Meistars un Margarita

14. NODAĻA SLAVA GAILIM

Nervi neturēja, kā mēdz teikt, un Rimskis, nesagaidījis, kad beigs sastādīt protokolu, aizmuka uz savu kabinetu. Viņš sēdēja pie galda un ar zvērojošu skatu noraudzījās uz viņa priekšā guļošajiem maģiskajiem červonciem. Finansu direktoram prāts bija sagājis grīstē. Ārā bija dzirdama vienmērīga čala. Publika straumēm plūda no Varietē uz ielas. Finansu direktora ārkārtīgi saasinājusies dzirde pēkšņi uztvēra dzidru milicijas trilleri. Šī skaņa jau pati par sevi nekad neko patīkamu nevēstī. Bet, kad trilleris atkārtojās, kad tam piebiedrojās otrs, vēl ilgāks un valdonīgāks, kad tam pievienojās skaidri dzirdama skaļu smieklu šalts un pat ņirgāšanās, finansu direktors uzreiz saprata, ka uz ielas sācies kaut kas skandalozs un neķītrs. Un ka tas, lai kā gribētos to noliegt, ir visciešākajā veidā saistīts ar pretīgo seansu, kuru noturēja melnais mags ar savu palīgu. Jūtīgais finansu direktors ne par matu nebija kļūdījies.

Tikko viņš paskatījās pa logu, kas izgāja uz Dārza ielu, viņa seja pāršķiebās un viņš nevis nočukstēja, bet nošņācās:

— Tā jau es domāju!

Spožajā ielas lukturu gaismā tieši lejā zem loga viņš ieraudzīja dāmu vienā krekliņā un ceriņkrāsas biksītēs. Tiesa, galvā dāmai bija cepurīte un rokās lietussargs.

Ap šo dāmu, kura bija tuvu šoka stāvoklim un te tupās, te grasījās kaut kur bēgt, viļņoja pūlis, saceldams taisni tās smieklu šaltis, no kurām pirmīt finansu direktoram aukstums bija pārskrējis pār muguru. Dāmai blakus lēkāja kāds pilsonis, raudams nost savu vasaras mēteli, bet aiz uztraukuma nevarēdams izdabūt roku no piedurknes.

Klaigas un zviegšana nāca arī no citas vietas — tieši no kreisās galvenās ieejas, un, pagriezis galvu uz to pusi, Grigorijs Daņilovičs ieraudzīja otru dāmu rozā apakšveļā. Tā muka no ielas uz trotuāru, cenzdamās paglābties parādes durvīs, bet ārā nākošā publika aizšķērsoja viņai ccļu, un nelietīgā Fagota firmas apšmauktā sieviete, savas vieglprātības un greznuma kāres upuris, vēlējās tikai vienu — kaut varētu zemē ielīst. Milicis, trisinādams gaisu ar savu svilpi, gāja nelaimīgajai klāt, un viņam pakaļ steidzās kaut kādi jautri jauni cilvēki ar žokejcepurēm galvā. Tieši viņi arī bija tie zviedzēji un ņirdzēji.

Pirmajai izģērbtajai klāt piedrāzās vājiņš, ūsains ormanis, pievilka grožus, un viņa kaulu kambaris apstājās kā piekalts. Ūsainis starojoši smaidīja.

Rimskis iebelza sev ar dūri pa pieri, nospļāvās un atsprāga no loga.

Kādu laiciņu viņš nosēdēja pie galda, klausīdamies, kas notiek uz ielas. Svilpieni visās malās sasniedza kulmināciju un sāka noklust. Skandāls, Rimskim par brīnumu, likvidējās kaut kā apbrīnojami ātri.

Bija pienācis laiks rīkoties, bija jātukšo rūgtais atbildības kauss. Telefona aparāti tika salaboti jau trešās daļas laikā, vajadzēja zvanīt, ziņot par notikušo, lūgt palīdzību, izmeloties, uzvelt visu Ļihodejevam, iztaisīt sevi par baltu jēriņu un tā tālāk. Fu tu velns! Saskābušais direktors divreiz uzlika roku uz klausules un divreiz noņēma. Un pēkšņi kabineta nāves klusumā aparāts pats nozvanīja tieši sejā finansu direktoram tā, ka viņš nodrebēja un viņam auksts pārgāja pār kauliem. «Nervi man tomēr ir čupā,» viņš nodomāja un pacēla klausuli. Tūlīt aizstreipuļoja no tās un kļuva bāls kā drēbe. Klusa, bet tajā pašā laikā pieglaimīga un izvirtusi sievietes balss klausulē nočukstēja:

— Rimski, nezvani nevienam, būs slikti!

