Meistars un Margarita

21. NODAĻA LIDOJUMS

Neredzama un brīva! Neredzama un brīva! Lidodama pa savu ielu, Margarita nonāca citā, kas taisnā leņķī šķērsoja pirmo. Šajā lupatlēverīgajā, garajā un greizajā šķērsielā ar šķībdurvju degvielas bodi, kur petroleju pārdod kausos, bet pretinsektu šķīdumu — flakonos, Margarita pabija tikai zibenīgu mirkli, bet tūdaļ ielāgoja, ka pat pilnīgi brīvai un neredzamai līksmes skurbumā tomēr jābūt kaut mazliet apvaldītākai. Viņa nenositās pret sašķiebto laternas stabu, vienīgi brīnumainā kārtā nobremzēdama. Tikusi sveikā cauri, Margarita vēl ciešāk iekrampējās birstē un lidoja lēnāk, uzmanīdamās no elektrības vadiem un izkārtnēm, kas pārstieptas pāri ielai.

Trešā šķērsiela veda tieši uz Arbatu. Te Margarita jau pilnībā bija apguvusi birstes vadīšanu, saprata, ka tā paklausa visniecīgākai roku vai kāju kustībai un ka, pār pilsētu lidojot, vajag būt ļoti uzmanīgai un sevišķi netrakot. Starp citu, jau šķērsielā kļuva pilnīgi skaidrs, ka neviens gājējs lidoni neredz. Neviens neskatījās augšup, neauroja «paskat, paskat!», pārbīlī nemetās sāņus, nespiedza, nekrita ģībonī un neņirgājās.

Margarita lidoja pilnīgi bez skaņas, ļoti lēnām un ne visai augstu, apmēram otrā stāva līmenī. Bet pie visa lēnuma, parādīdamās žilbinoši apgaismotajā Arbatā, viņa drusciņ nokļūdījās un ar plecu uztriecās virsū apgaismotam diskam, uz kura uzzīmēta bulta. Margaritai sanāca dusmas. Viņa nobremzēja paklausīgo birsti, atvirzījās sānis un pēc tam spēji likās diskam virsū, ar birstes galu sašķaidot to gabalos. Nodžinkstēja birstošie stikli, gājēji metās sānis, kaut kur atskanēja svilpieni, bet Margaritai pēc šīs nevajadzīgas izdarības uznāca tikai ellišķīgi smiekli. «Arbatā vajadzēs vēl vairāk uzmanīties,» Margarita nosprieda, «te tik daudz visa kā sakarināts, ka nemaz apjēgt nevar.» Viņa sāka lavierēt stiepļu mudžekli. Zem Margaritas slīdēja trolejbusi, autobusi, vieglās mašīnas, bet pa trotuāriem — tā Margaritai no augšas izskatījās — tecēja žokejcepuru upes. No šīm upēm atdalījās strautiņi un ieplūda vēlo veikalu ugunīgajās rīklēs. «Galīga putra!» pikti nodomāja Margarita. «Te nevar ne apgriezties.» Viņa šķērsoja Arbatu, pacēlās augstāk, līdz ceturtajam stāvam, un garām žilbinošajām reklāmas ugunīm uz teātra nama ielidoja ieliņā, kura pati bija šaura, bet nami — augsti. Visi logi vaļā, visur pa logiem skanēja radiomūzika. Ziņkārības pēc Margarita palūrēja vienā no tiem. Tur bija virtuve. Uz plīts šņāca divi primusi, turpat stāvēja divas sievietes ar karotēm rokās un lamājās.

— Kad iziet no atejas, gaismu tomēr vajag nodzēst, to es jums gribu teikt, Pelageja Petrovna, — sacīja tā sieviete, kurai priekšā bija kastrolis ar ēdmaņu, no kura cēlās garaiņi, — citādi mēs rakstīsim, lai jūs izmet ārā!

— Paši neesat labāki, — sacīja otrā.

— Abas labas, — skanīgi teica Margarita, pāri palodzei ictrausdamās virtuvē. Strīdnieces pagriezās uz balss pusi un sastinga ar netīrām karotēm rokās. Margarita uzmanīgi pastiepa roku starp abām un nodzēsa abus primusus. Sievišķiem mutes palika vaļā. Bet Margaritai jau kļuva garlaicīgi virtuvē, un viņa izlidoja atpakaļ šķērsielā.

Pašā ielas galā viņu ieinteresēja milzīga, astoņstāvīga, acīmredzot tikko uzbūvēta māja. Margarita nolaidās zemāk, pēc tam pavisam uz zemes un ieraudzīja, ka mājas fasāde apdarināta ar melnu marmoru, ka dūms ir platas, ka aiz iestiklotajām durvīm redzama šveicara cepure ar zelta uzšuvēm un šveicara pogas un ka virs durvīm ar zeltu uzrakstīts: «Dramlita nams.»

