Meistars un Margarita

31. NODAĻA ZVIRBUĻU KALNOS

No negaisa nebija ne miņas, kā milzīga arka pār visu Maskavu debesīs plētās daudzkrāsaina varavīksne, dzerdama ūdeni no Maskavas upes. Augstu uz pakalna starp divām birzīm bija redzami tris tumši silueti. Volands, Korovjevs un Begemots sēdēja seglos uz melniem zirgiem un skatījās uz pilsētu, kas plētās aiz upes, rietumu puses logu tūkstošos atstarodama salauzītu sauli, uz Devičjes klostera torņiem, kas slejās gluži kā piparkūkas.

Gaiss nošvīkstēja, un tūlit aiz Azazello plandošā apmetņa pie sagaidītāju grupas nolaidās meistars un Margarita.

— Man nācās jūs patraucēt, Margarita Nikolajevna un meistar, — pēc īsa klusuma brīža ierunājās Volands, — bet jūs uz mani ļaunu prātu neturēsit. Nedomāju, ka jums ko gribēsies nožēlot. Nu, ko, — viņš griezās pie meistara viena paša, — atvadieties no pilsētas! Mums laiks doties ceļā. — Un Volands norādīja ar platatloka cimdā tērpto roku turp, kur aiz upes neskaitāmas saules kausēja stiklu, kur virs šīm saulēm biezēja garajā dienā sakarsētās pilsētas migla, dūmi un garaiņi.

Meistars nolēca no zirga un, atstājis pārējos sēžam zirgos, viens pats aizskrēja līdz pašai kraujas malai. Viņa melnais apmetnis vilkās pa zemi. Meistars skatījās uz pilsētu. Pirmajā mirklī sirdī iezagās smeldzošas skumjas, bet drīz vien tās nomainīja salda trauksme, klejotāju čigāniskais satraukums.

— Uz visiem laikiem! To vajag apzināties, — nočukstēja meistars un aplaizīja sausās, sasprēgājušās lūpas. Viņš ieklausījās pats sevī un sāka precīzi fiksēt visu, kas notiek viņa dvēselē. Satraukums, tā viņam šķita, pārauga dziļas un sāpīgas pārestības sajūtā. Bet tas neturpinājās ilgi, pārestības sajūta pārgāja un nezin kāpēc pārvērtās par lepnu vienaldzību un tā savukārt — par pastāvīga miera priekšnojautu.

Jātnieku grupa klusēdama gaidīja meistaru. Jātnieku grupa noskatījās, kā garā, melnā figūra pašā kraujas malā žestikulē, paceļ galvu, it kā gribētu pārsviest skatienu pāri visai pilsētai un ieskatīties tajā no otras puses, te atkal galva noslīgst uz leju, it kā pētītu nīkuļojošo un izmīdīto zāli zem kājām.

Pirmais klusumu pārtrauca Begemots, kuram jau bija kļuvis garlaicīgi.

— Atļaujiet, skolotāj, — viņš teica, — nosvilpties, pirms drāžamies, uz atvadām!

— Tu nobaidīsi dāmu, — Volands atbildēja, — un bez tam neaizmirsti, ka tavi šodienas jandāliņi jau beigušies.

— Ai nē, nē, messire, — atsaucās Margarita, sēdēdama seglos kā amazone un pagriezusies tā, ka šlepe nokarājās līdz pašai zemei, — atļaujiet, lai viņš svilpj! Mani pirms tālā ceļa ir pārņēmušās skumjas. Messire, bet tas taču ir pavisam dabiski pat tad, ja cilvēks zina, ka ceļa galā viņu gaida laime. lai viņš pasmīdina mūs, citādi man bail, ka viss beigsies ar asarām un mūsu došanās ceļā būs sabojāta.

Volands pamāja Begemotam, tas briesmīgi sarosījās, nolēca no segliem, ielika pirkstus mutē, piepūta vaigus un nosvilpās. Margaritai aizkrita ausis. Viņas zirgs saslējās divkājās, birzī no kokiem nobira sausie zari, gaisā pacēlās vesels bars vārnu un zvirbuļu, uz upes pusi aizvēlās putekļu mākonis, bija redzams, kā piestātnei garām ejošajā kuģīti vairākiem pasažieriem nolidoja cepures un iekrita ūdenī. Meistars no svilpiena sarāvās, taču neatskatījās, bet žestikulēja vēl enerģiskāk un cēla rokas pret debesīm, it kā draudēdams pilsētai. Begemots lepni paskatījās uz visām pusēm.

— Nevar teikt, ka nebūtu svilpts, — Korovjevs šķietami vienaldzīgā balsī sacīja. — Svilpts ir, tas nu nav noliedzams, bet, objektīvi runājot, tāds visai viduvējs svilpieniņš vien iznāca.

— Es taču neesmu reģents, — Begemots sabozies ar cieņu atbildēja un pēkšņi pamirkšķināja Margaritai ar aci.

— Lai iet, es pamēģināšu, ja nav aizmirsies, — teica Korovjevs, saberzēja rokas un uzpūta pirkstiem.

— Bet skaties man, — bargi noskanēja Volanda balss, — lai būtu bez mazākiem miesas bojājumiem!

— Bez šaubām, messii-e, — Korovjevs atbildēja, likdams roku uz sirds, — pa jokam, tikai pa jokam… — Viņš pastiepās, it kā būtu no gumijas, ar labās rokas pirkstiem sataisīja kaut kādu īpatnēju kombināciju, sagriezās spirālē, pēc tam spēji attinās un svilpa.

Šo svilpienu Margarita nesadzirdēja, viņa to redzēja ar acīm, kad kopā ar savu zirgu tika atsviesta asis desmit tālāk. Blakus stāvošais ozols tika izrauts ar visām saknēm, un zeme saplaisāja līdz pat upei. Milzīgs krasta gabals ar kuģīšu piestātni un restorānu bija iesviests upē. Ūdens uzmutuļoja un izsvieda pretējā — lēzenajā krastā kuģīti ar visiem pasažieriem, no kuriem neviens nebija cietis. Pie sprauslājošā Margaritas zirga kājām nokrita Fagota svilpiena nobeigts kovārnis. Meistars bija nobijies no ši svilpiena. Galvu saķēris, viņš skrēja atpakaļ pie pārējiem.

— Kā tacl ir, — no savu seglu augstumiem viņu uzrunāja Volands, — visi rēķini nokārtoti? Atvadīšanās beigusies?

— Jā, beigusies, — meistars atbildēja, nomierinājās un droši paskatījās Volandam tieši sejā.

Un tad pāri kalniem kā taures kliedziens noskanēja Volanda baismā balss:

— Ir laiks! — un Begemota spalgais svilpiens un trakie smiekli.

Zirgi trūkās no vietas, jātnieki paslejās augšup, un sākās skrējiens. Margarita juta, ka viņas nevaldāmais zirgs kodi un rausta laužņus. Volanda apmetnis plandījās pār visas kavalkādes galvām un sāka aizsegt vakara debesis. Kad melnais pārklājs uz mirkli pašāvās sānis, Margarita auļojumā atskatījās un redzēja, ka aiz muguras nav ne vien daudzkrāsaino torņu un virs tiem riņķojošās lidmašīnas, bet sen vairs nav ari pašas pilsētas, kura nogrimusi dziļi lejā, un no tās pāri palikusi tikai dūmaka.