Meistars un Margarita

30. NODAĻA IR LAIKS! IR LAIKS!

— Zini, — Margarita ierunājās, — tieši tad, kad tu pagājušajā naktī aizmigi, es lasīju par tumsu, kura nāk no Vidusjūras… bet tie elki, zeltītie elki! Nezin kāpēc viņi man visu laiku nedod miera. Man šķiet, ka tūlīt būs lietus. Vai tu nejūti, kļūst vēsāks?

— Tas viss ir labi un jauki, — meistars atbildēja, sūkdams pīpi un ar roku izgaiņādams dūmus, — arī tie elki, Dievs ar viņiem, bet, kas tālāk būs, tas nu nekādi nav saprotams.

Šī saruna notika ap saules rietu, taisni tad, kad pie Volanda terasē ieradās Levijs Matejs. Pagrabstāvā lodziņš bija atvērts, ja kāds pa to ielūkotos, viņš pabrīnītos par abu runātāju izskatu. Uz Margaritas kailā auguma bija uzmests melns apmetnis, bet meistars bija savās slimnīcas drēbēs. Tā tas bija, jo visas Margaritas mantas bija palikušas savrupmājā, un, lai arī šī savrupmāja nemaz nebija tālu, protams, par iešanu uz turieni, lai paņemtu mantas, nevarēja būt pat runas. Bet meistars, kura visi uzvalki stāvēja skapī, it kā viņš nekur prom nebūtu bijis, gluži vienkārši negribēja ģērbties, jo centās iestāstīt Margaritai, ka nupat, nupat jānotiek kaut kam galīgi dumjam. Tiesa, pirmoreiz kopš tās rudens nakts viņš bija noskuvies (klīnikā bārdu viņam tikai apcirpa ar mašīniņu).

Arī istaba izskatījās diezgan dīvaini, un haosā, kāds tur valdīja, nemaz nevarēja orientēties. Manuskripti mētājās gan uz paklāja, gan uz dīvāna. Uz krēsla bija nomesta kaut kāda grāmata. Bet apaļais galds bija uzklāts pusdienām, uz tā atradās gan uzkožamie, gan arī vairākas pudeles. No kurienes nākuši šie ēdamie un dzeramie, to nezināja ne meistars, ne Margarita. Kad viņi pamodās, galds jau bija uzklāts.

Nogulējuši līdz sestdienas saulrietam, meistars un viņa draudzene juta, ka spēki atkal ir atgūti, un tikai viens nieciņš atgādināja par pagājušās nakts piedzīvojumiem. Abiem mazdrusciņ smeldza kreisie deniņi. Abu psihē toties bija notikušas visai lielas izmaiņas, par to pārliecinātos katrs, kas varētu noklausīties sarunu pagrabstāva dzīvoklī. Taču nebija tādu, kas noklausītos. Pagalmiņš jau taisni tāpēc bija tik ērts, ka tur parasti neviena nebija. Liepas un vītols katru dienu pieņēmās zaļumā, un, tiklīdz uzpūta vējiņš, tā pagrabstāvs pieplūda ar pavasara smaržām.

— Fu tu velns! — pēkšņi iesaucās meistars, viņš beidza smēķēt un saspieda galvu rokās. — Nē, paklausies, tu taču esi gudrs cilvēks un ārprātīga nekad neesi bijusi. Tu patiešām esi pārliecināta, ka mēs vakar bijām pie sātana?

— Patiešām nopietni, — Margarita atbildēja.

— Nu protams, — meistars ironizēja, — tagad šeit nevis viens vājprātīgais, bet divi! Gan vīrs, gan sieva. — Viņš pacēla rokas un iekliedzās: — Nē, tas jau ir velns zin kas, pie velna, pie velna, pie velna!

Margarita atkrita uz dīvāna, sāka smieties tik aizgūtnēm, ka basās kājas vien gāja pa gaisu, un tikai pēc tam iesaucās:

— Vai, cik jauki! Vai! Tu labāk paskaties, kas tev mugurā!

Margarita, tiku tikām izsmējusies, kļuva nopietna.