Margarita skatījās ūn nekādi nevarēja saprast, kas tas varētu būt par «Dramlitu». Paņēmusi savu birsti padusē, Margarita iegāja pa parādes durvīm, ar tām pagrūzdama izbrīnījušos šveicaru, un blakus liftam pie sienas ieraudzīja milzīgu, melnu plāksni, bet uz tās ar baltu krāsu izzīmētus dzīvokļu numurus un iemītnieku uzvārdus. Uzraksts «Dramaturgu un literātu nams», kas vainagoja sarakstu, neviļus lika Margaritai sēcoši un plēsoniski iebrēkties. Pacēlusies augstāk gaisā, viņa sāka lasīt uzvārdus: Hustovs, Dvubratskis, Kvants, Beskudņikovs, Latunskis…

— Latunskis! — Margarita nospiedzās. — latunskis! Tas taču ir viņš! Viņš pazudināja meistaru.

Šveicars pie durvīm, izbolījis acis un pat palēcics uz augšu no brīnumiem, skatījās uz melno plāksni, pūlēdamies saprast, kas tic par jokiem: kāpēc pēkšņi īrnieku saraksts būtu sācis spiegt? Bet Margarita tobrīd jau šāvās augšā pa kāpnēm, ar savādu sajūsmu atkārtodama:

— Latunskis — astoņdesmit četri! Latunskis — astoņdesmit Nčetri…

Tā, pa kreisi — 82, pa labi — 83, vēl augstāk un pa kreisi — 84. Tepat viņš ir. Ari plāksnīte — «O.Latunskis».

Margarita nolēca no birstes, un kāpņu telpas vēsie akmeņi patīkami atvēsināja viņas sakarsušās pēdas. Margarita piezvanīja vienreiz, pēc tam otrreiz. Neviens nenāca atvērt. Margarita stiprāk piespieda zvana pogu un pati dzirdēja, ka Latunska dzīvoklī spēcīgi džinkst durvju zvans. Jā, astotā stāva 84. dzīvokļa iemītniekam līdz kapa malai vajag just pateicību pret nelaiķi Berliozu par to, ka MASLITASA priekšsēdētājs pakļuva zem tramvaja un ka sēru sanāksme notika tieši šovakar. Kritiķis latunskis bija dzimis zem laimīgas zvaigznes. Tā izglāba viņu no satikšanās ar Margaritu, kura šajā piektdienā bija kļuvusi par raganu.

Durvis neviens nevēra. Tad Margarita pilnā sparā drāzās lejā, pa ceļam skaitīdama stāvus, nonāca līdz apakšai, izlidoja uz ielas un, skatīdamās augšup, pārskaitīja un pārbaudīja stāvus no ārpuses, aplēsdama, kuri tad īsti ir Latunska dzīvokļa logi. Visticamāk, ka tic bija tie pieci tumšie logi astotajā stāvā, pašā mājas stūri. Nospriedusi, ka tā tam vajadzētu būt, Margarita pacēlās gaisā un pēc dažām sekundēm pa atvērto logu ielidoja tumšā istabā, kurā sidraboja tikai šaurs mēness gaismas celiņš uz grīdas. Margarita aizskrēja pa šo celiņu un sataustīja slēdzi. Pēc brīža viss dzīvoklis bija apgaismots. Birste bija ieslieta kaktā. Pārliecinājusies, ka mājās neviena nav, Margarita pavēra ārdurvis un pārbaudīja, vai plāksnīte ir. Plāksnīte bija savā vietā. Margarita bija nonākusi tur, kur viņai vajadzēja nonākt.

Jā, runā, ka Latunskis vēl šobaltdien ar šausmām atceroties to baismīgo vakaru un līdz pat šim laikam ar svētu bijību pieminot Berlioza vārdu. Patiešām grūti pateikt, ar kādu bīstamu un riebīgu kriminālnoziegumu šis vakars būtu beidzies — kad Margarita atgriezās no virtuves, viņai rokās bija smags āmurs.

Kailā un neredzamā lidone mēģināja savaldīties un atrunāt sevi, taču viņas rokas vibrēja aiz nepacietības. Notēmējusi Margarita zvēla pa klavieru taustiņiem, un visā dzīvokli atbalsojās pirmais žēlabainais kauciens. Izmisīgi brēca nevainīgs Beckcr firmas kabineta instruments. Taustiņi iegrima, kaula apdare lūza un šķīda uz visām pusēm. Instruments dūca, gaudoja, stenēja un šķindēja. Ar revolvera šāviena skaņu pēc āmura trieciena plīsa klavieru pulētā augšdaļa. Smagi elsdama, Margarita ar āmuru plēsa un rāva stīgas. Beidzot pagurusi atkrita krēslā atpūsties.

