Meistars un Margarita

6. NODAĻA ŠIZOFRĒNIJA, KA JAU BIJA TEIKTS

Kad netālu no Maskavas pašā upes krastā nesen uzceltās slavenās psihiatriskās klīnikas pieņemamās telpās ienāca baltā halātā ģērbies cilvēks ar smailu bārdiņu, pulkstenis bija pusdivi naktī.

Ivans Nikolajevičs sēdēja uz dīvāna, un trīs sanitāri nenolaida acis no viņa. Turpat bija arī uztrauktais dzejnieks Rjuhins. Dvieļi, ar kuriem Ivans Nikolajevičs bija sasiets, mētājās uz tā paša dīvāna. Rokas un kājas Ivanam Nikolajevičam bija brīvas.

Ienācēju ieraudzīdams, Rjuhins nobālēja, ieklepojās un nedroši sacīja:

— Esiet sveicināti, dakter!

Ārsts palocījās pret Rjuhinu, bet ari palocīdamies neskatījās vis uz viņu, bet uz Ivanu Nikolajeviču.

Tas pilnīgi nekustīgi sēdēja uz dīvāna dusmīgu seju, sarauktām uzacīm un, ārstam ienākot, pat nesakustējās.

— Dakter, — nez kāpēc noslēpumaini čukstēdams un bailīgi uz Ivana Nikolajeviča pusi šķielēdams, ierunājās Rjuhins, — tas ir pazīstamais dzejnieks Ivans Bezpajumtnieks… kā redzat… mēs baidāmies, ka tikai nav delīrijs…

— Vai viņš stipri dzēra? — caur zobiem noprasīja ārsts.

— Nē, iedzert iedzēra, bet ne jau tik…

— Prusakus, žurkas, velniņus un dancojošus suņus netvarstija?

— Nē, — Rjuhins atteica un nodrebēja, — es viņu redzēju vakar un šodien no rīta. Viņš bija pilnīgi vesels…

— Kāpēc viņš ir apakšbiksēs? No gultas izrāvāt?

— Viņš, dakter, tādā izskatā ieradās restorānā…

— Ahā, ahā, — ārsts ļoti apmierināti noteica, — bet kāpēc apskrambājies? Kāvās?

— No sētas esot nogāzies, bet pēc tam restorānā viņš vienam iesita… un vēl vienam otram…

— Tā, tā un tā, — ārsts noteica un pagriezās pret Ivanu. — Sveicināti!

— Sveiks, kaitniek! — nikni un skaļi atbildēja Ivans.

Rjuhins tā nokaunējās, ka neuzdrošinājās pacelt acis uz pieklājīgo ārstu. Bet tas nemaz neapvainojās, ar ierastu, veiklu kustību noņēma brilles un, pacēlis halāta stūri, noglabāja tās bikšu aizmugures kabatā, pēc tam jautāja Ivanam:

— Cik jums gadu?

— Ejiet jūs visi pie velna un lieciet man mieru! — rupji nokliedzās Ivans un aizgrieza galvu projām.

— Kāpēc jūs dusmojaties? Vai tad es jums pateicu kaut ko nepatīkamu?

— Man ir divdesmit trīs gadi, — uzbudināti ierunājās Ivans, — un es par jums visiem uzrakstīšu sūdzību. Bet par tevi it īpaši, gnīda! — Viņš pievērsās Rjuhinam.

— Bet par ko īsti jūs gribat sūdzēties?

— Par to, ka mani, veselu cilvēku, ar varu atrāva uz trako namu! — dusmīgi atbildēja Ivans.

Rjuhins paskatījās uz Ivanu, sastinga: nekādu vājprātu acīs nemanīja. To duļķaino acu vietā, kādas bija Gribojedovā, tagad bija parastās, dzidrās.

«Dies tēvs!» izbijies nodomāja Rjuhins. «Vai tad viņš tiešām būtu normāls? Tad tik būs joki! Ko tad mēs galu gala viņu šurp stiepām? Viņš ir pavisam normāls, tikai mūlis noskrāpēts…»

— Jūs atrodaties, — mierīgi sacīja ārsts un apsēdās uz baltas taburetes ar spīdīgu kāju, — nevis trako namā, bet klīnikā, kur neviens bez vajadzības jūs neaizturēs.

Ivans Nikolajevičs neticīgi pablenza, bet tomēr noburkšķēja:

— Paldies Dievam! Atradies vismaz viens normāls cilvēks starp šiem idiotiem, no kuriem vislielākais mūlāps un haltūrists ir Saška!