— Tu neviļus pateici patiesību, — viņa sacīja, — velns zin kas tas ir, un, tici man, velns visu nokārtos! — Viņas acis pēkšņi uzliesmoja, viņa pielēca kājās, sāka dancot uz vietas un klaigāt:

— Cik es esmu laimīga, cik laimīga, cik laimīga, ka pieņēmu viņa priekšlikumu! O, sātan, sātan! Jums, mans mīļais, nāksies dzīvot ar raganu! — Pēc tam viņa metās meistaram ap kaklu, sāka skūpstīt viņa lūpas, degunu, vaigus. Ap meistaru plandījās nesasukāto melno matu šķipsnas, vaigi un piere no skūpstīšanas sāka svilt.

— Bet tu tiešām esi kļuvusi līdzīga raganai.

— Bet es to nemaz nenoliedzu, — Margarita teica, — es esmu ragana, un man tas ļoti patīk.

— Nu labi, — meistars piekrita, — ja ragana, tad ragana. Brīnišķīgi un lieliski! Es esmu tātad no slimnīcas izzagts. Arī ļoti jauki! Esmu atgādāts šurp, lai nu tā būtu… Pieņemsim pat tādu iespēju, ka mūs nemeklēs, bet saki man, Dieva dēļ, — kā un no kā mēs dzīvosim? Es to saku, raizēdamies par tevi, tici man.

Šinī mirkli lodziņā parādījās zābaki ar strupiem purniem un svītrotu bikšu apakšdaļu. Pēc tam šīs bikses pietupās un dienas gaismu aizsedza kāda diezgan ļumīga pakaļa.

— Aloīzij, tu esi mājās? — jautāja balss aiz loga kaut kur augstāk par biksēm.

— Redzi nu, sākas, — meistars noteica.

— Aloīzijs? — Margarita pāijautāja, pieiedama logam tuvāk.

— Viņu vakar arestēja. Kas jautā? Kā jūsu uzvārds?

Ceļgali un pakaļa pazuda zibens ātrumā, gandrīz tajā pašā mirklī noklaudzēja vārtiņi, un viss bija atkal kā iepriekš. Margarita atkal nokrita uz dīvāna un tā smējās, ka asaras bira. Bet, kad viņa beidza smieties, viņai bija pavisam citāda seja, viņa ierunājās nopietni, noslīdēja no dīvāna, pielīda pie meistara ceļiem un, skatīdamās acīs, glāstīja viņam galvu.

— Kā tu esi izcieties, kā tu esi izcieties, manu nabadziņ! To zinu tikai es viena pati. Paskaties, tev jau ir sirmi pavedieni matos un ap lūpām neizdzēšama rieva. Manu vienīgo, manu mīļo, nedomā ne par ko! Tev pārāk daudz nācies domāt, tagad es domāšu tavā vietā. Un es tev galvoju, es galvoju, ka viss būs bezgala labi.

— Es ne no kā nebaidos, Margo, — pēkšņi meistars atbildēja, pacēla galvu, un Margaritai viņš izlikās tāds, kāds bija, kad sacerēja to, ko nav redzējis, bet noteikti zina, ka tā bija, — un nebaidos tāpēc, ka visu esmu pieredzējis un pārcietis. Esmu pārāk daudz baidīts, un vairāk mani ne ar ko nobaidīt nevar. Bet man, Margo, žēl tevis, tāpēc ari atkārtoju vienu un to pašu. Atjēdzies! Kāpēc tev jāsabendē sava dzīve ar slimu un nabadzīgu cilvēku? Atgriezies mājās! Man žēl tevis, tāpēc es tā runāju.

— Ak tu, tu, — Margarita čukstēja, šūpodama savu izpūrušo galvu, — ak tu, mazticīgais, nelaimīgais cilvēk! Es tevis dēļ vakar visu nakti drebēju kaila, es zaudēju savu būtību un ieguvu citu, mēnešiem ilgi tupēju tumšā istabelē un domāju tikai par vienu — par negaisu virs Jerušalajimas, es izraudāju visas acis, bet tagad, kad pienākusi laime, tu dzen mani prom. Labi, es iešu, es iešu, bet ņem vērā, ka tu esi cietsirdīgs! Viņi ir atņēmuši tev dvēseli!