Vannas istabā briesmīgi burbuļoja un šņāca ūdens, virtuvē tāpat. «Liekas, jau līst uz grīdas,» Margarita nodomāja un skaļi piebilda:

— Pietiks gurķoties!

No virtuves uz koridoru ūdens jau gāzās ar straumi. Brienot ar basām kājām pa ūdeni, Margarita ar spaiņiem nesa ūdeni no virtuves uz kritiķa kabinetu un lēja to rakstāmgalda atvilktnēs. Pēc tam, ar āmuru sadauzījusi šajā pašā kabinetā arī skapja durvis, Margarita ķērās pie guļamistabas. Sadauzījusi spoguļskapi, viņa izvilka no tā kritiķa uzvalku un noslīcināja to vannā. No kabineta paķerto pilno tintes pudeli viņa izlaistīja mīksti uzbužinātajā divguļu gultā. Postīšana sagādāja viņai svelošu baudu, taču rezultāti visu laiku šķita par maziem. Tāpēc viņa sāka dauzīt visu, kas pagadījās. Sita gumijkoku podus tajā pašā istabiņā, kur stāvēja klavieres. Pēc tam atgriezās guļamistabā un ar virtuves nazi graizīja palagus, šķaidīja iestiklotās fotogrāfijas. Nogurumu viņa vairs nejuta, vienīgi sviedri plūda aumaļām.

Šinī pašā laikā 82. dzīvoklī, tieši zem Latunska dzīvokļa, dramaturga Kvanta mājkalpotāja virtuvē dzēra tēju un prātoja, ko varētu nozīmēt skraidelēšana, būkšķi un šķindoņa augšstāvā. Palūkojusies griestos, viņa pamanīja, ka tie strauji maina savu balto krāsu un kļūst nedzīvi zilgani. Plankums pletās acīm redzami, pēc tam uz tā parādījās ūdens piles. Minūtes divas mājkalpotāja sēdēja, brīnīdamās par šo savādo parādību, līdz beidzot pret grīdu sāka bungāt īsts lietus. Tad viņa pielēca kājās, pašāva straumei apakšā mazgājamo bļodu, kas vairs neko nelīdzēja, jo lietus vērsās plašumā un gāzās gan uz gāzes plīts, gan uz galda, kur stāvēja trauki. Kvanta mājkalpotāja iekliedzās, izskrēja no dzīvokļa, un tūlīt pie latunska dzīvokļa durvīm sākās zvanīšana.

— Jau sāk zvanīt, jātaisās projām, — sacīja Margarita. Viņa uzsēdās uz birstes, klausīdamās, kā sievietes balss kliedz durvju atslēgas caurumā:

— Taisiet vaļā! Dusja, taisi vaļā! Vai pie jums nav ūdens vaļā? Pie mums ir plūdi!

Margarita uzlidoja metru augstāk un sita pa lustru. Divas lampiņas eksplodēja, un karekļi aizlidoja uz visām pusēm. Bļaušana pa atslēgas caurumu mitējās, trepēs aizdipēja soļi. Margarita izlidoja pa logu un no ārpuses vieglītēm uzsita ar āmuru pa stiklu. Tas noplinkšķēja, un gar marmorā apšūto sienu lejup aizlidoja vesela drumslu kaskāde. Margarita lidoja pie nākošā loga. Dziļi lejā pa trotuāru sāka tekalēt cilvēki, viena no divām pie parādes durvīm stāvošām mašīnām skaļi nosignalizēja un aizbrauca. Tikusi galā ar Latunska logiem, Margarita lidoja pie kaimiņu dzīvokļa. Sitieni bira vienā biršanā, plīstošo stiklu šķindoņa skanēja pa visu šķērsielu. No pirmajām parādes durvīm izskrēja šveicars, paskatījās augšup, bridi stāvēja dziļā neziņā, acīmredzot uzreiz neaptvēris, ko viņam darīt, tad iekampa svilpi mutē un sāka briesmīgi svilpt. Svilpšanas pavadīta, Margarita ar sevišķu azartu izdauzīja pēdējo logu astotajā stāvā, nolaidās zemāk un sāka dragāt septītā stāva rūtis.

Bezgalīgās garlaicības nomocīts aiz savām spoguļotajām durvīm, šveicars svilpa no visas sirds, precīzi sekodams Margaritas izdarībām, it kā spēlēdams tām mūzikas pavadījumu. Brīžos, kad Margarita pārlidoja no viena loga pie otra, viņš krietni ievilka elpu, lai ar katru nākošo Margaritas āmura sitienu, vaigus piepūtis, laistu vaļā savu spalgo, nakts klusumu plosošo trilleri.

