Meistars un Margarita

3. NODAĻA SEPTĪTAIS PIERĀDĪJUMS

— Jā, ap pulksten desmitiem no rīta, cienījamo Ivan Nikolajevič, — profesors teica.

Dzejnieks pārbrauca ar roku pār seju — kā cilvēks, kas tikko atjēdzies, — un ieraudzīja, ka pie Patriarhu dīķiem jau iestājies vakars.

Dīķa ūdens bija kļuvis tumšs, un pa to slīdēja viegla laiviņa, un bija dzirdami ūdens šļakstieni un kādas pilsones smiekli no laiviņas. Alejā un uz soliem jau bija salasījusies publika, bet tajā stūri, kur sēdēja mūsu sarunu biedri, neviena cita nemanīja.

Debesis pār Maskavu bija kā izbalējušas, un pilnīgi skaidri tajās bija saskatāms pilns mēness, ne zeltīts gan vēl, bet balts. Elpot bija jau pavisam viegli, un balsis zem liepām skanēja, kā jau uz vakaru, pieklusinātāk.

«Kā es nepamanīju, ka viņš paspēja veselu stāstu sabrūvēt,» domāja pārsteigtais Bezpajumtnieks, «jau vakars klāt! Bet varbūt viņš neko nestāstīja, es gluži vienkārši aizsnaudos un visu to nosapņoju?»

Jādomā gan, ka profesors tomēr stāstīja, citādi būtu jāpieļauj, ka to pašu ir nosapņojis ari Berliozs, jo tas, uzmanīgi lūkodamies ārzemniekam sejā, teica:

— Jūsu stāsts, profesor, ir ārkārtīgi interesants, kaut gan absolūti nesakrīt ar evaņģēlijā rakstīto.

— Paklausieties, — profesors tēvišķīgi pasmaidīja, — lai nu kam, bet jums vajadzētu zināt, ka nekas no evaņģēlijos aprakstītā patiesībā nekad nav noticis, un, ja nu mēs sāksim atsaukties uz evaņģēliju kā uz vēsturisku avotu… — Viņš vēlreiz pasmīnēja, un Berliozs aprāvās, tāpēc ka, burtiski, to pašu viņš bija teicis Bezpajumtniekam, kad viņi pa Bronnajas ielu nāca uz Patriarhu dīķiem.

— Tā jau tas būtu, — piezīmēja Berliozs, — bet baidos, ka neviens nevarēs apstiprināt, ka arī tas, ko jūs stāstījāt, tiešām ir patiesībā noticis.

— O nē! To varēs apstiprināt viens, — sākdams runāt lauzītā valodā, ļoti pārliecināti atbildēja profesors un negaidīti noslēpumaini paaicināja abus sev tuvāk.

Tic pieliecās katrs no savas puses, un viņš teica jau pilnīgi bez akcenta, kurš velns viņu zina, kāpēc te pēkšņi parādījās, te tikpat pēkšņi atkal pazuda:

— Lieta ir tāda… — profesors bailīgi paskatījās apkārt un sāka čukstēt, — ka es personiski tur biju klāt. Gan pie Poncija Pilāta balkonā, gan dārzā, kad viņš runāja ar Kāifasu, gan uz paaugstinājuma, bet tikai slepeni, ja tā varētu teikt, inkognito; un tāpēc, es jūs lūdzu, nevienam ne vārda, absolūti nevienam!.. Csst!

Iestājās klusums, un Berliozs nobālēja.

— Jūs… jūs jau sen esat Maskavā? — viņš jautāja drebošā balsī.

— Es tik tikko tūliņ Maskavā iebraucu, — profesors apjucis atbildēja, un tikai tad abi paziņas atģidās ka vajag kā nākas, paskatīties svešajam acīs, un pārliecinājās, ka viņa krisā — zaļā acs ir pavisam neprātīga, bet labā — tukša, melna un mirusi.

«Tad nu beidzot ir skaidrs!» Berliozs samulsis nodomāja. «Atbraucis vācietis, kam visi nav mājās vai kas tepat, pie Patriarhu dīķiem, nojueis. Tas tik ir numurs!»

Jā, patiešām — viss noskaidrojās: gan izcili dīvainās brokastis pie nelaiķa profesora Kanta, gan muļķīgā runāšana par Annušku un saulpuķu eļļu, gan paredzējums par nocirsto galvu, gan viss pārējais — profesors bija jucis.