Rūgts maigums pamodās meistara sirdī, nezin kāpēc viņš sāka raudāt, paslēpis seju Margaritas matos. Tā ari raudāja, nepārtraukti kaut ko čukstēdama, un viņas pirksti drebēdami glāstīja meistara deninus.

— Jā, pavedieni, pavedieni, manu acu priekšā galva kļūst balta, ak tu, mana, mana daudz cietusī galva! Skaties, kādas tev acis! Tajās ir tuksnesis… Un plecos kā nasta būtu… Kā tevi ir sakropļojuši, kā sakropļojuši! — Margarita vairs nevarēja neko sakarīgu pateikt, viņa tikai elsodama rāudāja.

Tad meistars noslaucīja acis, piecēla ceļos nometušos Margaritu, piecēlās ari pats un noteiktā balsī noteica:

— Pietiks! Tu mani nokaunināji. Es nekad vairs nebūšu mazdūšīgs un nekad vairs par šo jautājumu nerunāšu, vari būt mierīga! Es zinu, ka mēs abi esam savas gara slimības upuri un droši vien tev tā pielipa no manis… Neko darīt, kopā ari cietīsim.

Margarita pielika savas lūpas pie auss meistaram un nočukstēja:

— Es zvēru tev pie tavas dzīves, pie zvaigžņu tulka dēla, kuru tu esi uzminējis, kas viss būs labi!

— Lai nu tā būtu! — meistars teica un iesmējies piebilda: — Protams, ja cilvēki ir tā aplaupīti kā mēs ar tevi, tad viņi meklē glābiņu pie viņpasaules spēkiem. Nu, ko, es esmu ar mieru meklēt tur.

— Redzi, nu tu atkal esi tāds pats kā agrāk, tu smejies, — Margarita teica, — ej pie vclla ar saviem zinātniskajiem teicieniem! Viņsaule vai neviņsaule — vai tad tas nav vienalga? Man gribas ēst.

Un viņa aiz rokas aizvilka meistaru pie galda.

— Man nav stingras pārliecības, ka šis ēdiens tūlīt ncizkūpēs vai neizlidos pa logu, — viņš runāja, jau pavisam nomierinājies.

— Nekur tas nelidos!

Šinī brīdī lodziņā kāds teica:

— Miers jūsu namam!

Meistars sarāvās, bet Margarita, kas jau bija pieradusi pie daudz kā neparasta, iekliedzās:

— Tas taču ir Azazello! Vai, cik tas ir mīli, vai, cik labi! — Un, pačukstējusi meistaram: — Nu, redzi, redzi, ka mēs neesam pamesti! — aizskrēja vērt durvis.

— Vismaz kārtīgi ievīsties apmetnī, — meistars nokliedza viņai pakaļ.

— Nospļauties par tādiem sīkumiem, — Margarita atbildēja jau no priekšnama.

Pēc tam Azazello palokoties sveicinājās ar meistaru un zibsnīja viņam ar savu šķībo aci, bet Margarita vidžināja savu:

— Ak, cik es esmu priecīga! Savu mūžu tik priecīga neesmu bijusi! Tikai piedodiet, Azazello, ka esmu plika!

Azazello lūdza neuztraukties, apliecināja, ka redzējis ne vien plikas sievietes, bet pat tādas, kam pilnīgi norauta āda, labprāt sēdās pie galda, taču pirms tam kaktā pie krāsns nolika tumšā brokātā ietītu vīstokli.