Viņa un satracinātās Margaritas kopīgajiem pūliņiem bija milzu efekts. Mājā valdīja panika. Vēl neizdauzītie logi vērās vaļā, tajos parādījās pa cilvēka galvai un mudīgi paslēpās, vaļā esošie logi, gluži otrādi, cirtās ciet. Pretējās mājās uz gaišo logu fona parādījās tumši cilvēku silueti, veltīgi pūlēdamies saprast, kāpēc pilnīgi bez nekāda iemesla jaunajā Dramlita mājā plīst rūtis.

No visām pusēm uz Dramlita māju skrēja cilvēki, bet pašā mājā visās trepēs bija neaprakstāma un bezjēdzīga drūzmēšanās. Kvanta mājkalpotāja kliedza pa visām trepēm, ka viņu dzīvoklis applūdināts, bet drīz vien viņai pievienojās ari Hustova mājkalpotāja no 80. dzīvokļa, kas bija tieši zem Kvanta dzīvokļa. Hustoviem vienlaicīgi applūda virtuve un mazmājiņa. Beidzot Kvantu virtuvē no griestiem atlupa milzīgs apmetuma gabals, sadauzīja visus netīros traukus, pēc tam sākās īsta lietus gāze: no caurajiem, atlupušajiem griestiem ūdens tecēja kā no spaiņa. Pirmo parādes durvju kāpnēs sākās vispārējas vaimanas. Lidodama gar ceturtā stāva priekšpēdējo logu. Margarita ieskatījās un ieraudzīja, kā viens cilvēks drudžainā steigā velk galvā gāzmasku. Viņa iezvēla ar āmuru pa loga rūti, cilvēks pārbijās un nozuda no istabas.

Un pēkšņi mežonīgais grautiņš beidzās. Nolaidusies līdz trešajam stāvam, Margarita ieskatījās pašā malējā, ar vieglu, tumšu aizkariņu aizvilktajā logā. Istabā dega nespodra lampiņa zem vienkārša abažūra. Gultiņā ar redelītēm sēdēja gadus četras vecs puisēns un sabijies klausījās. Pieaugušo istabā nebija. Acīmredzot visi bija izmukuši no dzīvokļa.

— Logus dauza, — puisēns sacīja un pasauca: — Mamma!

Neviens neatsaucās, un tad viņš teica:

— Mamma, man ir bail.

Margarita pavēra aizkaru un ielidoja istabā.

— Man bail, — puisēns atkārtoja un sāka drebēt.

— Nebaidies, mazais, nebaidies, — Margarita sacīja, cenzdamās padarīt maigāku savu vējā piesmakušo vaininieces balsi, — tur puikas dauzīja logus.

— Ar kaķeni? — puisēns noprasīja un pārstāja drebēt.

— Jā, jā, ar kaķeni, — Margarita apstiprināja, — bet tu liecies gulēt.

— Tas ir Sitņiks, — puisēns teica, — viņam ir kaķene.

— Skaidrs, ka viņš!

Puisēns viltīgi paskatījās kaut kur sānis un pajautāja:

— Tante, bet kur tu pati esi?

— Manis nemaz nav, — atbildēja Margarita, — es tev rādos sapnī.

— Tā jau es domāju, — puisēns noteica.

— Tu liecies gulēt, — Margarita pavēlēja, — liec roku zem vaiga, un cs tev rādīšos sapnī.

— Labi, labi, rādies, — puisēns bija ar mieru, tūlīt apgūlās un palika roku zem vaiga.

— Es tev stāstīšu pasaku, — ierunājās Margarita un uzlika savu kaistošo roku uz ezītī apcirptās galvas. — Reiz dzīvoja viena tante. Viņai nebija bērnu un vispār laimes nebija. No sākuma viņa raudāja, raudāja, bet pēc tam kļuva ļauna… — Margarita apklusa un noņēma roku — puisēns bija aizmidzis.

Margarita klusiņām nolika āmura uz palodzes un izlidoja pa logu. Ap māju gāja kā pa mazo ellīti. Pa stikla gabaliem pie šķaidīto asfaltēto trotuāra šurp un turp bļaustīdamies skraidīja cilvēki. Viņu vidū pazibēja ari pa milicim. Pēkšņi noskanēja zvans — un no Arbata šķērsielā iegriezās sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar trepēm…

Tālākais Margaritu vairs nemaz neinteresēja. Notēmējusi, lai nejauši nesapītos kādā no stieplēm, viņa sažņaudza ciešāk savu braucamo un vienā acumirklī jau bija augstu, augstu virs nelaimīgās mājas. Šķērsiela sagāzās šķībi un slīpi aizgāja lejup. Tagad zem Margaritas uzradās spožu celiņu izvagots jumtu lēvenis. Ari tas slīdēja sānis, un atsevišķās ugunīgās līnijas saplūda kopā.

