Meistars un Margarita

23. NODAĻA VARENĀ BALLE PIE SĀTANA

Pusnakts bija tuvu, vajadzēja pasteigties. Margarita vāji apjēdza notiekošo. Prātā palika sveces un kaut kāds dārgakmeņu baseins. Kad Margarita nostājās šā baseina dibenā, Gella un viņai palīgos norīkotā Nataša gāza Margaritai virsū kaut kādu karstu, biezu un sarkanu šķidrumu. Margarita sajuta uz lūpām sāļumu un saprata, ka viņu mazgā ar asinīm. Sarkano mantiju nomainīja cita — tvanīga, caurspīdīgi rozā krāsā, un Margaritai noreiba galva no rožu eļļas. Pēc tam Margaritu nolika kristāla guļasvietā un līdz mirdzumam rīvēja viņas ādu ar lielām, zaļām lapām. Runcis ari iedrāzās un sāka palīdzēt. Viņš notupās pie Margaritas kājām un berza viņas kāju pēdas ar tādu izskatu, it kā uz ielas spodrinātu zābakus. Margarita nevarēja atcerēties, kurš bija tas, kas pašuva viņai kurpītes no bālām rožu ziedlapiņām, un kā šīs kurpītes pašas no sevis aizsprādzējās ar zelta sprādzēm. Kaut kāds neredzams spēks uzslēja Margaritu kājās un pierāva pie spoguļa, un viņas matos jau mirguļoja karalienes dimanta kronis. Nezin no kurienes uzradās Korovjevs un uzkarināja Margaritai uz krūtīm smagu ķēdi, kurā karājās smags, ovāli ierāmēts melna pūdeļa bareljefs. Šī rota sagādāja karalienei daudz raižu. Ķēde uzreiz sāka rīvēt kaklu, bareljefs lieca muguru kūkumā. Bet bija ari savs gandarījums par mocībām, ko radīja ķēde ar melno pūdeli. Tā bija godbijība, ar kādu Korovjevs un Begemots sāka izturēties pret viņu.

— Nekas, nekas, nekas! — purpināja Korovjevs pie baseina istabas durvīm. — Nekā nevar darīt, tas ir nepieciešami, nepieciešami, nepieciešami! Atļaujiet, karalien, dot jums pēdējo padomu! Viesi būs visādi — oh! — visvisādi, bet, karalien Margo, jūsu uzmanībai pret visiem jābūt vienādai. Ja ari kāds nepatiks… es saprotu, ka, protams, neviens vaibsts jūsu sejā par to neliecinās… Nē, par to nedrīkst pat domāt! Noteikti pamanīs, pamanīs tajā pašā mirklī. Vajadzēs iemīlēt viņu, iemīlēt, karalien. Par to balles karaliene tiks tūkstoškārtīgi atalgota. Un vēl — lai neviens nepaliek ārpus jūsu uzmanības loka! Kaut vai smaidiņu, ja nav laika pat vienu vārdu pasacīt, kaut niecīgu galvas mājienu! Visviens, ko, tikai ne vienaldzīgu garāmpaiešanu. No tās viņi sāks nīkuļot…

Margarita Korovjeva un Begemota pavadībā izgāja no baseina un spēra soli pilnīgā tumsā.

— Es, es, — runcis čukstēja, — es došu jums signālu.

— lai notiek! — tumsā atbildēja Korovjevs.

— Balle! — runcis spalgi iespiedzās, tūdaļ iekliedzās ari Margarita un uz mirkli aizvēra muti. Balle nobruka pār viņu vienlaicīgi gaismas, skaņas un smaržas veidā. Korovjevs veda viņu zem rokas, un Margarita ieraudzīja, ka nokļuvusi tropiskā mežā. Papagaiļi ar sarkanām krūtīm un zaļām astēm karinājās pie liānām, lēkāja pa tām un spalgi kliedza: «Es esmu sajūsmā!» Bet mežs ātri beidzās, tā pirts karsto mitrumu nomainīja balles zāles vēsums, tur stāvēja kolonnas no dzeltenīga, spīguļojoša akmens. Tāpat kā mežs, arī balles zāle bija pilnīgi tukša, vienīgi pie kolonnām stāvēja kaili nēģeri ar sudrabotiem apsējiem ap galvu. Viņu sejas kļuva brūngani pelēkas no satraukuma, kad zālē iedrāzās Margarita ar savu svītu, kurā nez no kurienes bija uzradies arī Azazello. Korovjevs palaida vaļā Margaritas roku un nočukstēja:

— Taisni tur, kur ir tulpes!

Baltu tulpju sieniņa izauga Margaritas priekšā, aiz tās viņa ieraudzīja milzums uguntiņu mazos abažūros, šīs uguntiņas apgaismoja milzumu sniegbaltu krūtežu un fraku. Tagad Margarita saprata, no kurienes nākušas balles skaņas. Pār viņu norēca taures, un vijoļu smeldzīgais uzbangojums uzšļācās viņai kā karsta asins. Pusotra simta cilvēku liels orķēstris spēlēja polonēzi.