Un tūdaļ klausulē viss noklusa. Juzdams šermuļus pārskrienam pār muguru, finansu direktors nolika klausuli un nez kāpēc atskatījās uz logu, kurš bija viņam aiz muguras. Caur retajiem, vēl tikai vārga zaļuma klātajiem kļavas zariem viņš ieraudzīja caurspīdīgā mākonītī skrejošu mēnesi. Reiz uz zariem paskatījies, viņš nezin kāpēc nevarēja vairs no tiem atrauties, un, jo vairāk viņš skatījās, jo vairāk un vairāk viņu pārņēma bailes.

Saņēmies viņš tomēr novērsās no mēness apspīdētā loga un piecēlās. Nekādas runas par zvanīšanu vairs nevarēja būt, tagad finansu direktors domāja tikai par vienu — kā ātrāk tikt projām no teātra.

Viņš ieklausījās: teātra ēkā valdīja klusums. Rimskis atskārta, ka jau sen otrajā stāvā viņš ir viens pats, un šī doma izraisīja bērnišķīgas, nepārvaramas bailes. Viņš ar šausmām domāja par to, ka viņam vienam pašam būs jāiet pa tukšiem koridoriem un jākāpj lejā pa trepēm. Viņš drudžaini pagrāba no galda hipnotizētāja červoncus, iebāza tos portfelī un, lai sevi vismaz kaut cik uzmundrinātu, noklepojās. Klepus iznāca šķaudošs un vārgulīgs.

Un te viņam izlikās, ka no kabineta durvju apakšas uzvējoja trūdains drēgnums. Finansu direktoram drebuļi pārskrēja par muguru. Pēkšņi sāka sist pulkstenis, bija pusnakts. Pat pulksteņa sitieni lika finansu direktoram nodrebēt. Bet sirds viņam gandrīz apstājās, kad viņš izdzirda, ka durvju slēdzenē klusītēm pagriežas atslēga. Ar aukstām, slapjām rokām ieķēries portfelī, finansu direktors juta — ja vēl kaut drusciņ turpināsies čirkstēšana atslēgas caurumā, viņš neizturēs un spalgi iekliegsies.

Beidzot durvis padevās neatlaidīgajiem pūliņiem un atvērās, kabinetā nedzirdamiem soļiem ienāca Varenuha. Rimskis atkrita krēslā, jo viņam saļodzījās kājas. Ievilcis gaisu krūtīs, viņš lišķīgi pasmaidīja un tikko dzirdami izdvesa:

— Dievstētīt, kā tu mani nobaidiji!

Jā, šī negaidītā parādīšanās varēja nobaidīt kuru katru, un tomēr tas bija priecīgs notikums. Atradās pavediens, pie kā pieķerties.

— Nu, stāsti taču ātrāk! Nu! Nu! — noelsās Rimskis, to pašu pavedienu tvarstīdams. — Ko tas viss nozīmē?!

— Lūdzu, piedod, — noteica ienākušais, aiztaisīdams ciet durvis, — es domāju, ka tu jau esi aizgājis.

Un Varenuha, cepuri nenoņēmis, piegāja pie krēsla un apsēdās otrā pusē galdam.

Jāpiebilst, ka Varenuhas atbildē pavīdēja maza dīvainība un to uzreiz pamanīja finansu direktors, kurš ar savu uztveres asumu varēja sist pušu visjūtīgāko seismogrāfu pasaulē. Kā tad tā? Kāpēc Varenuha nāca uz finansu direktora kabinetu, ja domāja, ka direktora šeit vairs nav? Pašam taču ir savs kabinets. Tas būtu pirmkārt. Otrkārt, lai pa kurām durvīm Varenuha būtu nācis, viņam noteikti vajadzēja satikt kādu no nakts dežurantiem, un tiem visiem bija pateikts, ka Grigorijs Daņilovičs vēl kādu laiku būs savā kabinetā.

Bet daudz par šo dīvainību finansu direktors nedomāja. Viņam bija kas svarīgāks prātā.

— Kāpēc tad tu nepiezvanīji? Un ko nozīmē visa tā Jaltas padarīšana?

— To, ko es tev jau teicu, — administrators atbildēja šmaukstinādamies, it kā viņam sāpētu zobs, — viņš ir atrasts Puškinas traktieri.

— Kādas Puškinas? Tepat pie Maskavas? Bet telegrammas bija no Jaltas?!

— Ne velna, kas nu tā par Jaltu! Piedzirdījis Puškinas telegrāfistu, abi sākuši ākstīties un, starp citu, sūtījuši ari tās Jaltas telegrammas.