Pēc vēl viena rāviena jumtu lēvenis nozuda — un tā vietā uzradās trizuļojošu elektrisko uguņu ezers, šis ezers negaidīti saslējās vertikāli, pēc tam parādījās Margaritai virs galvas, bet zem kājām iespīdējās mēness. Sapratusi, ka ir pārmests kūlenis, Margarita ieņēma normālu stāvokli, atskatījās un ieraudzīja, ka nekāda ezera vairs nav, palikusi vienīgi rozā atblāzma pie paša horizonta. Pēc mirkļa pazuda ari tā — un Margarita redzēja, ka ir divatā ar mēnesi, kas auļo pa kreisi virs viņas. Margaritas mati jau sen plandījās vienā ērkulī, bet mēness gaisma svilpdama skaloja viņas ķermeni. Pēc tā, kā divas paretas uguņu rindas saplūda divās nepārtrauktās uguņu līnijās un pēc tam ātri izgaisa aiz muguras, Margarita saprata, ka lido ar baismīgu ātrumu, un brīnījās, kā viņai nemaz neaizraujas elpa.

Pēc dažām sekundēm dziļi, dziļi lejā zemes tumsībā uzzibsnīja jauns elektriskās gaismas ezers un pakļuva lidonei tieši zem kājām, taču tūliņ tas sagriezās virpulī un pazuda kā ūdenī iekritis. Vēl dažas sekundes — un atkal tas pats.

— Pilsētas! Tās ir pilsētas! — Margarita iesaucās.

Pēc tam kādas divas vai tris reizes viņa redzēja apakšā tādus kā melnos, atvāztos futrāļos noglabātus blāvi vizošus zobenus un saprata, ka tās ir upes.

Pavērsusi galvu augšup un pa kreisi, lidonc priecājās par mēnesi, kurš mežonīgā ātrumā auļoja atpakaļ uz Maskavu, bet tajā pašā laikā dīvainā kārtā stāvēja uz vietas tik noteikti, ka uz tā varēja skaidri saskatīt kaut ko noslēpumainu un tumšu — tā kā drakonu, tā kā zirdziņu kuprainīti, kas ar smailo purnu pavērsies uz tās pilsētas pusi, kuru Margarita bija pametusi.

Margarita iedomājās, ka patiesībā viņa veltīgi tik strauji trenc savu braucamo. Ka viņa atņem sev iespēju kā nākas visu apskatīt un izbaudīt pašu lidojumu. Viņai radās nojauta, ka tur, kurp viņa lido, viņu pagaidīs un ka nemaz nav vajadzīgs tāds neprātīgs ātrums un augstums.

Margarita pagrieza birsti ar sariem uz priekšu, tā ka kāts paslējās augšup, un, strauji samazinājusi ātrumu, laidās tieši pie pašas zemes. Šī slīdēšana lejup kā ar gaisa ragaviņām sagādāja viņai vislielāko baudu. Zeme cēlās viņai tuvāk, bija pazudis līdzšinējais bezveida melnums, un zeme tagad atklāja savus mēness nakts noslēpumus un burvestības. Zeme nāca tuvāk, un Margaritu jau apņēma zaļojošo mežu smarža. Viņa lidoja virs pašiem rasotās pļavas miglas vāliem, pēc tam pāri dīķim. Zem Margaritas dziedāja varžu kori, bet tālumā, nez kāpēc ļoti satraukdams sirdi, dārdēja vilciens. Drīz vien Margarita to ieraudzīja. Tas rāpoja lēni kā tāds kāpurs, dzirksteles gaisā mezdams. Apdzinusi to, Margarita pārlidoja pāri vēl vienam ūdens spogulim, kurā zem kājām aizslīdēja otrs mēness, tad nolaidās vēl zemāk un turpināja ceļu, tik tikko neskardama ar kājām milzīgu priežu galotnes.

Kļuva arvien dzirdamāks sašķelta gaisa spalgais troksnis, un Margarita ieklausījās. Tā bija tāda kā lidojoša šāviņa skaņa, bet tai pamazām pievienojās verstīm tālu dzirdama sievietes ķiķināšana. Margarita paskatījās un ieraudzīja, ka viņu tūlīt panāks kaut kāds sarežģīts melns priekšmets. Jo tuvāk tas nāca, jo skaidrāk varēja noprast, ka tur kāds jāšus lido pa gaisu. Beidzot viss kļuva skaidri saskatāms. Mazinādama ātrumu, Margaritai tuvojās Nataša.

Viņa bija pilnīgi kaila, vējā izpluinītiem matiem, un jāja uz trekna vepra, kurš priekškājās bija iežmiedzis portfeli, bet ar pakaļējām dikti kulstīja gaisu. Šad tad mēnesnīcā paspīguļodams un atkal apdzisdams, veprim blakus, aukliņā iekāries, lidoja pensnejs, kurš bija noslīdējis no deguna, bet platmale visu laiku krita veprim uz acīm. Ciešāk ielūkojusies, Margarita ieraudzīja, ka vepris ir Nikolajs Ivanovičs, un tad pār mežu nogranda viņas skaļie smiekli, saplūzdami ar Natašas ķiķināšanu.