Orķestra priekšā uz paaugstinajuma stāvošais cilvēks frakā, Margaritu ieraudzījis, nobālēja, pasmaidīja un ar rokas vēzienu piecēla kājās visu orķestri. Ne uz mirkli nepārtraukdams muziķu, orķestris, kājās stāvēdams, vēla pār Margaritu skaņu plūdus. Pār orķestri stāvošais cilvēks pagriezās un, plati jo plati atvēzis rokas, zemu palocījās pret Margaritu, tā pasmaidīja un pamāja ar roku.

— Nē, tas ir par maz, par maz, — čukstēja Korovjevs, — viņš negulēs visu nakti. Uzsauciet viņam: «Es sveicinu jūs, valšu karali!»

Margarita tā ari uzsauca un nobrīnījās, ka viņas balss kā milzīgs zvans pārskanēja pār visu orķestri. Cilvēks no laimes nodrebēja un piespieda labo roku pie sirds, bet ar kreiso turpināja vicināt savu balto zizli.

— Par maz, par maz, — Korovjevs čukstēja, — paskatieties pa kreisi uz pirmajām vijolēm un pamājiet ar galvu tā, lai katrs domātu, ka esat ievērojusi tieši viņu. Te ir vienīgi pasaules slavenības. Pamājiet tam pie pirmās pults, tas ir Vjetāns. Ļoti labi! Un tagad — tālāk!

— Kas diriģē? — prom lidodama, jautāja Margarita.

— Johans Strauss, — runcis atbļāva, — un lai mani pakar tropiskā dārza liānā, ja kādā ballē kaut kad ir spēlējis tāds orķestris! Es viņu uzaicināju. Un ņemiet vērā, neviens neatteicās, neviens neatrunājās, ka ir slims.

Nākošajā zālē kolonnu nebija, te vienā pusē kā siena slējās sarkanas, rozā un pienbaltas rozes, otrā — pildītās japāņu kamēlijas. Starp šīm divām sienām šņākuļoja fontāni un trijos baseinos burbuļoja šampanietis, pirmais baseins bija dzidri violets, otrs — rubīnsarkans, trešais — no kristāla. Apkārt tiem skraidīja nēģeri ar sarkaniem apsējiem, ar sudraba kausiem smēla no baseiniem šampanieti un pildija lēzenos traukos. Rožu sienā bija liels caurums, un tajā dīdījās cilvēks sarkanā frakā ar šķeltu asti. Viņa priekšā neizturami skaļi rībēja džezs. Tiklīdz diriģents ieraudzīja Margaritu, tā uzreiz noliecās tik zemu, ka rokas pieskārās grīdai, pēc tam viņš izslējās taisns un griezīgi iekliedzās:

— Aleluja!

Viņš uzsita sev pa ceļgalu, pēc tam krusteniski pa otru, izrāva bundziniekam no rokām šķīvi un uzblieza ar to pa kolonnu.

Lidodama tālāk Margarita pamanīja, ka, pūlēdamies pārspēt vēl arvien aiz Margaritas muguras šalcošo polonēzi, džeza virtuozs gāž saviem muzikantiem ar šķīvi pa galvu un tic katrreiz komiskās šausmās pietupstas.

Beidzot viņi izlidoja uz laukumiņa, uz kura, pēc Margaritas domām, viņu pirms tam bija sagaidījis Korovjevs ar lampiņu. Tagad te acis žilba no spožās gaismas, ko izstaroja kristāla vīnogu ķekari. Margaritai ierādīja viņas vietu, pa kreisi no tās stāvēja maza ametista kolonnina.

— Uz tās varēsit uzlikt roku, ja būs pavisam grūti, — pačukstēja Korovjevs.

Viens no melnādainajiem pašāva Margaritai zem kājām spilvenu ar izšūtu zeltītu pūdeli, un, paklausīdama kādu roku pieskārienam, Margaritā uzlika uz tā savu labo kāju, saliekdama to ceļgalā. Margarita pamēģināja noskaidrot, kas notiek visapkārt. Korovjevs un Azazello stāvēja viņai blakām parādes pozā. Blakus Azazello — vēl tris jauni cilvēki, Margaritai tie mazliet atgādināja Abadonnu. Mugurā pūta vēsums, Margarita atskatījās — no marmora sienas ar strūklu šāvās ārā putojošs vīns un tecēja ledus baseinā. Pie kreisās kājas viņa juta kaut ko siltu un pūkainu. Tas bija Begemots.

Margarita bija uz paaugstinājuma, un turpat pie viņas kājām sākās grandiozas trepes lejup, visas noklātas ar paklājiem. Lejā, tik tālu, it kā Margarita skatītos binoklī otrādi, bija redzams milzīgs vestibils ar tikpat milzīgu kamīnu, tā aukstajā un melnajā rīklē droši varēja iebraukt iekšā pieetonnīgā smagā mašīnā. Vestibils un kāpnes bija apgaismotas tik spilgti, ka sāpēja acis, bet nekur neviena nemanīja. Tauru skaņas līdz šejienei atplūda iztālēm. Tādā sastingumā pagāja apmēram minūte.

— Kur tad ir viesi? — Margarita iejautājās Korovjevam.

— Būs, karalien, tūlīt būs! Atliku likām. Un, zināt, cs labāk ietu malku skaldīt nekā sagaidītu viņus te, laukumiņā.

— Malkas skaldīšana nav itin nekas, — runīgais runcis piebilda, — bet es ietu pat par tramvaja konduktoru, jo par šo te darbu vispār nekas sliktāks nevar būt.