— Kurš ir tas mūlāps un haltūrists? — ārsts apvaicājās.

— Tas tur Rjuhins! — atbildēja Ivans un parādīja ar netīru pirkstu uz Rjuhina pusi.

Tas aizsvilās dusmās.

«Tad tāda ir viņa pateicība!» Rjuhins rūgti nodomāja. «Tas ir par manām rūpēm! Vai nav maita!»

— Tipisks budzis pēc savas psiholoģijas, — Ivans Nikolajevičs bija nolēmis atmaskot Rjuhinu līdz galam, — turklāt par proletārieti nogrimējies budzītis. Paskatieties uz viņa svētulīgo fizionomiju un salīdziniet to ar tiem skanīgajiem dzejoļiem, kurus viņš sarakstīja uz svētkiem! Hi-hi-hi! «Uzplandiet!» un «aizplandiet!»… bet palūkojieties, kas viņam aiz ādas, ko viņš klusībā domā… mati sacelsies stāvus! — Un Ivans Nikolajevičs draudīgi iesmējās.

Rjuhins smagi elpoja, bija piesarcis un domāja tikai par to, ka izaudzējis čūsku savā azotē un no visas sirds palīdzējis savam ļaunākajam ienaidniekam. Un galvenais, ka neko ari nevarēja izdarīt: neies taču ar vājprātīgo lamāties?!

— Bet patiesi — kāpēc jūs atveda uz šejieni? — uzmanīgi uzklausījis Bezpajumtnieka atmaskojumus, ārsts jautāja.

— Kaut velns viņus, tos stulbeņus, parautu! Viņi saķēra mani, sasēja ar kaut kādām lupatām un smagajā mašīnā atrāva šurp!

— Ja drīkst zināt, kāpēc jūs uz restorānu atnācāt vienā apakšveļā?

— Tur nekā dīvaina nav, — Ivans atbildēja, — peldējos Maskavas upē, manas drēbes nospēra un atstāja šos te kankarus. Pliks taču es nevarēju staigāt pa Maskavu? Uzvilku, kas bija atstāts, jo steidzos uz restorānu pie Gribojedova.

Ārsts jautājoši paskatījās uz Rjuhinu, tas drūmi noburkšķēja:

— Tas ir restorāna nosaukums.

— Ahā, — teica ārsts, — un kāpēc tik ļoti steidzāties? Kaut kādas darīšanas?

— Es tvarstu konsultantu, — Ivans Nikolajevičš atbildēja un tramīgi atskatījās.

— Kādu konsultantu?

— Vai Berliozu pazīstat? — Ivans daudznozīmīgi jautāja.

— Tas ir… komponistu?

Ivans saskāba.

— Kas par komponistu! Ak tā, ne jau tas! Komponists ir Mišas Berlioza uzvārda brālis.

Rjuhinam negribējās neko teikt, bet paskaidrot vajadzēja.

— Pie Patriarhu dīķiem šovakar ar tramvaju sabraukts MASLITASA sekretārs Berliozs.

— Nemuldi to, ko tu nezini, — Ivans noskaitās uz Rjuhinu, — es tur biju klāt, nevis tu! Viņš to iztaisīja tīšām, lai dabūtu viņu zem tramvaja!

— Pagrūda?

— Kāds tam sakars ar grūšanu? — Ivans iesaucās, pārskaities par tādu vispārēju neapķēribu. — Tādam nemaz nav jāpagrūž! Viņš tādus numurus var izstrādāt, ka tikai turies! Viņš jau iepriekš zināja, ka Berliozs pakļūs zem tramvaja.

— Vai, atskaitot jūs, vēl kāds to konsultantu redzēja?

— Tur jau tā nelaime, ka tikai es un Berliozs.

— Tā. Un ko jūs darījāt, lai slepkavu aizturētu? — Ārsts pagriezās un pamāja ar acīm sievietei baltā halātā, kura turpat netālu pie galda sēdēja. Tā izvilka papīra lapu un sāka aizpildīt vajadzīgās ailes.

— Es rīkojos tā. Paņēmu virtuvē svecīti…

— So te? — jautāja ārsts un norādīja uz salauzīto sveci, kas kopā ar svētbilditi gulēja uz galda sievietes priekšā.

— Jā, to pašu un…

— Bet kāpēc svētbildi?

— M-jā, svētbilde… — Ivans nosarka, — taisni svētbilde jau visvairāk nobaidīja, — viņš pamāja ar pirkstu uz Rjuhina pusi, — bet tur jau ir tā lieta, ka viņš, tas konsultants, runājot bez aplinkiem… ir sakaros ar pašu nelabo… un tik vienkārši rokās nedosies.