Margarita ielēja Azazello konjaku, un tas labprāt izdzēra. Meistars, cieši lūkodamies uz ciemiņu, reižu reizēm zem galda ieknieba sev kreisajā rokā. Bet knaibīšana nelīdzēja. Azazello neizgaisa; un, atklāti sakot, kāpēc gan viņam būtu jāizgaist? Nekā briesmīga šajā mazajā sarkanmatī nebija, ja nu vienīgi acs ar kataraktu, bet tam taču var nebūt nekāda sakara ar burvestībām, apģērbs gan ne visai parasts — ne īsti sutana, ne apmetnis, bet, ja labi padomā, arī tā taču dažs labs staigā apkārt. Ari konjaku viņš dzēra kā visi labi ļautiņi — pilnām glāzēm, neko neuzkozdams. Meistaram šis pats konjaks jau bija mazlietiņ sakāpis galvā, un viņš sāka domāt:

«Nē, Margaritai taisnība! Protams, manā priekšā sēž sātana sūtnis. Es taču pats aizpagājušā naktī centos Ivanam pierādīt, ka pie Patriarhu dīķiem viņš saticis tieši pašu sātanu, bet tagad nez kāpēc esmu nobijies no šīs domas un muldu par kaut kādiem hipnotizētājiem un halucinācijām. Kas šeit, pie velna, vairs par hipnotizētājiem!»

Viņš sāka uzmanīgāk pētīt Azazello un pārliecinājās, ka tā acīs slēpjas kaut kas līdz galam nepateikts, kaut kāda doma, kuru viņš pagaidām neatklāj. «Viņš nav nācis vienkārši ciemos, viņam ir kaut kāds uzdevums,» meistars nodomāja.

Viņam patiešām bija vērīga acs.

Izdzēris trešo glāzīti, kura uz Azazello nekādu iespaidu neatstāja, ciemiņš ierunājās:

— Velns parāvis, jums ir piemīlīgs pagrabiņš! Tikai viens jautājums — ko tādā pagrabiņā lai dara?

— Es jau ari to pašu saku. — Meistars iesmējās.

— Azazello, kāpēc jūs mani uztraucat, — Margarita noprasīja, — tāpat vien?

— Nē, nē, — Azazello iekliedzās, — man pat prātā nav nācis jūs uztraukt. Skaidrs, ka tāpat vien. Jā, gandrīz vai piemirsu — messire sūta jums sveicienus un vēl lika pateikt, ka uzaicina jūs uz nelielu pastaigu, protams, ja jums nekas nebūtu pretī. Kā jūs uz to skatāties?

Margarita zem galda piebikstīja ar kāju meistaram.

— Ar lielāko prieku, — meistars atbildēja, pētīdams Azazello, bet tas turpināja:

— Mēs ceram, ka Margarita Nikolajevna arī neatteiksies.

— Es nu neatteikšos nekādā gadījumā, — Margarita atbildēja un atkal ar kāju piegrūda meistaram.

— Lieliski! — iesaucās Azazello. — Tas man ārkārtīgi patīk. Viens, divi, un darīts! Nevis tā kā toreiz Aleksandra dārzā.

— Ak, neatgādiniet man to, Azazello! Es toreiz biju dumja. Bet, starp citu, mana vaina nav nemaz tik liela — katru dienu taču nelabo garu nesatiek!

— Tā tik vēl trūka, — Azazello piekrita, — ja jau katru dienu, tad būtu pārāk patīkami!

— Man pašai patik ātrums, — Margarita satraukti sacīja, — ātrums un kailums. Kā no mauzera — bah! O, kā viņš prot šaut, — pagriezusies pret meistaru, Margarita iekliedzās, — septītnieks zem spilvena, bet viņš — kurā acī gribi… — Margarita sāka reibt, tādēļ viņas acis iekvēlojās.

— Un atkal es aizmirsu, — Azazello saķēra galvu, — laikam esmu pārguris. Meslt;-: taču atsūtīja jums dāvanu, — te viņš griezās tieši pie meis; — pudeli vīna. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tas ir tas pats vīns, kuru mēdza dzert Jūdu zemes prokurators. Falernas vīns.

Pilnīgi dabiski, ka gan Margarita, gan meistars izrādīja lielu interesi par tādu retumu. Azazello iztina no tumša brokāta zārka pārklāja pavisam appelējušu krūku. Vīnu ostīja, salēja glāzēs un skatījās caur to uz pirmsnegaisa dziestošo gaismu. Redzēja, kā viss krāsojās asins krāsā.