— Visam jābūt iepriekš sagatavotam, karalien, — paskaidroja Korovjevs, spīdinādams aci caur savu ieplīsušo monokli. — Nav nekā riebīgāka par to bridi, kad pirmais viesis tirinās un nezin kur cieties, bet viņa likumīgā fūrija čukstus ēd viņu bez sāls par to, ka ieradušies agrāk par visiem. Tādām ballēm īstā vieta ir mēslu bedrē, karalien.

— Vienīgi mēslu bedrē, — runcis piekrita.

— Līdz pusnaktij nav vairāk par desmit sekundēm, — Korovjevs teica, — tagad sāksies.

Šīs desmit sekundes Margaritai izlikās briesmīgi garas. Acīmredzot tās jau bija pagājušas, un itin nekas nebija noticis. Bet tad pēkšņi lejā, milzīgajā kamīnā, kaut kas noblākšķēja un no turienes izlēca karātavas, un tajās šūpojās pussatrunējis līķis. Pīšļi nokrita no virves, atsitās pret grīdu, un no tiem izlēca melnmatains skaistulis frakā un laķenēs. No kamīna iztecēja neliels, pussapuvis zārks, vāks nokrita, un arī no turienes izvēlās pīšļi. Skaistulis galanti piesteidzās pie tiem un tūdaļ pasniedza elkoni, otrie pīšļi pārvērtās par kailu, spridzīgu sievieti melnās kurpītēs un ar melnām spalvām matos, un abi, vīrietis un sieviete, steidzās pa trepēm augšā.

— Pirmie! — Korovjevs iesaucās. — Žaka kungs ar dzīvesbiedri. Iepazīstieties, karalien, viens no visinteresantākajiem vīriešiem! Nepārspējams naudas viltotājs, valsts nodevējs, bet diezgan labs alķīmiķis. Slavens kļuva ar to, — Korovjevs čukstēja Margaritai ausi, — ka noindēja karaļa mīļāko. Bet ne jau katram to izdodas zdarīt. Skatieties, cik viņš ir skaists!

Nobālējusī Margarita ar vaļēju muti skatījās lejup un redzēja, ka zārks un karātavas nozūd kādā no vestibila blakus ejām.

— Es esmu sajūsmināts, — runcis nokliedza tieši sejā pienākušajam Žakam.

Tajā brīdī no kamīna parādījās skelets bez galvas un vienas rokas, nokrita uz grīdas un pārvērtās par frakā tērptu vīrieti.

Žaka kunga laulātā draudzene jau bija nometusies uz viena ceļgala Margaritas priekšā un bāla no uztraukuma skūpstīja celi Margaritai.

— Karalien, — Žaka kunga dzīvesbiedre murmināja.

— Karaliene ir sajūsmā, — kliedza Korovjevs.

— Karalien… — klusu teica skaistulis Žaka kungs.

— Mēs esam sajūsmināti, — runcis nokaucās.

Jaunie cilvēki, Azazello pavadoņi, ar nedzīvu, bet pieklājīgu smaidu uz lūpām jau bīdīja Žaka kungu ar dzīvesbiedri pie nēģeriem, kas turēja šampanieša kausus. Uz trepēm bija viens vienīgs trakotais, un tas devās augšup skriešus.

— Grāfs Roberts, — Korovjevs pačukstēja Margaritai, — interesants kā allaž. Iedomājieties, karalien, cik jocīgi — tieši pretējs gadījums: šis bija karalienes mīļākais un noindēja savu sievu.

— Mēs ļoti priecājamies, grāf, — iekliedzās Begemots.

No kamīna, vaļā sprāgdami un sairdami, cits aiz cita izvēlās tris zārki, pēc tam viens melnā mantijā, kuram nākamais no kamīna melnās rīkles izlidušais uzreiz ietrieca dunci mugurā. Lejā atskanēja apslāpēts kliedziens. No kamīna izskrēja viens pavisam satrūdējis līķis. Margarita aizmiedza acis, un tūlīt kāda roka pielika viņai pie deguna flakonu ar ožamo sāli. Margaritai izlikās, ka tā bija Natašas roka. Kāpnes sāka pildīties. Tagad jau uz katra pakāpiena bija frakotie, kas iztālēm izskatījās pilnīgi vienādi, ar savām kailajām dāmām, kuras cita no citas atšķīrās tikai ar kurpju un matos sasprausto spalvu krāsu.

Margaritai tuvojās dāma, nolaidusi acis kā mūķene, kalsna un klusa, vienā kājā tai bija savāds koka zābaks, tāpēc viņa kliboja, bet ap kaklu nezin kāpēc apsieta plata zaļa lente.

— Kas tā par zaļo? — Margarita pilnīgi automātiski pajautāja.

— Pati brīnišķīgākā un pati solīdākā dāma, — Korovjevs čukstēja, — esiet pazistams: Tofana kundze, kādreiz ļoti populāra jaunu un pievilcīgu Neapoles un ari Palermo sieviešu vidū, jo sevišķi to, kurām apnikuši savi vīri. Gadās taču, karalien, tā, ka vīrs apnīk.

— Jā, — dobji atbildēja Margarita, tajā pašā laikā uzsmaidīdama diviem frakās tērptajiem, kuri viens pēc otra noliecās viņas priekšā, skūpstīdami roku un celi.