— Ahā… Ahā… Labs ir, labs ir… — Rimskis nevis norunāja, bet nodziedāja. Acis viņam dzeltenīgi iespīdējās. Viņš jau iztēlojās svētsvinīgu ainu — kā Stjopu ar negodu atlaiž no darba. Atlaiž! Finansu direktors beidzot tiek vaļā no šīs nelaimes — no Ļihodejeva! Bet var būt, ka Stepans Bogdanovičs izpelnīsies kaut ko vēl ļaunāku nekā atlaišana… — Konkrētāk! — Rimskis teica un uzsita ar susināmo presi pa galdu.

Un Varenuha sāka stāstīt konkrētāk. Tikko viņš bija aizgājis uz turieni, uz kurieni finansu direktors viņu bija sūtījis, viņš ticis uzreiz pieņemts un uzklausīts ļoti uzmanīgi. Neviens, protams, ne bridi nav domājis, ka Stjopa varētu būt Jaltā. Visi uzreiz piekrituši Varenuham, ka Ļihodejevs var būt tikai Puškinas «Jaltā».

— Un kur viņš tagad ir? — satrauktais finansu direktors pārtrauca administratoru.

— Kur tad viņš varētu būt, — administrators sāji pasmaidīja, — skaidrs, ka atskurbtuvē!

— Kā tad, kā tad! Paldies dievam!

Bet Varenuha turpināja stāstīt. Un, jo vairāk viņš stāstīja, jo košāk finansu direktora acu priekšā veidojās Ļihodejeva ākstibu un ēverģēlību virkne un katrs tās nākošais posms bija sliktāks par iepriekšējo. Kaut ko vērts bija kaut vai tas skurbuļa dancis, ko viņi abi ar telegrāfistu bija rāvuši vaļā uz mauriņa Puškinas telegrāfa priekšā kaut kāda apkārtblandoņas harmonista pavadījumā. Šausmās spiedzošu sievišķu trenkāšana. Mēģinājums piekaut bufetnieku pašā «Jaltā». Zaļo sīpolloku kaisīšana pa grīdu ari tajā pašā «Jaltā». Astoņu baltā sausā «Ai-Danila» pudeļu sadauzīšana. Skaitītāja salaušana taksometrā, kad šoferis nav gribējis Stjopu vest. Piedraudējums arestēt visus, kas mēģinās traucēt Stjopas izdarības… Vārdu sakot, stāvās šausmas.

Teātra aprindās Stjopa bija labi pazīstams, un visi zināja, ko viņš var izstrādāt. Bet tas, ko administrators par viņu stāstīja, pat priekš Stjopas bija par daudz. Jā, par daūdz. Pat stipri par daudz…

Rimska asais skatiens pāri galdam urbās administratora sejā, un, jo vairāk tas stāstīja, jo drūmāks šis skatiens kļuva. Jo dzīvākas un sulīgākas kļuva administratora vēstījuma nejēdzīgās detaļas, jo mazāk finansu direktors stāstītājam ticēja. Bet, kad Varenuha paziņoja, ka aizgājis pat tik tālu, ka mēģinājis pretoties tiem, kas atbraukuši viņam pakaļ, lai viņu vestu uz Maskavu, finansu direktors jau bija pilnīgi pārliecināts, ka viss, ko viņam stāsta pusnakti pārnākušais administrators, ir balti meli. Viss no pirmā lidz pēdējam vārdam.

Varenuha nav bijis Puškinā, un ari paša Stjopas Puškinā nav. Nav bijis ne piedzērušā telegrāfista, ne stiklu traktieri, un Stjopa nav siets ar striķi… nekas tamlidzigs nav noticis.

Tikko finansu direktors nonāca pie pārliecības, ka administrators viņam melo, bailes pārņēma visu viņa ķermeni, sākot ar kājām, un finansu direktoram atkal divas reizes likās, ka no grīdas nāk trūdains malārijas miklums. Ne mirkli nenovērsdams acis no administratora, kurš sēdēja, jocīgi sagriezies krēslā, visu laiku cenzdamies turēties galda lampas zilgajā ēnā un dīvaini segdamies ar avīzi, it kā viņam traucētu gaisma, finansu direktors domāja: ko gan tas viss varētu nozīmēt? Kādēļ tik bezkaunīgi melo tukšajā un klusajā teātra ēkā pavisam vēlu atnākušais administrators? Un briesmu, nezināmu, bet draudīgu briesmu nojauta uzmācās finansu direktora dvēselei. Izlikdamies, ka nemana administratora izdarības un viņa māžošanos ar avīzi, finansu direktors pētīja viņa seju un nemaz vairs neklausījās, ko Varenuha gvelž. Bija kaut kas vēl nesaprotamāks nekā melīgais Puškinas notikumu savārstījums, ko Varenuha nezin kāpēc bija sagudrojis, — pats administratora izskats un manieres, kas vairs nebija tādas kā agrāk.