Sanitāri nezin kāpēc nostiepa rokas gar sāniem un nenolaida acis no Ivana.

— Jā, tā tas ir, — Ivans turpināja, — viņš ir sakaros! Tas ir neapstrīdams fakts. Viņš personiski ir runājis ar Ponciju Pilātu. Nevajag uz mani skatīties ar tādām acīm! Tā ir svēta patiesība! Visu viņš ir redzējis — gan balkonu, gan palmas. Vārdu sakot, pie Poncija Pilāta viņš ir bijis, par to es galvoju.

— Nu, nu…

— Nu, redzat, es šo te svētbildi piespraudu pie krūtīm un jozu pakaļ…

Tajā brīdī pulkstenis nosita divas reizes.

— Ohoho! — iesaucās Ivans un piecēlās no dīvāna. — Pulkstenis divi, bet es te laiku tērēju ar jums. Es atvainojos — kur šeit ir telefons?

— laidiet viņu pie telefona, — ārsts pavēlēja sanitāriem.

Ivans paķēra klausuli, bet sieviete pa to laiku klusiņām apvaicājās Rjuhinam:

— Vai viņš ir precējies?

— Neprecējies, — izbijies atbildēja Rjuhins.

— Arodbiedrības biedrs? — Jā.

— Milicija? — Ivans kliedza klausulē. — Milicija? Biedri dežurant, tūlīt dodiet rīkojumu, lai izsūta piecus motociklus ar ložmetējiem ārzemju konsultantei ķeršanai! Ko? Iebrauciet pēc manis, es pats braukšu jums līdzi… te runā dzejnieks Bezpajumtnieks no trako mājas… Kāda ir jūsu adrese? — ar roku klausuli aizklājis, čukstus jautāja Bezpajumtnieks, pēc tam atkal iebļāva klausulē: — Jūs klausāties? Hallo!… Kas par nejēdzību! — Ivans pēkšņi iekliedzās un trieca klausuli pret sienu. Pēc tam viņš pagriezās pret ārstu, padeva viņam roku, sausi pateica «uz redzēšanos» un taisījās doties projām.

— Apžēlojieties — kur tad jūs gribat iet? — ierunājās ārsts, cieši skatīdamies Ivanam acīs. — Vēlā nakti, apakšveļā… Jūs slikti jūtaties, palieciet pie mums!

— Laidiet ārā, — Ivans teica sanitāriem, kuri bija nostājušies durvīm priekšā. — Vai jūs laidīsit vai ne? — dzejnieks uzkliedza briesmīgā balsī.

Rjuhins sāka drebēt, bet sieviete pie galda nospieda kādu pogu, un uz galda stiklotās virsmas izlēca spīdīga kārbiņa un ampula.

— Ak tā?! — Ivans noteica, skatīdamies apkārt kā vajāts zvērs. — Nu labi! Palieciet sveicināti… — Un ar galvu uz priekšu triecās loga aizkarā. Nobūkšķēja, bet neplīstošie stikli aiz aizkara izturēja triecienu, un pēc mirkļa Ivans jau spirinājās sanitāru rokās. Viņš gārdza, mēģināja kosties un kliedza: — Ak, tad tādus lodziņus jūs te esat ierīkojuši!.. laidiet! Es jums saku, laidiet vaļā!

Ārsta rokā pazibēja šprice, sieviete ar veiklu kustību parāva vaļā krekla izdilušo piedurkni un ar pavisam nesievišķigu spēku ieķērās rokā. Nosmaržoja pēc ētera, Ivans, četru cilvēku turēts, kļuva ļenganāks, ārsts izmantoja šo brīdi un iedūra šprici Ivanam rokā. Ivanu vēl dažas sekundes paturēja, pēc tam palaida vaļā uz dīvāna.

— Bandīti! — nokliedza Ivans un trūkās augšā no dīvāna, taču tika atsēdināts tur atpakaļ. Tikko viņu palaida vaļā, viņš mēģināja trūkties augša vēlreiz, bet šoreiz vecajā vietā apsēdās pats. Viņš paklusēja, ērmīgi skatīdamies apkārt, pēc tam negaidīti nožāvājās un pasmaidīja caur dusmām. — Iespundējāt gan, — viņš teica, nožāvājās vēlreiz, negaidīti apgūlās, nolika galvu uz spilvena, palika dūri zem vaiga, kā dara bērni, un bez kādām dusmām miegainā balsī nomurmināja: — Nu, un labi vien ir… pašiem vien par visu nāksies atbildēt. Es jūs brīdinājis esmu, bet tālāk, kā paši redzat. Mani tagad visvairāk interesē Poncijs Pilāts… Pilāts… — un viņš aizvēra aci.