— Uz Volanda veselību! — Margarita iesaucās un pacēla savu glāzi.

Visi trīs pielika glāzes pie lūpām un iedzēra pa malkam. Uzreiz tuvā negaisa pustumsa meistara acīs kļuva vēl tumšāka, viņam aptrūka elpas, viņš juta, ka tās ir beigas. Viņš vēl redzēja, kā nobālējusi Margarita bezpalīdzīgi stiepj rokas uz viņa pusi, bet galva noslīgst uz galda un viņa saļimst uz grīdas.

— Nozāļotājs, — meistars vēl paspēja izkliegt. Viņš gribēja paķert no galda nazi un durt Azazello, bet viņa roka bezpalīdzīgi noslīdēja gar galdautu, viss, kas bija ap meistaru pagrabdzīvoklī, kļuva melns un pēc tam pazuda pavisam. Viņš atmuguriski krita un krītot sasita deniņus pret galda stūri.

Kad no noindētajiem vairs nedzirdēja ne skaņas, Azazello sāka darboties. Vispirms viņš metās pa logu ārā un pēc dažiem mirkļiem bija savrupmājā, kurā dzīvoja Margarita Nikolajevna. Vienmēr precīzais un akurātais Azazello gribēja pārbaudīt, vai viss ir izpildīts, kā nākas. Viss bija pilnīgā kārtībā. Azazello savām acīm redzēja, kā no guļamistabas iznāk drūma sieviete, kas gaida vīni pārnākam, pēkšņi viņa nobāl, ķer ar roku pie sirds un iekliedzas vārgā balsī:

— Nataša! Šurp… pie manis! — un nogāžas uz grīdas viesistabā, līdz kabinetam neaizgājusi.

— Viss kārtībā, — teica Azazello. Pēc mirkļa viņš bija pie abiem uz grīdas guļošajiem mīlētājiem. Margarita gulēja, seju iespiedusi paklājiņā. Dzelžainām rokām kā lelli Azazello pagrieza viņu ar seju uz augšu un ielūkojās tajā. Noindētās seja strauji mainījās. Pat tuvā negaisa mijkrēslī bija redzams, ka acis zaudē raganisko šķibumu, vaibsti — nežēlību un plēsonību. Nelaiķes seja noskaidrojās, atmaiga, mutes līnijas vairs nepauda skarbumu, bet tikai sievišķīgas ciešanas. Azazello ar spēku pavēra viņas baltos zobus un ielēja mutē dažus pilienus tā paša vīna, ar kuru bija viņu noindējis. Margarita nopūtās, bez Azazello palīdzības sāka celties augšā, apsēdās un vārgi pajautāja:

— Par ko, Azazello, par ko? Ko jūs izdarījāt ar mani?

Viņa ieraudzīja guļošo meistara, šausmās sarāvās un nočukstēja:

— To gan es negaidīju… slepkava!

— Nē taču, nē, — Azazello atteica, — tūlīt viņš celsies augšā! Ai, cik jūs gan esat nervoza!

Margarita noticēja viņam uzreiz, tik pārliecinoši skanēja sarkanmatainā dēmona balss. Margarita, dzīva un spēcīga, pielēca kājās un palīdzēja iedot guļošajam vīnu. Tas atvēra acis, paskatījās ar drūmu skatienu un ar naidu atkārtoja savu beidzamo vārdu:

— Nozāļotājs…

— Ak! Nepateicība ir pasaules alga, — sacīja Azazello, — vai tiešām jūs esat akls? Tad atgūstiet redzi ātrāk!

Te meistars piecēlās, dzīvespriecīgi paraudzījās visapkārt un jautāja:

— Ko šī atjaunotība nozīmē?

— Nozīmē to, — Azazello atbildēja, — ka jums pienācis laiks. Negaiss būs klāt — dzirdat? Jau kļūst tumšāks. Zirgi kārpi zemi, dreb viss dārziņš. Atvadieties no pagrabiņa ātrāk!