— Nataša! — spalgi iekliedzās Margarita. — Vai tu ieziedies ar krēmu?

— Sirsnin! — ar saviem auriem modinādama aizsnaudušos riežu silu, atbildēja Nataša. — Mana Francijas karalien, es viņam ari ieziedu pliko pauri, arī viņam!

— Princese! — raudulīgi nosvepšķēja vepris, lēkšodams ar visu savu jātnieci.

— Sirsniņ! Margarita Nikolajevna! — Nataša kliedza, auļodama Margaritai blakus. — Atzīstos, es paņēmu krēmu. Mums taču arī gribas dzīvot un lidot! Piedodiet man, pavēlniec, bet es vairs neatgriezīšos, neparko neatgriezišos! Cik tagad labi, Margarita Nikolajevna! Šitais mani bildināja! — Nataša sāka ar pirkstu bakstīt kaunīgi šņākuļojošā vepra kaklu. — Bildināja! Kā tu mani apsaukāji? Nu? — pieliekusies viņa kliedza veprim taisni ausī.

— Dieviet, — tas iekviecās, — es nevaru tik ātri paskriet! Es varu pazaudēt svarīgus papīrus. Natālija Prokofjevna, es iesniedzu protestu!

— Ej pie velna ar visiem saviem papīriem! — izaicinoši smiedamās, kliedza Nataša.

— Vai prāts, Natālija Prokofjevna! Kāds vēl dzirdēs! — vepris lūdzoši činkstēja.

Auļodama blakus Margaritai, Nataša smiedamās stāstīja visu, kas mājās noticis pēc tā brīža, kad Margarita Nikolajevna pārlidoja pār vārtiem.

Nataša atzinās, ka nav it nemaz pieskārusies sadāvātām lietām, bet nometusi drēbes, pagrābusi krēmu un nekavējoties ieziedusies. Arī ar viņu noticis tas pats, kas ar viņas saimnieci. Tajā brīdī, kad Nataša līksmojusi, spoguļa priekšā tīksminādamās par savu neizsakāmo skaistumu, pavērušās durvis un Natašas priekšā nostājies Nikolajs Ivanovičs. Viņš bijis uztraukts, rokā turējis Margaritas Nikolajevnas krekliņu, sava paša platmali un portfeli. Natašu ieraugot, Nikolajs Ivanovičs galīgi apjucis. Viņš bijis sarkans kā vēzis un, mazliet atguvies, paskaidrojis, ka uzskatījis par savu pienākumu krekliņu pacelt un pašrocīgi atnest…

— Ko vēl tu, riebekli, sacīji! — Nataša spiedzīgi smējās. — Ko vēl tu teici, uz ko vedināji! Cik naudas solīji? Teici, ka Klaudija Petrovna neko nedabūs zināt. Tu varbūt gribi teikt, ka es meloju? — Nataša kliedza uz cūktēviņu, un tas vienīgi kaunīgi grieza projām smeceri.

Guļamistabā savā draiskulībā Nataša bija uzziedusi krēmu ari Nikolajam Ivanovičam un pati no pārsteiguma sasalusi kā sālstabs. Cienījamā apakšstāva īrnieka seja bija saraukusies par smeceri, bet rokām un kājām izauguši šķelti nagi. Nikolajs Ivanovičs bija palūkojies spogulī un izmisumā mežonīgi iegaudojies, bet viss bijis par vēlu. Pēc dažām sekundēm viņš jau kļuvis par Natašas jājamlopiņu, rūgtas asaras raudādams, laidies pie visiem velniem ārā no Maskavas.

— Es pieprasu, lai man tiktu atdots mans normālais izskats, — piepeši vepris nokrekšķēja un norukšķēja — reizē izmisīgi un lūdzoši. — Es netaisos lidot uz nelikumīgām sanāksmēm! Margarita Nikolajevna, savaldiet savu mājkalpotāju!

— Ak tā, tagad es tev esmu mājkalpotāja? Mājkalpotāja? — kliedza Nataša, knaibīdama veprim ausi. — Bet vai es nebiju dieviete? Kā tu mani nosauci?

— Venera! — nošņukstēja vepris, lidodams pār akmeņos čalojošu strautiņu, ar pakaļkājām skaļi švīkstinot lazdu galotnes.

— Venera! Venera! — uzvaroši nokliedza Nataša, vienu roku iespiedusi sānos, otru pastiepusi pret mēnesi. — Margarita! Karalien! Palūdziet, lai mani atstāj par raganu! Jums neko neatteiks, vara ir jūsu rokās!

Un Margarita atbildēja:

— Labi, es to apsolu!