Lai kā viņš vilka žokejcepures pīlisko nagu pār acīm, gribēdams seju atstāt ēnā, lai kā viņš izrīkojās ar avīzi, finansu direktors skaidri redzēja pie deguna milzīgu zilumu, kas stiepās pār visu labo vaigu. Turklāt parasti pilnasinīgais administrators tagad bija nedabiskā krita bālumā, un, neskatoties uz tvanīgo nakti, ap kaklu viņam bija novalkāta strīpaina šalle. Ja vēl pieliek klāt to, ka administrators bija pasācis riebīgi sūkstīties un šmaukstināties, ka balss viņam kļuvusi zema un rupja, ka acīs parādījies zagligums un gļēvums, tad pilnīgi droši varēja teikt, ka Ivans Saveļjevičs Varenuha ir pārvērties līdz nepazīšanai.

Bija vel kaut kas, skaudri nomācošs, bet, kas īsti, to finansu direktors nevarēja saprast, lai kā piepūlēja savas iekaisušās smadzenes, lai cik vērīgi lūkojās Varenuhā. Vienu viņš saprata — kaut kas neredzēts un nedabisks bija pašā administratora un viņa krēsla kombinācijā.

— Nu, beigu beigās ar viņu tiku galā, iedabūju mašīna, — Varenuha dūca, lūrēdams gar avīzes malu un ar plaukstu aizsegdams zilumu.

Rimskis pēkšņi pastiepa roku un, ar pirkstiem pa galdu bungādams, it kā automātiski nospieda elektriskā zvana pogu un pamira.

Tukšajā ēkā vajadzēja atskanēt spalgam signālam. Bet signāla nebija, podziņa iegrima galdā bez kādām dzīvības zīmēm. Podziņa bija kā beigta un zvans sabojāts.

Varenuha pamanīja finansu direktora viltību un noraustījies, acīm ieziboties, pajautāja:

— Kāpēc tu zvani?

— Automātiski, — finansu direktors atbildēja dobjā balsī, atrāva roku un savukārt nedroši pavaicāja: — Kas tev tur uz sejas?

— Mašīna slīdēja, un cs — pret durvju rokturi, — Varenuha atbildēja un nodūra acis.

«Melo!» finansu direktors domās iesaucās. Te pēkšņi viņa acis kļuva pilnīgi apaļas un bezprātīgas — un viņš nenovērsdamies skatījās uz krēsla atzveltni.

Aiz krēsla uz grīdas gulēja divas krusteniskas ēnas, viena biezāka un melnāka, otra blāvāka un pelēcīgāka. Uz grīdas skaidri varēja redzēt krēsla atzveltnes un smailo kājiņu ēnas, bet virs atzveltnes uz grīdas nebija Varenuhas galvas ēnas, gluži tāpat kā zem krēsla kājiņām nebija administratora kāju ēnas.

«Viņš nemet ēnu!» Rimskis domās izmisīgi iebrēcās. Un sāka drebēt.

Varenuha zaglīgi atskatījās, ko īsti Rimska bezprātīgais skatiens ir ieraudzījis, un saprata, ka ir atmaskots.

Viņš piecēlās no krēsla (to pašu darīja arī finansu direktors) un, portfeli rokās sažņaudzis, atkāpās soli no galda.

— Sajēdza gan, nolādētais! Vienmēr bijis attapīgs, — Varenuha ar ļaunu smīnu noteica taisni finansu direktoram acīs, piespruka pie durvīm un aši parāva šlepcra podziņu uz leju. Finansu direktors izmisīgi skatījās apkārt un kāpās pie loga dārza pusē, bet šajā mēness apgaismotajā logā ieraudzīja plikas sievietes seju un vēdlodziņā iebāztu pliku roku, kas mēģināja attaisīt apakšējo bultu. Augšējā jau bija vaļā.

Rimskim izlikās, ka galda lampas gaisma dziest un rakstāmgalds sāk streipuļot. Pār viņu nogāzās tāds kā auksta ūdens vilnis, bet viņš, par laimi, saņēmis visus spēkus, nenogāzās zemē. Rimskis vairs tikai jaudāja pačukstēt, nevis iekliegties:

— Palīgā…

Varenuha apsargāja durvis, lēkādams gar tām, ilgi turēdamies gaisā un šūpodamies. Krampjaini savilcis pirkstus, viņš vicināja rokas uz Rimska pusi, šņāca, čamstināja ar muti un mirkšķināja sievietei aiz loga.