— Vanna, simt septiņpadsmitajā atsevišķajā, ar uzraudzību, — ārsts norīkoja, likdams brilles uz deguna.

Rjuhins atkal nodrebēja: bez skaņas atvērās baltas durvis, un kļuva redzams zilu naktsspuldžu apgaismots koridors. No koridora izbrauca kušete uz gumijas ritentiņiem, uz tās pārcēla apklusušo Ivanu, viņš aizbrauca pa koridoru, un durvis aiz viņa aizvērās.

— Dakter, — čukstus pajautāja satriektais Rjuhins, — viņš tātad patiešām slims?

— O jā! — ārsts atbildēja.

— Bet kas viņam īsti ir? — bijīgi jautāja Rjuhins.

Nogurušais ārsts paskatījās uz Rjuhinu un gurdā balsī atbildēja:

— Motorisko nervu un runas orgānu uzbudinājums… murgainas interpretācijas… acīmredzot sarežģīts gadījums… Jādomā, ka šizofrēnija. Turklāt vēl ari alkoholisms…

No ārsta teiktā Rjuhins saprata tikai to, ka ar Ivanu Nikolajeviču ir slikti, nopūtās un jautāja:

— Bet ko viņš visu laiku runā par kaut kādu konsultantu?

— Droši vien redzējis kādu, kas spēcīgi iedarbojies uz viņa slimīgo fantāziju. Iespējams, ka tā ir halucinācija…

Pēc dažām minūtēm smagā mašīna veda Rjuhinu uz Maskavu. Ausa gaisma, un gar šoseju vēl joprojām degošās spuldzes bija pilnīgi liekas un nepatīkamas. Šoferis bija dusmīgs, ka nakts pagalam, un trenca mašīnu tā, ka pagriezienos tā sāka streipuļot.

Mežs attālinājās, palika kaut kur aiz muguras, ari upe aizgāja sānis, mašīnai tagad pretī drāzās viss kaut kas: kaut kādas sētas ar sargbūdiņām un malkas grēdām, augsti stabi, kaut kādi masti ar virtenē savērtiem izolatoriem, akmens šķembu kaudzes, kanālu sašvīkota zeme — vārdu sakot, bija jūtams, ka tūlīt, tūlīt tepat aiz nākošā līkuma parādīsies Maskava un iesūks smago mašīnu sevī.

Rjuhinu kratīja, mētāja, un kaut kāds klucis, uz kura viņš bija piemeties, visu laiku grasījās izslīdēt viņam no apakšas. Restorāna dvieļi, kurus bija sasvieduši mašīnā agrāk ar trolejbusu aizbraukušie Pantelejs un milicis, ceļoja pa visu kravas kasti. Rjuhins grasījās tos savākt, bet, nezin kāpēc dusmīgi nošņācis: «1.ai velns viņus rautu! Ko es te grozos kā tāds muļķis?…» — paspēra ar kāju un vairs neskatījās dvieļiem virsū.

Braucēja pašsajūta bija pavisam nelāga. Bija skaidri jūtams, ka bēdu nama apmeklējums atstājis viņā smagas pēdas. Rjuhins centās sevi pārliecināt, ka viņu nomoka atmiņā iclipinājics koridors ar zilajām naktslampām. Vai doma par to, ka virs zemes nav lielākas nelaimes par prāta zaudēšanu. Jā, jā, saprotams, ari tas. Taču tās ir ļoti vispārīgas domas. Bet pastāv vēl kaut kas. Kas tieši? Aizvainojums, tieši aizvainojums. Jā, jā, sejā mestie Bezpajumtnieka aizskarošie vārdi. Un ne jau tas bija galvenais, ka šie vārdi aizskaroši, bet gan tas, ka tajos slēpjas patiesība.

Dzejnieks vairs neskatījās apkārt, bet, ar skatienu ieurbies kravas kastes netīrajā grīdā, kaut ko murmināja, par kaut ko činkstēja, grauzdams un zelēdams pats sevi.