— Kā tad, — Korovjevs pamanījās vienlaicīgi čukstēt Margaritai un bļaut pa visu zāli: — Hercog, jums pokāls šampanieša! Es esmu sajūsmā! Jā, un Tofana kundze sāka just līdzi šīm nelaimīgajām sievietēm un pārdeva viņām pudelītes ar kaut kādu ūdentiņu. Sieva šo ūdeni ielēja vīram zupā, vīrs zupu apēda, pateicās un jutās brīnišķīgi. Tiesa, pēc dažām stundām viņam sāka ļoti gribēties dzert, pēc tam viņš likās gultā, un vīru ar zupu pacienājusi skaistā neapolitāniete pēc dienas bija brīva kā putns.

— Bet kas viņai kājā? — jautāja Margarita, nepārtraukti sniegdama roku viesiem, kuri bija apdzinuši klibojošo Tofana kundzi, — un kāpēc šī zaļā lente ap kaklu? Vājš kakls?

— Es esmu sajūsmināts, kņaz! — kliedza Korovjevs un tūdaļ pat čukstēja Margaritai: — Kakls viņai ir brīnišķīgs, bet viņai cietumā sanāca nepatikšanas. Kājā viņai, karalien, ir spāniešu zābaciņš, bet ar lenti bija tā: kad cietumsargi uzzināja, ka apmēram pieci simti neveiksmīgi izvēlētu vīru ir atstājuši Neapoli un Palermo uz visiem laikiem, viņi ātrās dusmās nožņaudza Tofana kundzi turpat cietumā.

— Cik es esmu laimīga, melno karalien, ka man ir tas lielais gods, — kā mūķene čukstēja Tofana, mēģinādama noslīgt uz ceļgala. Spāņu zābaks viņai neļāva to izdarīt. Korovjevs un Begemots palīdzēja viņai atkal nostāties uz kājām.

— Priecājos, — Margarita atbildēja, bet roku tajā pašā bridi sniedza citiem.

Pa trepēm augšup tagad plūda jau vesela straume. Margarita nemaz vairs nevarēja saskatīt, kas notiek vestibilā. Viņa mehāniski pacēla un atkal nolaida roku, atkārtodama vienu un to pašu smaidu. Kāpņu laukums dūca kā bišu strops, un balles zālēs, caur kurām Margarita bija nākusi šurp, šalca mūzikas jūra.

— Bet šī sieviete nav ne šis, ne tas, — Korovjevs vairs nečukstēja, bet runāja pilnā balsī, zinādams, ka tādā kņadā viņu neviens nesadzirdēs, — dievina balles, cer, ka varēs pačīkstēt par savu lakatiņu.

Margaritas skatiens uz trepēm sameklēja to, uz kuru norādīja Korovjevs. Tā bija gadu divdesmit veca sieviete ar ārkārtīgi skaistu augumu, bet tādām kā nemierīgām un uzmācīgām acīm.

— Par kādu lakatiņu? — Margarita atjautāja.

— Viņai ir kalpone, — Korovjevs skaidroja, — un jau trīsdesmit gadu katru nakti liek uz viņas galdiņa kabatlakatiņu. Kad viņa pamostas, kabatlakats jau ir uz galdiņa. Viņa dedzinājusi to krāsnī un slīcinājusi upē, bet nekas nelīdz.

— Kas tas ir par kabatlakatu? — Margarita čukstēja, sniegdama un atkal nolaizdama roku.

— Kabatlakats ar zilu maliņu. Kad viņa strādājusi kafejnīcā, saimnieks viņu iesaucis noliktavā, pēc deviņiem mēnešiem viņai piedzimis puika, viņa to aiznesusi uz mežu, iebāzusi mutē kabatlakatu un puiku aprakusi. Tiesā liecinājusi, ka viņai nav ko bērnam dot ēst.

— Kur ir šīs kafejnīcas saimnieks? — Margarita jautāja.

— Karalien, — runcis no apakšas ieņerkstējās, — atļaujiet jums pajautāt: kāds tam sakars ar saimnieku? Viņš taču bērnu mežā nesmacēja!

Margarita, nepārstādama smaidīt un staipīt labo roku, ar otras rokas asajiem nagiem ieķēra Begemotam aušī un nošņāca:, — Ja tu, draņķi, vēlreiz mēģināsi jaukties sarunā…

Begemots ballei nepiedienīgā tonī nopīkstēja un sāka ņerkstēt:

— Karalien… auss taču uzpamps… Kāpēc bojāt visu balli ar sapampušu ausi?… Es runāju juridiski… no jurisprudences viedokļa… Labi, labi, cs turu muti… Uzskatiet, ka cs neesmu runcis, bet mēma zivs, tikai laidiet ausi vaļā!

Margarita atlaida ausi, un viņas priekšā bija uzmācīgas, drūmas acis.

— Es esmu laimīga, karalien un saimnicc, par ielūgumu uz lielo pilnmēness balli.

— Man savukārt, — Margarita viņai atbildēja, — prieks jūs redzēt. Ļoti priecājos. Jums garšo šampanietis?

— Ko jūs darāt, karalien?! — klusu, bet izmisīgi noelsās Korovjevs Margaritai pie auss. — Netaisiet sastrēgumu!

— Man garšo, — žēlabaini sacīja sieviete un sāka bērt kā pupas: — Frida, Frida, Fnda! Mani sauc par Fridu, ak, karalien!