— A, tagad es saprotu, — apkārt skatīdamies, sacīja meistars, — jūs esat mūs noslepkavojis, mēs esam miruši. Ak, cik tas izdarīts gudri! Un īstā laikā! Tagad es visu saprotu!

— Apžēlojieties, — teica Azazello, — vai tic ir jūsu vārdi? Jūsu draudzene taču dēvē jūs par meistaru, jūs taču domājat — kā tad jūs varat būt miris? Vai tad, lai uzskatītu sevi par dzīvu, katrā ziņā jāsēž pagrabā slimnīcas kreklā un apakšbiksēs? Tas ir smieklīgi!

— Es sapratu visu, ko jūs teicāt, — meistars iekliedzās, — nesakiet vairāk ne vārda! Jums tūkstoškārt taisnība.

— Dižais Volands, — ierunājās ari Margarita. — Dižais Volands! Viņš visu izdomājis daudz labāk nekā es. Bet tikai romānu, romānu, — viņa sauca meistaram, — romānu ņem līdzi, lai kurp tu lidotu!

— Nevajag, — meistars atbildēja, — es to zinu no galvas.

— Bet tu ne vārdu… ne vienu pašu vārdu neaizmirsīsi? — jautāja Margarita, pieglauzdamās mīļākajam un slaucīdama asinis no viņa sasistajiem deniņiem.

— Vari būt mierīga! Tagad es neko un nekad neaizmirsīšu, — viņš atbildēja.

— Tad lai nāk uguns! — iekliedzās Azazello. — Uguns, ar kuru viss sākās un ar kuru mēs visu beidzam.

— Uguns! — baismi nokliedza Margarita. Pagrabdzīvokļa lodziņš noklaudzēja, vējš pasita aizkaru sānis. Debesīs īsi un priecīgi nodārdēja. Azazello iebāza savu nagaino roku krāsnī, izvilka kvēlojošu pagali un aizdedzināja galdautu. Pēc tam tika aizdedzināts vecu avīžu žūksnis uz dīvāna, manuskripts un loga aizkars. Meistars, jau apskurbis no gaidāmās auļošanas, izķēra no plaukta kādu grāmatu, uzbužināja grāmatas lapas un uzsvieda to uz degošā galdauta, un grāmata ar priecīgu liesmu aizdegās.

— Sadedz, līdzšinējā dzīve!

— Sadedziet, ciešanas! — kliedza Margarita.

Istaba jau bija vienos liesmu stabos, kopā ar dūmu grīsti no tās izskrēja tris stāvi, uzskrēja pa akmens kāpnēm un iznāca pagalmiņā. Pirmais, ko viņi tur ieraudzīja, bija zemē sēdošā apbūvētāja virtuvene; ap viņu mētājās izbirušie kartupeļi un pāris kušķīšu sīpolloku. Virtuvencs izbīlis bija saprotams. Tris melni zirgi pie šķūņa sprauslāja, nepacietībā drebēja un kārpīja zemi tā, ka melni fontāni gāja pa gaisu. Margarita pirmā uzlēca zirgā, pēc tam Azazello, pēdējais bija meistars. Virtuvene nostenējās un cēla roku, lai pārkrustītos, bet Azazello draudīgi uzsauca:

— Nocirtīšu roku! — Viņš iesvilpās, un zirgi, lauzdami liepām zarus, šāvās augšup un ieurbās zemajā, melnajā mākoni. Tajā pašā brīdī no pagrabdzīvokļa lodziņa sāka velties biezi dūmu mutuļi. No lejas atskanēja vājš, žēlabains virtuvenes kliedziens:

— Deg!..

Zirgi jau auļoja virs Maskavas jumtiem.

— Es gribu atvadīties no pilsētas, — meistars nokliedza priekšā aulekšojošam Azazello. Pērkons norija meistara pēdējās zilbes. Azazello pamāja ar galvu un auļoja tālāk. Jātniekiem strauji pretī nāca lietus mākonis, bet vēl nelija.

