krēslu, — paklusi nokomandēja Volands, un tajā pašā brīdī nēzin kādā veidā un nezin no kurienes uz skatuves parādījās krēsls, un mags apsēdās uz tā.

— Saki man, mīļo Fagot, — mags apvaicājās rūtainajam māžam, kuram, kā izrādījās, bez Korovjeva bija vēl arī citi vārdi, — vai tev ari nešķiet, ka Maskavas iedzīvotāji ir stipri pārmainījušies?

Mags paskatījās uz apklusušo publiku, kas bija ārkārtīgi pārsteigta — kā no zila gaisa var rasties krēsls?

— Tieši tā, messire, — paklusu atbildēja Fagots-Korovjcvs.

— Tev taisnība. Pilsētnieki ir stipri izmainījušies — ārēji, es saku, tāpat kā pati pilsēta. Par apģērbu vispār nav ko runāt, bet parādījušies tie… nu, kā viņus sauc… tramvaji, automobiļi.

— Autobusi, — ar godbijību pateica priekšā Fagots. Publika klausījās sarunā ļoti uzmanīgi, viņai šķita, ka tā ir maģisko triku prelūdija. Kulisēs drūzmējās aktieri un skatuves strādnieki, un to vidū bija redzama Rimska saspringtā un bālā seja.

Bengaļskis bija nolīdis skatuves maliņā, un viņa seja pauda arvien lielāku un lielāku neizpratni. Viņš mazliet pacēla uzaci un, izmantodams pauzi, sacīja:

— Ārzemju mākslinieks ar to izsaka savu sajūsmu par Maskavu, par tās izaugsmi tehnikas ziņā un tāpat arī par maskaviešiem. — Te Bengaļskis divreiz uzsmaidīja — vispirms parteram, pēc tam galerijai.

Volands, Fagots un runcis pagrieza galvu uz konferansjē pusi.

— Vai tad cs izteicu kādu sajūsmu? — mags jautāja Fagotam.

— Nepavisam ne, messire, nekādu sajūsmu jūs netikāt izteikuši, — tas atbildēja.

— Bet ko tad šis cilvēks tā saka?

— Viņš gluži vienkārši melo! — skaļi, pa visu teātri pavēstīja rūtainais palīgs un, pret Bengaļski pagriezies, piebilda: — Apsveicu jūs, pilsoni pīlīšu pfitēj!

Galerija nospurdza, Bengaļskis nodrebēja un izvalbīja acis.

— Mani, saprotams, interesē ne jau autobusi, telefoni un pārējā…

— Aparatūra! — rūtainais teica priekšā.

— Pilnīgi pareizi, paldies, — skanēja maga lēnais un zemais bass, — bet viens daudz svarīgāks jautājums: vai šie pilsētnieki ir pārvērtušies iekšēji?

— Jā, cienītais, šis jautājums ir vissvarīgākais.

Kulisēs sāka saskatīties, Bengaļskis stāvēja sarkans kā vēzis, bet Rimskis bija bāls. Bet te, it kā sajuzdams sākošos saspīlējumu, mags noteica:

— Mēs tomēr pārlieku ieslīgstam sarunās, mīļo Fagot, bet publika sāk garlaikoties. Sākumam parādi mums kaut ko tādu vienkāršāku!

Zāle atviegloti sakustējās. Fagots un runcis gar rampu aizgāja katrs uz savu pusi. Fagots uzsita knipi un bravūrīgi uzsauca:

— Tris, četri! — no zila gaisa izķēra kāršu komplektu, sajauca un kā scrpentina lenti aizlidināja runcim. Runcis kārtis noķēra un lidināja atpakaļ. Atlasa karšu čūskiņa nosprauslājās. Fagots kā putna bērns atvēra muti un norija visu — kārti pēc kārts.

Pēc tam, labo pakaļkāju pievilkdams, runcis paklanījās un izpelnījās milzīgus aplausus.

— Tā tik ir klase! — sauca no aizkulisēm.