Tā sāka steigties, pabāza sarkanmataino galvu pa vēdlodziņu, izstiepa roku, cik nu vien var, sāka ar nagiem skrāpēties gar bultu un kratīt rāmi. Viņas roka izstiepās, it kā būtu no gumijas, un pārklājās ar līķa zaļganumu. Beidzot mironcs zaļie pirksti bultu sataustīja, atvilka — un logs sāka vērties. Rimskis vārgi iekliedzās, piespiedās pie sienas un aizsedzās ar portfeli kā ar vairogu. Viņš saprata, ka pēdējā stundiņa nu ir klāt.

Logs plaši atvērās, bet nakts svaiguma un aromāta vietā istabā ielauzās pagraba smaka. Mirone jau bija uz palodzes. Rimskis skaidri redzēja līķa plankumus uz viņas krūtīm.

Un tieši šajā brīdī dārzā negaidīti skaļi un priecīgi iedziedājās gailis tajā nelielajā mājiņā aiz šautuves, kur tika turēti putni atsevišķu programmu vajadzībām. Skaļais, dresētais gailis vēstīja, ka Maskavai no austrumiem tuvojas jauns rīts.

Sievišķa sejā parādījās trakas dusmas, viņai paspruka aizsmacis lamu vārds, bet Varenuha pie durvīm iekaucās un sabruka uz grīdas.

Gailis nodziedāja vēlreiz, sievišķis noklabināja zobus, un viņas rudie mati saslējās stāvus. Kad gailis nodziedāja trešoreiz, viņa pagriezās un lidoja ārā. Viņai pa pēdām palēcies, izstiepies gaisā horizontāli kā tāds eņģelītis, lēnām pār rakstāmgaldu aizlidoja ari Varenuha.

Vecis, sirms kā sniegs, bez neviena tumša matiņa, — agrākais Rimskis pieskrēja pie durvīm, atrāvis šleperi, atvēra durvis un metās bēgt pa tumšo koridoru. Pie pagrieziena uz trepēm, stenēdams no bailēm, viņš sataustīja slēdzi, un uz trepēm kļuva gaišs. Trīsošais un drebošais vecis uz trepēm pakrita, jo viņam šķita, ka no gaisa virsū mīksti uzgāžas Varenuha.

Noskrējis lejā, Rimskis ieraudzīja, ka vestibilā pie kases uz krēsla guļ dežurants. Rimskis uz pirkstgaliem aizzagās tam garām un izšmauca pa galvenajām durvīm ārā. Uz ielas viņam kļuva drusciņ labāk. Viņš jau bija tiktāl atjēdzies, ka, pataustījis galvu, varēja konstatēt, ka platmale palikusi kabinetā.

Pats par sevi saprotams, ka tai pakaļ viņš negāja, bet aizelsies drāzās pāri platajai ielai uz pretējo stūri pie kinoteātra, kur spīdēja, blāva, sarkanīga uguntiņa. Pēc brīža viņš jau bija tur. Neviens nepaspēja mašīnu pārķert.

— Uz Ļeņingradas ātrvilcienu, būs dzeramnauda, — vecis teica, smagi elsodams un ar roku tverdams pie sirds.

— Es braucu uz garāžu, — nikni atbildēja šoferis un novērsās.

Tad Rimskis atvēra portfeli, izņēma piecdesmit rubļus un pa priekšējo atvērto logu pasniedza tos šoferim.

Pēc dažiem mirkļiem grabošā mašīna jau drāzās pa Dārzu loku kā plēsta. Rimskis kratījās uz sēdekļa, un spoguļa lauskā, kas karājās priekšpusē, Rimskis pa brīžam redzēja te šofera priecīgās, te pats savas vājprātīgās acis.

Izlēcis no mašīnas stacijas priekšā, Rimskis uzkliedza pirmajam cilvēkam baltā priekšautā un ar numuru:

— Vienu pirmās kategorijas, došu trisdesmit rubļus, — viņš rāva červoncus no portfeļa, — ja nav pirmās, ņem otro, nav otrās, ņem kopējā vagonā.

Cilvēks ar numuru, skatīdamies uz spīdošo pulksteņa ciparnīcu, ķēra červoncus Rimskim no rokām.

Pēc piecām minūtēm no stacijas stikla kupola apakšas aizgāja ātrvilciens un nozuda tumsā. Kopā ar to nozuda arī Rimskis.