Viņi lidoja pār bulvāri, redzēja, kā pašķīst cilvēku figūriņas, slēpdamās no lietus. Sāka krist pirmās lāses. Viņi lidoja pār dūmiem, tas bija viss, kas palicis pāri no Gribojedova. Viņi lidoja pār pilsētu, kura palēnām grima tumsā. Tad ari sāka gāzt lietus un padarīja lidojošos par trim lieliem burbuļiem ūdens jūrā.

Margarita jau pazina lidojuma izjūtas, bet meistars — ne, tāpēc viņš nobrīnījās, cik ātri viņi bija nonākuši pie mērķa — pie tā, no kura viņam gribējās atvadīties, jo viņam nebija neviena cita, no kā atvadīties. Caur lietus plīvuri viņš uzreiz ieraudzīja Stravinska klīnikas ēku, upi un viņam tik labi pazīstamo priežu silu otrajā krastā. Viņi nolaidās birzē uz klajumiņa, netālu no klīnikas.

— Es pagaidīšu jūs šeit, — te zibens apspīdēts, te pazuzdams pelēkajā lietū, rokas ruporā salicis, nokliedza Azazello, — atvadieties, bet tikai ātri!

Meistars un Margarita nolēca no segliem un, te pavīdēdami, te atkal pazuzdami, kā ūdenszāles izlidoja caur klīnikas dārzu. Vēl pēc mirkļa meistars ar ierastu kustību atbīdīja 117. istabas balkona restes. Margarita sekoja viņam. Neredzami, neviena nepamanīti, viņi iegāja pie Ivanuškas, bet ārā joprojām kauca un dārdināja negaiss. Meistars piegāja pie gultas.

Ivanuška gulēja nekustīgi — tāpat kā toreiz, kad viņš skatīja pirmo negaisu šai savā atpūšanās namā. Tikai neraudāja kā toreiz. Kad viņš bija vērīgāk aplūkojis no balkona ienākušo tumšo siluetu, viņš piecēlās pussēdus, pastiepa abas rokas un priecīgi teica:

— Ā, tas esat jūs! Bet es gaidu un gaidu. Beidzot atnācāt gan, manu kaimiņ!

Meistars viņam atbildēja:

— Jā, es esmu šeit. Bet jūsu kaimiņš es diemžēl vairs nevaru būt. Es aizlidoju uz visiem laikiem un atnācu pie jums tikai atvadīties.

— Es zināju to, es jutu, — Ivans klusu teica un pajautāja: — Jūs satikāt to, kuru es redzēju pie Patriarhu dīķiem?

— Jā, — meistars atbildēja, — es atnācu atvadīties no jums, jo jūs bijāt vienīgais cilvēks, ar kuru es pēdējā laikā runāju.

Ivanuška kļuva priecīgāks un teica:

— Labi gan, ka jūs atlidojāt šurp! Es savu vārdu turēšu un peršas nekad vairs nerakstīšu. Mani tagad interesē kaut kas cits, — Ivanuška pasmaidīja un ar neprātīgām acīm paskatījās kaut kur garām meistaram, — es kaut ko citu gribu uzrakstīt. Kamēr es te gulēju, zināt, esmu daudz ko sapratis.

Meistaru šie vārdi satrauca, viņš ierunājās, apsēzdamies uz Ivanuškas gultas malas:

— Tas nu gan ir labi, tas ir labi! Jūs par viņu turpinājumu uzrakstiet!

Ivanuškam iedegās acis.

— Bet vai tad jūs pats nerakstīsit? — Te viņš nokāra galvu un domīgi piebilda: — Nu jā… nav jau ko jautāt. — Ivanuška pašķielēja grīdā un izbijies paskatījās uz meistaru.

— Jā, — meistars teica, un Ivanuškam viņa balss likās dobja un nepazīstama, — es vairs nerakstīšu par viņu. Es būšu aizņemts ar ko citu.

Caur negaisu atskanēja tāls svilpiens.

— Jūs dzirdat? — meistars jautāja.