Bet Fagots rādīja ar pirkstu parterā un paziņoja:

— Kāršu komplekts tagadītēs, cienījamie pilsoņi, ir septītajā rindā pie pilsoņa Parčevska, kabatā starp tris rubļu naudas zīmi un pavēsti, ka jāierodas tiesā par alimentu nemaksāšanu pilsonei Zeļkovai.

Parterā sakustējās, sāka celties kājās, līdz beidzot viens pilsonis, kura uzvārds tiešām bija Parčevskis, no pārsteiguma galīgi nosarcis, cēlās kājās, izņēma no kabatas portfeļa kāršu komplektu un pavicināja gaisā, nezinādams, ko ar to lai dara.

— Lai paliek jums par piemiņu! — Fagots nokliedzās. — Ne velti vakar pie vakariņu galda jūs teicāt — ja nebūtu pokera, jūsu dzīve Maskavā būtu pavisam neciešama.

— Vecs numurs, — atskanēja no galerijas, — tas ir no viņu pašu kompānijas.

— Jums tā šķiet? — Fagots iebļāvās un piemiedza acis uz galerijas pusi. — Tādā gadījumā ari jūs esat no mūsu bandas, jo jums ari ir kabatā!

Galerija sarosījās, atskanēja priecīga balss:

— Patiešām! Ir! Te ir, te ir… Stop! Tie taču ir červonci!

Parterā sēdošie sāka ausīties. Kāds apjucis cilvēks galerijā bija atradis sev kabatā pēc bankas parauga pārlīmētu paciņu un virsū bija rakstīts: «Viens tūkstotis rubļu».

Kaimiņi uzklupa viņam, bet viņš izbrīnā ar nagu knibināja pārlīmi, lai pārliecinātos, vai červonci ir īsti vai atkal kādas burvestības.

— Nudien īsti! Červonci! — galerijā priecīgi klaigāja.

— Nospēlējiet ar mani ari tādu pašu stiķi, — jautri palūdza kāds resnītis no partera vidus.

— Avcc plaisiri — Fagots atsaucās. — Bet kāpēc ar jums vienu pašu? 1.ai piedalās visi! — un nokomandēja: — Lūdzu skatīties uz augšu!.. Viens! — un viņam rokā jau bija pistole, viņš nokliedza: — Divi! — Pistole pasviedās augšup. Viņš nokliedza: — Tris! — un noplaiksnīja, un nobūkšķēja, un tūlīt no kupola, sijādamies caur trapecēm, zālē sāka birt balti papīriši.

Tie lidinājās uz visām pusēm, icplivitiājās galerijā, virpuļoja orķestri un uz skatuves. Pēc dažām sekundēm naudas lietus, kļūdams arvien spēcīgāks, sasniedza skatītājus un tie sāka tvarstīt papīrišus.

Zibēja simtiem roku, skatītāji cēla papīrīšus pret gaišo skatuvi, un kļuva redzamas visīstākās ūdenszīmes. Ari smarža neizraisīja nekādas šaubas: tā bija ne. ar ko nesalīdzināmā, valdzinošā tikko iespiestas naudas smarža. Liela līksmība, bet vēlāk izbrīns pārņēma visu zāli. Visur bija dzirdams — «červonci, červonci», skanēja izsaucieni «ah, ah!» un jautri smiekli. Viens otrs jau ložņāja pa eju un taustīja zem krēsliem. Daudzi lēca uz krēsliem augšā un ķerstīja šaudīgos, kaprīzos papīreļus.

Miliču sejās bija lasāma arvien lielāka neizpratne, bet mākslinieki jau bez kautrēšanās nāca ārā no aizkulisēm.

Belctāžā atskanēja balss: «Ko tu grābājies? Tas ir mans! Man virsū lidoja!» — un otra balss: «Ķo tu te grūsties, es pats tev tā iekraušu!» Un pēkšņi noskanēja pliķis. Beletāzā tūlīt parādījās miliča cepure — un no belctāžas kādu aizveda.

Vispār satraukums aizvien pieauga, un nevar zināt, ar ko tas būtu beidzies, ja Fagots negaidot nepapūstu gaisā un naudas lietus pēkšņi neizbeigtos.