— Paldies! — Nataša atkliedza, bet tad uzbrēca asi un reizē arī skumīgi: — Hei! Hei! Aidā! Laid nu pilnā sparā! — Viņa iecirta papēžus neprātīgajā skrējienā drusciņ iekritušajos vepra sānos, un tas deva vaļā tā, ka atkal nosvilpās saplosītais gaiss, un pēc mirkļa Nataša jau bija redzama priekšā kā melns punktiņš, pēc tam izgaisa pavisam un ari lidojuma troksnis vairs nebija dzirdams.

Margarita lidoja tikpat lēni kā iepriekš pār tuksnesīgu, svešu apkārtni, pāri pauguriem, kur starp milzīgām priedēm bija izkaisīti laukakmeņi. Margarita lidoja un domāja par to, ka viņa acīmredzot ir tālu, tālu no Maskavas. Birste tagad vairs neslīdēja virs priežu galotnēm, bet tieši starp priežu stumbriem, kurus no vieniem sāniem apsudraboja mēness. Lidones vieglā ēna skrēja pa priekšu, mēness tagad spīdēja Margaritai mugurā.

Margarita juta, ka tuvumā ir ūdens, un nojauta, ka ceļš drīz būs galā. Priedes pašķīrās, un Margarita lēnām pielidoja pie krita kraujas. Lejā aiz šīs kraujas ēnā plūda upe. Stāvās kraujas apakšā krūmus klāja tur aizķērusies bieza migla, bet pretējais krasts bija zems un lēzens. Tur, pie vientulīgas kuplu koku grupiņas, svaidījās sarkanīga ugunskura liesma un kustējās kaut kādas figūras. Margaritai šķita, ka no turienes skan arī tāda kā kņudīga, makten jautra mūzika. Tālāk, cik vien skats sniedza, sudrabotajā klajumā neredzēja nekādu cilvēku mitekļu vai cilvēka tuvuma pazīmju.

Margarita nolēca no kraujas un drīz vien jau bija pie ūdens. Pēc trakās skriešanās pa gaisu ūdens ļoti vilināja. Pasviedusi birsti sānis, viņa ieskrējās un uz galvas metās upē. Viņas vieglais ķermenis kā bulta ieurbās ūdenī un uzsita šļakatu stabu turpat vai līdz mēnesim. Ūdens bija silts kā pirtī, un, iznirusi no dziļuma, Margarita pēc sirds patikas izpeldējās šajā naksnīgajā upē pilnīgā vientulībā.

Margaritas tuvumā neviena nebija, bet drusciņ tālāk aiz krūmiem bija dzirdami šļakstieni un sprauslāšana, tur kāds peldējās.

Margarita izskrēja krastā. Visa miesa kaisa pēc peldēšanās. Viņa nejuta ne mazāko nogurumu un priecigi lēkāja pa slapjo zāli. Pēkšņi viņa apstājās un sāka klausīties. Sprauslāšana tuvojās, un no kārklu krūmiem izlīda pliks resnis ar pakausī atbīdītu melnu zīda cilindru. Viņš bija bridis pa dūņainiem dubļiem, tāpēc šķita, ka viņam kājās uzauti melni zābaki. Spriežot pēc peldētāja elšanas un žagošanās, viņš bija krietni iedzēris, par ko, starp citu, liecināja ari pēkšņā upes iesmaržošanās pēc konjaka.

Ieraudzījis Margaritu, resnais sāka to pētīt, pēc tam priecīgi iebrēcās:

— Nevar būt! Vai tiešām tā esi tu? Klodīn, velna pilnā atraitne, tā taču esi tu! Tu arī šeit? — Un resnais nāca sveicināties.

Margarita atkāpās un atbildēja ar pašcieņu:

— Ej tu pie velna! Kas es tev par Klodīni? Vispirms paskaties, ar ko tu runā, — un, mirkli padomājusi, piebilda klāt garu, nepieklājīgu lamu vārdu. Tas viss atžirbinoši iedarbojās uz vieglprātīgo resnīti.

— Oi! — viņš klusu izsaucās un nodrebēja. — Lūdzu jūsu augstsirdīgo piedošanu, visugaišā karalien Margo! Pārskatījos. Vainīgs konjaks, lai jupis viņu rautu! — Resnis nokrita uz viena ceļgala, slaidi aizvēza cilindru sānis, nolieca galvu un sāka murkšķēt, franču un krievu frāzes jaukdams, kaut kādas muļķības gan par sava Parīzes drauga Esāra asiņainajām kāzām, gan par konjaku, gan par to, cik ļoti viņu sarūgtinājusi bēdīgā pārskatīšanās.

— Būtu vismaz bikses uzvilcis, sumpurnis tāds! — Margarita jau drusciņ atmaiga.