Berliozs tūlīt aptvēra, kas būtu darāms. Atgāzies pret sola atzveltni, viņš profesoram aiz muguras mirkšķināja uz Bezpajumtnieka pusi — sak, tikai nerunā pretī, bet galīgi apjukušais dzejnieks signālus nesaprata.

— Jā, jā, jā, — Berliozs uzbudināti runāja, — vispār tas viss ir iespējams! Pat ļoti iespējams — gan Poncijs Pilāts, gan balkons, gan tādā garā… Vai jūs viens atbraucāt vai ar dzīvesbiedri?

— Viens, viens, es esmu viens vienmēr, — ar rūgtumu atbildēja profesors.

— Bet kur tad jūsu mantas, profesor? — pieglaimīgi iejautājās Berliozs. — «Metropolē»? Kur jūs esat apmeties?

— Es? Nekur, — pusjukušais vācietis atbildēja, ar mežonīgi šaudīgu zaļu aci skatīdamies uz Patriarhu dīķiem.

— Kā? Bet… kur tad jūs dzīvosit?

— Jūsu dzīvoklī, — pēkšņi nekautrīgi atbildēja vājprātīgais un piemiedza aci.

— Es… es ļoti priecājos, — Berliozs murmināja, — bet tiešām jums būs neērti pie manis… Turpretī «Metropolē» ir brīnišķīgi numuri, tā ir pirmklasīga viesnīca…

— IJn nelabā arī nav? — ne no šā, ne no tā slimais jautri vaicāja Ivanam Nikolajevičam.

— Nelabā arī…

— Nerunā pretī! — aizslēpies aiz profesora muguras, vaikstīdamies bez skaņas čukstēja Berliozs.

— Nav nekāda nelabā! — no visas tās jezgas apstulbis, Ivans Nikolajevičs kliedza to, kas nebija vajadzīgs. — Sasodīts! Beidziet taču muļķoties!

Te jukušais sāka tik skaļi smieties, ka no liepas virs viņu galvām aizmuka zvirbulis.

— Nu, tas jau ir pavisam interesanti, — kratīdamies no smiekliem, sacīja profesors, — kā tad tā — pie jums vari prasīt, ko gribi, nekā nav! — Viņš pārstāja smieties un, kā tas bieži gadās ar garīgi slimiem cilvēkiem, pēc smiekliem iekrita otrā galējībā — iekaisa un uzkliedza: — Tā gluži vienkārši — nav, un cauri, jā?

— Nomierinieties, nomierinieties, profesor, — murmināja Berliozs, baidīdamies satraukt slimo, — pasēdiet vienu brītiņu ar biedru Bezpajumtnieku, bet es aizskriešu līdz stūrim, piegriezīšu pa telefonu, un pēc tam mēs jūs pavadīsim, uz kurieni tikai gribat. Jūs taču pilsētu vēl nepazīstat…

Berlioza plāns jāatzist par pareizu: vajadzēja aizskriet līdz telefona automātam un paziņot ārzemnieku birojam, ka, lūk, pie Patriarhu dīķiem sēž no ārzemēm iebraucis konsultants un atstāj gaužām nenormāla cilvēka iespaidu. Tā ka veiciet nu nepieciešamos pasākumus, citādi iznāk visai nepatīkama padarīšana.

— Pazvanīt? Labs ir, zvaniet, — skumji piekrita slimais un pēkšņi dedzīgi ierunājās: — Bet uz atvadīšanos es jūs ļoti lūdzu — ticiet man, ka nelabais pastāv! Neko citu es nelūdzu. Iegaumējiet, ka šai ziņā pastāv septītais pierādījums, visdrošākais! Un šo pierādījumu jūs tūlīt saņemsiet.

— Iabi, labi, — māksloti mīlīgā balsī teica Berliozs un pamirkšķināja sašļukušajam dzejniekam, kam nu prāts galīgi nenesās uz jukušā vācieša apsargāšanu, bet pēc tam steigšus devās uz to izeju no Patriarhu dīķiem, kas ir pie Bronnajas un Jermolaja šķērsielas stūra.

Profesors savukārt uzreiz it kā atspirga — un seja tam noskaidrojās.

— Mihail Aleksandrovič! — viņš kliedza Berliozam nopakaļ.

Tas nodrebēja, pagriezās, bet nomierināja sevi ar domu, ka ari viņa vārds un tēva vārds profesoram kļuvis zināms no kaut kādām avīzēm. Bet profesors salika rokas ruporā un nokliedza vēl:

— Ja vēlaties, es likšu tūlīt nosūtīt telegrammu jūsu onkulim uz Kijevu!