Divi jauni cilvēki, daudznozīmīgi un priecīgi saskatījušies, piecēlās un devās taisnā ceļā uz bufeti. Teātris dūca, skatītājiem no uzbudinājuma spīdēja acis. Jā, jā, nezin ar ko tas beigtos, ja Bengaļskis nebūtu saņēmis visus spēkus un sakustējies. liii justos drošāk, viņš pa paradumam saberzēja rokas un ierunājās, cik vien skanīgi jaudādams:

— Pilsoņi, mēs visi nupat redzējām tā saucamās masu hipnozes gadījumu. Tas ir tīri zinātnisks eksperiments, kas pierāda skaidri un gaiši, ka nekādi brīnumi un nekāda maģija nepastāv. Palūgsim maestro Volandu, lai viņš mums atklāj šī eksperimenta noslēpumu. Pilsoņi, tūlīt jūs redzēsit, kā šīs šķietamās naudaszīmes pazudīs tikpat pēkšņi, kā parādījušās.

Viņš sāka aplaudēt, bet aplausiem neviens nepievienojās, droši smaidīja, taču acīs no šīs drošības nebija nevēsts, tās drīzāk pauda mēmu lūgumu.

Publikai Bcngaļska runa nepatika. Iestājās pilnīgs klusums, kuru pārtrauca rūtainais Fagots.

— Te mums atkal ir darīšana ar tā saucamo melošanas gadījumu, — viņš sacīja skaļā āža tenorā, — šie papīriņi, pilsoņi, ir īsti!

— Bravo! — kaut kur augšā kāds aprauti norēcās.

— Starp citu, šis te, — un Fagots norādīja uz Bcngaļski, — man jau ir apnicis. Bāžas visu laiku, kur nenākas, ar muļķīgām piezīmēm traucē seansu. Ko mums ar viņu darīt?

— Noraut galvu! — viens skarbi noteica no galerijas.

— Kā jūs teicāt? Ā? — uz nekrietno priekšlikumu uzreiz atsaucās Fagots. — Noraut galvu? Tā ir ideja! Bcgcmot! — viņš uzsauca runcim. — Izpildi! Eins, zwci, cĪrei1.

Un notika kaut kas neredzēts. Melnajam runcim spalva sacēlās stāvus, atskanēja sirdi plosošs ņaudiens. Pēc tam viņš sarāvās kamolā un kā pantera lēca Bengaļskim krūtīs, bet pēc tam uz galvas. Rūkdams viņš iegrāba ar ķepu konferansjē pašķidrajā cekulā un, mežonīgi iekaucies, divos paņēmienos atrāva galvu no tuklā kakla.

Divi ar pusi tūkstoša skatītāju iekliedzās vienā balsī. Asinis no sarautām artērijām šāvās augšup kā fontāns, apšļakstīdamas fraku un krūtežu. Bezgalvainais ķermenis ērmīgi notirināja kājas un sašļuka uz grīdas. Zālē histēriski kliedza sievietes. Runcis padeva galvu Fagotam, tas aiz matiem pacēla to un rādīja publikai, un galva brēca pa visu teātri:

— Ārstu!

— Vai tu vel turpināsi gvelzt visādas glupības! — Fagots bargi noprasīja raudošajai galvai.

— Es vairs tā nedarīšu! — galva atčerkstēja.

— Dieva dēļ, nemokiet viņu! — caur kņadu noskanēja sievietes balss no ložas, un mags pagrieza galvu uz šīs balss pusi.

— Pilsoņi, tātad piedosim viņam, vai ne? — pievērsies zālei, jautāja Fagots.

— Piedosim! Piedosim! — skanēja sākumā atsevišķas — galvenokārt sieviešu balsis, vēlāk korim piebiedrojās ari vīrieši.

— Kā pavēlēsit, messire? — Fagots jautāja aizmaskotajam.