— Tad piedzerieties, Frida, šodien līdz nemaņai un ne par ko nedomājiet, — teica Margarita.

Frida pastiepa Margaritai abas rokas, bet Korovjevs ar Begemotu ļoti veicīgi paķēra viņu zem padusēm un iejauca pūlī.

Tagad no lejas cilvēki gāzās šurp kā mūris, it kā sturmēdami laukumiņu, uz kura stāvēja Margarita. Pamīšus nāca kailās sievietes un trakotie vīrieši. Margaritas priekšā ņirbēja sieviešu melnīgsnējie un baltie, kafijkrāsas un pilnīgi melnie ķermeņi. Rūsgos, melnos, kastaņbrūnos un linu baltos matos, mežonigās gaismas aizkvēlināti, mirgoja, staroja un dzirksteļoja dārgakmeņi. Pār vīriešu kolonnu it kā gaismas rasa būtu norasojusi — no visu krūtīm spīguļoja apkakles podziņu briljanti. Tagad ik sekundi Margarita juta lūpu pieskārienu pie sava ceļgala, ik sekundi pastiepa roku skūpstam, viņas seja bija sastingusi nekustīgā sveicinājuma maskā.

— Es esmu sajūsma, — monotoni īdēja Korovjevs, — mēs esam sajūsmā, karaliene ir sajūsmā.

— Karaliene ir sajūsmā, — aizmugurē ņurdēja Azazello.

— Es esmu sajūsmā, — klaigāja runcis.

— Šī marķīze, — Korovjevs murmināja, — mantojuma dēļ noindēja savu tēvu, divus brāļus un divas māsas. Karaliene ir sajūsmā! Minkinas kundze, ak, cik jauka! Mazliet nervoza. Vai tad nu vajadzēja svilināt kalponei seju ar matu cirtojamām šķērēm! Skaidrs, ka par tādām lietām ņem un dur nost! Karaliene ir sajūsmā! Karalien, mazliet uzmanības! Imperators Rūdolfs, zinātnieks un alķīmiķis. Un vēl kāds alķīmiķis, viņu pakāra. Ā, redz, kur viņa ir! Ai, kas par debešķīgu publisko namu viņai Strasburgā piederēja! Mēs esam sajūsmā! Maskavas šuvēja, mēs visi viņu mīlam par neizsīkstošo fantāziju, viņai bija savs ateljē, un viņa izgudroja baigi asprātīgu lietu: izurba sienā divus apaļus caurumiņus…

— Bet dāmas nezināja? — Margarita jautāja.

— Zināja, visas līdz pēdējai zināja, karalien, — Korovjevs atbildēja, — es esmu sajūsmā! Šis divdesmitgadīgais puisītis jau no bērna kājas izcēlās ar dīvainu fantāziju, bija tāds savādnieks un sapņotājs. Viņā iemīlējās viena meitene, un viņš to pārdeva priekanamam.

No lejas plūda straume. Tai nebija ne gala, ne malas. Milzīgais kamīns kalpoja šai straumei par izteku. Tā pagāja viena stunda, tā pagāja otra. Margarita juta, ka ķēde ir kļuvusi smagāka, nekā bija pirms tam. Kaut kas jocīgs bija noticis ari ar roku. Tagad pirms katras sniegšanas Margaritai vajadzēja sāpīgi viebties. Margaritu vairs neinteresēja Korovjeva trāpīgās piezīmes. Gan mongoļu šķībacainās, gan baltās, gan melnās sejas — visas kļuva vienaldzīgas un pa brīžam pat saplūda kopā, un gaiss starp tām nez kāpēc sāka virmot un šūpoties. Tāda kā asas adatas dūriena sāpe izgāja caur Margaritas labo roku, un, zobus sakodusi, viņa atspiedās ar elkoni pret paaugstinājumu. No zāles nāca tāda kā neskaitāmu spārnu švīkoņa, bija skaidrs, ka tur dejo nepārskatāmi viesu pūļi, un Margaritai izlikās, ka pat masīvā marmora, mozaīkas un kristāla grīda šinī ērmīgajā zālē ritmiski pulsē.

Ne Gajs Cēzars Kaligula, ne Mesalīna vairs Margaritu neinteresēja, tāpat kā neinteresēja ari neviens no pārējiem, lai kas viņi būtu — karaļi, hercogi, kavalieri, pašnāvnieki, nozāļotājas, pakārtie, savedējas, cietumsargi, blēži, bendes, denuncētāji, nodevēji, trakie, spiegotāji, pavedēji. Visi viņu vārdi galvā samistrojās, visas sejas samīcījās vienā milzīgā pikā, atmiņā mokoši turējās tikai Maļutas Skuratova seja, apjozta ar patiesi ugunīgu bārdu. Margaritai kājas kļuva ļenganas, bija stipri vien jāsaņemas, lai nesāktu raudāt. Vislielākās ciešanas sagādāja labais ceļgals, kuru visi skūpstīja. Tas bija uztūcis, āda kļuvusi zila, kaut arī jau vairākas reizes lidzās ceļgalam bija parādījusies Natašas roka ar sūkli un ierīvējusi to ar kaut ko smaržīgu. Kad trešā stunda gāja uz beigām, Margarita pilnīgi bezcerīgi palūkojās lejup un nodrebēja aiz prieka: viesu straume bija noplakusi.