— Negaiss trako…

— Nē, tur sauc mani, man jāiet, — meistars paskaidroja un piecēlās no gultas malas.

— Pagaidiet! Vēl tikai vienu vārdu, — Ivans lūdza, — bet viņu jūs atradāt? Viņa bija palikusi jums uzticīga?

— Te viņa ir, — teica meistars un parādīja uz sienu. No baltās sienas atvirzījās tumšā Margarita un piegāja pie gultas. Viņa skatījās uz guļošo jaunekli, un viņas acīs bija sāpes.

— Nabadziņš, nabadziņš, — viņa bez skaņas nočukstēja un noliecās pār gultu.

— Cik skaista, — bez skaudības, bet ar skumjām un tādu kā klusu aizkustinājumu Ivans teica, — redz nu, cik jums viss labi iznācis! Bet man tā nav, — viņš padomāja un domīgi piebilda: — Bet, kas var zināt, var būt, ka ari ir…

— Ir, ir, — nočukstēja Margarita un pieliecās guļošajam pavisam tuvu, — es noskūpstīšu jūs uz pieres, un jums viss būs tā, kā vajag… šinī ziņā ticiet man, es esmu visu redzējusi un visu zinu.

Guļošais jauneklis apķērās viņai ap kaklu, un viņa to noskūpstīja.

— Ardievu, mācekli, — tikko dzirdami sacīja meistars un sāka izgaist. Viņš izzuda, ar viņu kopā izzuda ari Margarita. Balkona režģis aizvērās.

Ivanu pārņēma satraukums. Viņš apsēdās uz gultas, tramīgi paskatījās visapkārt, pat iestenējās, sāka runāt pats ar sevi, piecēlās kājās. Negāiss trakoja aizvien stiprāk un acīmredzot satrauca viņa dvēseli. Viņu darīja nemierīgu arī tas, ka viņa ausis, jau sen pieradušas pie pastāvīgā klusuma, aiz durvīm saklausīja steidzīgus soļus un klusinātas balsis. Viņš pasauca nervozēdams un drebēdams:

— Praskovja Fjodorovna!

Praskovja Fjodorovna jau nāca iekšā, satraukti un jautājoši skatīdamās uz Ivanušku.

— Nu? Kas ir? — viņa apvaicājās. — Negaiss neliek mieru? Nekas, nekas… Tūlīt būs līdzēts. Tūlīt es pasaukšu dakteri.

— Nē, Praskovja Fjodorovna, dakteri nevajag saukt, — teica Ivanuška, satraukti skatīdamies nevis uz Praskovju Fjodorovnu, bet uz sienu, — ar mani nekas īpašs nav noticis. Tagad jau cs pats ar feevi tieku galā, varat man ticēt. labāk pasakiet man, — Ivana balsi bija sirsnīgs lūgums, — kas tur blakus, simt astoņpadsmitajā istabā, nupat notika?

— Astoņpadsmitajā? — Praskovja Fjodorovna pārjautāja, un viņas acis kļuva nemierīgas. — Nekas tur tāds nav noticis. — Bet viņas balss bija neīsta, Ivanuška to pamanīja un teica:

— Ē, Praskovja Fjodorovna! Jūs esat tik patiess cilvēks… Jums bail, ka es nesāku trakot? Nē, Praskovja Fjodorovna, tas nenotiks! Bet labāk sakiet man taisnību, es taču caur sienu jūtu.

— Jūsu kaimiņš nupat kā nomira, — nočukstēja Praskovja Fjodorovna, nespēdama pārvarēt savu taisno prātu un labo sirdi, un tūlīt, pēkšņa zibens apspīdēta, bailīgi paskatījās uz Ivanušku. Bet ar Ivanušku nekas briesmīgs nenotika. Viņš tikai daudznozīmīgi pacēla pirkstu un sacija:

— Tā jau es jutu! Un es gribu jums teikt, Praskovja Fjodorovna, ka nupat pilsētā nomira vēl viens cilvēks. Es pat zinu, kas, — Ivanuška noslēpumaini pasmaidīja, — tā ir sieviete.