— Ko tur lai saka, — tas domīgi atbildēja, — viņi ir ļautiņi kā jau ļautiņi. Viņiem patīk nauda, bet tā ir vienmēr bijis… Cilvēcei patīk nauda, vienalga, no kā to taisa — vai no ādas, papīra vai no bronzas un no zelta. Vieglprātīgi… ko tur lai saka … reizēm ari žēlsirdība iezogas viņu sirdīs… cilvēki kā jau cilvēki… vispār līdzīgi agrākajiem… vienīgi dzīvokļujautājums viņus ir samaitājis… — un skaļi pavēlēja: — Uzlikt galvu atpakaļ!

Runcis kārtīgi notēmēja, uzbāza galvu uz kakla, un tā ieņēma savu iepriekšējo vietu, it kā nemaz nebūtu bijusi norauta. Galvenais, ka uz kakla nepalika pat nekādas rētas. Runcis ar ķepām pārbrauca pār cīsiņu, pār fraku, un asins plankumi no turienes pazuda, kā nebijuši. Fagots uzslēja sēdošo Bcngaļski kājās, iegrūda viņam frakas kabatā červoncu žūksni un aizvadīja no skatuves ar vārdiem:

— Lasieties projām no šejienes! Bez jums jautrāk.

Galīgi jēgu zaudējis, atskatīdamies un streipuļodams konferansjē aizvilkās tikai līdz ugunsdzēsējiem, un tur viņam sametās nelabi. Viņš žēlabainā balsī iekliedzās:

— Mana galva, mana galva!

Daudzi metās pie viņa, to skaitā ar Rimskis. Konferansjē raudāja, grābājās ar rokām pa gaisu un murmināja:

— Atdodiet man galvu! Atdodiet galvu! Dzīvokli varat ņemt, gleznas ari, bet galvu atdodiet!

Kuijers aizskrēja pēc ārsta. Bengaļski gribēja noguldīt uz dīvāna ģērbtuvē, bet tas sāka cīkstēties pretī un nebija novaldāms. Nācās saukt ātro palīdzību. Kad nabaga konferansjē bija aizvests, Rimskis skrēja atpakaļ uz skatuvi un ieraudzīja, ka tur jau notiek jauni brīnumi. Jā, starp citu, vai nu tieši šinī mirkli, vai mazliet agrāk, bet mags ar savu noplukušo krēslu bija nozudis no skatuves, un publika to nemaz nebija pamanījusi, jo visi sekoja tam ārkārtīgajam, ko uz skatuves bija satīkojis Fagots.

Bet Fagots, izvadījis daudzcictušo konferansjē, paziņoja publikai tā:

— Tagaditēs, kad tas murmulis ir atšuvies, atvērsim dāmu salonu!

Un uzreiz persiešu paklāji nosedza skatuves grīdu, parādījās no zaļganām caurulītēm plūstošas sāngaismas apspīdēti milzīgi spoguļi, starp tiem uzradās vitrīnas, un tajās priecīgi pārsteigtā publika ieraudzīja dažnedažādu krāsu un fasonu sieviešu tērpus no Parīzes. Tas bija vienās vitrīnās, citās parādījās simtiem sieviešu cepuru — gan ar spalviņām, gan bez spalviņām, gan ar, gan bez sprādzēm, simtiem kurpju — melnas, baltas, dzeltenas, adas, atlasa, zamša, ar siksniņām un ar akmentiņiem. Starp kurpēm parādījās futrāļi, tajos dažādās krāsās iemirguļojās flakonu kristāls. Veseli kalni ar sieviešu somiņām no' antilopju ādas, zīda un zamša, un turpat blakus veselas grēdas ar lūpu krāsas iegarenajām, zeltītajām kārbiņām.

Velns viņu zina no kurienes uzradusies sarkanmataina jaunava melnā vakarkleitā, visādi citādi tīri glīta, ja vien kaklu nebojātu dīvaina rēta, pie vitrīnām smaidīja laipnu saimnieces smaidu.

Izkusdams saldā smaidā, Fagots paziņoja, ka firma pilnīgi bez maksas izdara vecu sieviešu apģērbu un apavu apmaiņu pret Paiīzcs modeļiem un attiecīgi pret Parīzes apaviem. To pašu viņš teica ari par somiņām, smaržām un visu citu.