— Visu balles forumu likumi ir vienādi, karalien, — teica Korovjevs, — paisums tūdaļ sāks kristies. Varu jums apzvērēt, ka šīs ir mūsu ciešanu pēdējās minūtes. Redziet, jau nāk Brokēnu pļunduri! Viņi vienmēr atbrauc pašās beigās. Nu jā, tā tas ari ir. Ā, divi piedzērušies vampīri… un viss? O nē, tur nāk vēl viens! Nē, divi!

Augšup pa trepēm kāpa divi pēdējie viesi.

— Tas nu šeit vēl nav bijis, — Korovjevs teica, glūnēdams caur savu monokli, — ā, pareizi, pareizi! Azazello reiz bija viņu apciemojis un pie konjaka glāzītes devis padomu, kā tikt vaļā no viena cilvēka, no kura viņš ārkārtīgi baidījās, jo tas varēja viņu atmaskot. Tā nu viņš lika savam paziņam, kas bija viņa pakļautībā, apsmidzināt kabineta sienas ar indi.

— Kā viņu sauc? — jautāja Margarita.

— Es pats vēl īsti nezinu, — Korovjevs teica, — jāpajautā Azazello.

— Un otrs?

— Tas ir tas viscentīgākais no viņa padotajiem. Es esmu sajūsmā! — Korovjevs uzbļāva abiem pēdējiem.

Pa trepēm neviens vairs nenāca. Drošības dēļ kādu laiciņu vēl pagaidīja. Bēt kamīns bija kļuvis tukšs.

Pēc brīža Margarita neizprotamā veidā atradās tajā pašā baseina zālē un tur, nevarēdama izturēt sāpes rokā un kājā, raudādama nokrita uz grīdas. Mierinādamas Gella ar Natašu atkal aizvilka viņu zem asins dušas, atkal izmasēja, un Margarita atkal atdzīvojās.

— Karalien Margo, vajag vēl, vēl, — nočukstēja tikko atnākušais Korovjevs, — jāaplido visas zālēs, cienījamie viesi var sākt domāt, ka viņi ir aizmirsti.

Un Margarita izlidoja no baseina istabas. Uz estrādes aiz tulpēm, kur bija spēlējis valšu karaļa orķestris, tagad ārdījās mērkaķu džezs. Milzīgs gorilla ar sapinkājušos vaigu bārdu smagi lēkšoja un diriģēja ar tauri. Taisnā rindiņā bija nosēdušies orangutāni un pūta spožās taurēs. Priecīgie šimpanzes sēdēja uz viņiem jāšus un spēlēja ermoņikas. Divi hamadrijas ar tādām kā lauvu krēpēm spēlēja klavieres, bet šo spēlēšanu nevarēja dzirdēt— spiedza un būkšķēja gibonu, mandrilu un pērtiķu saksofoni, vijoles un bungas. Uz spoguļgridas neskaitāmi pāri kā sakausēti pārsteidzoši graciozi un viegli virpuļoja vienā virzienā, gatavi nomēzt visu, kas gadīsies viņu ceļā. Pār dejotāju pulkiem lidoja īsti, samtaini tauriņi, un no griestiem bira ziedi. Kad nodzēsa elektrību, kolonnu kapiteļos iemirdzējās jāņtārpiņu miriādes, bet gaisā klīda maldugunis.

Pēc tam Margarita nonāca drausmīgi lielā, kolonnu apjoztā baseinā. No milzīga, melna Neptūna rīkles šāvās ārā rožainas šļakatas. No baseina kāpa apdullinošs šampanieša tvaiks. Te valdīja nepiespiesta jautrība. Dāmas smiedamās meta nost kurpītes, sniedza somiņas vai nu saviem kavalieriem, vai nēģeriem un spiegdamas līdaciņā metās baseinā. Putas vien lidoja pa gaisu. Baseina kristāla dibens kvēloja apakšējā gaismā, kas izlauzās caur šampanieša slāni, un visi, kas peldējās, šķita kā apsudraboti. Kurš nāca no baseina ārā, jau bija galīgi pilniņš. Zem kolonnām bija tādi smiekli un troksnis kā dažkārt pirtī.

No visa šī jandāliņa atmiņā palika viena galīgi piedzērušās sievietes seja ar trulām, bet tomēr briesmīgi lūdzošām acīm, un tam bija kaut kāds sakars ar vārdu «Frida». No šampanieša smaržas Margaritai sāka reibt galva, un viņa jau taisījās iet projām, bet tieši tad Begemots nostrādāja savu kārtējo numuru, un Margaritai bija jāpaliek. Begemots ar savām burvestībām pagrozījās ap Neptūna rīkli, un tūdaļ šampanietis pazuda no baseina, ka noburbuļoja un nogranda vien, bet Neptūns šāva ārā kaut kādu dzeltenīgu strūklu, kas neputoja un nedzirkstīja. Dāmas spiegdamas iebrēcās:

— Konjaks! — un laidās projām no baseina, paslēpdamās aiz kolonnām. Pēc pāris sekundēm baseins atkal bija pilns — un runcis ar trīskāršu salto likās konjaka viļņos iekšā. Kad viņš šķaudīdams izlīda laukā, kaklasaite izskatījās pēc trauku lupatas, ūsu zeltījums bija pagalam un binokļa ari vairs nebija. Begemota piemēram sekot sadūšojās vienīgi tā pati atjautīgā šuvēja ar savu kavalieri — kaut kādu nepazīstamu jaunu mulatu. Viņi abi lēca konjakā, bet tad parādījās Korovjevs, paņēma Margaritu zem rokas un peldētāji palika vieni paši.