Berliozam atkal viss iekšā sagriezās. Kā vājprātīgais var zināt, ka viņam Kijevā ir onkulis? Par to nu gan neviena avīze nav rakstījusi, tas nu ir pilnīgi droši. Ahā, vai tikai Bezpajumtniekam nav taisnība? Bet ja nu tic dokumenti ir falši? O, ir gan dīvains subjekts! Jāzvana, jāzvana! Tūlīt pat jāzvana! Tur ar viņu driz vien tiks skaidrībā!

Un, vairs neklausīdamies, Berliozs drāzās tālāk.

Jau pie pašas izejas uz Bronnajas ielu no sola redaktoram pretī piecēlās uz mata tāds pats pilsonis, kā pirmīt gaišā dienas laikā bija izveidojies no biezās tveices. Tikai tagad viņš vairs nebija gaistošs, bet parasts, ar miesu un asinīm, un vieglajā krēslā Berliozs skaidri redzēja viņa vistas spalvām līdzīgās ūsiņas, mazās, ironiskās, puspiedzērušās ačeles un tik augstu uzvilktās rūtainās bikses, ka nāca ārā netīrās baltās puszeķes.

Mihails Alcksandrovičs gandrīz vai sāka kāpties atpakaļ, bet tad saņēmās, nodomādams, ka tā ir muļķīga sakritība un ka vispār tagad nav īstais laiks par to gudrot.

— Jūs turniketu meklējat, pilsoni? — rūtainais tips čerkstošā tenorā apvaicājās. — Nāciet, lūdzu, šurp! Taisni, un jūs nonāksit, kur vajag. Par rādīšanu gan no jums pienāktos kortelītis… salāpīties… bijušajam reģentam! — Subjekts ķēmodamies ar plašu žestu noņēma žokejcepuri.

Berliozs netaisījās klausīties diedelniekā un šķietamajā reģentā, pieskrēja pie turniketa, uzlika roku. Pagriezis to, viņš jau gribēja spert soli uz sliedēm, bet tad sejā iešļācās sarkana un balta gaisma: stikla kastītē bija iededzies uzraksts «Sargies! Tramvajs!»

Tūlīt ari izdrāzās pats tramvajs, pagriezdamies uz jauno līniju — no Jermolaja šķērsielas uz Bronnajas ielu. Izgriezis uz taisnā ceļa, tas pēkšņi iekšpusē viss iegaismojās, nOkaucās un uzņēma ātrumu.

Piesardzīgais Berliozs, jau tā drošā vietā stāvēdams, tomēr nolēma atgriezties aiz sētiņas, pieturējās pie virpuļvārtiņiem un spēra soli atpakaļ. Vārtiņi izslīdēja no rokas, kāja kā pa ledu aizšļūca pa bruģi, kas slīpi nolaidās līdz sliedēm, ari otra kāja zaudēja atbalstu, un Berliozs nokrita uz sliedēm.

Cenzdamies kaut kam vēl pieķerties, Berliozs nokrita augšpēdus, sasita pakausi pret bruģi un paspēja ieraudzīt — bet, vai tas bija pa labi vai pa kreisi, to viņš vairs neapjauta — zeltītu mēnesi. Ar konvulsīvu kustību viņš vēl paspēja pieraut ceļgalus pie vēdera un pagriezties uz sāniem un pagriezies ieraudzīja, ka mežonīgā ātrumā viņam virsū drāžas tramvaja vadītājas seja, pilnīgi balta no šausmām, un ka viņai ir sarkans lakatiņš. Berliozs neiekliedzās, bet ap viņu izmisušās sieviešu balsīs iekliedzās visa iela. Vadītāja parāva elektrisko bremzi, vagons it kā iedūrās ar pumu zemē, pēc tam salēcās — un dārdēdami un šķindēdami izbira logu stikli. Berlioza smadzenēs atskanēja izmisīgs kliedziens: «Vai tiešām?…» Vēlreiz un pēdējoreiz pazibēja mēness, tagad jau salūzis gabalos, un pēc tam kļuva tumšs.

Tramvajs uzbrauca Berliozam virsū un izsvieda uz bmģa pret Patriarhu dīķu sētiņu tumšu, apaļu priekšmetu. Tas vēlās pa slīpumu lejup un aizlēkāja pa Bronnajas ielas bmģa akmeņiem.

Tā bija nogrieztā Berlioza galva.