Runcis sāka šļūkāt ar pakaļkāju, kustināt priekšķepu, vienlaikus žestikulēdams kā šveicars, kurš patlaban ver durvis.

Jaunava, tiesa, piesmakušā, bet saldā balsī, neskaidri izrunādama skaņas, sāka dziedāt kaut ko nesaprotamu, bet, spriežot pēc zālē sēdošo sieviešu sejām, dikti kārdinošu:

— Herlen, Chanel numur pieci, Micuko, Narcisse, Noire, vakartērpi, viesību tērpi…

Fagots locījās kā tārps, runcis klanījās, jaunava vēra vaļā stikla vitrīnas.

— Lūgtum! — Fagots auroja. — Bez liekas kautrības un ceremonijām!

Publikā valdīja dzīva rosība, bet iet uz skatuves pagaidām vēl nevienai dūšas nebija. Tad beidzot no parterā desmitās rindas iznāca kāda brunete un, smaidīdama tā, it kā viņai, sak, nospļauties par visu, gāja uz priekšu un pa sānu trepītēm uzkāpa uz skatuves.

— Bravo! — iesaucās Fagots. — Sveiciens pirmajai apmeklētājai! Bcgcmot, krēslu! Madām, sāksim ar apaviem!

Brunete apsēdās uz krēsla, un Fagots tūlīt nokrāva uz paklaja viņas priekšā veselu kurpju grēdu.

Brunete novilka savu labās kājas kurpi un sāka pielaikot ceriņkrāsas kurpi, pamīņājās uz paklāja, apskatīja papēdi.

— Bet vai nespiedis? — viņa domīgi jautāja.

Fagots aizvainoti iesaucās:

— Vai jums prāts, vai jums prāts?

Arī runcis apvainojumā noņaudējās.

— Es ņemu šo pāri, msjē, — brunete cienīgi sacīja un uzvilka otru kurpi.

Brunetes vecās kurpes tika izsviestas aiz priekškara, turp devās arī brunete, viņu pavadīja sarkanmatainā jaunava un Fagots, nesdams uz pakaramajiem vairākus modeļu tērpus. Runcis rosījās, palīdzēja un cienīguma labad bija uzkāris sev kaklā centimetru mcm.

Bridi pabijusi aiz aizkara, brunete iznāca tādā tērpā, ka viss parters skaļi nodvesās. Drosmīgā sieviete, kļuvusi skaista līdz nepazīšanai, apstājās pie spoguļa, pašūpoja kailos plecus, piedūrās ar roku matiem pakausī un izslējās, lai apskatītu savu muguru.

— Firma lūdz paņemt par piemiņu, — Fagots teica un pasniedza brunetei atvērtu futrāli ar smaržu flakonu.

— Mersi, — uzpūtīgi atbildēja brunete un devās pa trepītēm parterā. Kamēr viņa gāja, skatītāji lēca kājās un raustīja futrāli.

Nu mērs bija pilns, un no visām pusēm sievietes devās uz skatuvi. Caur satrauktām runām, smiekliņiem un nopūtām atskanēja vīrieša balss: «Es tev aizliedzu!» — un sievietes: «Despot un mietpilsoni, neizlauziet man roku!» Sievietes spietoja aiz aizkara, atstāja tur savus apģērbus un iznāca jaunos. Uz taburetēm ar zeltītām kājiņām sēdēja vesela strīpa cienījamu dāmu, kuras enerģiski bungāja pa paklāju ar savām jaunajām kurpēm. Fagots, uz ceļiem nometies, palīdzēja uzlaikot, runcis ar somiņu un kurpju klēpjiem klimta no vitrīnām pie taburetēm un atpakaļ, jaunava ar sakropļoto kaklu šaudījās turp un atpakaļ un bija jau nonākusi tik tālu, ka tarkšķēja tikai franciski, un pats jocīgākais, ka visas sievietes saprata viņu no pusvārda, pat tās, kuras neprata franciski ne zilbi.