Margaritai šķita, ka viņa lido gar austeru grēdām milzīgos klinšu dīķos. Pēc tam viņa lidoja virs stikla gridas, zem kuras kurējās ellišķīga uguns un pa galvu pa kaklu joza balti sātana pavāri. Pēc tam viņa, neko īsti vairs neapjēgdama, redzēja tumšus pagrabus, kur dega kaut kādi gaismekļi, kur meitenes iznēsāja uz kvēlošām oglēm čurkstošus gaļas gabalus un kur visi no lieliem kausiem dzēra uz viņas veselību. Pēc tam viņa redzēja baltos lāčus, kas uz estrādes spēlēja harmonikas un dancoja «Kamarinskieti». Salamandru, kas nedega kamīnā… Un jau otru reizi viņas spēki sāka izsīkt.

— Vēl pēdējais uznāciens, — Korovjevs nobažījies viņai čukstēja, — un tad mēs būsim brīvi.

Korovjevs viņu pavadīja, atkal bija tā pati balles zāle, tikai tagad neviens vairs nedejoja un viesi milzumlielā pūlī drūzmējās starp kolonnām, bet pats zāles vidus bija atstāts tukšs. Margarita nevarēja atcerēties, kurš tieši viņai palīdzēja uznākt uz paaugstinājuma, kas bija uzradies izbrīvētās, plašās zāles vidū. Kad viņa bija uzkāpusi, sev par lielu brīnumu, izdzirda, ka kaut kur pulkstenis nosita pusnakti, kas pēc Margaritas aprēķiniem jau sen bija pagājusi. Nez no kurienes nākošie pulksteņa sitieni nobankšķēja pēdējoreiz, un pār neskaitāmajiem viesu bariem nolaidās nāves klusums. Margarita atkal ieraudzīja Volandu. Viņu pavadīja Abadons, Azazello un vēl daži Abadonam līdzīgi — jauni un tumši. Tikai tagad Margarita ieraudzīja, ka iepretim viņas paaugstinājumam sagatavots otrs paaugstinājums Volandam. Bet viņš tur neapsēdās. Visvairāk Margaritu pārsteidza, ka šajā savā visspožākajā balles uznācienā Volands bija uz mata tajā pašā apģērbā, kas viņam bija mugurā guļamistabā. Tas pats netīrais, salāpītais krekls, tās pašas nošķiebtās naktstupelcs. Volandam bija arī zobens, taču viņš to bija izvilcis no maksts un atbalstījās uz tā, it kā tas būtu parasts spieķis. Volands apstājās pie viņam domātā paaugstinājuma, Azazello tūlīt bija klāt ar paplāti, un Margarita ieraudzīja, ka uz tās ir cilvēka galva ar izdauzītiem priekšzobiem. Klusums bija absolūts, tikai kaut kur tālu vienu reizi noskanēja neizprotams zvans, it kā zvanītu pie durvīm.

— Mihail Aleksandrovič, — Volands paklusi uzrunāja galvu, tā pavēra acis, un miroņa sejā Margarita nodrebēdama ieraudzīja dzīvas domāt un ciest mākoša cilvēka acis. — Visi pareģojumi piepildījās, vai ne? — Volands turpināja, skatīdamies mirušās sejas dzīvajās acīs. — Tramvaju, kura ritenis nogrieza jums galvu, vadīja sieviete, sanāksme nenotika, un es dzīvoju jūsu dzīvoklī. Tādi ir fakti. Bet fakts uz pasaules ir pati visietiepīgākā lieta. Mūs notikušie fakti vairs neinteresē, mūs interesē tālākais. Jūs vienmēr kvēli sludinājāt teoriju, ka līdz ar galvas nogriešanu dzīvības process cilvēkā beidzas, viņš pārvēršas par pīšļiem un aiziet nebūtībā. Man ir tas prieks jums paziņot manu viesu klātbūtnē, kaut gan viņi atzīst pavisam citu teoriju un paši ir šīs teorijas pierādījums, ka jūsu teorija ir solīda un asprātīga. Starp citu, visas teorijas ir vērā ņemamas. To vidū ir pat tāda — katrs saņems atbilstoši savai ticībai. Un tā būs! Jūs aizejat nebūtībā, bet man ir liels prieks no kausa, par kuru jūs pārvēršaties, izdzert par esamību. — Volands pacēla zobenu. Viss galvas apveids kļuva tumšs, sačervelējās un lanckatām sāka atlobīties, acis nez kur pazuda, un drīz vien Margarita uz paplātes ieraudzīja dzeltenīgu galvaskausu, acis — smaragda, zobi — no pērlēm, kājiņa — no zelta. Kausa vāks turējās eņģēs.

— Acumirkli, messire, — Korovjevs bija pamanījis Volanda jautājošo skatienu, — tūlīt viņš būs jūsu priekšā! Es jau dzirdu, kā čīkst viņa lakkurpes, šinī nāves klusumā ari to var dzirdēt, kā viņš noliek kausu uz galda, pēdējoreiz šinī dzīvē dzerdams šampanieti. Un nu jau ari viņš ir klāt.