Jā, dzejoļi… Viņam jau trīsdesmit trīs gadi! Patiešām — kas tad tālāk notiks? — Viņš joprojām rakstīs trīs četrus dzejoļus gadā. — Līdz sirmam vecumam? — Jā, līdz sirmam vecumam. — Ko viņam dos šie dzejoļi? Slavu? «Kas par muļķībām! Nemāni nu pats sevi! Nekad slava nenāks pie tāda, kas raksta nelabus dzejoļus. Kāpēc tie ir nelabi? Patiesību, kailu patiesību viņš pateica!» bez žēlastības Rjuhins strostēja pats sevi. «Es neticu it nekam no tā, ko rakstu!..»

Neirastēnijas uzplūdu pārņemts, dzejnieks sašūpojās, kravas kaste pārstāja kratīties. Rjuhins pacēla galvu un ieraudzīja, ka viņš jau sen ir Maskavā, vēl vairāk — ka pār Maskavu aust rīts, ka mākonim apzeltīta apakšmala, ka viņa smagā mašīna stāv pārējo kolonnā pie pagrieziena uz bulvāri un ka pavisam netālu no viņa uz postamenta stāv metāla cilvēks un, piešķiebis galvu, vienaldzīgi noraugās bulvāri.

Kaut kādas dīvainas domas iešāvās saslimušajam dzejniekam galvā. «Lūdzu, kur ir patiesas veiksmes piemērs…» tc Rjuhins izslējās visā augumā un cēla roku, draudēdams nevienu neaizskarošajam čuguna cilvēkam, «lai ko viņš būtu dzīvē darījis, lai kas būtu ar viņu noticis, viss viņam nācis tikai par labu, viss vairojis viņa slavu. Bet ko tad viņš tādu ir paveicis? Nespēju aptvert… Vai tad ir kaut kas sevišķs šajos vārdos — «Vētra debesīs dzen miglu…»? Es nesaprotu!.. Laimes luteklis, laimes luteklis!» dzēlīgi konstatēja Rjuhins un juta, ka smagā mašīna sakustas. «Šāva uz viņu tur tas baltgvards, sašķaidīja gūžas kaulu un nodrošināja nemirstību…»

Kolonna kustējās. Ne vēlāk kā pēc divām minūtēm galīgi slimais un pat novecojušais dzejnieks bija Gribojedova verandā. Tā jau bija tukša. Kaut kāda kompānija kaktā dzēra pēdējās glāzītes, centrā rosījās pazīstamais konferansjē ar tibeteiku galvā un «Abraw» pokālu rokā.

Ar dvieļiem apkrāvušos Rjuhinu ļoti laipni sagaidīja Arčibalds Arčibaldovičs un tūlīt atpestīja to no nolādētajām lupatām. Ja Rjuhins nebūtu tā izmocīts klīnikā un automašīnā, viņš droši vien ar vislielāko prieku izstāstītu, ko bija redzējis psihiatriskajā klīnikā, un izpušķotu šo stāstu ar paša izdomātiem sīkumiem. Tagad viņam nekas tamlīdzīgs nebija prātā, bez tam, lai cik maz Rjuhins varēja lepoties ar savām novērotāja spējām, pēc mocībām kravas kastē viņš pirmoreiz vērīgāk ielūkojās pirāta sejā un redzēja, ka, neskatoties uz daudzajiem jautājumiem par Bezpajumtnieku, uz izsaucieniem «ai-ai-ai», pirātam Bezpajumtnieka liktenis ir pilnīgi vienaldzīgs un viņam tā nemaz nav žēl. «Tā viņam arī vajag! Viss pareizi vien ir!» Rjuhins nodomāja ar cinisku, pašiznīcinošu ļaunumu, izbeidza runas par šizofrēniju un palūdza:

— Arčibald Arčibaldovič, bet ja nu vienu šņabīti…

Pirāta sejā pazibēja līdzcietība, viņš atčukstēja:

— Skaidrs., uz karstām pēdām… — un pamāja oficiantam.

Pēc stundas ceturkšņa Rjuhins sēdēja pilnīgā vientulībā, sakumpis pār vimbu, un dzēra glāzi pēc glāzes, saprazdams un atzīdams, ka viņa dzīvē vairs neko nevar labot, var vienīgi aizmirst.

Dzejnieks bija izniekojis savu nakti, kamēr citi šeit dzīroja, un tagad saprata, ka to atdabūt atpakaļ vairs nevarēja. Vajadzēja tikai paskatīties nevis uz lampu, bet dpbesīs virs galvas, lai saprastu, ka nakts ir pagājusi un vairs nav atgriežama. Oficianti steigā rāva nost galdautus no galdiem. Runči, kas lodāja zem galdiņiem, izskatījās kā jau agrā rīta stundā. Jauna diena nepielūdzami gāzās dzejniekam virsū.