Vispārēju izbrīnu izsauca vīrietis, kurš bija uzlavījics uz skatuves. Viņš paziņoja, ka viņa laulātā draudzene slimo ar gripu, tāpēc viņš lūdz, vai nevarētu tai kaut ko nodot ar viņa starpniecību. Lai pierādītu, ka tiešām ir precējies, pilsonis bija ar mieru parādīt pasi. Gādīgā vīra paziņojums izsauca lielus smieklus. Fagots nobļāvās, ka bez visas pases viņam tic kā pats sev, un iedeva pilsonim divus pārus zīda zeķu, runcis no savas puses pielika kārbiņu ar lūpu krāsu.

Nokavējušās sievietes spraucās uz skatuvi, no skatuves straumē plūda laimīgās — balles tērpos, drakoniem izšūtās pidžamās, cienīgos vizīšu kostīmos, uz vienu uzaci piešķiebtās cepurītēs.

Tad Fagots paziņoja, ka vēlā laika dēļ pēc minūtes veikalu slēgs līdz rītvakaram, un uz skatuves sacēlās neiedomājama kņada. Sievietes grāba kurpes uz ātru roku, bez kādas uzlaikošanas. Viena kā viesuļvētra iedrāzās aiz aizkara, nometa savu kostīmu, paķēra pirmo, kas pagadījās, — zīda halātu ar milzīgām puķēm un pa ceļam paguva pagrābt ari divus flakoniņus smaržu.

Tieši pēc minūtes norībēja pistoler šāviens, spoguļi pazuda, vitrīnas un taburetes kā ūdenī iekrita, paklājs, tāpat kā aizkars, izgaisa. Pēdējais pazuda veco apģērbu un apavu kalns, un skatuve kļuva atkal vienkārša, tukša un kaila.

Un te notikumos iejaucās jauna darbojošās persona.

№ 2. ložas ierunājās patikams, skanīgs un uzstājīgs baritons:

— Pilsoni māksliniek, un tomēr būtu vēlams, lai jūs tūlīt publikas priekšā atklātu savu triku tehniku, sevišķi triku ar naudaszīmēm. Vēlama būtu arī konferansjē atgriešanās uz skatuves. Skatītāji uztraucas par viņa likteni.

Baritons nepiederēja nevienam citam kā tieši šīvakara goda viesim Maskavas teātru Akustikas komisijas priekšsēdētājam Arkadijam Apolonovičam Semplejarovam.

Arkādijs Apolonovičs sēdēja ložā kopā ar divām dāmām: vienu jau gados, dārgā un modernā tērpā, un otru — jauniņu un glītu, daudz vienkāršākā apģērbā. Pirmā, kā drīz vien, protokolu sastādot, noskaidrojās, bija Arkādijā Apolonoviča dzīvesbiedre, bet otra — viņa attāla radiniece, jauna un daudzsološa aktrise, kas atbraukusi no Saratovas un dzīvoja pie Arkādijā Apolonoviča un viņa sievas.

— Pardon! — Fagots atsaucās. — Es atvainojos, šeit nekā nav ko atklāt, viss skaidrs..

— Nē, piedodiet! Atklāšana ir pilnīgi nepieciešama. Bez tās jūsu spožie numuri atstāj smagu iespaidu. Skatītāju masas pieprasa paskaidrojumus.

— Skatītāju masas, — bezkaunīgais māžs pārtrauca Semplejarovu, — manuprāt, neko nav pieprasījušas. Bet, ņemot vērā jūsu cienījamo vēlēšanos, Arkadij Apolonovič, lai notiek, es visu atklāšu. Taču, lai to varētu izdarīt, atļaujiet iepriekš vienu mazu numuriņu.

— Kāpēc gan ne, — tēvišķīgi atbildēja Arkādijs Apolonovičs, — tikai noteikti ar atmaskošanu!

— Protams, protams. Tātad atļaujiet pavaicāt jums, Arkadij Apolonovič, — kur jūs bijāt vakar vakarā?

Atskanot šim nevietā izteiktajam un, iespējams, pat bezkaunīgajam jautājumam, Arkādijā Apolonoviča seja pārvērtās, turklāt visai stipri pārvērtās.