Uz to zāles pusi, kur atradās Volands, devās te vēl neredzēts vientuļš ciemiņš. Ārēji viņš daudz neatšķīrās no pārējās šeit jau esošo vīriešu kompānijas, atskaitot to, ka viņš, burtiski, streipuļoja no uztraukuma, un tas bija redzams pa gabalu. Viņa vaigi dega sarkanos plankumos un acis šaudījās kā negudras. Viesis bija pārsteigts, un tas bija pilnīgi dabiski: viņu mulsināja viss, bet, protams, galvenokārt Volanda apģērbs.

Taču viesis tika uzņemts izmeklēti laipni.

— Ā, dārgais barons Maigels, — laipni smaidīdams, Volands uzrunāja viesi, kuram acis gandrīz vai sprāga no pieres laukā, — man ir tā laime, — Volands pagriezās uz viesu pusi, — iepazīstināt jūs ar augsti godājamo baronu Maigelu, viņš ir izrāžu komisijas kalpotājs, un viņa tiešais pienākums ir iepazīstināt ārzemnieku ar galvaspilsētas ievērojamākām vietām.

Margarita sāka ausīties, jo viņa šo Maigelu agrāk bija redzējusi. Viņa bija to vairākkārt sastapusi Maskavas teātros un restorānos. «Pag…» Margarita domāja, «vai tad viņš arī būtu miris?» Bet pārpratums tūlīt noskaidrojās.

— Mīļais barons, — Volands turpināja, priecīgi smaididams, — bija tik burvīgs, ka, dabūjis zināt par manu ierašanos Maskavā, tūdaļ pat piezvanīja man, piedāvādams pakalpojumus savā specialitātē, tas ir, piedāvādams iepazīstināt ar ievērojamākām vietām. Pats par sevi saprotams, ka es ar lielāko prieku uzaicināju viņu pie sevis.

Margarita redzēja, ka paplāti ar galvaskausu Azazello atdod Korovjevam.

— Jā, baron, starp citu, — Volands, pieklusinājis balsi, pārgāja uz pavisam intīmu toni, — ir sākušas klīst baumas par jūsu pārmērīgo zinātkāri. Stāsta, ka tā kopā ar jūsu tikpat attīstīto vāvuļošanu sākusi piesaistīt vispārēju uzmanību. Vistrakākais, ka ļaunas mēles jau sākušas jūs kvalificēt par noklausītāju un spiegu. Vēl vairāk — pareģo, ka jūs ņemšot nelabu galu ne vēlāk kā pēc mēneša. Lai paglābtu jūs no šīs mokošās gaidīšanas, mēs nolēmām jums palīdzēt, izmantojot to apstākli, ka jūs pats uzprasījāties pie manis viesos, lai noklausītos un noskatītos visu iespējamo.

Barons kļuva bālāks par Abadonu, kurš bija sevišķi bāls jau no dabas, un tad notika kas negaidīts. Abadons stāvēja barona priekšā un uz vienu mirkli noņēma brilles. Tajā pašā bridi kaut kas pazibēja Azazello rokās, noplaukšķēja, it kā sasistu rokas, barons sašļuka un gāzās gar zemi, sarkana asins izšāvās no viņa krūtīm un nošļaksūjās pār stērķelēto kreklu un vesti. Korovjevs paķēra kausu un pagrūda zem spēcīgās strūklas, kauss acumirklī piepildījās un tika pasniegts Volandam. Barona nedzīvais ķermenis tikmēr vāļājās uz grīdas.

— Es dzeru uz jūsu veselību, kungi, — paklusi teica Volands, pacēla kausu, bet pieskārās tam tikai ar lūpām.

Un notika metamorfoza. Lāpītais krekls un novalkātās tupeles pazuda. Volandam uzradās kaut kāds melns apģērbs un tērauda zobens pie sāniem. Strauji piegājis pie Margaritas, viņš sniedza kausu un pavēlošā balsī sacīja:

— Dzer!

Margaritai reiba galva, bija nelabi, bet kauss jau bija pie lūpām, un ej nu zini, kas par balsīm, bet balsis bija un čukstēja abās ausīs:

— Nevajag baidīties, karalien… Jums, karalien, nav jābaidās, tās asinis zeme sen jau ir paņēmusi. Tur, kur tās lija, tagad briest vīnogu ķekari.

Acis nepavērusi, Margarita iedzēra vienu malku, pa visu miesu pārskrēja tāda kā strāva, un ausīs iešalcās. Viņai šķita, ka apdullinoši dzied gaiļi, ka kaut kur spēlē maršu. Viesiem sāka zust viņu izskats. Gan frakotie, gan sievietes pārvērtās pīšļos. Zālē sākās trūdēšana, un Margaritai izlikās, ka viss gaiss pēkšņi smako pēc kapličas. Kolonnas sagruva, ugunis nodzisa, viss saruka, un nebija vairs ne fontānu, ne tulpju, ne kamēliju. Bija tikai juveliericnes pieticīgā viesistaba, puspievērtas durvis un gaismas svītra, kas no turienes krita. Un šajās puspievērtajās durvīs Margarita iegāja.