Resnais smaidīja pa visu ģīmi, redzēdams, ka Margarita vairs nedusmojas, un jūsmīgi paziņoja, ka pašreizējā momentā ir bez biksēm tikai tāpēc, ka aizmirsis tās pie Jeņisejas, kur peldējies iepriekš, bet tūlīt pat lidos uz turieni, paldies Dievam, tas ir tepat blakus, pēc tam viņš, pilnīgi paļaudamies uz Margaritas labvēlību un gādību, sāka atmuguriski virzīties projām, kamēr paslīdēja un augšupēdu iegāzās upē. Bet arī krītot viņa paīsās vaigu bārdas ierāmēto seju joprojām rotāja sajūsmas un padevības apgarots smaids.

Margarita griezīgi iesvilpās un, uzsēdusies uz tajā pašā bridi pieaulekšojušās birstes, pārlidoja pāri upei uz otru krastu. Krīta kraujas ēna līdz šejienei nesniedzās, viss krasts slīga mēness gaismā.

Tikko Margarita pieskārās rasainai zālei, mūzika zem vītoliem ieskanējās skaļāk un dzirksteļu spiets no ugunskura pašāvās augstāk. Zem vītolu zariem, kas kā sētin nosēti ar maigiem, pūkainiem pūpoliem, kuri mēness gaismā bija labi saskatāmi divās rindās sēdēja vardes ar platiem purniem un piepūzdamās, iit kā būtu no gumijas, stabulēja bravūrīgu maršu. Muzikantu priekšā uz vītola rīkstītēm šūpojās spīdoši praula gabali un apgaismoja notis, uz varžu purniem rotājās ugunskura šaudīgā gaisma.

Maršu spēlēja par godu Margaritai. Uzņemšana bija pati tā svinīgākā. Caurspīdīgas nāras pārtrauca savu miglas deju virs upes un māja Margaritai ar ūdenszālēm, un tālu, tālu pār tuksnešaino, zaļganīgo krastu aizskanēja viņu vaidošie sveicinājumi. Starp vītoliem izlēca kailas raganas, sastājās rindā un sāka kniksēt un taisīt galma reveransus. Kaut kāds āžakāja pieskrēja un pieklupa Margaritai pie rokas, noklāja zālē zīdu, apvaicājās, vai karalienei pelde bijusi tīkama, piedāvāja atlaisties un atpūsties.

Margarita to arī darīja. Āžakāja pasniedza viņai pokālu ar šampanieti, viņa to izdzēra, un uzreiz sametās silti ap sirdi. Apvaicājusies par Natašu, viņa saņēma atbildi, ka Nataša jau izpeldējusies un ar savu vepri aizjājusi atpakaļ, lai bildinātu, ka Margarita driz ieradīsies, un palīdzētu sagatavot viņai tērpu.

īsajā Margaritas uzturēšanās laikā zem vītoliem bija ari kāds atgadījums. Gaisā nosvilpās, un melns priekšmets, nepārprotami kļūdīdamies, ar lielu blākšķi iegāzās ūdenī. Pēc dažiem mirkļiem Margarita ieraudzīja to pašu resni ar vaigu bārdu, kurš upes otrā krastā bija tik neveiksmīgi stādījies priekšā. Viņš acīmredzot bija paspējis aizšaut līdz Jcņisejai, jo tagad bija tērpies frakā, kaut ari slapjš no galvas līdz kājām. Konjaks viņam atspēlējās jau otrreiz: nosēzdamies viņš trāpīja taisni upē. Bet ari šinī bēdīgajā gadījumā viņš nebija zaudējis savu smaidu, un Margarita smiedamās atļāva viņam noskūpstīt savu roku.

Pēc tam visi sāka posties. Nāras beidza savu dejošanu un izkusa mēness gaismā. Āžakāja godbijīgi painteresējās, ar ko Margarita atbraukusi uz upi, un, izdzirdis, ka atjājusi uz birstes, noteica:

— O, kāpēc tad tā? Tas taču nav ērti! — Vienā mirkli no diviem zariņiem viņš sameistaroja šaubiga izskata telefonu un kādam pavēlēja, lai tūdaļ pat atsūta mašīnu, un tas patiešām tūdaļ arī tika izpildīts. Uz salas nolaidās sudrabpelēka vaļēja mašīna, tikai šofera sēdeklī sēdēja nevis parasta izskata šoferis, bet gan melns krauklis ar garu knābi, galvā tam bija vaskadranas žokejcepure un rokās cimdi ar platiem atlokiem. Saliņa kļuva arvien tukšāka. Mēness kvēlē izgaisa aizlidojošās raganas. Ugunskurs izkvēloja, un ogles pārklāja sirmi pelni.

Āžakāja un tas ar vaigu bārdu palīdzēja Margaritai iekāpt, un viņa atlaidās platajā aizmugures sēdeklī. Mašīna iegaudojās, palēcās un pacēlās gandrīz līdz mēnesim, sala nozuda, nozuda upe. Margarita traucās uz Maskavu.