— Arkādijs Apolonovičs vakar vakarā bija Akustikas komisijas sēdē, — visai augstprātīgi atbildēja Arkādijā Apolonoviča dzīvesbiedre, — bet es nesaprotu, kāds tam sakars ar maģiju.

— Jā, madām, — Fagots apstiprināja, — dabiski, ka jūs nesaprotat. Par sēdi jūs gaužām maldāties. Dodoties uz minēto sēdi, kura, starp citu, vakar nemaz nebija paredzēta, Arkādijs Apolonovičs atlaida savu šoferi pie Akustikas komisijas ēkas Tīrajos dīķos (viss teātris noklusa), bet pats ar autobusu aizbrauca uz Jclohas ielu ciemos pie rajona ceļojošā teātra aktrises Milicas Andrejevnas Pokobatjko un ciemojās tur kādas četras stundas.

— Ai! — pilnīgā klusumā noskanēja kāda ciešanu pilna balss.

Arkādijā Apolonoviča jauniņā radiniece pēkšņi sāka smieties zemā, briesmīgā balsī.

— Viss skaidrs! — viņa iesaucās. — Man jau sen bija aizdomas, ka tam tā jābūt. Tagad es saprotu, kāpēc tā nemākule dabūja Luizas lomu!

Viņa negaidīti atvēzās ar mazu un strupu violetu lietussargu un iezvēla Arkadijam Apolonovičam pa galvu.

Nelietis Fagots, pie reizes arī Korovjevs būdams, nokliedzās:

— Lūk, cienījamie pilsoņi, tas ir viens no atmaskošanas gadījumiem, kuru tik uzbāzīgi centās panākt Arkādijs Apolonovičs!

— Kā tu uzdrošinājies, nekrietnā, pieskarties Arkadijam Apolonovičam? — bargi noprasīja Arkādijā Apolonoviča dzīvesbiedre un piecēlās ložā visā savā grandiozajā augumā.

Jaunajai radiniecei uznāca otra sātanisku smieklu lēkme.

— Lai nu kurš, — viņa smiedamās atbildēja, — bet es tad nu gan drīkstu pieskarties! — Un otrreiz noskanēja no Arkādijā Apolonoviča galvas atlecošā lietussarga plakšķis.

— Milicija! Ņemiet viņu ciet! — Semplejarova sieva kliedza tik baismīgā balsī, ka daudziem pārskrēja šermuļi pār muguru.

Piedevām vēl arī runcis izjoza pie pašas rampas un cilvēka balsi norēcās pa visu teātri:

— Seanss beidzies! Maestro! Uzgrūdiet maršu!

Pusnojukušais diriģents, pats neapzinādamies, ko dara, pašāva zizli augšup, un orķestris nevis iesāka spēlēt, nevis nogranda, ne ari uzrāva, bet, ar pretīgajiem runča vārdiem, taisni uzgrūda neiedomājamu, nekautrīgu maršu.

Vienu mirkli šķita, ka dzirdami kaut kādi zem dienvidu zvaigznēm kafešantānā noklausīti pusnesaprotami, neskaidri, bet uz nebēdu traki šī marša vārdi:

Tik viņa augtslabdzimtibai Savs tītariņš un zoss, Un daiļo būtņu simti, Kas staigā lindrakos!

Bet var jau būt, ka šādu vārdu nemaz nebija, bet šai pašai mūzikai bija citi — pārlieku, pārlieku nepieklājīgi vārdi. Taču pats galvenais bija tas, ka pēc visa notikušā Varietē sākās sajukums kā pie Bābeles torņa. Miliči skrēja uz Semplejarova ložu, ziņkārīgie rāpās uz barjeras, skanēja ellišķīgas smieklu eksplozijas, ārprātīgi bļāvieni un visam pāri orķestra šķīvju zeltīta šķindoņa.

Bija redzams, ka skatuve pēkšņi kļuvusi tukša, ka krāpnieks Fagots, kā ari bezkaunīgais kaķa izdzimums Begemots ir izčibējuši, izčibējuši tāpat, kā pirms tam izčibēja mags ar savu pusnoplukušo krēslu.